Vai jūs esat iecietīgs?

VAI jums nav gadījies aizsvilties dusmās, redzot kādu darām kaut ko nepareizu? Vai jūs nekavējoties rīkojaties, ja jums tuvus cilvēkus apdraud kaitīga ietekme?

Dažkārt ir nepieciešama tūlītēja un stingra rīcība, lai neļautu izplatīties kādam nopietnam grēkam. Piemēram, kad 15. gadsimtā pirms mūsu ēras izaicinošas ļaundarības dēļ bija apdraudēts izraēliešu morālais stāvoklis, Ārona mazdēls Pinehass izšķirīgi rīkojās un novērsa draudošās briesmas. Dievs Jehova viņa rīcību atzina par pareizu, sacīdams: ”Pinehass.. ir novērsis manu dusmu kvēli no Israēla bērniem ar to, ka viņš iedegās savā dusmu kaislībā viņu vidū.” (4. Mozus 25:1—11.)

Pinehass attiecīgi rīkojās, lai likvidētu demoralizējošo ietekmi. Bet ko var teikt par neapvaldītām dusmām, kuru iemesls ir citu cilvēciskās vājības un nekas vairāk? Ja mēs rīkotos pārsteidzīgi un bez pietiekama pamatojuma, tas liecinātu, ka esam nevis izcili taisnīgi, bet drīzāk neiecietīgi cilvēki — tādi, kas nepiedod citiem viņu nepilnības. Kā mums izvairīties no šādas nevēlamas attieksmes?

Jehova ”piedod visus tavus grēkus”

Jehova ir ”Dievs, kas ir dedzīgs (kvēls); Dievs, kas nepacieš sāncensību”. (2. Mozus 20:5, NW, zemsvītras piezīme.) Būdams Radītājs, viņš ir tiesīgs pieprasīt nedalītu padevību. (Atklāsmes 4:11.) Tajā pašā laikā Jehova ir iecietīgs pret cilvēku vājībām. Psalmu sacerētājs Dāvids par viņu dziedāja: ”Žēlīgs un lēnīgs ir tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam.. Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem.” Ja mēs nožēlojam savu nepareizo rīcību, Dievs ”piedod visus mūsu grēkus”. (Psalms 103:3, 8—10.)

Tā kā Jehova izprot cilvēku grēcīgo dabu, viņš ar pārkāpējiem, kas ir nožēlojuši savu vainu, ”nesaskaņas nepatur mūžīgi”. (Psalms 51:7; Romiešiem 5:12.) Patiesībā viņa nodoms ir iznīcināt grēku un nepilnību. Bet, kamēr tas vēl nav pilnībā īstenots, viņš nevis atmaksā mums ”pēc mūsu noziegumiem”, bet savā laipnībā mums piedod uz Jēzus Kristus izpirkuma upura pamata. Ja Jehova bez žēlastības mūs tiesātu, nevienam nebūtu izredžu palikt dzīvam. (Psalms 130:3.) Cik pateicīgi mēs varam būt, ka mūsu debesu Tēvs, kas pamatoti pieprasa, lai tiktu pielūgts vienīgi viņš, ir žēlsirdīgs Dievs!

Mums jābūt līdzsvarotiem

Ja reiz Visuma Suverēnais Kungs pret nepilnīgiem cilvēkiem izturas iecietīgi, vai mums nebūtu jārīkojas tāpat? Par iecietīgu var nosaukt tādu cilvēku, kas, nonākot saskarē ar citu cilvēku uzskatiem un rīcību, izturas pacietīgi. Vai mums ir šāda attieksme? Vai mēs izturamies pacietīgi, kad citi pasaka vai izdara kaut ko tādu, kas varbūt nav gluži labi, bet ko arī nevar uzskatīt par nopietnu grēku?

