Spiritisms un patiesa garīguma meklējumi

MUMS visiem ir ne tikai materiālas, bet arī garīgas vajadzības. Tieši tāpēc tik daudzi uzdod tādus jautājumus kā, piemēram: kāda ir dzīves jēga? Kāpēc cilvēki cieš? Kas ar mums notiek pēc nāves? Ne mazums cilvēku meklē atbildes uz tādiem jautājumiem īpašos seansos, kuru laikā viņi ar mediju starpniecību mēģina kontaktēties ar mirušo gariem. Šādi mēģinājumi sazināties ar gariem tiek dēvēti par spiritismu (no latīņu vārda spiritus ’gars’).

Spiritisma piekritējus var sastapt daudzās zemēs, un viņi mēdz veidot pat savas draudzes un baznīcas. Brazīlijā, piemēram, ir ap 4 000 000 spiritistu, kas seko mācībām, kuras sakopojis un sistematizējis 19. gadsimta franču izglītības darbinieks un filozofs Ipolits Leons Denizārs Rivaijs, kas publicēja savus darbus ar pieņemtu vārdu Alans Kardeks. Par spiritiskām parādībām Kardeks sāka interesēties 1854. gadā. Vēlāk viņš daudzās vietās iztaujāja medijus un pierakstīja saņemtās atbildes Garu grāmatā, kas tika izdota 1857. gadā. Kardeks ir sarakstījis arī Mediju grāmatu un Spiritisma evaņģēliju.

Spiritisms daudziem asociējas ar tādiem reliģiskiem strāvojumiem un paņēmieniem kā vūdū, buršana, maģija un sātanisms, taču Alana Kardeka mācību sekotāji apgalvo, ka viņu uzskati ir pavisam citādi. Spiritistu publikācijās bieži ir citēta Bībele, un viņi dēvē Jēzu par ”visas cilvēces ceļvedi un paraugu”. Jēzus mācības viņi sauc par ”dievišķo likumu vispilnīgāko izpausmi”. Alans Kardeks uzskatīja spiritisma grāmatas par trešo Dieva likumu atklāsmi, kas dota cilvēcei pēc pirmajām divām — pēc Mozus un Jēzus mācībām.

Daudzus spiritisma kustība piesaista tāpēc, ka tajā tiek uzsvērta labdarība un mīlestība pret tuvākajiem. Viens no spiritistu uzskatiem ir šāds: ”Bez labdarības nav glābšanas.” Liela daļa spiritistu aktīvi darbojas sabiedrības labā, piemēram, atbalsta slimnīcas, skolas un citas iestādes. Šādi darbi, protams, ir uzslavas cienīgi, tomēr būtu jānoskaidro, kā spiritistu uzskati saskan ar Jēzus mācībām, kas atrodamas Bībelē. Aplūkosim divus jautājumus: kāda cerība ir mirušajiem un kāpēc pastāv ciešanas.

Kāda cerība ir mirušajiem?

Daudzi spiritisti tic reinkarnācijai. Kādā spiritistu publikācijā teikts: ”Vienīgi reinkarnācijas mācība atbilst mūsu priekšstatam par dievišķo taisnīgumu; tā ir vienīgā mācība, kas var izskaidrot nākotni un stiprināt mūsu cerību.” Spiritisti skaidro, ka nāves brīdī dvēsele jeb ”iemiesotais gars” atstāj ķermeni gluži kā taurenis, kas izlido no kūniņas. Viņi tic, ka vēlāk šie gari atkal iemiesojas, kļūstot par cilvēkiem, lai attīrītos no grēkiem, kas izdarīti iepriekšējā dzīvē. Bet šos agrākos grēkus tie vairs neatceras. ”Dievs uzskatīja par pareizu pārklāt pār pagātni aizmirstības plīvuru,” sacīts Spiritisma evaņģēlijā.

”Noliegt reinkarnāciju nozīmē noliegt arī Kristus vārdus,” rakstīja Alans Kardeks. Taču Jēzus nekad nav lietojis vārdu ”reinkarnācija” un nekad nav pieminējis šādu ideju. (Skat. ielogojumu ”Vai Bībele māca ticēt reinkarnācijai?” 22. lappusē.) Jēzus mācīja kaut ko pavisam citu — viņš runāja par mirušo augšāmcelšanu. Savas kalpošanas laikā uz zemes viņš cēla augšā no nāves trīs cilvēkus: atraitnes dēlu Nainē, sinagogas priekšnieka meitu un savu draugu Lācaru. (Marka 5:22—24,  35—43; Lūkas 7:11—15; Jāņa 11:1—44.) Apskatīsim vienu no šiem ievērības cienīgajiem notikumiem un noskaidrosim, ko Jēzus apzīmēja ar vārdu ”augšāmcelšana”.

