Valstības sludinātāji stāsta

Viņa garīgais izsalkums tika apmierināts

KIPRA ir sala, kas atrodas Vidusjūras ziemeļaustrumu daļā. Bībeles laikos Kipra bija izdaudzināta vara atradņu un augstvērtīgās koksnes dēļ. Kad Pāvils un Barnaba bija devušies savā pirmajā misionāru ceļojumā, viņi sludināja labo vēsti par Valstību arī šajā salā. (Apustuļu darbi 13:4—12.) Mūsdienās šī vēsts vēl aizvien labvēlīgi ietekmē daudzus Kipras iedzīvotājus. To katrā ziņā var sacīt par Lūkasu, kādu vīrieti, kam ir pāri četrdesmit gadiem.

Viņš par sevi stāsta: ”Es uzaugu septiņu bērnu ģimenē, un mani vecāki nodarbojās ar lopkopību. Jau kopš agras bērnības es biju aizrautīgs lasītājs, un mana mīļākā grāmata bija kāds kabatas formāta Kristiešu grieķu rakstu izdevums. Kad man bija desmit gadi, kopā ar dažiem draugiem mēs nelielā pulkā sākām studēt Bībeli. Tomēr drīz mēs šīs nodarbības pārtraucām, jo vairāki padzīvojuši cilvēki no mūsu ciemata sauca mūs par ķeceriem.

Vēlāk, mācoties Amerikas Savienotajās Valstīs, es sastapu cilvēkus, kam bija visdažādākā reliģiskā izcelsme. Tāpēc manī no jauna uzvirmoja interese par garīgiem jautājumiem. Dienām ilgi universitātes bibliotēkā es pētīju materiālus par neskaitāmām reliģijām. Es apmeklēju arī daudzas baznīcas, tomēr, par spīti visām pūlēm, es joprojām jutu garīgu izsalkumu.

Pabeidzis studijas, es atgriezos Kiprā un pieņēmu piedāvājumu strādāt par kādas medicīniskas laboratorijas vadītāju. Darbavietā mani iesāka apmeklēt kāds Jehovas liecinieks, pavecs vīrietis, vārdā Antonis. Taču šie apciemojumi nepalika nepamanīti grieķu pareizticīgās baznīcas mācītājiem.

Drīz vien pie manis ieradās kāds teologs un centās mani pārliecināt, ka būtu jāpārtrauc sarunas ar Jehovas lieciniekiem. Tā kā kopš bērnības man bija mācīts, ka patiesība ir grieķu pareizticīgajai baznīcai, es piekāpos, pārstāju satikties ar Antoni un sāku apspriest Bībeli ar šo teologu. Turklāt es apceļoju arī daudzus Kipras klosterus. Es pat biju aizbraucis uz Grieķijas ziemeļiem, lai pabūtu Atona kalnā, kas tiek uzskatīts par vissvētāko kalnu pareizticīgajā pasaulē. Tomēr mani jautājumi par Bībeli tā arī palika neatbildēti.

Tad es lūdzu Dievu, lai viņš man palīdz atrast patiesību. Nepagāja ne ilgs laiks, kad pie manis darbavietā atkal ieradās Antonis, un es jutu, ka tā ir atbilde uz manu lūgšanu. Tā es pārtraucu apspriesties ar teologu un Antonis sāka ar mani studēt Bībeli. Es augu garīgā ziņā un 1997. gada oktobrī apliecināju savu veltīšanos Jehovam, kristījoties ūdenī.

Sākumā manai sievai un divām mūsu vecākajām meitām, kurām tolaik bija 14 un 10 gadi, bija negatīva attieksme pret maniem reliģiskajiem uzskatiem. Tomēr, redzot manī izmaiņas uz labo pusi, sieva izlēma apmeklēt kādu sapulci Valstības zālē. Viņu dziļi iespaidoja liecinieku laipnība un personiskā interese, ko tie parādīja. Taču vairāk par visu viņu ietekmēja tas, kā liecinieki izmanto Bībeli. Galu galā mana sieva un abas vecākās meitas piekrita studēt ar Jehovas lieciniekiem Bībeli. Iedomājieties, kāds man bija prieks, kad 1999. gadā viņas visas trīs kristījās apgabala kongresā ”Dieva pravietiskie vārdi”!

Mani patiesības meklējumi tik tiešām atalgojās. Tagad mēs visi kopā ar sievu un četriem bērniem esam vienoti tīrajā pielūgsmē, kalpojot Jehovam.”