Dzīvesstāsts

Pat smags zaudējums nav laupījis man prieku

PASTĀSTĪJUSI NENSIJA PORTERE

Bija silta 1947. gada 5. jūnija novakare. Mēs atradāmies Bahamās — salās uz dienvidaustrumiem no Amerikas Savienoto Valstu krastiem. Pēkšņi pie mums ar vīru ieradās imigrācijas dienesta ierēdnis un pasniedza vēstuli, kurā bija teikts, ka mūsu uzturēšanās Bahamās tiek uzskatīta par nevēlamu un mums ”nekavējoties jāatstāj kolonija”.

MĒS ar Džordžu bijām pirmie Jehovas liecinieku misionāri, kas kalpoja Bahamu lielākajā pilsētā Naso. Uz šejieni mūs norīkoja pēc mācībām Gileādas skolas astotajā grupā (Gileāda ir misionāru skola, kas tolaik atradās Ņujorkas štatā). Ko mēs tādu trīs mēnešu laikā bijām izdarījuši, ka tam sekoja tik negatīva reakcija? Un kā varēja gadīties, ka pēc vairāk nekā 50 gadiem es joprojām atrodos Bahamu salās?

Tieku sagatavota kalpošanai

Manu dzīvi lielā mērā ir ietekmējis mans tēvs Harijs Kilners. Viņš man rādīja lielisku piemēru, daudz ko upurēdams, lai kalpotu Jehovam. Kaut arī viņam bija slikta veselība, viņš galveno uzmanību pievērsa Valstības interesēm un gāja sludināt gandrīz katru nedēļas nogali. (Mateja 6:33.) Mēs nebijām nekādi bagātie, bet tēva kurpju veikals Letbridžā (Kanāda,  Albertas province) trīsdesmitajos gados bija šajā pilsētā dzīvojošo kristiešu garīgās darbības centrs. Manas pirmās atmiņas saistās ar Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotājiem jeb pionieriem — ar to, kā viņi pie mums ciemojās un stāstīja gadījumus no sludināšanas.

1943. gadā es sāku kalpot par pionieri netālu no Fortmaklaudas un Klērzhomas (Albertas province). Tas bija laiks, kad norisinājās Otrais pasaules karš un sludināšana Kanādā bija aizliegta, jo pretinieki bija izplatījuši par mums nepatiesu informāciju. No mūsu sludināšanas teritorijas viena gala līdz otram bija apmēram 100 kilometri, bet, tā kā mēs bijām jauni un enerģiski, mums nesagādāja nekādas grūtības aizbraukt ar velosipēdu vai aiziet ar kājām līdz visiem ciematiem un saimniecībām mūsu teritorijā. Tolaik man radās izdevība aprunāties ar vairākiem Gileādas skolas absolventiem, un viņu pieredzētais manī radīja kvēlu vēlēšanos pašai kļūt par misionāri.

1945. gadā es apprecējos ar Džordžu Porteru, kura dzimtā puse bija Kanādas province Saskačevana. Viņa vecāki dedzīgi kalpoja Jehovam jau no 1916. gada, un arī viņš pilnas slodzes kalpošanu bija padarījis par galveno nodarbošanos savā dzīvē. Pirmā vieta, uz kuru tikām norīkoti kalpot, bija skaistā Nortvankūveras priekšpilsēta, ko sauc par Linnas leju. Drīz pēc tam mūs uzaicināja mācīties Gileādā.

Gadu gaitā es esmu risinājusi sarunas ar dažādu garīgo semināru absolventiem un esmu redzējusi, kā studijas šajās mācību iestādēs ir iedragājušas viņu ticību Dievam un Bībelei. Turpretī tas, ko mēs mācījāmies Gileādā, attīstīja mūsu spriestspēju un, pats galvenais, stiprināja mūsu ticību Dievam Jehovam un viņa Rakstiem. Mūsu grupasbiedri tika norīkoti kalpot Ķīnā, Singapūrā, Indijā, dažādās Āfrikas valstīs, Dienvidamerikā un citās vietās. Es joprojām atceros sajūsmu, kāda mūs pārņēma, kad uzzinājām, ka mūsu norīkojuma vieta ir tropiskās Bahamu salas.

