Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Hasmoneji un to ietekme

Hasmoneji un to ietekme

Hasmoneji un to ietekme

KAD uz zemes dzīvoja Jēzus, jūdaisms jau bija sašķēlies dažādos novirzienos un katrs grupējums centās tautā kļūt par noteicošo. Tā vēsturiskā situācija ir attēlota gan evaņģēlijos, gan pirmā gadsimta ebreju vēsturnieka Josefa Flāvija darbos.

Ietekmīgas grupas bija farizeji un saduceji, kas spēja tik ļoti iespaidot sabiedrības viedokli, ka tauta pat nepieņēma Jēzu kā Mesiju. (Mateja 15:1, 2; 16:1; Jāņa 11:47, 48; 12:42, 43.) Taču Ebreju rakstos šīs divas grupas nav pat pieminētas.

Josefs Flāvijs pirmo reizi piemin saducejus un farizejus, runājot par notikumiem otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Tajā laikā daudzus ebrejus pievilka hellēnisms, tas ir, grieķu kultūra un filozofija. Konflikts, kas pastāvēja starp hellēnismu un jūdaismu, sasniedza kulmināciju, kad Seleikīdu dinastijas valdnieks apgānīja Jeruzalemes templi, veltīdams to Zevam. Jūda Makabejs, enerģisks ebreju vadonis, kas bija cēlies no Hasmoneju dzimtas, vadīja sacelšanos, kuras laikā izdevās templi hellēņiem atņemt. *

Jau pirmajos gados pēc Makabeju sacelšanās un viņu gūtās uzvaras ebreju tautā sāka rasties sektas, kas balstījās uz dažādām ideoloģijām un savā starpā cīnījās par to, kurai būs lielāka ietekme ebreju sabiedrībā. Bet kāpēc radās šāda tendence? Kāpēc jūdaisms tik ļoti sašķēlās? Lai to noskaidrotu, ieskatīsimies Hasmoneju vēsturē.

Aizvien lielāka neatkarība un vienotības trūkums

Kad Jūda Makabejs bija sasniedzis savu mērķi — atjaunojis pielūgsmi Jehovas templī —, viņš pievērsās politikai, tāpēc daudzi ebreji pārstāja viņam sekot. Tomēr viņš turpināja cīņu pret Seleikīdu dinastijas valdniekiem, noslēdza vienošanos ar Romu un mēģināja nodibināt neatkarīgu ebreju valsti. Pēc tam kad Jūda bija kritis kādā kaujā, cīņu turpināja viņa brāļi Jonatāns un Simons. Sākumā Seleikīdu valdnieki nikni pretojās Makabejiem, bet ar laiku viņi piekrita politiskam kompromisam, ļaudami brāļiem Hasmonejiem sasniegt diezgan lielu politisku neatkarību.

Lai gan Hasmoneji bija cēlušies no priesteru kārtas, neviens no viņiem nekad nebija ieņēmis augstā priestera amatu. Daudzi ebreji uzskatīja, ka tajā var atrasties tikai priesteri no Cadoka dzimtas — Cadoku par augsto priesteri bija iecēlis Salamans. (1. Ķēniņu 2:35; Ecēhiēla 43:19.) Jonatāns gan karodams ar Seleikīdiem, gan izmantodams diplomātiskus paņēmienus, panāca, ka tiek iecelts par augsto priesteri. Bet pēc Jonatāna nāves viņa brālim Simonam izdevās sasniegt daudz vairāk. 140. gadā p.m.ē., septembrī, Jeruzalemē tika paziņots svarīgs lēmums, kas pēc tam tika iegravēts uz bronzas plāksnēm, kā bija parasts grieķu kultūrā; tas skanēja šādi: ”Ķēniņš Demeteris [Seleikīdu dinastijas valdnieks Dēmetrijs] tam [Simonam] apstiprinājis to augstā priestera amatu, un to uzņēmis starp saviem draugiem un to pagodinājis ar lielu godu. ..jūdiem un priesteriem paticis, ka Sīmanis [Simons] par valdītāju un augsto priesteri būtu mūžam, kamēr viens īstens pravietis celtos.” (1. Makabeju 14:38—41.) (1. Makabeju grāmata ir vēsturiska grāmata, kas ietilpst apokrifos.)

