Vienmēr priecājieties, kalpojot Jehovam!
Vienmēr priecājieties, kalpojot Jehovam!
”Priecājieties iekš tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (FILIPIEŠIEM 4:4)
1., 2. Kāpēc kāds brālis un viņa ģimenes locekļi spēja nezaudēt prieku, kaut gan viņi zaudēja visu, kas viņiem bija piederējis?
DŽEIMSS — 70 gadus vecs kristietis, kas dzīvo Sjerraleonē, — visu mūžu ir smagi strādājis, lai nopelnītu iztiku. Nav grūti iedomāties, cik priecīgs viņš bija, kad par sakrāto naudu varēja nopirkt nelielu māju. Bet Džeimsam un viņa ģimenei jaunajā mājā neiznāca dzīvot ilgi, jo, kad valstī sākās pilsoņu karš, māja tika nodedzināta. Viņi bija zaudējuši māju, tomēr prieku viņi nezaudēja. Kāpēc viņi nezaudēja prieku?
2 Džeimss un viņa ģimenes locekļi domāja nevis par to, kā viņiem vairs nav, bet gan par to, kas viņiem ir. Džeimss atceras: ”Pat visdrūmākajos laikos mēs rīkojām sapulces, lasījām Bībeli, visi kopā lūdzām Dievu un dalījāmies cits ar citu tajā mazumiņā, kas mums bija. Mēs saglabājām prieku tāpēc, ka daudz domājām par savām labajām attiecībām ar Jehovu.” Domājot par svētībām, no kurām vislielākā ir tuvas attiecības ar Jehovu, šie uzticamie kristieši varēja ”būt līksmi”. (2. Korintiešiem 13:11.) Ir skaidrs, ka smagos apstākļus, kādos viņi dzīvoja, nebija viegli izturēt. Tomēr arī šādos apstākļos viņi kalpoja Jehovam ar prieku.
3. Kas palīdzēja saglabāt prieku kristiešiem, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā?
3 Kristieši, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā, pieredzēja līdzīgus pārbaudījumus. Tomēr, kā rakstīja Pāvils, ebreju kristieši bija ”ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu”. Pāvils arī minēja šo kristiešu prieka iemeslu: viņi zināja, ka viņiem ir ”labāka un paliekama manta”. (Ebrejiem 10:34.) Pirmā gadsimta kristiešiem bija stipra cerība, jo viņi bija pārliecināti, ka saņems kaut ko tādu, ko viņiem neviens nespēs nolaupīt, — nevīstošu ”dzīvības vainagu” Dieva debesu Valstībā. (Atklāsmes 2:10.) Arī mūsdienās cerība — vai nu cerība dzīvot debesīs, vai cerība dzīvot uz zemes — kristiešiem palīdz saglabāt prieku jebkādās grūtībās.
”Priecīgi cerībā”
4., 5. a) Kāpēc Pāvila ieteikums būt ”priecīgiem cerībā” bija tieši laikā? b) Kādu iemeslu dēļ kristieša cerība varētu kļūt vājāka?
4 Apustulis Pāvils saviem ticības biedriem, kas dzīvoja Romā, rakstīja, lai viņi ir ”priecīgi cerībā” uz mūžīgo dzīvi. (Romiešiem 12:12.) Šāds atgādinājums bija tieši laikā, jo nepilnus desmit gadus vēlāk Romas kristieši pieredzēja spēcīgas vajāšanas un daudzi no viņiem pēc imperatora Nerona pavēles tika nežēlīgi noslepkavoti. Izturēt šīs ciešanas viņiem palīdzēja ticība Dieva solījumam dot ”dzīvības vainagu”.