No otras puses, mēs nedrīkstam būt pārāk iecietīgi. Piemēram, lielu ļaunumu nodara augstas kārtas garīdznieki, izturēdamies iecietīgi pret priesteriem, kas seksuāli uzmācas zēniem un meitenēm. Kādā Īrijas laikrakstā bija teikts, ka baznīcas vadītāji uz  šādiem nodarījumiem raugās kā uz atsevišķiem incidentiem un nedara neko vairāk kā pārceļ vainīgo priesteri uz citurieni.

Vai šādu rīcību var uzskatīt par pareizas iecietības paraugu? Protams, nē. Ko jūs domātu par mediķu asociāciju, kas pārceltu bezatbildīgu ķirurgu no vienas slimnīcas uz nākamo un ļautu viņam operēt, kaut gan būtu zināms, ka viņš ir nogalinājis un sakropļojis savus pacientus? Pārprasts profesionālās lojalitātes jēdziens varētu radīt šādu ”iecietību”, un tikmēr cilvēki, kas kristu par upuri viņa nolaidīgajai vai pat noziedzīgajai rīcībai, gūtu smagas traumas vai pat zaudētu dzīvību.

Tomēr ir bīstami arī būt pārāk neiecietīgiem. Kad uz zemes dzīvoja Jēzus, jūdi, kurus dēvēja par zelotiem, nepareizi izmantoja Pinehasa piemēru, cenzdamies attaisnot savu rīcību, proti, daži no viņiem ”iejuka starp ļaudīm, kas lielos pūļos pulcējās Jeruzalemē svētkos vai kādās citās reizēs, un negaidīti uzbruka saviem ienaidniekiem ar dunci”.

Mēs, protams, nekad nenonāksim līdz tam, lai, tāpat kā zeloti, vārda tiešā nozīmē uzbruktu cilvēkiem, ar kuriem neesam vienisprātis. Taču neiecietība mūs var pamudināt uzbrukt viņiem citā veidā — piemēram, runājot par viņiem sliktu. Patiesi iecietīgs cilvēks tā nekad nerīkosies.

Vēl viena cilvēku grupa, kuriem trūka iecietības, bija pirmā gadsimta farizeji. Viņi pastāvīgi nosodīja citus un nepiedeva nevienu nepilnību. Lepnie farizeji mēdza skatīties no augšas uz vienkāršajiem cilvēkiem, tos nicīgi dēvēdami par ”nolādētu tautu”. (Jāņa 7:49.) Tāpēc Jēzus pamatoti nosodīja šos paštaisnos reliģiskos vadītājus, sacīdams: ”Vai jums, rakstu mācītāji un farizēji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.” (Mateja 23:23.)

Teikdams šos vārdus, Jēzus nenoniecināja Mozus bauslības ievērošanu. Nē, viņa mērķis bija paskaidrot, ka ”svarīgākais bauslībā” prasīja, lai tā tiktu ievērota, parādot saprātīgumu un žēlsirdību. Cik ļoti Jēzus un viņa mācekļi atšķīrās no neiecietīgajiem farizejiem un zelotiem!

Ne Dievs Jehova, ne Jēzus Kristus neatbalsta ļaunu rīcību. Drīzumā ”tie, kas Dievu neatzīst un kas neklausa mūsu Kunga Jēzus evanģelijam,” tiks tiesāti. (2. Tesaloniķiešiem 1:6—10.) Taču, būdams dedzīgs taisnīguma aizstāvis, Jēzus neaizmirst atainot sava debesu Tēva pacietību, žēlsirdību un iejūtību pret tiem, kas grib rīkoties pareizi. (Jesajas 42:1—3; Mateja 11:28—30; 12:18—21.) Jēzus mums visiem ir lielisks piemērs.

Pacietīgi ”cits citu panesat”

Mēs varbūt dedzīgi atbalstām to, kas ir pareizs, taču ņemsim vērā apustuļa Pāvila padomu: ”Cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” (Kolosiešiem 3:13; Mateja 6:14, 15.) Iecietība prasa, lai mēs ”panestu” cits cita trūkumus un kļūdas, dzīvojot šajā nepilnīgajā pasaulē. Mums jābūt saprātīgiem savās prasībās pret citiem. (Filipiešiem 4:5, NW.)