Lācara augšāmcelšana

Jēzus saņēma ziņu, ka viņa draugs Lācars ir saslimis. Divas dienas vēlāk viņš sacīja saviem mācekļiem: ”Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet es eimu viņu modināt.” Tā kā mācekļi sākumā nesaprata, ko Jēzus ar to bija domājis, viņš tiem skaidri pateica: ”Lācars nomiris.” Kad Jēzus beidzot nonāca pie Lācara kapa, viņa draugs bija miris jau četras dienas. Tomēr Jēzus lika novelt akmeni, kas aizsedza ieeju kapā. Pēc tam viņš izsaucās: ”Lācar, nāc ārā!” Un tad notika kaut kas brīnumains. ”Mironis iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: ”Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.”” (Jāņa 11:5, 6, 11—14, 43, 44.)

Nav šaubu, ka tā nebija nekāda reinkarnācija. Jēzus teica, ka nomirušais Lācars ir it kā aizmidzis, viņš neko neapzinās. Runājot Bībeles vārdiem, visi viņa nodomi bija aizgājuši bojā un viņš vispār nezināja vairāk nekā. (Psalms 146:4; Salamans Mācītājs 9:5.) Augšā celtais Lācars nebija cita persona, kurā no jauna iemiesojies gars. Viņam bija tā pati personība, kas agrāk, tas pats vecums un tās pašas atmiņas. Lācars atsāka dzīvot to pašu dzīvi, kas pāragri bija pārtrūkusi, un atgriezās pie saviem tuviniekiem, kas bija apraudājuši viņa nāvi. (Jāņa 12:1, 2.)

Vēlāk Lācars atkal nomira. Bet kāds mērķis bija sasniegts ar viņa augšāmcelšanu? Tāpat kā citas Jēzus veiktās augšāmcelšanas, tā stiprina mūsu paļāvību uz Dieva solījumu, ka Viņa noliktajā laikā Dieva uzticīgie kalpi tiks celti augšā no nāves. Šie Jēzus izdarītie brīnumi padara daudz pārliecinošākus viņa vārdus: ”Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jāņa 11:25.)

Par šo nākotnē gaidāmo augšāmcelšanu Jēzus teica: ”Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs [manu] balsi, un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.” (Jāņa 5:28, 29.) Tāpat kā gadījumā ar Lācaru, tā būs mirušo cilvēku augšāmcelšana. Tā nebūs ar apziņu apveltītu garu savienošana ar augšāmceltiem ķermeņiem — mirušo ķermeņi ir sairuši un to elementi varbūt pat ir kļuvuši par citu dzīvu organismu sastāvdaļu. Debesu un zemes Radītājam, kam piemīt bezgalīga gudrība un spēks, nav grūti celt augšā mirušos.

Mācība par augšāmcelšanu, ko mācīja Jēzus Kristus, atklāj Dieva dziļo mīlestību pret cilvēkiem kā pret individuālām būtnēm. Bet ko var teikt par otro no iepriekš minētajiem jautājumiem?

Kāpēc pastāv ciešanas?

Daudzos gadījumos cilvēki cieš neapdomīgu, nepieredzējušu vai arī ļaunu cilvēku rīcības dēļ. Tomēr bieži vien notiek traģēdijas, kurās cilvēki nav tieši vainojami. Piemēram, kāpēc notiek nelaimes gadījumi un dabas katastrofas? Kāpēc daži bērni nāk pasaulē ar iedzimtiem defektiem? Alans Kardeks tamlīdzīgas nelaimes uzskatīja par sodu. Viņš rakstīja: ”Ja mēs tiekam sodīti, tad noteikti ir izdarīts kaut kas ļauns. Ja pārkāpums nav  izdarīts šajā dzīvē, tātad tas nāk līdzi no iepriekšējās eksistences.” Spiritistiem tiek mācīts lūgt: ”Kungs, Tu esi taisnīgs. Slimība, ko Tu esi nolēmis man sūtīt, noteikti ir pelnīta.. Es to pieņemu, lai izpirktu pagātni un pierādītu savu ticību un pakļaušanos Tavai svētajai gribai.” (Spiritisma evaņģēlijs.)