Kā mums izdevās palikt

Salīdzinot ar ceļu, kas bija jāmēro mūsu grupasbiedriem, mūsu ceļojums līdz Bahamām bija īss. Jaunā norīkojuma vieta mūs sagaidīja ar siltu laiku, zilām debesīm, tirkīzkrāsas ūdeni, pasteļtoņos krāsotām ēkām un neskaitāmiem velosipēdiem. Taču visspilgtāk atmiņā man ir palikuši mūsu sagaidītāji — maza Jehovas liecinieku grupiņa piecu cilvēku sastāvā. Mēs ātri vien sapratām, ka bahamiešu kultūra ievērojami atšķiras no mums pierastās. Piemēram, Džordžam palūdza citu klātbūtnē mani nesaukt par mīļo, jo šo apzīmējumu šeit parasti lietoja ārpuslaulības attiecībās.

 Nepagāja ilgs laiks, kad mācītāji, acīmredzot saskatīdami draudus tajā, cik viegli mēs atrodam kontaktu ar bahamiešiem, mūs nepatiesi apsūdzēja, nodēvēdami par komunistiem, un mēs saņēmām pavēli atstāt valsti. Bet Jehovas liecinieki — tolaik Bahamu salās viņu nebija vairāk kā 20 — nekavējoties uzrakstīja lūgumu, lai ļauj mums šeit palikt, un savāca tūkstošiem parakstu. Iznākumā pavēle par izraidīšanu tika atcelta.

Uz jaunu teritoriju

Tā kā Bībeles patiesība ātri iesakņojās to cilvēku sirdīs, kuri mīlēja Dievu, uz Bahamām tika nosūtīti arvien jauni Gileādas misionāri. 1950. gadā šeit tika izveidots filiāles birojs. Vēl pēc desmit gadiem no Bruklinas (Ņujorka) ieradās galvenās pārvaldes loceklis Miltons Henšels un pavaicāja, vai kādi no misionāriem nebūtu ar mieru pārcelties uz kādu citu Bahamu salu un uzsākt tur sludināšanu. Mēs ar Džordžu devām savu piekrišanu un devāmies uz Longailendu, kas, kā vēlāk izrādījās, kļuva par mūsu mājām nākamos 11 gadus.

Šī sala, kas ietilpst Bahamu teritorijā, ir 140 kilometrus gara un 6 kilometrus plata, un tolaik uz tās nebija nevienas īstas pilsētas. Salas centru — Klarenstaunu — veidoja apmēram 50 mājas. Dzīves apstākļi, kādiem mums bija jāpielāgojas, bija diezgan primitīvi: mājās nebija ne elektrības, ne ūdensvada, ne arī virtuves. Vietējo iedzīvotāju iecienītākais sarunu temats bija veselība. Mēs iemācījāmies apsveicinoties neuzdot jautājumu: ”Kā jūtaties?” — jo atbildē varēja sagaidīt pilnu cilvēka slimību vēsturi.

Cilvēki lielākoties uzturējās āra virtuvēs — celtnēs ar niedru segumu un malkas pavardu —, tāpēc galvenais veids, kādā norisinājās mūsu kalpošana, bija sludināšana no virtuves uz virtuvi. Pamatā šajā salā dzīvoja nabadzīgi, bet ļoti laipni zemkopji un zvejnieki. Vairākums no viņiem bija ne tikai reliģiozi, bet arī ļoti māņticīgi. Neparastus notikumus viņi parasti uztvēra kā zīmi.

Mācītāji uzskatīja, ka viņiem ir tiesības bez uzaicinājuma iet iekšā cilvēku mājās un plēst mūsu atstāto bībelisko literatūru. Tā rīkodamies, viņi daudzus iebiedēja, taču ne visi trīcēja un drebēja viņu priekšā. Piemēram, kāda drosmīga 70 gadus veca sieviete atteicās viņiem pakļauties. Viņai bija vēlēšanās pašai saprast Bībeli, un galu galā viņa kļuva par Jehovas liecinieci. Pieaugot ieinteresēto cilvēku skaitam, Džordžam noteiktās svētdienās iznāca nobraukāt apmēram 300 kilometrus, lai palīdzētu viņiem nokļūt uz sapulcēm.

