Kā mēs varam ”pieskatīt bāreņus un atraitnes viņu bēdās”

Jādomā, ikviens piekritīs, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā trūkst mīlestības. Raksturodams to, kādi būs cilvēki ”pēdējās dienās”, apustulis Pāvils rakstīja: ”Iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, ..cietsirdīgi.” (2. Timotejam 3:1—3, LB-65r.) Cik patiesi ir šie vārdi!

MŪSDIENU nemīlīgais morālais klimats daudzu cilvēku sirdīs atstāj arvien mazāk vietas līdzjūtībai. Cilvēkiem ar katru dienu mazāk rūp citu labklājība — dažkārt viņiem ir vienaldzīgi pat viņu ģimenes locekļi.

Īpaši smagi tas skar tos, kas kaut kādu apstākļu dēļ dzīvē ir palikuši bez atbalsta. Karu, dabas katastrofu un bēgļu pārvietošanās dēļ strauji pieaug atraitņu un bāreņu skaits. (Salamans Mācītājs 3:19.) ”Karu dēļ vairāk nekā 1 miljons [bērnu] ir kļuvuši par bāreņiem vai ir atšķirti no savām ģimenēm,” teikts ziņojumā, ko ir izplatījis Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonds. Tāpat jūs zināt, cik daudz vientuļu, pamestu un šķīrušos sieviešu smagi strādā, lai vienas pašas apgādātu un izaudzinātu savus bērnus. Situāciju vēl ļaunāku padara tas, ka daudzās valstīs valda ekonomiskā krīze, kuras dēļ daudzi šo valstu iedzīvotāji dzīvo galējā nabadzībā.

Vai cilvēkiem, kas izjūt bēdas, ir kāda cerība? Kā ir iespējams atvieglot atraitņu un bāreņu ciešanas? Vai tās jebkad beigsies?

Palīdzība atraitnēm un bāreņiem Bībeles laikos

Rūpes par atraitņu un bāreņu fiziskajām un garīgajām vajadzībām vienmēr ir bijusi Dieva pielūgsmes neatņemama sastāvdaļa. Izraēliešiem bija pavēlēts pēc ražas novākšanas neatgriezties uz lauka pēc atlikušajām vārpām un augļiem. Atlikums bija jāatstāj ”svešiniekam, bārenim un atraitnei”. (5. Mozus 24:19—21.) Mozus bauslībā  bija norādīts: ”Neviena atraitne un neviens bārenis lai netiek apspiesti.” (2. Mozus 22:21, 22.) Bībelē par atraitnēm un bāreņiem ir runāts kā par nabadzīgākajiem no visiem cilvēkiem, jo pēc vīra, tēva vai abu vecāku nāves atlikušajiem ģimenes locekļiem bieži ir jācīnās ne tikai ar vientulības sajūtu, bet arī ar trūkumu. Patriarhs Ījabs reiz sacīja: ”Es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma.” (Ījaba 29:12.)

Arī izveidojoties kristiešu draudzei, raksturīga patiesās pielūgsmes iezīme bija gādība par cilvēkiem, kas vecāku vai vīra nāves dēļ jutās nomākti vai bija nonākuši trūkumā. Izrādīdams rūpes par šādu cilvēku labklājību, māceklis Jēkabs rakstīja: ”Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” (Jēkaba 1:27.)

Jēkabs domāja ne tikai par bāreņiem un atraitnēm, bet arī par citiem, kas atradās spiedīgos apstākļos. (Jēkaba 2:5, 6, 15, 16.) Līdzīgu attieksmi parādīja arī apustulis Pāvils. Kad Pāvils un Barnaba saņēma uzdevumu sludināt, viņiem tika doti dažādi norādījumi, un to vidū — ”pieminēt nabagus”. ”To es arī esmu centies darīt,” Pāvils vēlāk ar tīru sirdsapziņu varēja teikt. (Galatiešiem 2:9, 10.) Par kristiešu draudzi neilgi pēc tās dibināšanas var lasīt: ”Viņu starpā arī nebija neviena, kam kā trūktu; ..katram tika izdalīts, kā kuŗam vajadzēja.” (Apustuļu darbi 4:34, 35.) Tātad senajā Izraēlā izveidotais iekārtojums, kas nodrošināja, ka bāreņiem, atraitnēm un citiem  trūcīgiem cilvēkiem tiek sniegta nepieciešamā palīdzība, bija spēkā arī kristiešu draudzē.

