Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Lai jums ir tāda ticība, kāda bija Ābrahāmam!

Lai jums ir tāda ticība, kāda bija Ābrahāmam!

Lai jums ir tāda ticība, kāda bija Ābrahāmam!

”Tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni.” (GALATIEŠIEM 3:7)

1. Kā Ābrāms rīkojās, kad viņš Kanaānā pieredzēja vēl vienu pārbaudījumu?

ĀBRĀMS bija atteicies no ērtībām, ko piedāvāja dzīve Ūrā, paklausīdams Jehovas pavēlei. Neērtības, kādas viņš izjuta nākamajos gados, bija nenozīmīgas salīdzinājumā ar ticības pārbaudījumu, ko viņš pieredzēja Ēģiptē. Bībelē sacīts: ”Tanī zemē bija bads.” Ābrāms pavisam viegli būtu varējis sākt kurnēt par šo situāciju. Tā tomēr nenotika, un Ābrāms centās praktiski parūpēties par savu ģimeni. ”Ābrāms nogāja uz Ēģipti, lai kā svešinieks tur mistu, jo bads bija ļoti smags tanī zemē.” Ēģiptē Ābrāma lielā saime nevarēja palikt nepamanīta. Vai Jehova turēs doto vārdu un pasargās viņu no nepatikšanām? (1. Mozus 12:10; 2. Mozus 16:2, 3.)

2., 3. a) Kāpēc Ābrāms neatklāja, ka Sāraja ir viņa sieva? b) Kā Ābrāms šajā situācijā izturējās pret savu sievu?

2 Pirmās Mozus grāmatas 12. nodaļā, no 11. līdz 13. pantam, stāstīts: ”Notikās, kad viņš tuvojās Ēģiptei, viņš sacīja savai sievai Sārai: ”Lūk, es zinu, ka tu es ļoti skaista sieva, un kad ēģiptieši tevi ieraudzīs, tad var gadīties, ka tie saka: ”Tā ir viņa sieva.” Viņi nokaus mani, bet tevi tie atstās dzīvu. Tādēļ saki: Es esmu viņa māsa, lai man klātos labi tevis dēļ un es palieku dzīvs tevis labad.”” Lai gan Sārajai jau bija vairāk nekā 65 gadi, viņa joprojām bija neparasti skaista, tāpēc Ābrāma dzīvībai draudēja briesmas. * (1. Mozus 12:4, 5; 17:17.) Vēl būtiskāk bija tas, ka situācija bija saistīta ar Jehovas nodoma īstenošanu, jo viņš bija teicis, ka ar Ābrāma pēcteču palīdzību tiks svētītas visas zemes tautas. (1. Mozus 12:2, 3, 7.) Tā kā Ābrāmam vēl aizvien nebija bērnu, bija svarīgi, lai viņš paliktu dzīvs.

3 Ābrāms ar savu sievu nolēma rīkoties tā, kā viņi jau agrāk bija vienojušies, proti — teikt, ka viņa ir Ābrāma māsa. Kaut gan Ābrāms bija patriarhs, viņš neizmantoja savu autoritatīvo stāvokli ļaunprātīgi un lūdza sievas palīdzību un atbalstu. (1. Mozus 12:11—13; 20:13.) Ābrāma rīcība ir lielisks piemērs vīriem, kā ar mīlestību īstenot vadību, savukārt Sāraja, pakļaudamās savam vīram, rādīja labu priekšzīmi sievām. (Efeziešiem 5:23—28; Kolosiešiem 4:6.)

4. Kā jārīkojas uzticīgiem Dieva kalpiem, kad ir apdraudēta viņu brāļu dzīvība?

4 Sāraja varēja teikt, ka viņa ir Ābrāma māsa, jo viņa patiešām bija Ābrāma pusmāsa. (1. Mozus 20:12.) Turklāt Ābrāma pienākums nebija izpaust informāciju cilvēkiem, kam nebija tiesību to zināt. (Mateja 7:6.) Uzticīgie Dieva kalpi mūsdienās paklausa Bībelē lasāmajam norādījumam būt godīgiem. (Ebrejiem 13:18.) Piemēram, viņi nekad nemelo, ja ir devuši zvērestu tiesā. Bet, ja runa ir par brāļu dzīvību vai garīgumu, piemēram, vajāšanu vai nemieru laikā, viņi ņem vērā Jēzus padomu būt ”gudriem kā čūskām un bez viltus kā baložiem”. (Mateja 10:16; skat. 1996. gada 1. novembra Sargtorni, 18. lpp., 19. rindk.)

