Grēku nožēla un garīga atveseļošanās

”KAMĒR es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā.” (Psalms 32:3, 4.) Šos vārdus, kas liecina par dziļām emocionālām sāpēm, tālā senatnē teica Izraēlas ķēniņš Dāvids. Iespējams, tās bija ciešanas, ko Dāvids pats sev sagādāja, slēpdams kādu smagu grēku.

Dāvids bija ļoti spējīgs cilvēks — viņš bija varonīgs karavīrs, prasmīgs valsts vadītājs, labs dzejnieks un mūziķis. Tomēr viņš paļāvās uz Dievu, nevis uz savām spējām. (1. Samuēla 17:45, 46.) Bībelē teikts, ka viņa sirds bija ”pilnīgi pie tā Kunga”. (1. Ķēniņu 11:4, LB-26.) Tomēr reiz Dāvids izdarīja ārkārtīgi smagu grēku, un savas izjūtas pēc šī grēka viņš, iespējams, aprakstīja 32. psalmā. Mēs varam daudz ko iemācīties, domājot par apstākļiem, kas bija radījuši labvēlīgu augsni grēkam. Mēs varam uzzināt, no kā mums jāvairās, un saprast, cik svarīgi ir atzīties savos pārkāpumos, ja vēlamies atjaunot labas attiecības ar Dievu.

Dievbijīgs valdnieks izdara grēku

Kamēr izraēlieši karoja ar amoniešiem, Dāvids uzturējās Jeruzalemē. Reiz pievakarē viņš izgāja pastaigāties pa sava nama jumtu un ieraudzīja blakus pagalmā mazgājamies kādu skaistu sievieti. Dāvids nesavaldīja savu iekāri un, noskaidrojis, ka viņa ir Batseba — karavīra Ūrijas sieva —, lika viņu atvest pie sevis. Dāvids ar Batsebu pārkāpa laulību un pēc kāda laika no viņas uzzināja, ka viņa gaida bērnu. (2. Samuēla 11:1—5.)

Dāvids bija nonācis neapskaužamā situācijā. Ja Dāvida un Batsebas pārkāpums kļūtu zināms, viņi saņemtu nāves spriedumu. (3. Mozus 20:10.) Tāpēc viņš izdomāja, kā noslēpt savu grēku. Viņš ataicināja no kaujas lauka Batsebas vīru Ūriju. Iztaujājis Ūriju par kara gaitu, Dāvids viņu sūtīja uz mājām. Dāvids visu bija iecerējis tā, lai cilvēki domātu, ka Batsebas bērna tēvs ir Ūrija. (2. Samuēla 11:6—9.)

Par lielu vilšanos Dāvidam, Ūrija negāja pie sievas. Viņš teica, ka atgriezties mājās, kamēr pārējie karavīri cieš kara grūtības, ir neiedomājami. Kad izraēlieši karoja, viņi atturējās no dzimumattiecībām, jo viņiem bija jābūt ceremoniāli tīriem. (1. Samuēla 21:5.) Tad Dāvids uzaicināja Ūriju uz mielastu un piedzirdīja viņu, taču Ūrija arī pēc tam negāja pie savas sievas. Ūrijas nelokāmība vēl vairāk izcēla to, cik nekrietni Dāvids bija rīkojies. (2. Samuēla 11:10—13.)

Situācija bija kļuvusi vēl sarežģītāka. Nezinādams, ko iesākt, Dāvids redzēja tikai vienu izeju. Viņš lika Ūrijam atgriezties kara laukā un nosūtīja ar viņu vēstuli karaspēka virspavēlniekam Joābam. Vēstulē bija īsi un konkrēti norādījumi: ”Noliec Ūriju pirmajās rindās tur, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa aizmugures, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!” Izmantodams ķēniņa varu, Dāvids sūtīja Ūriju nāvē un uzskatīja, ka viņam ir izdevies noslēpt sava nozieguma pēdas. (2. Samuēla 11:14—17.)

Tiklīdz Batseba bija beigusi sērot par savu vīru, Dāvids apprecējās ar Batsebu, un pēc kāda laika viņai piedzima dēls. Visu šo laiku  Dāvids nevienam neko nebija teicis. Iespējams, viņš mēģināja sevi attaisnot. Vai tad Ūrija nebija kritis kaujā ar godu, tāpat kā citi karavīri? Un vai viņš nebija pretojies ķēniņa pavēlei iet pie savas sievas? Cilvēka sirds, kas ir ”ļaunprātīgi lokana”, izdomā visdažādākos ieganstus, lai attaisnotu grēku. (Jeremijas 17:9; 2. Samuēla 11:25.)

