Ābrahāms — ticības piemērs

”[Ābrahāms] kļuvis par tēvu visiem tiem, kas tic.” (ROMIEŠIEM 4:11)

1., 2. a) Kādas īpašības dēļ patiesie kristieši vislabāk atceras Ābrahāmu? b) Kāpēc Ābrahāms ir nosaukts par ”tēvu visiem tiem, kas tic”?

VIŅŠ bija lielas tautas ciltstēvs, pravietis, tirgotājs, vadonis. Tomēr mūsdienās kristieši viņu vislabāk atceras tās īpašības dēļ, kura pamudināja Dievu Jehovu uzskatīt viņu par savu draugu, — tā bija viņa nelokāmā ticība. (Jesajas 41:8; Jēkaba 2:23.) Viņu sauca par Ābrahāmu, un Bībelē viņš dēvēts par ”tēvu visiem tiem, kas tic”. (Romiešiem 4:11.)

² Vai arī pirms Ābrahāma nedzīvoja cilvēki, kam bija stipra ticība, piemēram, Ābels, Ēnohs un Noa? Jā, tas tiesa, taču tieši ar Ābrahāmu tika slēgta derība par to, ka tiks svētītas visas zemes tautas. (1. Mozus 22:18.) Tā viņš simboliskā nozīmē kļuva par tēvu visiem, kas tic apsolītajam Dzimumam. (Galatiešiem 3:8, 9.) Savā ziņā Ābrahāmu var uzskatīt arī par mūsu tēvu, jo viņa ticība ir paraugs mums. Būtībā visa Ābrahāma dzīve bija ticības izpausme, jo tajā bija daudz dažādu pārbaudījumu. Jau ilgi pirms tam, kad Ābrahāms pieredzēja vislielāko ticības pārbaudījumu — kad viņam tika pavēlēts upurēt savu dēlu Īzāku —, viņš bija apliecinājis savu ticību daudzos mazākos pārbaudījumos. (1. Mozus 22:1, 2.) Pievērsīsim uzmanību dažiem no tiem un padomāsim, ko no tiem var mācīties.

Pavēle aiziet no Ūras

3. Ko no Bībeles var uzzināt par Ābrāma mūža pirmo daļu?

³ Pirmo reizi Ābrāms (vēlāk pazīstams kā Ābrahāms) Bībelē minēts 1. Mozus grāmatas 11. nodaļas 26. pantā, kur teikts: ”Tera bija septiņdesmit gadus vecs, kad tas dzemdināja Ābrāmu, Nahoru un Hāranu.” Ābrāms bija dievbijīgā Šema pēcnācējs. (1. Mozus 11:10—24.) Kā rakstīts 1. Mozus grāmatas 11. nodaļas 31. pantā, Ābrāms kopā ar savu ģimeni dzīvoja plaukstošajā ”Kaldeju Ūrā” — pilsētā, kas kādreiz atradās austrumos no Eifratas upes. * Tātad sava mūža pirmo daļu viņš pavadīja nevis klejojumos un teltīs, bet lielā pilsētā, kur bija pieejamas dažādas ērtības. Ūras tirgos varēja iegādāties no citām zemēm atvestas preces. Gar pilsētas ielām varēja redzēt nobalsinātas ēkas, arī tādas, kurās bija 14 istabas un ūdensvads.

4. a) Ar kādām grūtībām Ūrā bija jāsaskaras patiesā Dieva kalpiem? b) Kāpēc Ābrāms sāka ticēt Jehovam?

⁴ Materiālā ziņā Ūra patiešām piedāvāja daudz iespēju, bet katrs, kas vēlējās kalpot patiesajam Dievam, saskārās ar nopietnām grūtībām. Pilsētā bija plaši izplatīta elkdievība un māņticība. Pati iespaidīgākā ēka tajā bija milzu zikurāts, kas bija celts par godu Mēness dievam Nannam. Nav šaubu, ka Ābrāmam bija jāpretojas mudinājumiem iesaistīties šajā nosodāmajā pielūgsmē, iespējams, arī no dažu radinieku puses. Kā vēsta vairāki ebreju nostāsti, Ābrāma tēvs Tera pats izgatavoja elkus. (Jozuas 24:2, 14, 15.) Lai būtu kā būdams, Ābrāms nepiedalījās pretīgā viltus pielūgsmē. Tajā laikā vēl bija dzīvs  viens no viņa priekštečiem, Šems, kas noteikti dalījās ar Ābrāmu savās zināšanās par patieso Dievu, un iznākums bija tāds, ka Ābrāms ticēja Jehovam, nevis Nannam. (Galatiešiem 3:6.)

