”Meklējiet mieru un dzenieties pēc tā”
”Meklējiet mieru un dzenieties pēc tā”
”Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (ROMIEŠIEM 12:18)
1., 2. Kāpēc cilvēku nodibināts miers nevar pastāvēt ilgi?
IEDOMĀJIETIES ēku ar nedrošiem pamatiem, satrunējušām sijām un nosēdušos jumtu. Vai jūs vēlētos pārcelties uz dzīvi šādā ēkā? Jādomā, nevēlētos vis. Pat tad, ja māja būtu svaigi krāsota, tas nemainītu faktu, ka tā nav labā stāvoklī. Agrāk vai vēlāk šī ēka droši vien sagrūtu.
2 Miers, ko piedāvā šī pasaule, līdzinās tikko aprakstītajai ēkai. Tas balstās uz nedroša pamata — uz solījumiem un plāniem, kuru avots ir cilvēki, ”kas taču nevar palīdzēt”. (Psalms 146:3.) Vēstures gaitā nemitīgi ir risinājušies konflikti starp tautām, etniskām grupām un ciltīm. Tiesa, ir bijuši arī neilgi miera periodi, bet kāds ir bijis šis miers? Ja divas valstis karo un pēc tam tiek izsludināts miers, jo viena no pusēm ir sakauta vai arī abas vairs nesaskata jēgu karot tālāk, tad kas tas ir par mieru? Naids, aizdomīgums un skaudība, kuru dēļ karš ir izcēlies, taču nav likvidēti. Miers, kas ir tikai fasāde, krāsas kārtiņa, kas pārklāta pāri naidam, nevar būt ilgstošs. (Ecēhiēla 13:10.)
3. Kāpēc Dieva tautas miers atšķiras no miera, ko var panākt cilvēki?
3 Un tomēr šajā karu plosītajā pasaulē pastāv patiess miers. Šāds miers ir atrodams starp Jēzus Kristus sekotājiem — patiesajiem kristiešiem, kas ņem vērā Jēzus vārdus un cenšas viņam līdzināties. (1. Korintiešiem 11:1; 1. Pētera 2:21.) Miers, kas valda patieso kristiešu starpā, kaut arī viņi pieder pie dažādām rasēm un tautībām un viņiem ir atšķirīgs stāvoklis sabiedrībā, ir īsts miers, jo tā pamatā ir mierīgas attiecības ar Dievu, kas balstās uz šo kristiešu ticību Jēzus Kristus izpirkuma upurim. Mieru viņiem ir piešķīris Dievs, tas nav sasniegts cilvēku spēkiem. (Romiešiem 15:33; Efeziešiem 6:23, 24.) Viņi ir ieguvuši šo mieru, pakļaujoties ”Miera lielskungam” Jēzum Kristum un pielūdzot Jehovu, ”mīlestības un miera Dievu”. (Jesajas 9:5; 2. Korintiešiem 13:11.)
4. Kā kristietis var ”dzīties” pēc miera?
4 Nepilnīgi cilvēki nevar iegūt mieru automātiski, tāpēc Pēteris mudināja katru kristieti ”meklēt mieru un dzīties pēc tā”. (1. Pētera 3:11.) Kā to var darīt? Uz to norādīts kādā seno laiku pravietojumā. Runājot ar Jesajas starpniecību, Jehova sacīja: ”Visi tavi dēli būs Tā Kunga mācīti, un liels būs tavu dēlu miers.” (Jesajas 54:13, LB-65r; Filipiešiem 4:9.) Patiesu mieru iegūst tie, kas ļauj, lai Jehova viņus māca. Turklāt miers, tāpat kā ”mīlestība, prieks.., pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība”, ir Dieva svētā gara auglis. (Galatiešiem 5:22.) To nevar izjust neviens, kas nemīl, nepriecājas, kas ir nepacietīgs, nelaipns, ļaunprātīgs, neuzticams, agresīvs un nesavaldīgs.
”Turiet mieru ar visiem cilvēkiem”
5., 6. a) Kāda ir atšķirība starp mierīgu un miermīlīgu cilvēku? b) Pret ko kristieši cenšas būt miermīlīgi?
5 Miers ir ”stāvoklis, kad nav strīdu, nesaskaņu, naida”, ”klusums, netraucētība”. Šāda definīcija var attiekties uz ļoti daudzām situācijām, kurās nav nesaskaņu. Pat miris cilvēks atrodas miera stāvoklī. Bet, lai izjustu patiesu mieru, ir nepieciešams kaut kas vairāk nekā vienkārši būt mierīgam. Savā Kalna sprediķī Jēzus teica: ”Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mateja 5:9.) Jēzus runāja par cilvēkiem, kas vēlāk kļūs par garīgiem Dieva dēliem un dzīvos debesīs, būdami nemirstīgi. (Jāņa 1:12; Romiešiem 8:14—17.) Savukārt visi Dievam uzticīgie cilvēki, kas nav aicināti debesu dzīvei, ar laiku iegūs ”Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”. (Romiešiem 8:21.) Šādas izredzes ir tikai ”miera nesējiem” jeb miermīlīgiem cilvēkiem. Bieži vien ir atšķirība starp cilvēku, kas vienkārši ir mierīgs, un patiesi miermīlīgu cilvēku. Bībeliskā izpratnē būt miermīlīgam nozīmē aktīvi veicināt mieru, un reizēm tas prasa nodibināt mieru situācijās, kur tā nav.