Protams, draudze varēja sniegt tikai ierobežotu palīdzību, kas atbilda tās iespējām. Nauda netika šķērdēta, un materiālu atbalstu saņēma tikai tie, kam tas patiešām bija nepieciešams. Šis iekārtojums nebija domāts, lai kāds no tā gūtu netaisnu peļņu vai lai draudzei tiktu uzlikta nevajadzīga nasta. Par to skaidri liecina norādījumi, ko Pāvils deva 1. Timotejam 5:3—16. Kā var redzēt no šiem pantiem, ja trūkumā nonākušajam cilvēkam bija radinieki, kuru materiālie apstākļi bija labāki, tad sniegt palīdzību bija viņu pienākums. Tāpat nabadzīgām atraitnēm bija jāatbilst noteiktām prasībām, lai viņas varētu saņemt finansiālu atbalstu. Šie norādījumi liecina par Jehovas gudrību, ar kādu viņš rūpējas par trūcīgajiem, kā arī par to, ka ir nepieciešama līdzsvarotība, lai ticības biedru labestība netiktu izmantota nepareizā veidā. (2. Tesaloniķiešiem 3:10—12.)

Rūpes par bāreņiem un atraitnēm mūsdienās

Rūpējoties par draudzes locekļiem, kas ir nonākuši nelaimē, un sniedzot viņiem materiālu palīdzību, Jehovas liecinieki vadās pēc tiem pašiem principiem, pēc kuriem vadījās Dieva kalpi pagātnē. Kā norādīja Jēzus, brālīga mīlestība ir īpašība, kas visspilgtāk raksturo viņa sekotājus: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35.) Ja kādus brāļus ir piemeklējis trūkums vai viņi ir cietuši dabas katastrofas vai kara dēļ, brāļu saime ir gatava viņiem sniegt garīgu un materiālu atbalstu. Pārdomāsim dažus piemērus, kas to apliecina.

Pedro tikpat kā neatceras savu māti, jo viņa nomira, kad Pedro bija tikai pusotrs gads. Kad zēnam palika pieci gadi, nomira arī tēvs, un viņi ar brāļiem palika vieni. Jehovas liecinieki kādu laiku bija apmeklējuši viņu tēvu, un pēc tēva nāves Pedro un viņa vecākie brāļi sāka studēt Bībeli.

Pedro stāsta: ”Jau ar nākamo nedēļu mēs sākām apmeklēt sapulces. Atrazdamies brāļu vidū, mēs izjutām viņu mīlestību. Draudze man kļuva par patvērumu, jo brāļi un māsas man izrādīja tik sirsnīgu mīlestību kā vecāki.” Pedro atceras, ka viens no draudzes vecākajiem mēdza viņu aicināt ciemos, lai Pedro varētu pavadīt laiku, sarunājoties ar viņa ģimenes locekļiem un kopīgi atpūšoties. ”Tās man ir ļoti dārgas atmiņas,” viņš saka. Kad Pedro palika 11 gadi, viņš sāka stāstīt citiem par savu ticību, un 15 gadu vecumā viņš kristījās. Līdzīgi arī viņa vecākajiem brāļiem draudzes locekļi palīdzēja garīgi augt.

Dāvids un viņa dvīņu māsa palika vieni pēc tam, kad viņu vecāki izšķīrās. Rūpes par viņu audzināšanu uzņēmās vecvecāki un tante. ”Kad mēs paaugāmies un sākām apzināties savu situāciju, mūs pārņēma nedrošība un nomāktība. Mums bija vajadzīgs kaut kas tāds, uz ko varētu paļauties. Tad mūsu tante kļuva par Jehovas liecinieci un sāka mums mācīt Bībeles patiesību. Brāļi draudzē izturējās pret mums sirsnīgi un draudzīgi un mudināja tiekties pēc garīgiem mērķiem un strādāt Jehovas labā. Kad man bija apmēram desmit gadu, kāds kalpošanas palīgs sāka mani ņemt līdzi tīruma kalpošanā.  Kāds cits brālis bija gatavs apmaksāt izdevumus, ko prasīja kongresu apmeklēšana. Un vēl kāda brāļa palīdzība man pat ļāva dot ziedojumus Valstības zālē.”