5 Arī mūsdienās kristieši apzinās, ka viņi var pieredzēt vajāšanas. (2. Timotejam 3:12.) Turklāt mēs labi zinām, ka neviens nav pasargāts no neparedzētām nelaimēm. (Salamans Mācītājs 9:11.) Cilvēks, kuru mēs mīlam, var iet bojā kādā nelaimes gadījumā. Mūsu vecāki vai draugi pēkšņi var saslimt ar kādu neārstējamu slimību. Ja mūs piemeklē šāda nelaime un mums nav stipras cerības uz Valstību, mēs varam zaudēt garīgo spēku. Tāpēc ir noderīgi sev pajautāt: ”Vai es esmu ”priecīgs cerībā”? Cik bieži es domāju par nākotnes cerību? Vai paradīze, kas gaidāma nākotnē, man ir realitāte? Vai es redzu sevi paradīzē? Vai mana vēlēšanās pieredzēt pašreizējās sistēmas iznīcināšanu ir tikpat dedzīga kā tad, kad es tikko sāku saprast patiesību?” Sevišķi svarīgs ir pēdējais jautājums. Ja cilvēkam ir laba veselība, ja viņš spēj nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai nodrošinātu komfortablu dzīvi, un ja viņam ir iespēja dzīvot zemē, kuras iedzīvotājiem nav jāpieredz tādas nelaimes kā karš, bads un dabas katastrofas, viņam var zust sapratne par to, cik ļoti mums nepieciešama Dieva jaunā pasaule.
6. a) Par ko, nonākuši nelaimē, domāja Pāvils un Sīla? b) Kā Pāvila un Sīlas priekšzīme var uzmundrināt mūs?
6 Vēstulē Romas kristiešiem Pāvils atgādināja arī to, ka viņiem jābūt ”pacietīgiem bēdās”. (Romiešiem 12:12.) Pāvils pats bija pieredzējis daudz bēdu. Reiz Pāvils parādībā redzēja kādu vīru, kas viņu aicināja doties uz Maķedoniju, lai palīdzētu cilvēkiem uzzināt par Jehovu. (Apustuļu darbi 16:9.) Paklausot šim aicinājumam, Pāvils kopā ar Lūku, Sīlu un Timoteju devās uz Eiropu, kur dedzīgos misionārus gaidīja daudz pārbaudījumu. Kad Pāvils un Sīla sludināja Maķedonijas pilsētā Filipos, viņus apcietināja, sita un iemeta cietumā. Abi dedzīgie misionāri pieredzēja nevis vienaldzību pret vēsti par Valstību, bet lielu naidu. Tomēr viņi nezaudēja prieku pat pēc tam, kad bija saņēmuši daudz sitienu un bija iemesti cietumā. ”Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas.” (Apustuļu darbi 16:25, 26.) Protams, Pāvilam un Sīlam nevarēja būt nekāda prieka par saņemto miesas sodu. Bet viņi vairāk domāja par Jehovu un to, kādas svētības bija saņēmuši, nevis par savām ciešanām. Ar prieku paciezdami pārbaudījumus, Pāvils un Sīla rādīja brīnišķīgu priekšzīmi brāļiem Filipos un citur.
7. Kāpēc savās lūgšanās mums jāietver arī pateicības vārdi?
7 Pāvils rakstīja: ”[Esiet] neatlaidīgi savās lūgšanās.” (Romiešiem 12:12.) Vai mēs lūdzam Dievu, kad mūs māc raizes? Ko mēs viņam sakām savās lūgšanās? Mēs droši vien ļoti konkrēti izstāstām, kas mūs nomāc, un lūdzam, lai viņš palīdz. Bet mēs varam arī pateikties Dievam par tām svētībām, kādas viņš mums ir devis. Grūtos brīžos pārdomas par Jehovas labestību pret mums palīdz būt ”priecīgiem cerībā”. Dāvids bija piedzīvojis daudz raižu, tomēr viņš rakstīja: ”Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. Kad pūlos tos izteikt un pasludināt, es nespēju tos saskaitīt.” (Psalms 40:6.) Ja mēs rīkosimies tāpat kā Dāvids un pastāvīgi domāsim par svētībām, ko saņemam no Jehovas, mums būs daudz iemeslu priekam.
Pozitīva attieksme pret dzīvi
8. Kas kristietim palīdz saglabāt prieku vajāšanu laikā?
8 Jēzus mudināja savus sekotājus saglabāt optimismu arī pārbaudījumu laikā. Viņš teica: ”Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu manis dēļ.” (Mateja 5:11.) Mēs varam saglabāt prieku arī šādās situācijās, jo katrs izturēts pārbaudījums ir apliecinājums tam, ka Jehova mums dod savu garu. Apustulis Pēteris saviem ticības biedriem rakstīja: ”Ja jūs nievā Kristus vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva gars dus uz jums.” (1. Pētera 4:13, 14.) Arī mums Jehova ar sava gara starpniecību palīdzēs izturēt pārbaudījumus un saglabāt prieku.