Pirmajos mēnešos, kamēr mēs ar Džordžu šeit bijām vienīgie Jehovas liecinieki, mēs rūpējāmies par savu garīgumu, noturot visas iknedēļas kristiešu sapulces. Tāpat mēs katru pirmdienas vakaru uzcītīgi studējām Sargtorni, regulāri lasījām Bībeli un, saņēmuši jaunos Sargtorņa un Atmostieties! numurus, nekavējoties tos izlasījām.

 Mums atrodoties Longailendā, nomira mans tēvs. Pēc gada, 1963. gada vasarā, mēs parūpējāmies, lai mana māte varētu pārcelties uz Longailendu un dzīvot netālu no mums. Māte bija jau diezgan veca, bet viņa samērā labi pielāgojās šejienes apstākļiem un nodzīvoja Longailendā līdz pat savai nāvei 1971. gadā. Patlaban šajā salā ir kristiešu draudze, kurai ir pilnīgi jauna Valstības zāle.

Smags pārbaudījums

1980. gadā Džordžs juta, ka sāk pasliktināties viņa veselība. Ar to sākās viens no smagākajiem pārbaudījumiem manā dzīvē — noskatīties, kā manu mīļo vīru, draugu un darba biedru pamazām pieveic Alcheimera slimība. Viņa personība pilnībā izmainījās. Paši briesmīgākie bija pēdējie četri gadi līdz viņa nāvei 1987. gadā. Viņš pavadīja mani kalpošanā un gāja uz sapulcēm, kamēr vien spēja, kaut arī bieži tas no viņa prasīja tādu piepūli, ka man sirds vai lūza skatoties. Mīlestība, ar kādu pēc vīra nāves mani devīgi apveltīja kristīgie brāļi un māsas, bija man liels mierinājums, bet man joprojām Džordža ļoti pietrūkst.

Mūsu laulībā man vienmēr bija daudz nozīmējušas mūsu biežās un patīkamās sarunas. Tagad, kad Džordža vairs nav, es vairāk nekā jebkad jūtos pateicīga, ka Jehova aicina savus kalpus ”lūgt bez mitēšanās”, būt ”neatlaidīgiem savās lūgšanās” un ”visādi viņu piesaukt un pielūgt”. (1. Tesaloniķiešiem 5:17; Romiešiem 12:12; Efeziešiem 6:18.) Ir tik mierinoši zināt, ka Jehovam rūp mūsu labklājība. Es patiešām jūtos kā psalmu sacerētājs, kas dziedāja: ”Slavēts lai ir tas Kungs diendienā, Viņš nes mūs pašus.” (Psalms 68:20.) Labākais, ko var darīt, ir paklausīt Jēzus padomam un nedomāt par visām problēmām uzreiz, bet dzīvot dienu pa dienai, ņemot vērā savus ierobežojumus un jūtot pateicību par svētībām, kas ik dienas mums tiek dotas. (Mateja 6:34.)

Kalpošanas labie augļi

Aktīva līdzdalība kristīgajā kalpošanā man ir palīdzējusi pārlieku nekavēties pagātnē un pārvarēt emocijas, kas varētu izraisīt depresiju. Īpašu prieku man sagādā iespēja mācīt cilvēkiem Bībeles patiesību. Studijas ar interesentiem manā kalpošanā ievieš noteiktu kārtību, piešķir dzīvei saturu un stabilitāti. (Filipiešiem 3:16.)

Reiz man piezvanīja kāda sieviete, kurai es biju sludinājusi apmēram pirms 47 gadiem. Viņas māte bija viena no mūsu pirmajām Bībeles skolniecēm, kad 1947. gadā ieradāmies  Bahamās. Māte, tēvs, visi brāļi un māsas, kā arī lielākā daļa viņu bērnu un mazbērnu — kopumā vairāk nekā 60 cilvēku — ar laiku kļuva par Jehovas lieciniekiem, bet viņa pati ne. Taču tagad arī viņa bija gatava sākt kalpošanu Dievam Jehovam. Cik iepriecinoši ir redzēt, ka kopš laika, kad mēs ar Džordžu sākām dzīvot Bahamās, šejienes Jehovas liecinieku skaits no pavisam nedaudziem ir pieaudzis līdz vairāk nekā 1400!