5. Kāpēc Sāraja piekrita izpildīt Ābrāma lūgumu?

5 Kā Sāraja uztvēra Ābrāma lūgumu? Apustulis Pēteris runā par viņai līdzīgām sievietēm, kas ”cerēja uz Dievu”. Sāraja saprata, ka situācija ir saistīta ar garīgiem jautājumiem, turklāt viņa mīlēja un cienīja savu vīru. Tāpēc viņa bija ”paklausīga savam vīram” un noslēpa to, ka ir precējusies. (1. Pētera 3:5.) Protams, šāda rīcība pakļāva viņu briesmām. ”Ābrāmam tuvojoties Ēģiptei, ..ēģiptieši ieraudzīja viņa sievu, ka tā bija ļoti skaista. Un faraona virsnieki ieraudzīja viņu un slavināja to faraona priekšā; un šī sieva tika paņemta faraona namam.” (1. Mozus 12:14, 15.)

Jehova nāk palīgā

6., 7. Kādā nepatīkamā situācijā nonāca Ābrāms un Sāraja, un kā Jehova izglāba Sāraju?

6 Ābrāmam un Sārajai noteikti bija ļoti smagi ap sirdi, jo šķita, ka Sāraja tiks piesmieta. Turklāt faraons, nezinādams, ka Sāraja ir precēta sieviete, apbēra Ābrāmu ar dāvanām — ”tam tika doti sīklopi, liellopi un ēzeļi, kalpi un kalpones, ēzeļu mātes un kamieļi”. * (1. Mozus 12:16.) Cik gan nicināmas Ābrāma acīs bija šīs dāvanas! Un tomēr, kaut gan stāvoklis likās pavisam bēdīgs, Jehova nebija pametis Ābrāmu.

7 ”Tas Kungs piemeklēja faraonu ar lielām mocībām, tāpat arī viņa namu Sāras, Ābrāma sievas, dēļ.” (1. Mozus 12:17.) Kaut kādā mums nezināmā veidā faraonam tika atklāts šo ”mocību” patiesais cēlonis, un viņš tūlīt pat sāka rīkoties: ”Tad faraons aicināja Ābrāmu un sacīja: ”Kāpēc tu esi man to darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka viņa ir tava sieva? Tu teici: Tā ir mana māsa, un es to esmu ņēmis par sievu. Bet tagad: še tava sieva, ņem viņu un ej.” Un faraons deva pavēles viņa dēļ vīriem, un tie viņu pavadīja un viņa sievu līdz ar visu, kas tiem bija.” (1. Mozus 12:18—20; Psalms 105:14, 15.)

8. Kādu aizsardzību Jehova mūsdienās ir apsolījis kristiešiem?

8 Mūsdienās Jehova nav devis garantiju, ka viņa kalpi tiks pasargāti no nāves, nekad nekļūs par noziegumu upuriem, ka viņus neskars pārtikas produktu trūkums un dabas katastrofas. Toties mums ir apsolīts, ka Jehova mūs vienmēr pasargās no tā, kas varētu apdraudēt mūsu garīgumu. (Psalms 91:1—4.) Galvenokārt Jehova to dara, laikus izteikdams brīdinājumus ar savu Rakstu un ”uzticīgā un gudrā kalpa” palīdzību. (Mateja 24:45.) Vai mums varētu draudēt nāve vajāšanās? Iespējams, tiek pieļauta atsevišķu cilvēku nāve, taču Dievs nekad neļaus iznīcināt savu tautu kopumā. (Psalms 116:15.) Un, ja dievbijīgi cilvēki iet bojā, mēs varam būt pārliecināti, ka viņi tiks piecelti no nāves. (Jāņa 5:28, 29.)

Atteikšanās no ērtībām, lai saglabātu mieru

9. Kas liecina par to, ka Ābrāms Kanaānā joprojām pārcēlās no vienas vietas uz otru?

9 Bads Kanaānā acīmredzot bija beidzies, un ”Ābrāms devās no Ēģiptes uz Kānaāna dienvidus zemi [Negebu], viņš un viņa sieva līdz ar visu, kas tiem bija, un arī Lats bija kopā ar viņu. Ābrāms bija ļoti bagāts ar lopiem, sudrabu un zeltu.” (1. Mozus 13:1, 2.) Vietējo iedzīvotāju acīs viņš bija varens un ietekmīgs cilvēks, augsts kungs. (1. Mozus 23:6.) Ābrāms nebūt nevēlējās apmesties kaut kur uz pastāvīgu dzīvi un iesaistīties kanaāniešu savstarpējo attiecību kārtošanā. ”Viņš savos pārgājienos gāja no dienvidiem uz Bēteli, līdz tai vietai, kuŗā viņa telts sākumā bija stāvējusi: starp Bēteli un Aju.” Kā vienmēr, Ābrāms par vissvarīgāko uzskatīja Jehovas pielūgsmi, lai kur viņš ietu. (1. Mozus 13:3, 4.)

