Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

”Kas notiek Francijā?”

”Kas notiek Francijā?”

”Kas notiek Francijā?”

”Brīvība, mīļā brīvība,” šādi vārdi skan Marseljēzā — Francijas valsts himnā. Brīvība neapšaubāmi ir ļoti vērtīga. Taču pēdējā laikā notikumi Francijā vieš bažas, ka risinās uzbrukums pamatbrīvībām. Tāpēc 2000. gada 3. novembrī, piektdienā, desmitiem tūkstošiem Jehovas liecinieku Francijā izplatīja īpašu bukletu ar nosaukumu Kas notiek Francijā? Vai mazināsies brīvība?. Pavisam tika izplatīti 12 miljoni bukletu.

JAU vairākus gadus Francijā dažādi politiķi un sektu apkarošanas grupas vēršas pret Jehovas lieciniekiem. Tas ir radījis grūtības gan Jehovas lieciniekiem personiski, gan viņu draudzēm, gan visiem Francijas Jehovas lieciniekiem kopumā. Bet 2000. gada 23. jūnijā Conseil d’État — Francijas augstākā administratīvā tiesa — pieņēma nozīmīgu lēmumu, kas apstiprināja lielāko daļu lēmumu, kādus vairāk nekā 1100 gadījumos bija pieņēmusi 31 zemākā tiesa. Augstākā tiesa apstiprināja, ka Jehovas liecinieku reliģija ir pilnīgā saskaņā ar Francijas likumiem un ka uz viņu Valstības zālēm attiecas tie paši nodokļu atvieglojumi, kādi uz citu reliģisko organizāciju īpašumiem.

Taču, absolūti ignorējot šo lēmumu, Francijas Finansu ministrija joprojām atsakās piešķirt Jehovas lieciniekiem nodokļu atvieglojumus, ko valsts likumi nodrošina reliģiskām organizācijām. Ministrija ir aplikusi ar 60 procentu augstu nodokli ziedojumus, ko devuši 1500 Francijas draudzēs apvienotie Jehovas liecinieki un interesenti. Patlaban šo lietu izskata tiesa.

Iepriekšminētās kampaņas mērķis bija darīt zināmu šo paradoksu un pievērst uzmanību tam, ka netaisnīga nodokļu iekasēšana un neobjektīvi likumprojekti apdraud visu cilvēku reliģisko brīvību. * Izsekosim, kā notika šī kampaņa.

Gara diena

Divos naktī dažu Jehovas liecinieku draudžu locekļi sāk izplatīt bukletu pie dzelzceļa stacijām un rūpnīcām un pēc tam lidostās. Sešos no rīta mostas Parīze. Apmēram 6000 brīvprātīgo ir nostājušies tādās vietās, kur var satikt daudzus cilvēkus, kas dodas uz darbu. Kāda jauna sieviete izsakās: ”Tas, ko jūs darāt reliģiskās brīvības labā, ir lieliski. Ir runa ne jau tikai par Jehovas lieciniekiem vien.” Marseļā vairāk nekā 350 Jehovas liecinieku izdala bukletus metro stacijās un uz ielas. Jau pēc stundas par kampaņu ziņo valsts radio, aicinot klausītājus nebūt pārsteigtiem, ja pie tiem pienāk Jehovas liecinieki. Strasbūrā, kurā darbojas Eiropas cilvēktiesību tiesa, centrālajā dzelzceļa stacijā braucēji pacietīgi nostājas rindā, lai saņemtu savu bukleta eksemplāru. Kāds jurists bilst, ka viņš, lai gan turas pie citādiem uzskatiem, ar interesi seko mūsu lietai, jo uzskata mūsu lietu par svarīgu un taisnīgu.

Astoņos no rīta Alpu pilsētā Grenoblē par spīti spēcīgai lietusgāzei 507 Jehovas liecinieki piedāvā bukletus visiem cilvēkiem uz ielas un liek tos pastkastītēs. Automobiļu un tramvaju vadītāji, redzēdami, ka kaut kas notiek, apstādina savus transporta līdzekļus, lai palūgtu bukletu. Francijas rietumu pilsētā Puatjē ļaudis, kas deviņos ar vilcienu iebrauc pilsētā, jau ir saņēmuši bukletus. Milūzā, pilsētā netālu no Vācijas robežas, jau ir izdalīti 40 000 eksemplāri.

Pulksten desmitos daudzas draudzes jau ir paspējušas izplatīt vairāk nekā pusi savu bukletu. Priekšpusdienā atsakās tikai daži cilvēki un risinās daudzas interesantas sarunas. Bezansonā, no kuras līdz Šveices robežai ir tikai nedaudz vairāk par 80 kilometriem, kāds jauns vīrietis izrāda interesi par Bībeli un vaicā, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas. Jehovas liecinieki viņu uzaicina turpināt sarunu tuvējā Valstības zālē, kur tūlīt pat tiek sākta Bībeles nodarbība, izmantojot brošūru Ko Dievs no mums prasa?.