Kas Dāvidu noveda pie grēka

Kā Dāvids — cilvēks, kas mīlēja taisnību, — varēja krist tik zemu, ka pārkāpa laulību un organizēja slepkavību? Acīmredzot grēka aizmetņi parādījās pamazām, ilgākā laika posmā. Domājot par minētajiem notikumiem, rodas jautājums, kāpēc Dāvids nebija kopā ar saviem karavīriem un negāja kaujā pret Jehovas ienaidniekiem, bet mierīgi dzīvoja savā ķēniņa namā. Ja viņš būtu atradies kaujas laukā, viņam droši vien nerastos netikla iekāre pēc uzticama karavīra sievas. To ir labi ņemt vērā patiesajiem kristiešiem mūsdienās. Ja mēs aktīvi piedalāmies draudzes garīgajā darbībā un regulāri sludinām, mēs sevi pasargājam no daudziem kārdinājumiem. (1. Timotejam 6:12.)

Izraēlas ķēniņiem bija dots norādījums pārrakstīt bauslību un to lasīt katru dienu. Bībelē ir paskaidrots, kādēļ tas bija jādara: ”Lai.. viņš mācās bīties to Kungu, savu Dievu, un lai viņš tur visus šos baušļus un lai pilda visus šos likumus. Lai viņa sirds nepaaugstinās pāri par saviem brāļiem, lai viņš pats nenovēršas no baušļiem ne pa labi, ne pa kreisi.” (5. Mozus 17:18—20.) Varētu būt, ka tad, kad Dāvids izdarīja minētos grēkus, viņš nesekoja šim norādījumam. Tā kā mēs dzīvojam grūtos laikos, mums regulāri jāstudē un jāpārdomā Dieva Raksti, lai mēs nepadotos kārdinājumiem pārkāpt Dieva likumus. (Salamana Pamācības 2:10—12.)

Desmitajā bauslī bija ļoti konkrēti norādīts: ”Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu.” (2. Mozus 20:17.) Dāvidam bija vairākas sievas un blakussievas. (2. Samuēla 3:2—5.) Taču tas viņu nepasargāja no iekāres pret skaistu sievieti, kas nebija viņa sieva. Šis fakts mums atgādina, cik svarīgi ir turēt prātā Jēzus vārdus: ”Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” (Mateja 5:28.) Mums jāatceras, ka mēs nedrīkstam kavēties pie netiklām domām, ka mums tās jācenšas iznīdēt no prāta un sirds.

Grēku nožēla un žēlsirdība

Dāvida grēks Bībelē atklāti aprakstīts nevis tādēļ, lai apmierinātu kāda interesi par seksuālām tēmām, bet gan tādēļ, lai mēs varētu skaidri redzēt, kā izpaužas viena no Jehovas izcilajām īpašībām — žēlsirdība. (2. Mozus 34:6, 7.)

Kad Batsebai bija piedzimis dēls, Jehova sūtīja pie Dāvida pravieti Nātānu. Tas liecināja par Dieva žēlsirdību. Ja Dāvidam nekas netiktu teikts un viņš turpinātu noklusēt savu pārkāpumu, grēks pakāpeniski nocietinātu viņa sirdi. (Ebrejiem 3:13.) Par laimi, Dāvids atsaucās uz Dieva žēlsirdību. Nātāna prasmīgie un tiešie vārdi ietekmēja Dāvida sirdsapziņu, un viņš pazemīgi atzina, ka ir grēkojis pret Dievu. Kad Dāvids bija nožēlojis savus smagos grēkus un atzinies tajos, viņš sacerēja 51. psalmu, kurā ir runāts tieši par grēku ar Batsebu. Ja mums kādreiz gadītos izdarīt nopietnu grēku, mums būtu jādara viss iespējamais, lai mūsu sirds neapcietinātos. (2. Samuēla 12:1—13.)