Ticības pārbaudījums

5. Ko Dievs pavēlēja Ābrāmam un ko viņš tam apsolīja, kad Ābrāms vēl dzīvoja Ūrā?

⁵ Ābrāma ticībai bija jātiek pārbaudītai. Dievs viņam parādījās un pavēlēja: ”Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuŗu Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Mozus 12:1—3; Apustuļu darbi 7:2, 3.)

6. Kāpēc Ābrāmam bija nepieciešama patiesa ticība, lai aizietu no Ūras?

⁶ Ābrāms jau bija vecs, un viņam nebija bērnu. Kā gan lai viņš kļūtu par ”lielu tautu”? Un kur atradās zeme, uz kuru viņam vajadzēja doties? To Dievs nebija pateicis. Tāpēc Ābrāmam bija nepieciešama patiesa ticība, lai aizietu no bagātās Ūras ar visām tās ērtībām. Kādā grāmatā par senajiem laikiem ir teikts: ”Visbargākais sods par smagu noziegumu, ko bija izdarījis kāds ģimenes loceklis, bija viņa izraidīšana, viņa vietas atņemšana ģimenē.. [..] Tieši tāpēc tā bija neparasta pilnīgas paklausības un paļāvības izpausme, kad Ābrahāms, sekodams Dieva aicinājumam, atstāja ne tikai savu zemi, bet arī savus tuviniekus.” (Family, Love and the Bible.)

7. Kādus pārbaudījumus, kas līdzinās Ābrāma pārbaudījumiem, var pieredzēt kristieši?

 ⁷ Mūsdienās kristieši var pieredzēt līdzīgus pārbaudījumus. Tāpat kā Ābrāmam, mums varbūt jāpretojas mudinājumiem uzskatīt materiālās vērtības par svarīgākām nekā teokrātiskā darbība. (1. Jāņa 2:16.) Iespējams, mums izrāda pretestību neticīgie ģimenes locekļi, arī no draudzes izslēgtie radinieki, kuru dēļ mēs varam nokļūt sliktā sabiedrībā. (Mateja 10:34—36; 1. Korintiešiem 5:11—13; 15:33.) Šajā ziņā Ābrāms ir ļoti labs piemērs. Draudzība ar Jehovu viņam bija svarīgāka par visu pārējo, pat par attiecībām ar tuviniekiem. Viņš precīzi nezināja, kā, kad un kur piepildīsies Dieva solījumi, tomēr bija gatavs veidot savu dzīvi, balstoties uz šiem solījumiem. Mums viņa rīcība ir lielisks pamudinājums ierādīt Valstībai galveno vietu savā dzīvē. (Mateja 6:33.)

8. Kā Ābrāma ticība ietekmēja viņa tuvākos ģimenes locekļus, un ko kristieši no tā var mācīties?

⁸ Kā rīkojās Ābrāma tuvākie ģimenes locekļi? Acīmredzot Ābrāma ticība un izlēmība viņus spēcīgi ietekmēja, jo gan viņa sieva Sāraja, gan brāļadēls Lats, kas bija kļuvis par bāreni, arī nolēma paklausīt Dievam un atstāja Ūru. Ābrāma brālis Nahors un daļa viņa pēcnācēju vēlāk arī aizgāja no Ūras un apmetās Hāranā, kur viņi pielūdza Jehovu. (1. Mozus 24:1—4, 10, 31; 27:43; 29:4, 5.) Pat Ābrāma tēvs Tera piekrita doties ceļā kopā ar savu dēlu. Tā kā Tera bija ģimenes galva, Bībelē rakstīts, ka tieši viņš vadīja ģimenes pārcelšanos. (1. Mozus 11:31.) Varbūt arī mēs varētu gūt sekmes, taktiski sludinot saviem radiniekiem?

