Origens. Kā viņa mācības ietekmēja baznīcu?

”Lielākais baznīcas vadītājs pēc apustuļiem.” Tā trešā gadsimta teologu Origenu cildināja Vulgātas (Bībeles tulkojuma latīņu valodā) autors Hieronims. Bet šāda attieksme pret Origenu nebija visiem. Daži viņu uzskatīja par ļaunu sakni, no kuras ceļas ķecerības. Pēc kāda 17. gadsimta rakstnieka vārdiem, Origena kritizētāji apgalvoja: ”Viņa mācība pa lielākai daļai ir absurda un kaitīga, tā ir pasaulē izšļākta nāvējoša čūskas inde.” Apmēram trīssimt gadu pēc Origena nāves viņu oficiāli pasludināja par ķeceri.

KĀPĒC Origenu gan apbrīnoja, gan ienīda? Kā viņš ir ietekmējis baznīcas mācību attīstību?

Dedzīgs baznīcas aizstāvis

Origens piedzima 185. gadā Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā. Viņš pamatīgi apguva grieķu literatūru, bet viņa tēvs Leonīds uzstāja, ka zēnam tikpat cītīgi jāiedziļinās Svētajos rakstos. Kad Origenam bija 17 gadu, Romas imperators izdeva ediktu, kas pasludināja par noziegumu pāriešanu citā ticībā. Origena tēvs tika ieslodzīts cietumā, jo viņš bija kļuvis par kristieti. Origens savā jaunekļa dedzībā apņēmās doties uz cietumu, lai pievienotos tēvam un kopā ar to mirtu mocekļa nāvē. Māte, uzzinājusi par šo nodomu, paslēpa dēla drēbes, lai viņš nevarētu aiziet no mājām. Origens vēstulē tēvam lūdza: ”Tikai nedomā mūsu dēļ atteikties no saviem uzskatiem!” Leonīds patiešām palika nelokāms, un viņš tika sodīts ar nāvi — ģimene palika bez iztikas līdzekļiem. Bet Origens bija jau ieguvis pietiekamu izglītību, lai varētu mācīt grieķu literatūru un tā uzturēt māti un sešus jaunākos brāļus.

Imperatora nolūks bija apturēt kristietības izplatīšanos. Tā kā viņa edikts bija vērsts ne tikai pret tiem, kas apguva kristīgās mācības, bet arī pret to skolotājiem, visi pasniedzēji bēga no Aleksandrijas. Kad cilvēki, kas nebija kristieši, bet kas vēlējās iepazīt Svētos rakstus, griezās pēc palīdzības pie Origena, viņš to uzlūkoja par uzdevumu no Dieva. Daudzi Origena skolnieki gāja bojā mocekļa nāvē, daži no tiem pat vēl nebija beiguši mācības. Origens, pakļaudams sevi lielam riskam, atklāti uzmundrināja skolniekus gan tiesas priekšā, gan cietumā, gan īsi pirms to sodīšanas ar nāvi. Ceturtā gadsimta vēsturnieks Eisebijs rakstīja, ka tad, kad skolniekus veda uz soda izpildes vietu, Origens, ”apliecinādams lielu drosmi, tos sveica ar skūpstu”.

 Daudzi, kas nebija kristieši, sāka ienīst Origenu, vainodami viņu, ka to draugi pievērsās kristietībai un gāja bojā. Origens bieži vien par mata tiesu izglābās no saniknota pūļa, kas grasījās viņu nogalināt. Kaut arī viņš bija spiests bēguļot, lai izvairītos no vajātājiem, viņš nepameta skolotāja darbu. Šāda bezbailība un dedzība iespaidoja Aleksandrijas bīskapu Dēmetriju, tāpēc Dēmetrijs iecēla Origenu par Aleksandrijas ticības mācības skolas vadītāju. Origenam tad bija tikai 18 gadu.