Lai gan Dievs piedeva Dāvidam, viņš to nesargāja no pārmācības un no grēka sekām. (Salamana Pamācības 6:27.) Citādi nemaz nevarēja notikt. Ja Dievs ignorētu notikušo, viņš pārkāptu pats savus principus. Tad Jehova būtu kā augstais priesteris Ēlis, kas izteica aizrādījumu saviem bezdievīgajiem dēliem, bet neko nedarīja, lai pārtrauktu viņu ļaundarības. (1. Samuēla 2:22—25.) Tas, ka Jehova nepasargā no grēka sekām pārkāpēju, kas nožēlo savu rīcību, tomēr nenozīmē, ka viņš tam liedz savu žēlsirdību. Jehovas žēlsirdība pārkāpējam ir kā atspirdzinošs vēss ūdens —  tā palīdz izturēt grēka sekas. Atvieglojums, ko sniedz apziņa, ka Dievs ir piedevis viņa grēku, un uzmundrinājums, ko dod atrašanās ticības biedru sabiedrībā, palīdz cilvēkam atgūt garīgos spēkus. Saņemot palīdzību, ko nodrošina Kristus izpirkuma upuris, cilvēks, kas nožēlo izdarīto grēku, var sajust, ko nozīmē Dieva ”bagātā žēlastība”. (Efeziešiem 1:7.)

”Šķīsta sirds” un ”atjaunots gars”

Pēc atzīšanās izdarītajos grēkos Dāvids neļāvās nevērtīguma sajūtai. Psalmi, kuros viņš runāja par grēku nožēlu, ļauj saprast, ka viņš izjuta milzīgu atvieglojumu un bija apņēmies turpināt kalpošanu Dievam. Piemēram, 32. psalms sākas ar vārdiem: ”Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti!” Lai cik smags būtu grēks, ko izdarījis cilvēks, viņš var būt svētīgs, ja to no sirds nožēlo. Viens, kas liecina par patiesu nožēlu, ir gatavība uzņemties atbildību par savu rīcību, un Dāvids bija gatavs to darīt. (2. Samuēla 12:13.) Viņš netaisnojās un nemēģināja uzvelt vainu citiem. Minētā psalma 5. pantā ir teikts: ”Es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: ”Es izsūdzēšu tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.” Ja cilvēks patiesi nožēlo savus grēkus, viņš izjūt lielu atvieglojumu un viņam turpmāk nav jāmoka sevi ar domām par izdarītajiem pārkāpumiem.

Lūdzis Jehovam piedošanu par izdarītajiem grēkiem, Dāvids teica: ”Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” (Psalms 51:12.) Lūgdams, lai Dievs viņam dod tīru sirdi un atjauno viņa garu, Dāvids apliecināja, ka viņš labi apzinājās savas grēcīgās tieksmes un saprata, cik ļoti viņam nepieciešama Dieva palīdzība, lai viņš varētu attīrīt sirdi un sākt visu no jauna. Dāvids nenodevās paššaustīšanai, viņš bija stingri apņēmies turpināt kalpošanu Dievam. Viņš lūdza: ”Kungs, atdari man manas lūpas, lai mana mute teic Tavu slavu!” (Psalms 51:17.)

Redzēdams Dāvida patieso nožēlu un apņemšanos kalpot viņam, Jehova iedrošināja savu kalpu šādiem vārdiem: ”Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuŗu tev jāstaigā, Es par tevi turēšu nomodā savu aci.” (Psalms 32:8.) Šie vārdi nepārprotami liecina, ka Jehova pievērš uzmanību to cilvēku izjūtām un vajadzībām, kuri ir nožēlojuši savus grēkus. Jehova  bija nolēmis vairot Dāvida sapratni un palīdzēt viņam iedziļināties lietu būtībā. Ja kādreiz nākotnē Dāvids sastaptos ar līdzīgu kārdinājumu, viņš spētu paredzēt savas rīcības iespējamās sekas un rīkotos saprātīgāk.

Pārdomas par šiem notikumiem Dāvida dzīvē var uzmundrināt visus, kas ir nopietni grēkojuši. Atzīstot savus grēkus un no sirds tos nožēlojot, mēs varam atgūt visdārgāko, kas mums ir, — mūsu attiecības ar Dievu Jehovu. Labāk ir pieredzēt īslaicīgas ciešanas un kaunu nekā noklusēt savus pārkāpumus un ciest no sirdsapziņas pārmetumiem vai nocietināt savu sirdi, tīši grēkojot, un pieredzēt savu grēku traģiskās sekas. (Psalms 32:9.) Daudz patīkamāk ir saņemt piedošanu no mūsu mīlošā un žēlsirdīgā Dieva, no ”žēlastības Tēva” un ”iepriecināšanas Dieva, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās”. (2. Korintiešiem 1:3.)

[Attēls 31. lpp.]

Sūtīdams Ūriju nāvē, Dāvids cerēja noslēpt savu grēku