9. Kas Ābrāmam bija jādara, gatavojoties ceļojumam, un kāpēc gatavošanās bija saistīta ar upuriem?

⁹ Pirms došanās ceļā Ābrāmam bija daudz  kas jāizdara. Bija jāpārdod tas, kas viņam piederēja, un jāpērk teltis, kamieļi, pārtika un piederumi, kas būs vajadzīgi ceļā. Steidzīgā gatavošanās Ābrāmam droši vien nesa zaudējumus, taču viņš ar prieku paklausīja Jehovam. Tā bija ārkārtīgi nozīmīga diena, kad sagatavošanās bija pabeigta un Ābrāma karavāna stāvēja aiz Ūras mūriem, gatava doties ceļā. Gar Eifratas līkumu karavāna sāka virzīties uz ziemeļrietumiem. Pēc nedēļām ilga ceļojuma, kad bija veikti kādi 1000 kilometri, tā nonāca kādā ziemeļu Divupes pilsētā, Hāranā, kurā parasti mēdza apstāties karavānas.

10., 11. a) Kāpēc Ābrāms kādu laiku palika Hāranā? b) Kas var uzmundrināt kristiešus, kuri aprūpē savus padzīvojušos vecākus?

¹⁰ Ābrāms apmetās Hāranā uz dzīvi, visticamāk, darīdams to sava padzīvojušā tēva Teras dēļ. (3. Mozus 19:32.) Arī mūsdienās daudzi kristieši rūpējas par saviem vecajiem vai slimajiem vecākiem, pat ja tāpēc kaut kas jāmaina savā dzīvē. Šie kristieši var nešaubīties, ka upuri, ko viņi ar mīlestību nes, ir ”patīkami Dieva priekšā”. (1. Timotejam 5:4.)

¹¹ Pagāja kāds laiks. ”Teras mūža laiks bija divi simti pieci gadi, un viņš nomira Hāranā.” Ābrāms, protams, sēroja par tēva nāvi, bet, kad sēru laiks bija pagājis, viņš tūlīt devās ceļā. ”Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs. Un Ābrāms ņēma Sāru, savu sievu, un savu brāļa dēlu Latu un visu īpašumu, kādu tie bija ieguvuši, un visas dvēseles, kādas tie Hāranā bija iemantojuši, un tie izgāja, lai dotos uz Kānaānu.” (1. Mozus 11:32; 12:4, 5.)

12. Ko Ābrāms darīja, dzīvodams Hāranā?

¹² Ir interesanti pievērst uzmanību, ka Hāranā Ābrāms ieguva īpašumu. Kaut arī viņš bija cietis materiālus zaudējumus, kad atstāja Ūru, no Hāranas viņš aizgāja, būdams turīgs cilvēks. Nav šaubu, ka Dievs viņu bija svētījis. (Salamans Mācītājs 5:18.) Mūsdienās Dievs savai tautai nesola bagātību, taču viņš ir uzticīgs savam solījumam parūpēties par to cilvēku vajadzībām, kuri ”atstāj namu, vai brāļus, vai māsas” Valstības dēļ. (Marka 10:29, 30.) Piedevām Ābrāms iemantoja ”dvēseles”, tas ir, daudzus kalpus. Jeruzalemes targumā un Haldiešu pārstāstā teikts, ka Ābrāms citus ”pievērsa savai ticībai”. (1. Mozus 18:19.) Vai ticība jūs mudina runāt ar saviem kaimiņiem, darbabiedriem un skolasbiedriem? Ābrāms negrasījās palikt Hāranā uz pastāvīgu dzīvi, viņš nebija aizmirsis Dieva norādījumu un bija izmantojis tur pavadīto laiku lietderīgi. Bet nu bija pienācis laiks doties tālāk. ”Un Ābrāms izgāja, kā tas Kungs to viņam bija sacījis.” (1. Mozus 12:4.)

Pāri Eifratai

13. Kad Ābrāms šķērsoja Eifratu, un kāpēc šis notikums bija nozīmīgs?

¹³ Ābrāms atkal bija ceļā. Hārana palika aiz muguras, un viņa karavāna devās rietumu virzienā, veicot kādus 90 kilometrus. Iespējams, Ābrāms apstājās kādā vietā Eifratas krastā, kas atradās pretī senajam tirdzniecības centram Karhemišai. Tā bija vieta, kur karavānas parasti šķērsoja upi. * Kad Ābrāma karavāna devās pāri upei? No Bībeles var redzēt, ka tas notika 430 gadus pirms tam, kad ebreji 1513. gada 14. nīsanā p.m.ē. izgāja no Ēģiptes. Otrās Mozus grāmatas 12. nodaļas 41. pantā teikts: ”Pēc četri simt trīsdesmit gadiem vienā dienā [”tai pašā dienā”, LB-1882] visi tā Kunga pulki izgāja no Ēģiptes zemes.” Tātad Ābrahāma derība acīmredzot stājās spēkā 1943. gada 14. nīsanā p.m.ē., kad Ābrāms paklausīgi šķērsoja Eifratu.