Ar laiku viņš kļuva par ievērojamu zinātnieku un ražīgu rakstnieku. Pēc dažu vārdiem, viņš esot sarakstījis 6000 grāmatu, kaut gan visdrīzāk šāds apgalvojums ir pārspīlēts. Visslavenākais Origena darbs ir Hexapla — Ebreju raksti 50 sējumos. Tajā bija sešas paralēlas ailes, kurās atradās: 1) Ebreju rakstu teksts senebreju un aramiešu valodā, 2) teksta transliterācija grieķu valodā, 3) Akvilas tulkojums grieķu valodā, 4) Simmaha tulkojums grieķu valodā, 5) Septuaginta, ko Origens revidēja, lai tā precīzāk atbilstu senebreju tekstam, 6) Teodotiona tulkojums grieķu valodā. Bībeles zinātnieks Džons Horts rakstīja: ”Origens cerēja, ka tekstu salīdzinājums palīdzēs grieķu lasītājam iegūt skaidrību par daudzām Rakstu vietām, kas viņu varētu mulsināt vai ko viņš varētu saprast nepareizi, ja viņa priekšā būtu tikai Septuaginta.”

”Nepacelties pār to, kas ir rakstīts”

Tomēr Origena Svēto rakstu mācīšanas metodi ļoti ietekmēja reliģiskais juceklis, kas valdīja trešajā gadsimtā. Kaut arī kristietība bija radusies samērā nesen, tajā jau bija ienākušas mācības, kas nebalstījās uz Svētajiem rakstiem, un dažādās vietās baznīcas mācīja dažādus uzskatus.

Vairākas šādas mācības Origens pārņēma, apgalvojot, ka tās mantotas no apustuļiem, bet citos jautājumos viņš jutās tiesīgs brīvi teoretizēt. Daudzus Origena skolniekus nodarbināja tolaik aktuāli filozofiski jautājumi, tāpēc Origens rūpīgi izpētīja dažādas filozofijas skolas, kas ietekmēja skolnieku jaunos prātus, un centās sagādāt skolniekiem apmierinošas atbildes uz to filozofiskajiem jautājumiem.

Mēģinādams saskaņot Bībeli ar filozofiju, Origens Rakstu skaidrošanā izmantoja alegorisko metodi. Pēc viņa domām, jebkuram pantam vienmēr piemīt garīgā nozīme, bet tiešā nozīme var arī nepiemist. Kā atzīmēja kāds zinātnieks, šī metode ļāva Origenam ”piedēvēt Bībelei jebkādus nebibliskus priekšstatus, kas saskanēja ar viņa teoloģisko sistēmu, un vienlaikus viņš varēja apgalvot (un katrā ziņā tā iedomāties), ka viņš ir īpaši dedzīgs un patiess Bībeles domas skaidrotājs”.

Kāda vēstule, ko Origens rakstīja vienam no saviem skolniekiem, sniedz priekšstatu par Origena domāšanas veidu. Viņš norādīja, ka izraēlieši Jehovas templim nepieciešamos piederumus izgatavoja no Ēģiptes zelta. Te Origens saskatīja alegoriju, ar kuru pamatoja, kāpēc viņš, mācot kristietību, atsaucas uz grieķu filozofiju. Viņš rakstīja: ”Cik noderīgas Izraēla bērniem izrādījās no Ēģiptes atnestās lietas, ko ēģiptieši nebija pareizi izmantojuši, bet ko ebreji, Dieva gudrības vadīti, izlietoja kalpošanā Dievam!” Tāpēc Origens mudināja skolnieku ”pārņemt no grieķu filozofijas to, ko būtu vērts studēt vai kas palīdzētu apgūt kristietību”.

Šāda brīva attieksme pret Bībeles skaidrošanu nojauca robežu starp kristīgām mācībām un grieķu filozofiju. Piemēram, savā darbā De principiis Origens Jēzu nosauca par ”vienpiedzimušo Dēlu, kas bija dzimis, bet kam nebija sākuma”. Vēl Origens piebilda: ”Viņa radīšana turpinās mūžīgi. Viņš kļuva par Dēlu nevis tāpēc, ka būtu saņēmis dzīvības elpu, nevis kādas ārējas darbības iespaidā, bet tāpēc, ka viņš cēlās no pašas Dieva dabas.”

Šo priekšstatu Origens nebija atradis Bībelē, jo Raksti māca, ka Jehovas vienpiedzimušais Dēls ir ”visas radības pirmdzimtais” un  ”Dieva radības sākums”. (Kolosiešiem 1:15; Atklāsmes 3:14.) Kā rakstīja reliģijas vēsturnieks Augusts Neanders, Origens pie idejas par ”mūžīgo radīšanu” nonāca ”platoniskās skolas filozofiskās izglītības” iespaidā. Tā Origens pārkāpa Bībeles pamatprincipu ”nepacelties pār to, kas ir rakstīts”. (1. Korintiešiem 4:6.)