Dažkārt cilvēki man vaicā, vai es nenožēloju, ka man nav bērnu. Protams, audzināt bērnus var būt liela svētība. Tomēr mīlestība, kādu man nemitīgi parāda mani garīgie bērni, mazbērni un mazmazbērni, ir kaut kas tāds, ko varbūt pat ne visi miesīgie vecāki izbauda. Tie, kas ”dara labu” un ir ”bagāti labos darbos”, ir paši laimīgākie cilvēki. (1. Timotejam 6:18.) Tāpēc es cenšos kalpot Jehovam tik aktīvi, cik vien mana veselība to ļauj.

Kādu dienu zobārsta uzgaidāmajā telpā mani uzrunāja kāda jauna sieviete: ”Jūs mani nepazīstat, bet es gribu, lai jūs zinātu, ka es jūs mīlu.” Pēc tam sieviete pastāstīja, kā viņa uzzināja Bībeles patiesību un cik ļoti pateicīga jūtas, ka mēs, misionāri, savulaik ieradāmies Bahamās.

Kādā citā reizē es pēc brīvdienām atgriezos Jehovas liecinieku filiālē Naso, kur pašlaik dzīvoju, un atradu savās durvīs rozi. Pie zieda bija zīmīte: ”Ir tik labi, ka tu atkal esi mājās.” Manu sirdi pārplūdināja pateicība un mīlestība pret Jehovu, redzot, kādas brīnišķīgas īpašības cilvēkos spēj izveidot viņa Raksti, organizācija un gars. Kā esmu pārliecinājusies, Jehova mūs bieži atbalsta ar apkārtējo cilvēku starpniecību.

Es jūtos no sirds pateicīga

Ne viss manā dzīvē ir bijis viegli, un tā nav arī patlaban. Bet man ir ļoti daudz iemeslu pateicībai — prieks, ko sniedz kalpošana Dievam, daudzo brāļu un māsu sirsnīgā mīlestība, Jehovas organizācijas gādība, Bībeles brīnišķīgās patiesības, cerība atkal satikt savus mīļos tuviniekus augšāmcelšanas dienā un atmiņas par 42 gadiem laulībā ar uzticīgu Jehovas kalpotāju. Pirms mēs apprecējāmies, es Jehovam lūdzu, kaut varētu palīdzēt savam nākamajam vīram nepārtraukt pilnas slodzes kalpošanu, ko viņš tik augstu vērtēja. Jehova savā laipnībā atbildēja uz šo lūgšanu. Tāpēc es gribu apliecināt viņam savu pateicību, vienmēr paliekot viņam uzticīga.

Bahamu salas ļoti ir iecienījuši tūristi, kas izdod tūkstošiem dolāru, lai varētu atbraukt šurp un kādu laiku baudīt dzīvi tropos. Tā kā es biju nolēmusi kalpot Jehovam tur, kur mani norīkos viņa organizācija, man ir bijusi iespēja ceļot no viena šo salu gala līdz otram, sludinot labo vēsti par Dieva Valstību. Taču pats svarīgākais ir tas, ka esmu iepazinusi draudzīgo bahamiešu mīlestību, kas man ir ļoti dārga.

Es esmu pateicīga cilvēkiem, kas iepazīstināja manus vecākus ar patiesību, un saviem vecākiem, kas savukārt iededza manā jaunajā prātā un sirdī vēlēšanos vispirms tiekties pēc Dieva Valstības. Līdzīgi arī mūsdienās jaunie Jehovas kalpotāji var saņemt daudz svētību, ja viņi ieiet pa ”plašajām durvīm”, kas paver neskaitāmas iespējas sekmīgai kalpošanai. (1. Korintiešiem 16:9.) Izmantojot savu dzīvi, lai godātu ”visu dievu Dievu”, arī jums būs daudz iemeslu viņam no sirds pateikties. (5. Mozus 10:17; Daniēla 2:47.)

[Attēls 24. lpp.]

Sludinot Viktorijas ielās; 1944. gads

[Attēls 24. lpp.]

Mēs ar Džordžu 1946. gadā, kad mācījāmies Gileādas skolā

[Attēls 25. lpp.]

Kopā ar Džordžu pie misionāru mājas Naso (Bahamas); 1955. gads

[Attēls 26. lpp.]

Misionāru māja Dedmen Kejā, kur mēs kalpojām no 1961. līdz 1972. gadam