14. a) Ko Ābrāms redzēja ticības acīm? b) Kādā ziņā Dieva tauta mūsdienās atrodas labākā stāvoklī nekā Ābrāms?

 ¹⁴ Ābrāms bija atstājis plaukstošu pilsētu. Taču viņš spēja saskatīt ”pilsētu ar stipriem pamatiem” — taisnīgu valdību, kas valdīs pār cilvēci. (Ebrejiem 11:10.) Lai gan Ābrāma rīcībā bija tikai ierobežota informācija, viņš galvenajos vilcienos bija sācis apjaust Dieva nodomu par cilvēces atbrīvošanu no nāves. Tagad mēs varam saprast Dieva nodomu daudz skaidrāk nekā Ābrāms. (Salamana Pamācības 4:18.) ”Pilsēta”, ko gaidīja Ābrāms, ir Dieva Valstība, un kopš 1914. gada, kad Valstība tika nodibināta debesīs, tā ir kļuvusi par realitāti. Nav nekādu šaubu, ka arī mums ir jārīkojas, apliecinot savu ticību un paļāvību uz Jehovu.

Sākas dzīve Apsolītajā zemē

15., 16. a) Kāpēc Ābrāmam bija vajadzīga drosme, lai uzceltu altāri Jehovam? b) Kā kristieši var rīkoties tikpat bezbailīgi kā Ābrāms?

¹⁵ Pirmās Mozus grāmatas 12. nodaļas 5. un 6. pantā teikts: ”Un tie nogāja uz Kānaāna zemi. Un Ābrāms pārstaigāja šo zemi līdz pat vietai, vārdā Sihema, līdz Mamres ozolam.” Sihema bija kādus 50 kilometrus uz ziemeļiem no Jeruzalemes, un tā atradās auglīgā ielejā, kas ir raksturota kā ”svētās zemes paradīze”. Taču ”tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši”. Tā kā kanaānieši bija izvirtuši, Ābrāmam bija kaut kas jādara, lai pasargātu savu ģimeni no viņu kaitīgās ietekmes. (2. Mozus 34:11—16.)

¹⁶ Otro reizi ”tas Kungs parādījās Ābrāmam un sacīja: ”Taviem pēctečiem Es šo zemi gribu dot.”” Tie bija saviļņojoši vārdi. Protams, Ābrāmam bija vajadzīga ticība, lai priecātos par kaut ko tādu, ko pieredzēs tikai viņa vēl nedzimušie pēcnācēji. Tomēr Ābrāms ”uzcēla tur altāri tam Kungam, kas viņam bija parādījies”. (1. Mozus 12:7.) Kāds Bībeles pētnieks raksta: ”Altāra uzcelšana šajā zemē būtībā nozīmēja, ka [Ābrāms]  pārņem zemi savā īpašumā, realizējot tiesības, ko viņam deva parādītā ticība.” Altāra uzbūvēšana bija drosmīgs solis. Šis altāris noteikti bija tāds, kādus būvēt vēlāk tika norādīts bauslībā, proti, celts no dabiskiem (neapcirstiem) akmeņiem. (2. Mozus 20:24, 25.) Pēc sava izskata tas ievērojami atšķīrās no kanaāniešu būvētajiem altāriem. Tā Ābrāms bezbailīgi apliecināja, ka viņš kalpo patiesajam Dievam Jehovam, nebaidīdamies no apkārtējo cilvēku nelabvēlības un pat no iespējamām briesmām viņa drošībai. Bet kāda ir mūsu nostāja? Varbūt kāds mūsu starpā — īpaši jaunieši — nevēlas, lai kaimiņi vai skolasbiedri zinātu, ka mēs kalpojam Jehovam? Mācīsimies no Ābrāma piemēra un leposimies ar to, ka esam Jehovas kalpi!