Tātad Simona iecelšanai par valdnieku un augsto priesteri piekrita ne tikai svešzemju vara, bet arī viņa paša tautas ”lielā sapulce”, turklāt šie amati bija nodrošināti arī Simona pēcnācējiem. Tas bija nozīmīgs pavērsiens. Kā rakstīja vēsturnieks Emīls Šīrers, kad Hasmoneji bija nodibinājuši valdnieku dinastiju, ”galvenais, par ko viņi rūpējās, vairs nebija Toras [ebreju likumu kopuma] pildīšana, bet gan savas politiskās varas saglabāšana un paplašināšana”. Tomēr Simons, baidīdamies aizvainot ebrejus, lietoja nevis titulu ”ķēniņš”, bet gan ”etnarhs” jeb ”tautas vadītājs”.

Taču daudzi bija neapmierināti ar to, ka Hasmoneji ir sagrābuši reliģisko un politisko varu. Kā atzīst daudzi zinātnieki, tieši tajā laikā izveidojās Kumrānas kopiena. Kāds priesteris no Cadoka dzimtas pameta Jeruzalemi un aizveda opozicionāru grupu uz Jūdejas tuksnesi, kur viņi apmetās pie Nāves jūras. Tiek uzskatīts, ka tieši šis priesteris ir tas, kas Kumrānas rokrakstos saukts par ”Taisnības skolotāju”. Vienā no Nāves jūras rokrakstiem, Habakuka grāmatas komentārā, ir nosodīts ”Ļaunais priesteris, ko sākumā bija aicinājis patiesības vārds, bet kas savā sirdī kļuva iedomīgs, kad sāka valdīt pār Izraēlu”. Pēc daudzu zinātnieku domām, šīs sektas aprakstītajam ”Ļaunajam priesterim” atbilst vai nu Jonatāns, vai Simons.

Simons turpināja karagājienus, lai paplašinātu teritoriju, pār kuru valdīja. Taču Simona valdīšanai pēkšņi pienāca gals, kad viņa znots Ptolemajs netālu no Jērikas dzīru laikā noslepkavoja viņu pašu un vēl divus viņa dēlus. Taču Ptolemaja mēģinājums sagrābt varu neizdevās. Simona dēls Jānis Hirkans jau iepriekš saņēma brīdinājumu, ka viņam tiek plānots uzbrukums. Hirkans sagūstīja tos, kas gatavojās viņu nogalināt, un stājās tēva vietā gan valdnieka, gan augstā priestera amatā.

Tālāka valsts paplašināšana vardarbīgā ceļā

Sākumā Jāni Hirkanu nopietni apdraudēja sīriešu karaspēks, bet 129. gadā p.m.ē. notika nozīmīga kauja, kurā partieši pilnīgi sakāva Seleikīdu dinastiju. Ebreju zinātnieks Menahems Šterns par šī kara iespaidu uz Seleikīdu dinastiju rakstīja: ”Visa valsts struktūra sabruka.” Tāpēc Hirkans ”varēja pilnībā atjaunot Jūdejas politisko neatkarību un paplašināt tās teritoriju uz dažādām pusēm”. Hirkans patiešām ievērojami paplašināja savu valsti.

Kad no Sīrijas puses vairs nekas nedraudēja, Hirkans sāka iebrukt Jūdejas kaimiņzemēs un tās pakļaut. Šo zemju iedzīvotājiem obligāti bija jāpieņem jūdu ticība, vai arī viņu pilsētas tika noslaucītas no zemes virsas. Viens no karagājieniem bija vērsts pret idumejiešiem (ēdomiešiem). M. Šterns par to rakstīja: ”Idumejiešu pievēršana jūdaismam bija pirmais šāds gadījums jūdaisma vēsturē, jo bija runa par veselu tautu, nevis par atsevišķiem cilvēkiem.” Iekaroto zemju vidū bija arī Samarija, kur Hirkans sagrāva Garicima kalnā uzcelto samariešu templi. Vēsturnieks Solomons Greizels, izteikdamies par Hasmoneju īstenoto politiku — varmācīgu pievēršanu savai ticībai —, norādīja uz kādu paradoksu: ”Matatijas [Jūdas Makabeja tēva] mazdēls pārkāpa reliģiskās brīvības principu — tieši to, par ko iepriekšējā paaudze ar tādu degsmi bija cīnījusies.”