Būt iecietīgiem nenozīmē attaisnot ļaunumu vai pievērt acis uz pārkāpumiem. Iespējams, kāda ticības biedra domāšanā vai rīcībā parādās kaut kas tāds, kas nav saskaņā ar Jehovas normām. Kaut gan tas varbūt nav nekas tik nopietns, lai būtu apdraudētas šī cilvēka attiecības ar Dievu, tas var būt brīdinošs signāls, ka ir nepieciešams kaut ko mainīt. (1. Mozus 4:6, 7.) Palīdzība, kādu garīgām prasībām atbilstoši  kristieši ar iejūtību sniedz ticības biedram, kas ir izdarījis kādu pārkāpumu, liecina par mīlestību pret šo cilvēku. (Galatiešiem 6:1.) Viņu pamudinājumam jābūt rūpēm par šo cilvēku, un viņiem jāvairās no kritiskas attieksmes.

”Ar lēnprātību un bijību”

Vai mums jāizturas pacietīgi arī pret tiem, kuru reliģiskie uzskati atšķiras no mūsējiem? Deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados Īrijā visās valsts skolās tika izlikts atgādinājums: ”Jēzus Kristus nevēlējās, lai viņa reliģija cilvēkiem tiktu uzspiesta ar varu. [..] Strīdoties ar mūsu tuvākajiem un viņus apvainojot, mēs viņus nepārliecināsim, ka mums ir patiesība, bet viņi maldās. Drīzāk mēs radīsim viņos pārliecību, ka mūsos nav kristīga gara.”

Veids, kādā Jēzus mācīja un rīkojās, cilvēkus piesaistīja Dieva vārdiem, un mums būtu jāseko viņa piemēram. (Marka 6:34; Lūkas 4:22, 32; 1. Pētera 2:21.) Tā kā Jēzus bija pilnīgs cilvēks un Dievs viņu bija apveltījis ar īpašu izpratni, viņš spēja redzēt, kas ir cilvēku sirdī. Tāpēc viņš Jehovas ienaidniekiem varēja izteikt nesaudzīgus nosodījuma vārdus. (Mateja 23:13—33.) Tādā veidā Jēzus neparādīja neiecietību.

Atšķirībā no Jēzus, mums nav spējas ielūkoties cilvēku sirdī. Tāpēc mums jāseko apustuļa Pētera padomam: ”Turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties savas cerības dēļ pret ikkatru, kas no jums prasa atbildību; tomēr gan ar lēnprātību un bijību.” (1. Pētera 3:15, 16.) Mēs esam Jehovas kalpotāji, tāpēc mums jābūt gataviem aizstāvēt savus uzskatus, jo tie ir pilnībā balstīti uz Dieva Rakstiem. Bet mums tas jādara tādā veidā, kas liecinātu par cieņu pret citiem cilvēkiem un viņu uzskatiem, kuri viņiem ir dārgi. Pāvils rakstīja: ”Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.” (Kolosiešiem 4:6.)

Savā slavenajā Kalna sprediķī Jēzus sacīja: ”Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” (Mateja 7:12.) Tāpēc pacietīgi ”cits citu panesīsim” un parādīsim cieņu tiem, kam mēs sludinām labo vēsti. Līdzsvarodami taisnīguma mīlestību ar iecietību šī vārda bībeliskā izpratnē, mēs iepriecināsim Jehovu, jo mūsu rīcībā atainosies īsta iecietība.

[Attēls 23. lpp.]

Izvairīsimies no neiecietības, kāda bija raksturīga farizejiem

[Attēls 23. lpp.]

Jēzus atspoguļoja sava Tēva iecietīgo attieksmi. Vai mēs darām tāpat?