17. Kā Ābrāms sludināja Dieva vārdu, un kas jādara kristiešiem mūsdienās?

¹⁷ Lai kur Ābrāms gāja, Jehovas pielūgsme viņam vienmēr bija pirmajā vietā. ”No turienes viņš devās kalnos, austrumos no Bēteles, un nostiprināja savas teltis tā, ka Bētele bija rietumos un Aja austrumos; un viņš uzcēla tur altāri tam Kungam un piesauca tā Kunga vārdu.” (1. Mozus 12:8.) Senebreju valodā izteiciens, kas tulkots ”piesauca.. vārdu”, nozīmē arī ’paziņot (sludināt) vārdu’. Ābrāms noteikti bezbailīgi sludināja Jehovas vārdu kanaāniešiem, kuru vidū dzīvoja. (1. Mozus 14:23, 24.) Arī mums ir pienākums pēc iespējas lielākā mērā ”viņa vārdu slavēt” citu priekšā. (Ebrejiem 13:15; Romiešiem 10:10.)

18. Kādas bija Ābrāma attiecības ar Kanaānas iedzīvotājiem?

¹⁸ Ābrāms nevienā vietā neuzkavējās pārāk ilgi. ”Un Ābrāms devās tālāk un tālāk uz dienvidiem” no Jūdejas kalniem, kur atradās sausais Negebas apgabals. (1. Mozus 12:9.) Pārceldamies no vienas vietas uz otru un katrā no šīm vietām darīdami zināmu, ka viņi ir Jehovas kalpi, Ābrāms un viņa saimes locekļi ”apliecināja, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes”. (Ebrejiem 11:13.) Visu šo laiku viņi sargājās veidot pārāk ciešas attiecības ar cilvēkiem no apkārtējām tautām. Arī kristieši ”nav no pasaules”. (Jāņa 17:16.) Mēs izturamies laipni un pieklājīgi pret saviem kaimiņiem un darbabiedriem, taču uzmanāmies, lai neiesaistītos uzvedībā, kas atspoguļo no Dieva atsvešinātās pasaules garu. (Efeziešiem 2:2, 3.)

19. a) Kāpēc klejotāju dzīve Ābrāmam un Sārajai varēja sagādāt grūtības? b) Kādi pārbaudījumi Ābrāmu gaidīja nākotnē?

¹⁹ Neaizmirsīsim, ka Ābrāmam un Sārajai noteikti nebija viegli pielāgoties skarbajai klejotāju dzīvei. Uzturā viņiem nācās lietot produktus, kas bija iegūti no viņu ganāmpulkiem, nevis pirkti Ūras tirgos, kur pārtika vienmēr bija plašā izvēlē; turklāt tagad viņiem bija jādzīvo nevis prasmīgi būvētā mājā, bet gan teltīs. (Ebrejiem 11:9.) Ābrāmam bija darba pilnas rokas — bija jāpārrauga ganāmpulki un jādod rīkojumi kalpiem. Sāraja, jādomā, darīja darbus, ko viņas kultūrā parasti veica sievietes: mīcīja mīklu, cepa maizi, vērpa dziju, šuva drēbes. (1. Mozus 18:6, 7; 2. Ķēniņu 23:7; Salamana Pamācības 31:19; Ecēhiēla 13:18.) Taču drīzumā viņus gaidīja jauni pārbaudījumi. Pēc kāda laika Ābrāms un viņa ģimene nonāca situācijā, kurā bija apdraudēta viņu dzīvība. Vai Ābrāma ticība arī tad palika stipra?

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs pievērsāt uzmanību?

• Kāpēc Ābrāms ir nosaukts par ”tēvu visiem tiem, kas tic”?

• Kāpēc Ābrāmam bija vajadzīga ticība, lai aizietu no haldiešu Ūras?

• Kā Ābrāms apliecināja, ka Jehovas pielūgsme ir galvenais viņa dzīvē?

[Jautājumi studēšanai]

[Karte 16. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ĀBRĀMA CEĻOJUMS

Ūra

Hārana

Karhemiša

KANAĀNA

Lielā jūra

[Norāde par autortiesībām]

Based on a map copyrighted by Pictorial Archive (Near Eastern History) Est. and Survey of Israel

[Attēls 15. lpp.]

Ābrāmam bija vajadzīga ticība, lai atteiktos no ērtībām, ko piedāvāja dzīve Ūrā

[Attēls 18. lpp.]

Dzīvodami teltīs, Ābrāms un viņa saimes locekļi ”apliecināja, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji”