Lasītāju jautājumi

1. Pētera vēstules 4. nodaļas 3. pantā var lasīt, ka daži no kristiešiem agrāk bija iesaistījušies ”nosodāmā elku kalpībā”. Vai tad Dievs nenosoda un neaizliedz jebkādu elku kalpību?

Jā, Dievs nosoda pilnīgi visu elku kalpību. Cilvēki, kas vēlas iegūt Dieva labvēlību, nedrīkst pielūgt elkus. (1. Korintiešiem 5:11; Atklāsmes 21:8.)

Taču apustulis Pēteris, šķiet, domāja par šo jautājumu no citas puses. Daudzām senajām tautām elku pielūgsme bija neatņemama dzīves sastāvdaļa, un valdnieki to nekādi neierobežoja un nenosodīja, proti, attiecīgo zemju likumi neaizliedza elkdievību. Reizēm elku pielūgsmes atbalstīšana pat piederēja pie valsts politikas. Tāpēc var teikt, ka daži cilvēki, kas kļuva par kristiešiem, pirms tam bija iesaistījušies elku kalpībā, kura netika nosodīta. Piemēram, var minēt gadījumu, kad Babilonijas valdnieks Nebukadnecars pavēlēja uzstādīt zelta elka tēlu, ko Jehovas kalpi Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego atteicās pielūgt. (Daniēla 3:1—12.)

Šim jautājumam ir vēl cits aspekts. Daudzos elku pielūgsmes rituālos ietilpa darbības, kas bija pilnīgā pretrunā gan ar dabiskajām tiesībām, gan ar tikumiskajām jūtām, ko noteica iedzimtā sirdsapziņa. (Romiešiem 2:14, 15.) Dažādi netikli paradumi, ko apustulis Pāvils nosauca par ”pretdabiskiem”, bieži ietilpa reliģiskajos rituālos. (Romiešiem 1:26, 27.) Tātad vīrieši un sievietes, kas piedalījās ”nosodāmā elku kalpībā”, neņēma vērā nosodījumu, ko izteica viņu pašu sirdsapziņa. Protams, visiem, kas kļuva par kristiešiem, bija jāatmet netikumīgā rīcība.

Visbeidzot, nejūdu vidū izplatīto elkdievību nosodīja Dievs Jehova. Tāpēc tā bija nelikumīga. * (Kolosiešiem 3:5—7.)

[Zemsvītras piezīme]