Parādās farizeji un saduceji

Josefs Flāvijs pirmo reizi piemin farizeju un saduceju lielo ietekmi, stāstīdams par Hirkana valdīšanu. (Flāvijs bija pieminējis farizejus, kas dzīvoja Jonatāna valdīšanas laikā.) Flāvija darbos nekas nav teikts par šo grupējumu izcelsmi. Daži zinātnieki uzskata, ka farizeji bija cēlušies no hasīdiem — dievbijīgas sektas, kas atbalstīja Jūdu Makabeju viņa reliģisko mērķu sasniegšanā, bet novērsās no Jūdas, kad viņa godkārīgie mērķi ieguva politisku raksturu.

Parasti tiek uzskatīts, ka vārds ”farizeji” ir atvasināts no senebreju vārda, kas nozīmē ’nošķīrušies’, lai gan, pēc dažu domām, tā cilme ir saistīta ar vārdu, kas nozīmē ’izskaidrotāji’. Farizeji bija mācīti vīri, kas nākuši no vienkāršās tautas. Viņi izveidoja priekšstatus par īpašu dievbijību un centās sevi attīrīt (it kā nošķirt) no rituālās nešķīstības, attiecinādami uz parastām ikdienas dzīves situācijām likumus, kas bija jāievēro priesteriem, lai viņi templī būtu svēti. Farizeji radīja jaunu Svēto rakstu izskaidrošanas metodi un izveidoja uzskatu sistēmu, kas vēlāk kļuva pazīstama kā mutvārdu likumi. Simona valdīšanas laikā viņu ietekme pieauga, jo daži farizeji tika iecelti par gerūsijas — vecāko padomes — locekļiem (vēlāk gerūsiju sāka saukt par sinedriju).

Josefs Flāvijs stāstīja, ka Jānis Hirkans sākotnēji bija farizeju skolnieks un atbalstītājs. Bet reiz farizeji viņam asi pārmeta, ka viņš nav atteicies no augstā priestera amata. Tas izraisīja milzīgas pārmaiņas farizeju attiecībās ar varu. Hirkans atcēla farizeju reliģiskos likumus un, lai vēl papildus sodītu nežēlastībā kritušos farizejus, pieslējās to reliģiskajiem pretiniekiem saducejiem.

Saduceju nosaukums acīmredzot ir cēlies no augstā priestera Cadoka vārda — Cadoka pēcnācēji jau kopš Salamana laikiem ieņēma šo amatu. Tomēr ne visi saduceji bija cēlušies no Cadoka dzimtas. Kā rakstīja Josefs Flāvijs, saduceji bija aristokrāti un bagātnieki, un viņus neatbalstīja plašas tautas masas. Profesors Šifmanis rakstīja: ”Lielākā daļa no viņiem.. acīmredzot bija priesteri vai cilvēki, kas bija ieprecējušies augsto priesteru ģimenēs.” Tātad saduceji jau ilgu laiku bija saistīti ar tiem, kam piederēja vara. Tāpēc viņi farizeju lielo nozīmi sabiedrības dzīvē un mācību, ka likumi par priesteru svētumu jāattiecina uz visiem tautas locekļiem, uzskatīja par draudu savai autoritātei, kas izveidojusies vēstures gaitā. Hirkana pēdējos valdīšanas gados saduceji atguva varu.

Vairāk politikas, mazāk dievbijības

Hirkana vecākais dēls Aristobuls valdīja tikai vienu gadu un tad nomira. Aristobuls bija turpinājis priekšteču iesākto politiku, proti, cittautiešu varmācīgu pievēršanu jūdu ticībai, un pievienojis Hasmoneju pārvaldītajiem apgabaliem Galilejas ziemeļdaļu. Taču varas zenītā Hasmoneju dinastija atradās 103.—76. gadā p.m.ē., kad valdīja Aristobula brālis Aleksandrs Jannejs.