Dienas vidū daudzi Jehovas liecinieki izmanto savu pusdienas pārtraukumu, lai stundu vai divas sludinātu. Bukleta izplatīšana turpinās visu pēcpusdienu, un trijos vai četros daudzas draudzes jau ir beigušas. Reimsā — ievērojamajā šampanieša ražošanas centrā — daži cilvēki, kas agrāk ir mācījušies Bībeli kopā ar Jehovas lieciniekiem vai apmeklējuši draudzes sapulces, izsaka vēlēšanos atkal pievienoties draudzei. Bordo tiek uzsāktas trīs mājas Bībeles nodarbības. Šajā pašā pilsētā kāda Jehovas lieciniece ieiet veikalā nopirkt laikrakstu un ierauga uz letes kaudzīti ar bukletiem. Veikala īpašniece, bijusī Jehovas lieciniece, ir saņēmusi bukletu un, saprazdama tā lielo nozīmi, to nokopējusi, lai pati izplatītu tālāk.

Normandijas pilsētā Havrā kāda protestante, kas dzirdējusi pa radio, ka Jehovas liecinieku ziedojumi tiek aplikti ar nodokļiem, ir sašutusi. Viņa labprāt paņem bukletu un uzslavē lieciniekus, ka tie drosmīgi runā par šādu netaisnību. Lionā 19.20 reģionālās televīzijas ziņās kampaņa tiek komentēta šādi: ”Šorīt bija vieglāk izvairīties no lietus lāsēm nekā no Jehovas liecinieku bukletiem.” Raidījumā tiek intervēti divi Jehovas liecinieki un tiek paskaidrots, kāpēc bija organizēta šāda kampaņa.

Liecinieki, kas vakarā pēc sava darba grib piedalīties kampaņā, piedāvā nedaudzus bukletus cilvēkiem, kas nāk mājās no darba, bet citus bukletus iemet pastkastītēs. Tādās pilsētās kā Brestā un Limožā (kas pazīstama ar savu porcelānu) cilvēki, kas vienpadsmitos vakarā nāk ārā no kinoteātra, ir starp pēdējiem, kas tajā dienā saņem svarīgo bukletu. Pāri palikušie eksemplāri tiek savākti un izplatīti nākamajā rītā.

Kas tika panākts

Kāds Jehovas liecinieks rakstīja: ”Mūsu pretinieki domā, ka viņi mūs vājina, bet īstenībā notiek tieši pretējais.” Lielākajā daļā draudžu kampaņā piedalījās vairāk nekā 75 procenti locekļu, no kuriem daži sludināja 10, 12 vai pat 14 stundu. Francijas ziemeļu pilsētā Emā kāds Jehovas liecinieks pēc darba nakts maiņā izplatīja bukletus no pieciem rītā līdz trijiem pēcpusdienā. Tuvējā Denēnā, kur pirmā draudze izveidojās 1906. gadā, 75 liecinieki piektdien kopā pavadīja 200 stundu, izplatīdami bukletus. Kampaņā bija apņēmušies piedalīties arī tie sludinātāji, kam ir cienījams vecums un slikta veselība; traucēklis nebija arī sliktais laiks. Piemēram, Lemānā, trīs sievietes, kurām jau pāri 80 gadiem, divas stundas meta bukletus pastkastītēs, un kāds Jehovas liecinieks, kas pārvietojas invalīdu ratiņos, izdalīja bukletus pie dzelzceļa stacijas. Bija ļoti iepriecinoši redzēt, ka iesaistījās arī daudzi tādi liecinieki, kas agrāk bija neaktīvi.

Bez šaubām, īpašā bukleta izplatīšana bija milzīga liecība sabiedrībai. Visdažādāko sabiedrības slāņu pārstāvji, no kuriem daudzus reti var sastapt mājās, saņēma bukleta eksemplāru. Ļoti daudzi cilvēki izteicās, ka šī akcija panāca daudz ko vairāk, nekā tikai aizstāvēja Jehovas liecinieku intereses. Daudzi uzskatīja, ka tādā veidā tiek aizstāvēta visu franču apziņas un reliģiskā brīvība. To apliecināja fakts, ka cilvēki lūdza papildu eksemplārus, lai tos iedotu draugiem, darba biedriem un radiniekiem.

Jehovas liecinieki Francijā lepojas, ka ir darījuši zināmu Jehovas vārdu un aizstāvējuši Valstības intereses. (1. Pētera 3:15.) Viņi no visas sirds cer, ka varēs ”dzīvot mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā” un ka viņiem pievienosies vēl tūkstošiem cilvēku, lai slavētu debesu Tēvu — Jehovu. (1. Timotejam 2:2.)

[Zemsvītras piezīme]

^ 5. rk. Līdzīga kampaņa, kuras mērķis bija protestēt pret reliģisko diskrimināciju, notika 1999. gada janvārī. Skat. 1999. gada 1. augusta Sargtorni, 9. lappusi, un 2000. gada Jehovas liecinieku gadagrāmatu (angļu val.), 24.—26. lappusi.