Pasludināts par ķeceri

Pēc kāda laika Aleksandrijas sinode izslēdza Origenu no priesteru kārtas — droši vien tas notika tāpēc, ka bīskaps Dēmetrijs sāka apskaust Origenu, kas kļuva aizvien slavenāks. Origens pārcēlās uz Palestīnu, kur viņu joprojām apbrīnoja un uzskatīja par lielisku kristīgo mācību aizstāvi, un viņš turpināja kalpot par priesteri. Kad austrumu baznīcās radās ”maldu” mācības, tad, lai pārliecinātu nepareizi domājošos bīskapus atgriezties pie ortodoksālās ticības, lūdza Origena palīdzību. Origens nomira 254. gadā, bet pēc nāves viņš tika asi nopelts. Kāds bija tā iemesls?

Kad nominālā kristietība bija kļuvusi par ievērojamu reliģiju, mācības, ko baznīca pasludināja par pareizajām, tika formulētas skaidrāk nekā agrāk. Tāpēc vēlāko laiku teologi nepieņēma daudzus Origena spekulatīvos un reizēm arī neprecīzos filozofiskos uzskatus. Viņa mācību dēļ baznīcā izcēlās asas nesaskaņas. Lai darītu galu šiem strīdiem un saglabātu savu vienotību, baznīca oficiāli pasludināja Origenu par ķeceri.

Origens nebija vienīgais, kas kļūdījās. Bībelē bija paredzēts, ka notiks vispārēja novirzīšanās no Kristus tīrajām mācībām. Atkrišana sāka izplatīties pirmā gadsimta beigās, kad bija miruši Jēzus apustuļi. (2. Tesaloniķiešiem 2:6, 7.) Parādījās tādi cilvēki, kas sevi pasludināja par ”īstajiem kristiešiem”, bet visus pārējos par ”ķeceriem”. Taču patiesībā kristīgā baznīca bija ļoti atkāpusies no īstās kristietības.

”Nepareizi tā dēvētā atziņa”

Lai gan Origena darbos bija daudz spekulatīvu atziņu, tomēr tur var atrast arī kaut ko vērtīgu. Piemēram, darbā Hexapla bija saglabāts Dieva vārds sākotnējā formā, proti, tetragramma, ko veido četri senebreju burti. Tas ir svarīgs pierādījums, kas apliecina, ka pirmie kristieši zināja un lietoja Dieva personvārdu ”Jehova”. Bet, runājot par Origena darbiem, jāņem vērā, ko teica piektā gadsimta baznīcas patriarhs Teofils: ”Origena darbi līdzinās pļavai, kurā zied visdažādākās puķes. Ja es atrodu kādu skaistu puķi, es to noplūcu, bet, ja kāda izskatās ērkšķaina, es no tās izvairos, jo tā var mani sadurt.”

Origena teoloģija, kurā Bībeles mācības bija sajauktas ar grieķu filozofiju, bija kļūdaina, un tas izrādījās postoši kristīgajai baznīcai. Piemēram, kaut arī lielākā daļa Origena nepamatoto pieņēmumu vēlāk tika noraidīti, viņa uzskats par Kristus ”mūžīgo radīšanu” palīdzēja likt pamatu nebibliskajai mācībai par trīsvienību. Grāmatā The Church of the First Three Centuries (Baznīca pirmajos trīs gadsimtos) ir teikts: ”Tieksmei aizrauties ar filozofiju [Origena ieviestajai tendencei] nebija lemts izzust.” Kādas bija tā sekas? ”Kristīgās ticības vienkāršība tika sabojāta, un baznīcā ienāca bezgalīgi daudz maldu.”

Origens būtu varējis uzklausīt apustuļa Pāvila padomu ”novērsties no nesvētām izrunām un pretrunām, kas ceļas no nepareizi tā dēvētās atziņas”, un tādā gadījumā viņš nebūtu veicinājis atkrišanu. Bet viņš lielākoties balstīja savu mācību uz ”tā dēvēto atziņu” un tāpēc ”nomaldījās no ticības”. (1. Timotejam 6:20, 21; Kolosiešiem 2:8.)

[Attēls 31. lpp.]

Origena ”Hexapla” pierāda, ka Kristiešu grieķu rakstos tika lietots Dieva vārds

[Norāde par autortiesībām]

Iespiests ar Syndics of Cambridge University Library, T-S 12.182, atļauju

[Norāde par attēla autortiesībām 29. lpp.]

Culver Pictures