Septiņpadsmit gadu vecumā Dāvids kristījās un vēlāk sāka kalpot Jehovas liecinieku Meksikas filiāles birojā. Arī savā pašreizējā situācijā viņš atzīst: ”Ir vairāki draudzes vecākie, kas man palīdz paplašināt savas zināšanas un dod noderīgus padomus. Viņu atbalsts man palīdz pārvarēt nedrošības un vientulības sajūtu.”

Ābels, kas kalpo par draudzes vecāko kādā Meksikas draudzē, kurā ir vairākas atraitnes, kam ir nepieciešama palīdzība, saka: ”Esmu pārliecināts, ka visvairāk atraitnēm ir vajadzīgs tieši emocionāls atbalsts. Laiku pa laikam viņas jūtas nomāktas un vientuļas, tāpēc ir ļoti svarīgi viņas uzklausīt. Mēs [draudzes vecākie] šīs māsas bieži apciemojam. Tas, ka mēs veltām laiku, lai iedziļinātos viņu problēmās, viņām sniedz mierinājumu un garīgu atspirdzinājumu.” Tomēr dažkārt atraitnēm ir vajadzīgs arī materiāls atbalsts. Ābels pirms neilga laika stāstīja, ka viņi būvē māju kādai māsai, kas ir atraitne. ”Mēs to darām pa sestdienām un darbdienu vakariem,” viņš sacīja.

Kāds cits draudzes vecākais stāsta: ”Manuprāt, bāreņiem kristīga mīlestība ir nepieciešama vēl vairāk nekā atraitnēm. Es esmu novērojis, ka viņi daudz biežāk nomokās ar atstumtības sajūtu nekā bērni un pusaudži, kuriem ir abi vecāki. Viņiem ir vajadzīgi regulāri brālīgās mīlestības apliecinājumi. Ir labi pēc sapulcēm pieiet viņiem klāt un apvaicāties, kā viņiem klājas. Mūsu draudzē ir kāds precēts brālis, kas agrā bērnībā kļuva par bāreni. Ierodoties uz sapulcēm, es vienmēr sirsnīgi ar viņu sasveicinos, un viņš mani apskauj. Tas stiprina brālīgās mīlestības saites.”

Jehova ”glābs nabagu”

Atraitnēm un bāreņiem viņu smagajā situācijā ir ļoti svarīgi stipri paļauties uz Jehovu. Bībelē par Jehovu ir teikts: ”Tas Kungs pasargā svešiniekus un bāreņus un uztur atraitnes.” (Psalms 146:9, LB-65r.) Pilnībā viņu problēmas atrisinās vienīgi Dieva Valstība, kurā valdīs Jēzus Kristus. Pravietojot par Mesijas valdīšanu, psalmu sacerētājs rakstīja: ”Viņš glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga. Viņš apžēlosies par trūcīgo un nabagu un palīdzēs nelaimīgām dvēselēm.” (Psalms 72:12, 13.)

Jo tuvāk nāk šīs sistēmas gals, jo grūtāk kristiešiem kopumā klājas. (Mateja 24:9—13.) Tāpēc kristiešiem ik dienas jāparāda uzmanība un ”sirsnīga mīlestība citam pret citu”. (1. Pētera 4:7—10.) Kristīgiem vīriešiem un jo sevišķi draudzes vecākajiem būtu jāinteresējas par bāreņiem un jāparāda tiem līdzjūtība. Savukārt garīgi nobriedušas sievietes var būt labs atbalsts un mierinājums atraitnēm. (Titam 2:3—5.) Ikviens var izdarīt kaut ko labu, rūpēdamies par tiem draudzes locekļiem, kuriem ir kādas bēdas.

Patiesie kristieši ”neaizslēdz savu sirdi”, redzot ”savu brāli ciešam trūkumu”. Viņi ņem vērā apustuļa Jāņa aicinājumu: ”Bērniņi, nemīlēsim vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:17, 18.) Tāpēc darīsim labāko, ko mēs spējam, lai ”pieskatītu bāriņus un atraitnes viņu bēdās”! (Jēkaba 1:27.)

[Izceltais teksts 11. lpp.]

”Nemīlēsim vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:18)

[Attēli 10. lpp.]

Patiesie kristieši bāreņiem un atraitnēm sniedz materiālu, garīgu un emocionālu atbalstu