Vai Jēzus mācīja kaut ko tādu? Nē, viņš labi zināja Bībeles vārdus: ”Viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem.” (Salamans Mācītājs 9:11.) Viņš zināja, ka reizēm kaut kas slikts notiek apstākļu sagadīšanās dēļ. Nelaimei, kas piemeklē cilvēku, nav katrā ziņā jābūt sodam par grēkiem.

Padomāsim par kādu gadījumu Jēzus dzīvē: ”Gaŗām ejot, [Jēzus] ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi viņam jautāja: ”Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats, vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?” Jēzus deva atbildi, kas daudz ko palīdz saprast: ”Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki: bet Dieva darbiem vajaga parādīties viņā. [..] To sacījis, viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm un sacīja viņam: ”Ej, mazgājies Ziloas.. dīķī!” Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs.” (Jāņa 9:1—3, 6, 7.)

Jēzus vārdi liecināja, ka ne šis cilvēks pats, ne viņa vecāki nebija vainīgi viņa iedzimtajā aklumā. Tātad Jēzus neapstiprināja domu, ka aklais vīrietis varētu būt sodīts par iepriekšējā dzīvē izdarītiem grēkiem. Tiesa, Jēzus zināja, ka visi cilvēki manto grēku. Taču viņi manto Ādama grēku, nevis grēkus, ko viņi it kā ir izdarījuši vēl pirms dzimšanas. Ādama grēka dēļ visi cilvēki piedzimst fiziski nepilnīgi, pakļauti slimībām un nāvei. (Ījaba 14:4; Psalms 51:7; Romiešiem 5:12; 9:11.) Jēzus bija sūtīts tieši tādēļ, lai labotu šo situāciju. Jānis Kristītājs teica, ka Jēzus ir ”Dieva Jērs, kas deldē pasaules grēkus”. (Jāņa 1:29, JD.) *

 Pievērsiet uzmanību vēl kādam aspektam: Jēzus neteica, ka Dievs tīšuprāt ir licis šim cilvēkam piedzimt aklam, lai Jēzus kādu dienu varētu atnākt un to izdziedināt. Tā būtu bijusi ļauna un ciniska rīcība. Vai gan kaut kas tāds būtu varējis nest slavu Dievam? Protams, nē. Tas, kas lika ”Dieva darbiem.. parādīties”, bija aklā cilvēka brīnumainā izdziedināšana. Tāpat kā daudzās pārējās dziedināšanas, ko veica Jēzus, tā atspoguļoja Dieva patieso mīlestību pret ciešanu nomāktajiem cilvēkiem un stiprināja paļāvību uz Viņa solījumu savā laikā darīt galu visām ļaužu slimībām un ciešanām. (Jesajas 33:24.)

Vai nav mierinoši uzzināt, ka mūsu debesu Tēvs neizraisa ciešanas, bet dod ”labu tiem, kas viņu lūdz”? (Mateja 7:11.) Kāds gan gods tiks sagādāts Visaugstākajam, kad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies, un klibie varēs staigāt, lēkāt un skriet! (Jesajas 35:5, 6.)

Kā apmierināt savas garīgās vajadzības

Jēzus teica: ”Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja 4:4.) Mūsu garīgās vajadzības tiek apmierinātas, ja mēs lasām Dieva vārdus, Bībeli, un dzīvojam saskaņā ar tiem. Nav iespējams apmierināt savas patiesās garīgās vajadzības, iztaujājot medijus. Rakstos, ko Alans Kardeks nosauca par pirmo Dieva likumu atklāsmi, šāda rīcība ir nepārprotami nosodīta. (5. Mozus 18:10—13.)

Daudzi cilvēki, arī spiritisti, atzīst, ka Dievs ir Augstākā Būtne, ka viņš ir mūžīgs, pilnīgs, laipns, labs un taisnīgs. Taču Bībelē par viņu ir atklāts daudz vairāk. Tajā ir stāstīts, ka viņam ir personvārds — Jehova —, kas mums jāgodā tāpat, kā to darīja Jēzus. (Mateja 6:9; Jāņa 17:6.) Tajā paskaidrots, ka Dievs ir reāla persona, ar kuru cilvēkiem var būt tuvas attiecības. (Romiešiem 8:38, 39.) No Bībeles mēs uzzinām, ka Dievs ir žēlsirdīgs, ka ”viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem”. (Psalms 103:10.) Savos Rakstos Suverēnais Kungs Jehova atklāj savu mīlestību, varu un saprātīgumu. Viņš vada un sargā paklausīgos cilvēkus. Zināšanas par Jehovu un viņa Dēlu Jēzu Kristu ”ir mūžīgā dzīvība”. (Jāņa 17:3.)