10. Kādas domstarpības radās Ābrāma un Lata ganu starpā, un kāpēc tās bija ātri jāatrisina?

10 ”Un arī Latam, kas ceļoja ar Ābrāmu, bija sīklopi un liellopi un teltis. Bet zeme nevarēja viņus visus uzturēt. Tā izcēlās strīdus starp Ābrāma lopu ganiem un Lata lopu ganiem; arī kānaānieši un ferisieši toreiz dzīvoja tanī zemē.” (1. Mozus 13:5—7.) Zemē nepietika ūdens un ganību, lai uzturētu Ābrāma un Lata ganāmpulkus, tāpēc attiecības starp viņu ganiem kļuva saspīlētas un radās aizvainojums. Šāda ķīvēšanās patiesā Dieva kalpu starpā bija ļoti nelāga. Ja strīdi turpinātos, attiecības varētu sabojāties pavisam. Kā lai Ābrāms rīkojas? Pēc Lata tēva nāves viņš bija adoptējis Latu un varbūt pat izaudzinājis to kā paša dēlu. Vai Ābrāmam, kurš bija vecākais no viņiem, nepienācās labākā daļa?

11., 12. Kādu nesavtīgu piedāvājumu Ābrāms izteica Latam, un kāpēc Lata izdarītā izvēle nebija saprātīga?

11 Bet ”Ābrāms teica Latam: ”Lai nebūtu strīdus mūsu starpā un manu un tavu ganu starpā, jo mēs esam rada. Vai nav visa zeme tavā priekšā? Labāk šķiries no manis; ja tu gribi iet pa kreisi, es iešu pa labi; bet ja tu gribi iet pa labi, es iešu pa kreisi.”” Netālu no Bēteles ir vieta, kas ir nosaukta par ”vienu no Palestīnas lieliskākajiem skata punktiem”. Varbūt tieši no turienes ”Lats pacēla savas acis un ieraudzīja savā priekšā visu Jardānas apgabalu, ka tas bija bagāts ar ūdeni — pirms Dievs izpostīja Sodomu un Gomoru — kā tā Kunga dārzs līdz pat Coārai, līdzīgs Ēģiptei”. (1. Mozus 13:8—10.)

12 Lai gan Lats Bībelē ir dēvēts par ”taisno”, šajā gadījumā viņš kaut kāda iemesla dēļ nepiekāpās Ābrāmam un neprasīja viņa padomu. (2. Pētera 2:7.) ”Lats izraudzīja sev visu Jardānas apgabalu un aizgāja austrumu virzienā; tā viņi šķīrās viens no otra. Ābrāms apmetās Kānaāna zemē, bet Lats apdzīvoja apkārtējās pilsētas un izplēta teltis līdz Sodomai.” (1. Mozus 13:11, 12.) Sodoma bija bagāta pilsēta, un materiālā ziņā tā cilvēkiem piedāvāja plašas iespējas. (Ecēhiēla 16:49, 50.) Raugoties no materiālā viedokļa, Lata izdarītā izvēle varēja likties saprātīga, tomēr garīgā ziņā tā bija ļoti neveiksmīga. Kā rakstīts 1. Mozus grāmatas 13. nodaļas 13. pantā, ”Sodomas ļaudis bija visai ļauni un grēcīgi tā Kunga priekšā”. Lata lēmums pārcelties uz turieni vēlāk sagādāja viņa ģimenei daudz bēdu.

13. Kāpēc Ābrāma piemērs ir noderīgs kristiešiem, kuriem ar kādu ir radušās finansiāla rakstura domstarpības?

13 Šajā situācijā izpaudās Ābrāma ticība Jehovas solījumam, ka viņa pēcnācēji ar laiku iemantos visu šo zemi, un viņš nesāka strīdēties neliela zemes apgabala dēļ. Ābrāms parādīja nesavtību, rīkodamies saskaņā ar principu, kas vēlāk tika pierakstīts 1. vēstulē korintiešiem, 10. nodaļas 24. pantā: ”Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!” Tas ir noderīgs atgādinājums ikvienam, kam varētu rasties finansiāla rakstura domstarpības ar kādu ticības biedru. Daži, ignorējot Mateja evaņģēlija 18. nodaļas 15.—17. pantā doto padomu, ir iesūdzējuši savus brāļus tiesā. (1. Korintiešiem 6:1, 7.) No Ābrāma rīcības var redzēt, ka labāk ir ciest materiālus zaudējumus nekā sagādāt negodu Jehovas vārdam un izjaukt kristiešu draudzes mieru. (Jēkaba 3:18.)

