Kad ir nomiris dzīvesbiedrs

SANDRA ir atraitne, kas dzīvo Austrālijā. Kad pirms dažiem gadiem nomira Sandras vīrs, viņas pirmā reakcija bija šoks. ”Pēkšņā apziņa, ka esmu zaudējusi vīru un labāko draugu, mani satrieca. Es neatceros, kā nokļuvu no slimnīcas mājās un ko darīju atlikušo dienas daļu. Nākamo nedēļu laikā mans emocionālais satricinājums pārauga nemitīgās fiziskās sāpēs.”

Sandrai ir gados vecāka draudzene, vārdā Eleina, kas ir atraitne jau sešus gadus. Pirms Eleinas vīrs Deivids nomira ar vēzi, Eleina viņu sešus mēnešus bija kopusi. Eleina tik ļoti pārdzīvoja vīra nāvi, ka neilgi pēc tam uz laiku kļuva akla. Pēc diviem gadiem viņa, atrazdamās cilvēku vidū, pēkšņi sabruka. Nekādu fizisku kaiti ārsts viņai neatrada, bet atklāja, ka Eleina ilgstoši bija centusies apspiest savas bēdas, tāpēc ieteica viņai doties mājās un mēģināt izraudāties. ”Pagāja ilgs laiks, kamēr pamazām atguvos,” saka Eleina. Viņa piebilst, ka, sajuzdamās ļoti vientuļa, esot ”gājusi guļamistabā un slēpusi seju Deivida drēbēs”.

Dzīvesbiedra nāve var izraisīt visdažādākās reakcijas, jo būt atraitnei nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai turpināt dzīvi bez vīra. Piemēram, Sandra kādu laiku jutās tā, it kā līdz ar vīra nāvi būtu zaudējusi daļu no sevis. Tāpat kā daudzas citas sievietes, kas nesen kļuvušas par atraitnēm, arī Sandru pārņēma neaizsargātības un nedrošības sajūta. Sandra atceras: ”Biju pieradusi, ka gala lēmumus vienmēr pieņem vīrs, bet tagad pēkšņi viss bija jāizlemj man vienai. Naktīs es nevarēju normāli gulēt. Mocījos ar nogurumu un bezspēku. Es nevarēju saprast, ko man darīt.”

Visā pasaulē ir neskaitāmas sievietes, kas ir nokļuvušas līdzīgā situācijā. Arvien vairāk sieviešu kļūst par atraitnēm slimību, nelaimes gadījumu, karu, etnisko tīrīšanu un vardarbības dēļ. * Daudzas no viņām cieš klusējot un nezina, kā dzīvot tālāk. Kā draugi un radinieki var palīdzēt šādām sievietēm? Nākamajā rakstā būs minēti daži ieteikumi.

[Zemsvītras piezīme]