Bībelē mēs varam atrast visu nepieciešamo informāciju par Dieva nodomiem, un no tās mēs varam uzzināt, kas mums jādara, ja vēlamies iegūt Dieva labvēlību. Ja rūpīgi iedziļināsimies Bībelē, mēs atradīsim patiesas un skaidras atbildes uz saviem jautājumiem. Bībele mums palīdz arī saprast, kas ir labs un kas ļauns, un sniedz pamatotu nākotnes cerību. Tajā ir apsolīts, ka drīz Dievs ”nožāvēs visas asaras no [ļaužu] acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, [būs] pagājis”. (Atklāsmes 21:3, 4.) Ar Jēzus Kristus starpniecību Jehova atbrīvos cilvēci no mantotā grēka un nepilnības, un paklausīgie cilvēki varēs mūžīgi dzīvot paradīzē uz zemes. Tad gan viņu fiziskās, gan garīgās vajadzības tiks pilnībā apmierinātas. (Psalms 37:10, 11, 29; Salamana Pamācības 2:21, 22; Mateja 5:5.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 22. lpp.]

VAI BĪBELE MĀCA TICĒT REINKARNĀCIJAI?

Vai Bībelē ir atrodami panti, kas apstiprina reinkarnācijas mācību? Aplūkosim dažas Bībeles vietas, uz kurām dažkārt atsaucas šīs mācības piekritēji.

”Jo visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim. ..viņš ir Ēlija, kam bija jānāk.” (Mateja 11:13, 14.)

Vai Jānis Kristītājs bija Ēlija, kas piedzimis no jauna? Kad Jānim jautāja: ”Vai tu esi Ēlija?”, viņš skaidri pateica: ”Es tas neesmu.” (Jāņa 1:21.) Taču bija pravietots, ka Jānis nāks pirms Mesijas ”Ēlijas garā un spēkā”. (Lūkas 1:17; Maleahija 3:23, 24.) Citiem vārdiem, Jānis Kristītājs bija Ēlija tādā nozīmē, ka viņš veica darbu, kas bija līdzīgs Ēlijas darbam.

””Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes [”Ja kas no jauna neatdzimst”, JD], neredzēt tam Dieva valstības.” Nebrīnies, ka es tev esmu sacījis: Tev jāpiedzimst no augšienes.” (Jāņa 3:3, 7.)

Viens no apustuļiem vēlāk rakstīja: ”Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem.” (1. Pētera 1:3, 4; Jāņa 1:12, 13.) Ir skaidri redzams, ka atdzimšana, par ko runāja Jēzus, bija garīgs notikums, ko viņa sekotāji pieredzēja savas dzīves laikā, nevis reinkarnācija kaut kad nākotnē.

”Kad cilvēks ir miris, viņš dzīvo mūžīgi: kad manas pastāvēšanas dienas uz Zemes beigsies, es gaidīšu, jo es atkal atgriezīšos.” (Ījaba 14:14, ”Grieķu tulkojums”, kas citēts Spiritisma evaņģēlijā.)

Latviešu Bībeles 1926. gada izdevumā minētais pants skan tā: ”Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.” Izlasiet šī panta kontekstu. Jūs redzēsiet, ka mirušie gaida savu ”atsvabināšanu”, atrazdamies ”mirušo valstī” (LB-65) jeb kapā (LB-26). (13. pants.) Šīs gaidīšanas laikā viņi ir neesamības stāvoklī. ”Cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka [”vīrs mirst, un ir pagalam”, LB-26], un kad cilvēks no šīs pasaules šķiŗas, kur gan viņš tad paliek?” (Ījaba 14:10.)

[Attēls 21. lpp.]

Cerība uz augšāmcelšanu atklāj Dieva dziļo personisko interesi par cilvēkiem

[Attēli 23. lpp.]

Dievs darīs galu visām cilvēku ciešanām