9. Kas iepriecināja brāļus, kuri ticības dēļ atradās cietumā?
9 Iemeslu priekam var atrast pat visgrūtākajās situācijās. Par to ir pārliecinājies Ādolfs, kāds kristietis, kas dzīvo valstī, kur Jehovas liecinieku darbība daudzus gadus bija aizliegta. Ādolfs un vairāki viņa ticības biedri tika arestēti, un, tā kā viņi nevēlējās atsacīties no saviem uzskatiem, viņi saņēma bargu cietumsodu. Apstākļi cietumā bija ļoti smagi, tomēr Ādolfs un viņa biedri apzinājās, ka viņiem, tāpat kā Pāvilam un Sīlam, bija iemesls pateikties Dievam. Kā viņi paši pēc tam atzina, ieslodzījumā viņu ticība kļuva stiprāka un viņi izkopa svarīgas kristīgas īpašības, kā devīgums, iejūtība un brālīga mīlestība. Piemēram, kad kāds no ieslodzītajiem saņēma sūtījumu no mājām, viņš dalījās tajā ar ticības biedriem, kas šādu palīdzību uztvēra kā dāvanu no Jehovas, no kura nāk ”katrs labs devums un katra pilnīga dāvana”. Šāds dāsnums vienmēr sagādāja prieku gan pašam devējam, gan tiem, ar ko viņš dalījās. Tā ieslodzījums, kura mērķis bija sagraut brāļu ticību, patiesībā vairoja viņu garīgo spēku. (Jēkaba 1:17; Apustuļu darbi 20:35.)
10., 11. Kā minētā māsa izturēja neskaitāmas pratināšanas un garu ieslodzījuma laiku?
10 Arī Ella dzīvo valstī, kur Valstības sludināšana daudzus gadus bija aizliegta. Viņa tika apcietināta par sludināšanu un astoņus mēnešus nepārtraukti tika pratināta. Tiesa Ellai piesprieda desmit gadus cietumsoda, kas viņai bija jāpavada ieslodzījuma vietā, kur nebija neviena Jehovas liecinieka. Toreiz viņai bija tikai 24 gadi.
11 Pats par sevi saprotams, domas par to, ka jaunība būs jāpavada cietuma kamerā, nevarēja sagādāt nekādu prieku. Bet, tā kā Ella nevarēja mainīt situāciju, viņa nolēma mainīt savu attieksmi pret to. Viņa nolēma uzskatīt cietumu par savu sludināšanas teritoriju. ”Man bija tik daudz jāsludina,” viņa atceras, ”ka gadi pagāja nemanot.” Pēc piecarpus ieslodzījumā pavadītiem gadiem Ella tika nopratināta vēlreiz. Redzēdami, ka ieslodzījums nav iznīcinājis Ellas ticību, pratinātāji viņai teica: ”Mēs tevi nevaram atbrīvot, jo tu neesi mainījusies.” Uz to Ella atbildēja: ”Nē, es esmu mainījusies! Es jūtos labāk nekā ieslodzījuma sākumā, un mana ticība ir kļuvusi daudz stiprāka!” Tad viņa vēl piebilda: ”Ja jūs nevēlaties mani laist vaļā, es palikšu šeit, kamēr Jehova uzskatīs par vajadzīgu mani atbrīvot.” Piecarpus ieslodzījuma gadi nebija atņēmuši Ellai prieku. Viņa bija iemācījusies būt gandarīta jebkurā situācijā. Vai mēs no viņas nevarētu kaut ko mācīties? (Ebrejiem 13:5.)
12. Kas kristietim var dot mieru sarežģītās situācijās?
12 Būtu aplami uzskatīt, ka Ellai ir kādas pārcilvēciskas spējas, kuru dēļ viņa varēja izturēt visus pārbaudījumus. Atceroties pratināšanas, uz kurām viņai bija jāierodas pirms tiesas, Ella saka: ”Es atceros, kā man klabēja zobi, es jutos kā pārbiedēts zvirbulis.” Bet Ellai bija stipra ticība un viņa iemācījās paļauties uz Jehovu. (Salamana Pamācības 3:5—7.) Tāpēc tagad viņa uztver attiecības ar Dievu daudz reālāk nekā iepriekš. Viņa atceras: ”Ikreiz, kad es iegāju nopratināšanas telpā, es jutu, kā mani piepilda miers. [..] Jo nepatīkamāka bija situācija, jo lielāks miers mani pārņēma.” Ir skaidrs, ka šo mieru Ellai deva Jehova. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:6, 7.)