Aleksandrs Jannejs atteicās no iepriekšējo valdnieku tradīcijas un nekautrēdamies pasludināja sevi gan par augsto priesteri, gan par ķēniņu. Nesaskaņas starp Hasmonejiem un farizejiem padziļinājās tiktāl, ka pārauga pilsoņu karā, kurā gāja bojā 50 000 ebreju. Kad sacelšanās bija apspiesta, Jannejs, atdarinādams pagānu ķēniņus, lika sodīt ar nāvi 800 dumpiniekus. Viņiem mirstot, viņu acu priekšā nogalināja sievas un bērnus, kamēr Jannejs turpat atklāti uzdzīvoja ar savām blakussievām. *

Kaut arī Jannejs ienīda farizejus, tomēr, būdams pragmatisks politiķis, viņš saprata, ka tauta tos aizvien vairāk atbalsta. Tāpēc, gulēdams uz nāves gultas, viņš sievai Aleksandrai Salomei lika atkal piešķirt farizejiem varu. Jannejs par savu pēcteci tronī bija izvēlējies sievu, nevis kādu no dēliem. Viņa pierādīja, ka ir spējīga valdniece, sagādādama tautai vienu no vismierīgākajiem periodiem Hasmoneju dinastijas valdīšanas laikā (Salome valdīja 76.—67. g. p.m.ē.). Tika atcelti likumi, kas bija vērsti pret farizeju reliģiskajiem noteikumiem, un farizeji atguva agrāko ietekmi.

Pēc Salomes nāves cīņu par varu uzsāka tās dēli — Hirkans II, kas bija augstais priesteris, un Aristobuls II. Abiem trūka tās izpratnes par politiskiem un militāriem jautājumiem, kāda bija piemitusi viņu priekštečiem, un, pēc visa spriežot, neviens no viņiem nesaprata, cik liela nozīme pēc Seleikīdu valsts sabrukuma ir aizvien pieaugošajai romiešu ietekmei šajā reģionā. 63. gadā p.m.ē. abi brāļi, nespēdami atrisināt savus strīdus, griezās pēc palīdzības pie Romas valstsvīra Pompeja, kas tajā laikā atradās Damaskā. Tajā pašā gadā Pompejs ar karaspēku ienāca Jeruzalemē un pārņēma varu savās rokās. Ar to sākās Hasmoneju noriets. 37. gadā p.m.ē. Jeruzalemē sāka valdīt jauns ķēniņš — idumejietis Hērods Lielais, ko Romas senāts bija iecēlis par ”Jūdejas ķēniņu” un nosaucis par ”romiešu draugu un sabiedroto”. Hasmoneju valsts bija beigusi pastāvēt.

Hasmoneju ietekme

Hasmoneju periods — no Jūdas Makabeja līdz Aristobula II valdīšanai — lika pamatu tai reliģiskajai sašķeltībai, kāda pastāvēja, kad uz zemes dzīvoja Jēzus. Hasmoneji savas darbības sākumā ļoti dedzīgi aizstāvēja kalpošanu Dievam, bet vēlāk dedzības vietā stājās varmācība, ar kādu tika īstenoti savtīgi mērķi. Priesteri Hasmoneji, kuriem bija iespēja panākt, lai visa tauta ievērotu Dieva likumus, to ierāva nebeidzamos politiskos konfliktos. Šādā vidē zēla dažādi reliģiski uzskati, kas sašķēla ebreju tautu. Hēroda valdīšanas laikā, kad Jūdeja bija pakļauta Romai, Hasmoneju dinastijas vairs nebija, bet tautas dzīvi raksturoja cīņa par reliģisko varu starp saducejiem, farizejiem un citiem grupējumiem.

[Zemsvītras piezīme]

^ 4. rk. Skat. rakstu ”Kas bija Makabeji?” 1998. gada 15. novembra Sargtornī.

^ 22. rk. Nāves jūras rokrakstā ”Nahuma grāmatas komentārs” ir pieminēts ”Trakais lauva”, kas ”cilvēkus dzīvus pakāra”. Šajā fragmentā varētu būt runa par aprakstīto gadījumu.

[Shēma 30. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Hasmoneju dinastija

Jūda Makabejs

Jonatāns Makabejs

Simons Makabejs

Jānis Hirkans

↓ ↓

Aristobuls

Aleksandra Salome — Aleksandrs Jannejs

↓ ↓

Hirkans II

Aristobuls II

[Attēls 27. lpp.]

Jūda Makabejs tiecās pēc ebreju neatkarības

[Norāde par autortiesībām]

The Doré Bible Illustrations/Dover Publications, Inc.

[Attēls 29. lpp.]

Hasmoneji iekaroja un pakļāva citu tautu pilsētas

[Norāde par autortiesībām]

The Doré Bible Illustrations/Dover Publications, Inc.