14. Kāda balva Ābrāmu gaidīja par viņa dāsnumu?

14 Par savu dāsnumu Ābrāms tika atalgots. Dievs paziņoja: ”Es darīšu tavus pēcnācējus kā zemes putekļus; ja kāds var saskaitīt zemes putekļus, tas arī tavus pēcnācējus varēs saskaitīt.” Cik uzmundrinoši šie vārdi bija Ābrāmam, kuram joprojām nebija bērnu! Pēc tam Dievs sacīja: ”Celies, pārstaigā zemi tās gaŗumā un platumā, jo tev Es gribu to dot.” (1. Mozus 13:16, 17.) Ābrāms nedrīkstēja apmesties uz ērtu dzīvi kādā pilsētā — viņam bija jāpaliek nošķirtam no kanaāniešiem. Arī kristiešiem mūsdienās jābūt nošķirtiem no pasaules. Viņi neuzskata, ka būtu pārāki par citiem, taču izvairās no tuvākiem kontaktiem ar cilvēkiem, kuri viņus varētu pamudināt uz rīcību, kas Bībelē nosodīta. (1. Pētera 4:3, 4.)

15. a) Ko, iespējams, nozīmēja Ābrāma ceļojumi? b) Ko no Ābrāma var mācīties kristiešu ģimenes?

15 Bībeles laikos, pirms cilvēks ieguva savā īpašumā zemi, viņam bija tiesības to apskatīt. Ābrāma ceļojumi acīmredzot bija pastāvīgs atgādinājums, ka reiz šī zeme piederēs viņa pēcnācējiem. Parādīdams paklausību, ”Ābrāms cēla teltis, gāja un apmetās pie Mamres ozoliem Hebronā; un viņš uzcēla tur altāri tam Kungam”. (1. Mozus 13:18.) Tā Ābrāms atkal apliecināja, cik svarīga vieta viņa dzīvē ir reliģijai. Vai jūsu ģimenē kopīgai Bībeles studēšanai un lūgšanām, kā arī sapulču apmeklēšanai ir tikpat liela nozīme?

Ienaidnieku uzbrukums

16. a) Kāpēc 1. Mozus grāmatas 14. nodaļas 1. panta ievadfrāzei ir draudīgs skanējums? b) Kāpēc četri austrumu ķēniņi iebruka zemē?

16 ”Un tas notika Sineāras ķēniņa Amrāfela, Ēlasara ķēniņa Arijoha, Ēlamas ķēniņa Kedarlaomera * un Tidala, tautu ķēniņa, dienās. Tie sāka kaŗot.” Senebreju oriģinālā ievadfrāzei (”Un tas notika ...”) ir draudīgs skanējums, tā norāda uz pārbaudījumu laiku, kura beigās ir gaidāmas svētības. (1. Mozus 14:1, 2.) Pārbaudījums sākās, kad četri minētie austrumu ķēniņi ar saviem karapulkiem iebruka Kanaānā. Viņu mērķis bija apspiest dumpi, kas bija izcēlies piecās pilsētās — Sodomā, Gomorā, Admā, Cebojimā un Belā. Guvuši virsroku pār tiem, kas izrādīja pretestību, viņi ”sapulcējās Sidimas ielejā, tas ir tur, kur tagad ir Sāls jūŗa”. Turpat netālu dzīvoja Lats ar savu ģimeni. (1. Mozus 14:3—7.)