13. Kāpēc mums var būt pārliecība, ka mēs saņemsim spēku, kas nepieciešams grūtību pārvarēšanai?
13 Ella saglabāja prieku ļoti grūtos apstākļos un pēc kāda laika tika atbrīvota no ieslodzījuma. Visas grūtības viņai palīdzēja izturēt nevis viņas pašas spēks, bet tas spēks, ko viņai deva Jehova. To pašu var teikt par apustuli Pāvilu. Viņš rakstīja: ”Daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. [..] Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Korintiešiem 12:9, 10.)
14. Kā kristietis var raudzīties uz grūtu situāciju, un ko labu viņš var iegūt no šādas situācijas?
14 Kaut arī mēs varbūt neesam pieredzējuši tādas grūtības, kādas minētas šajā rakstā, tomēr ir daudz citu sarežģījumu, kas mums sagādā raizes. Piemēram, var gadīties, ka darba devējam ir ļoti kritiska attieksme pret mūsu darbu — daudz kritiskāka nekā pret to strādnieku darbu, kuri pieder pie citām reliģijām. Mēs, iespējams, nevaram mainīt darbavietu. Kā lai šādā situācijā saglabā prieku? Būtu labi atcerēties Ādolfu un viņa ticības biedrus, kas, atrazdamies ieslodzījumā, pilnveidoja ļoti svarīgas īpašības. Ja mēs centīsimies izpildīt visas darba devēja prasības, mēs nostiprināsim tādas kristīgas īpašības kā izturība un pacietība. (1. Pētera 2:18.) Turklāt mēs varam izkopt savu amata prasmi, un tas mums kādu dienu var palīdzēt atrast labāku darbavietu. Bet padomāsim par dažiem citiem veidiem, kā var saglabāt prieku, kalpojot Jehovam.
Dzīves vienkāršošana
15.—17. Kas kādai ģimenei tika ieteikts, lai mazinātu spriedzi?
15 Mainīt profesiju vai darba vietu parasti ir diezgan grūti, tomēr bieži vien var mainīt kaut ko citu. Padomāsim par kādu piemēru no dzīves.
16 Divi kristieši — vīrs un sieva — bija uzaicinājuši vakariņās kādu vecāko. Vakariņu laikā vīrs un sieva vecākajam pastāstīja, ka pēdējā laikā daudzo grūtību dēļ viņi jūtas ļoti nomākti. Viņi abi strādāja darbu, kas prasīja daudz laika un enerģijas, taču atrast citu darbu nebija iespējams, tāpēc viņi bija noraizējušies, cik ilgi to varēs izturēt.
17 Kad vīrs un sieva lūdza vecākajam padomu, tas atbildēja, lai viņi kaut ko vienkāršo. Viņš labi pazina šo ģimeni un zināja, ka vīrs un sieva katru dienu apmēram trīs stundas pavada ceļā, tāpēc viņš ieteica padomāt, vai nevar pārcelties uz dzīvi tuvāk darbavietai. Ietaupīto laiku tad varētu veltīt citiem svarīgiem pienākumiem vai atpūtai. Varbūt arī mēs varam kaut ko mainīt savā dzīvē, lai ikdienas rūpes nemazinātu mūsu prieku.
18. Kāpēc pirms lēmumu pieņemšanas ir svarīgi visu rūpīgi pārdomāt?
18 Mēs varam ievērojami atvieglot savu dzīvi, ja pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas visu rūpīgi pārdomājam. Piemēram, kāds kristietis, kas gribēja būvēt māju, izvēlējās ļoti sarežģītu projektu, kaut gan viņam nebija nekādas pieredzes celtniecībā. Tagad viņš atzīst, ka būtu sev aiztaupījis daudz raižu, ja būtu ”pārbaudījis savus soļus”, pirms izvēlējās mājas projektu. (Salamana Pamācības 14:15.) Kāds cits kristietis bija piekritis galvot par aizdevumu, ko ņēma viņa ticības biedrs. Līgumā bija teikts, ka tad, ja parāda ņēmējs nav spējīgs parādu samaksāt, tas jādara galvotājam. Sākumā viss bija labi, bet pēc kāda laika aizdevuma ņēmējs sāka nepildīt savas saistības. Aizdevējam tas nepatika, un viņš pieprasīja, lai galvotājs nomaksā visu parādu. Brālim, kas bija aizdevuma galvotājs, tas, protams, sagādāja daudz raižu. Varbūt tas nebūtu noticis, ja viņš būtu visu rūpīgi pārdomājis, pirms uzņēmās atbildību par aizdevumu. (Salamana Pamācības 17:18.)
19. Kā mēs varam mazināt spriedzi?
19 Būtu nepareizi uzskatīt, ka nogurums mazināsies un prieka būs vairāk tad, ja mēs atteiksimies no personiskām Bībeles studijām, sludināšanas un sapulču apmeklēšanas. Iedziļinoties Bībelē, sludinot un apmeklējot sapulces, mēs saņemam Jehovas svēto garu, un prieks ir viens no gara augļiem. (Galatiešiem 5:22.) Kristīgā darbība vienmēr uzmundrina un parasti neizraisa nepanesamu nogurumu. (Mateja 11:28—30.) Laicīgās rūpes un izklaide cilvēku mēdz nogurdināt daudz vairāk nekā garīga darbība. Reizēm vienīgais, kas nepieciešams, lai atbrīvotos no noguruma, ir laikus iet gulēt. Neliela atpūta var dot ļoti daudz. N. Nors, kas līdz mūža galam bija Jehovas liecinieku Vadošās padomes loceklis, mēdza teikt misionāriem: ”Ja jums zūd spēki, pirmais, kas nepieciešams, ir laba atpūta. Jūs redzēsiet, ka gandrīz visas problēmas, kas vakarā šķiet lielas, pēc laba nakts miega izrādās daudz mazākas.”
20. a) Kā mēs varam saglabāt prieku? b) Kādus jūs redzat iemeslus priekam? (Skat. 17. lpp.)
20 Kristieši kalpo ”laimīgam Dievam”. (1. Timotejam 1:11, NW.) Kā bija minēts šajos rakstos, mēs varam saglabāt prieku pat tad, ja mums jāpārvar lielas grūtības. Saglabāsim stipru cerību uz Valstību, mainīsim savus uzskatus, kad tas nepieciešams, un centīsimies dzīvot vienkārši. Tā mēs varēsim nodrošināt to, ka jebkurā dzīves situācijā rīkosimies saskaņā ar apustuļa Pāvila ieteikumu: ”Priecājieties iekš tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Filipiešiem 4:4.)
Noderīgi jautājumi pārdomām
• Kāpēc kristiešiem nepieciešama stipra cerība uz Valstību?
• Kas var palīdzēt saglabāt prieku grūtos brīžos?
• Kāpēc mums jācenšas dzīvot vienkārši?
• Ko daži cilvēki ir darījuši, lai dzīvotu vienkārši?
[Jautājumi studēšanai]
[Papildmateriāls/Attēli 17. lpp.]
Papildu iemesli priekam
Kristiešiem ir daudz iemeslu priekam. Minēsim tikai dažus no tiem.
1. Mēs pazīstam Jehovu.
2. Mēs esam uzzinājuši patiesību, kas atrodama Dieva Rakstos.
3. Ticība Jēzus upurim mums ļauj saņemt grēku piedošanu.
4. Dieva Valstība jau valda, un drīz tiks izveidota jaunā pasaule.
5. Jehova mūs ir ievedis garīgajā paradīzē.
6. Mums ir brīnišķīga kristīgā brālība.
7. Mēs varam sludināt labo vēsti.
8. Mums ir dzīvība un spēks.
Cik daudz iemeslu priekam mēs vēl varam nosaukt?
[Attēls 13. lpp.]
Pāvils un Sīla saglabāja prieku pat cietumā
[Attēli 15. lpp.]
Vai mūsu skatiens ir vērsts uz Dieva jauno pasauli, un vai mēs domājam par prieku, ko tā mums sagādās?