17. Kāpēc Lata saņemšana gūstā bija ticības pārbaudījums Ābrāmam?

17 Kanaāniešu ķēniņi nikni pretojās iebrucējiem, tomēr cieta pazemojošu sakāvi. ”Un tie [uzvarētāji] paņēma visu Sodomas un Gomoras mantību un pārtiku un aizgāja. Un tie sagūstīja arī Latu līdz ar viņa īpašumu, viņš bija Ābrāma brāļa dēls, un aizgāja. Bet tas bija dzīvojis Sodomā.” Ziņas par šiem nepatīkamajiem notikumiem drīz sasniedza Ābrāmu. ”Tad kāds bēglis nāca un vēstīja ebrējam Ābrāmam, kas dzīvoja pie amorieša Mamres ozoliem; tas bija Eškola un Anera brālis; tie bija ar Ābrāmu derības biedri. [Tā] Ābrāms dzirdēja, ka viņa radinieks aizvests gūstā.” (1. Mozus 14:8—14.) Ābrāmam tas bija ticības pārbaudījums. Vai viņš turēs ļaunu prātu uz savu brāļadēlu, kas bija paņēmis sev labāko zemes daļu? Tāpat nedrīkst aizmirst, ka iebrucēji nāca no Ābrāma dzimtenes — no Sineāras. Doties cīņā pret viņiem nozīmētu laupīt sev jebkādu iespēju kādreiz atgriezties mājās. Un ko gan Ābrāms varētu panākt pret karaspēku, ko nebija izdevies uzveikt kanaāniešu apvienotajiem spēkiem?

18., 19. a) Kā Ābrāmam izdevās atbrīvot Latu? b) Kam pienācās gods par šo uzvaru?

18 Ābrāms atkal bez svārstīšanās paļāvās uz Jehovu. ”Viņš lika nostāties savam kaŗaspēkam un mājās dzimušiem vergiem, trīs simt astoņpadsmit vīriem, un viņš dzinās tiem pakaļ līdz Danai. Un viņš sadalīja savus ļaudis un uzbruka tiem naktī, sita tos un dzinās tiem pakaļ līdz Hobai, ziemeļos no Damaskas. Un viņš atguva visu mantību un arī Latu, savu radinieku, līdz ar tā īpašumu, kā arī sievām un ļaudīm.” (1. Mozus 14:14—16.) Apliecinādams stipru ticību Jehovam, Ābrāms veda cīņā savus spēkus, kas skaitliski bija daudz mazāki nekā pretinieku karaspēks, un guva uzvaru, kas viņam ļāva atbrīvot Latu un tā ģimeni. Tad Ābrāms satika Melhisedeku — Salemas ķēniņu un priesteri. ”Melhisedeks, Salemas ķēniņš, iznesa vīnu un maizi; viņš bija Visaugstā Dieva priesteris. Un viņš to svētīja un sacīja: ”Lai svētī Ābrāmu Visaugstais, kam pieder debesis un zeme. Un slavēts lai ir Visaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus devis tavās rokās.” Un Ābrāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja.” (1. Mozus 14:18—21.)

19 Jā, uzvara piederēja Jehovam. Savas ticības dēļ Ābrāms atkal pieredzēja glābšanu, ko bija sagādājis Jehova. Mūsdienās Dieva tauta nekaro, taču pārbaudījumu un grūtību ir daudz. Nākamajā rakstā ir runāts par to, kā Ābrāma piemērs palīdz sekmīgi pārvarēt šīs grūtības.

[Zemsvītras piezīmes]

^ 2. rk. Kā norādīts publikācijā Insight on the Scriptures (izdevuši Jehovas liecinieki), ”kādā senā papirusā stāstīts par faraonu, kas pavēlēja bruņotiem vīriem sagūstīt skaistu sievieti un nogalināt viņas vīru”. Tātad Ābrāma bailes nebija bez pamata.

^ 6. rk. Hagara, kas vēlāk kļuva par Ābrāma blakussievu, iespējams, bija starp kalponēm, ko Ābrāms saņēma šajā reizē. (1. Mozus 16:1.)

^ 16. rk. Savulaik kritiķi apgalvoja, ka Elamai nekad nav bijusi liela ietekme Sineārā un ka Kedarlaomera uzbrukums ir izdomājums. Arheologu atklātie fakti, kas apstiprina Bībelē teikto, minēti Sargtorņa 1989. gada 1. jūlija (angļu val.) un 1. decembra (krievu val.) numurā, 4.—7. lpp.

Vai jūs pievērsāt uzmanību?

• Kāpēc bads, kas izcēlās Kanaānā, Ābrāmam bija ticības pārbaudījums?

• Ko no Ābrāma un Sārajas var mācīties vīri un sievas mūsdienās?

• Ko var mācīties no tā, kā Ābrāms atrisināja domstarpības starp saviem kalpiem un Lata kalpiem?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 22. lpp.]

Ābrāms neuzstāja, lai tiktu ievērotas viņa tiesības, uzskatīdams Lata intereses par svarīgākām

[Attēls 24. lpp.]

Ābrāms apliecināja paļāvību uz Jehovu, kad atbrīvoja savu brāļadēlu Latu