6 Paturot prātā teikto, pievērsīsim uzmanību padomam, ko apustulis Pāvils deva romiešiem: ”Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (Romiešiem 12:18.) Pāvils nerakstīja romiešiem, lai viņi vienkārši saglabā vēsu prātu, kaut arī tas varēja būt noderīgi. Pāvils viņus mudināja turēt mieru, turklāt ar ”visiem cilvēkiem” — ar ģimenes locekļiem, ar citiem kristiešiem, pat ar tiem, kam bija citādi reliģiskie uzskati. Pāvils romiešiem ieteica turēt mieru ar citiem, ”cik tas atkarājās no [viņiem]”. Tas nebija mudinājums atkāpties no savas ticības, lai tikai saglabātu mieru. Runa bija par to, ka ir labāk nevis nevajadzīgi noskaņot cilvēkus pret sevi, bet censties veidot ar viņiem mierīgas attiecības. Kristiešiem tā bija jāizturas gan pret draudzes locekļiem, gan pret pārējiem cilvēkiem. (Galatiešiem 6:10.) Ar šo principu saskan Pāvila vārdi: ”Aizvien dzenieties pēc tā, kas labs, gan paši savā starpā, gan pret citiem.” (1. Tesaloniķiešiem 5:15.)
7., 8. Kā kristieši var izturēties miermīlīgi pret cilvēkiem, kas nepiekrīt viņu reliģiskajiem uzskatiem, un kāpēc ir svarīgi tā rīkoties?
7 Kā mēs varam izturēties miermīlīgi pret cilvēkiem, kas nepiekrīt mūsu reliģiskajiem uzskatiem un varbūt pat mums pretojas? Ir svarīgi neradīt iespaidu, ka mēs jūtamies par viņiem pārāki. Piemēram, par miermīlību neliecinātu tas, ja mēs par konkrētiem cilvēkiem runātu ar necieņu. Jehova ir darījis zināmus savus spriedumus noteiktām organizācijām un cilvēku grupām, bet mums nav nekādu tiesību runāt par kādu cilvēku tā, it kā viņš jau būtu saņēmis nelabvēlīgu spriedumu. Mēs nevienu netiesājam, arī savus pretiniekus ne. Devis Titam norādījumu pamācīt kristiešus Krētā, kā jāizturas pret valdībām, Pāvils lika atgādināt, lai viņi ”nevienu nepulgo, tur mieru, izturas laipni un visiem cilvēkiem parāda lēnprātību”. (Titam 3:1, 2.)
8 Ar miermīlīgu attieksmi pret cilvēkiem, kam ir cita ticība, mēs varam panākt, ka viņu viedoklis par patiesību kļūst daudz labvēlīgāks. Protams, mēs neveidojam draudzību ar cilvēkiem, kas var ”samaitāt labus tikumus”. (1. Korintiešiem 15:33.) Taču mēs varam būt laipni, un mums pret visiem jāizturas ar cieņu un iejūtību. Pēteris rakstīja: ”Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundaŗus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1. Pētera 2:12.)
Miermīlība kalpošanā
9., 10. Kādā ziņā apustulis Pāvils rādīja priekšzīmi, kā miermīlīgi izturēties pret neticīgajiem?
9 Pirmajā gadsimtā kristieši bija pazīstami ar savu drosmi. Viņi nemainīja vēsti, ko sludināja, un, sastapušies ar pretestību, bija apņēmības pilni vairāk klausīt Dievam nekā cilvēkiem. (Apustuļu darbi 4:29; 5:29.) Taču viņi saprata atšķirību starp drosmi un nepieklājību. Piemēram, to var redzēt no gadījuma, kad Pāvils aizstāvēja savu ticību valdnieka Hēroda Agripas II priekšā. Hērods Agripa bija vainojams incestā ar savu māsu Berniki, bet Pāvils viņam nesāka lasīt lekciju par tikumību. Pāvils pievērsa galveno uzmanību jautājumiem, kuros viņi bija vienisprātis, atzīdams, ka Agripa labi pārzina jūdu parašas un tic praviešiem. (Apustuļu darbi 26:2, 3, 27.)
10 Vai Pāvils liekuļoja un glaimoja cilvēkam, kas varēja viņu atbrīvot? Nē, Pāvils rīkojās saskaņā ar to, ko pats bija rakstījis, un runāja patiesību. Nekas no tā, ko viņš teica Hērodam Agripam, nebija nepatiess. (Efeziešiem 4:15.) Bet Pāvils bija miera nesējs un prata ”visiem tapt viss”. (1. Korintiešiem 9:22.) Viņa mērķis bija aizstāvēt savas tiesības sludināt par Jēzu, un, būdams prasmīgs skolotājs, viņš sākumā minēja kaut ko tādu, par ko viņam un Agripam bija līdzīgi uzskati. Tā Pāvils šim netikumīgajam valdniekam palīdzēja paraudzīties uz kristietību labvēlīgāk. (Apustuļu darbi 26:28—31.)
11. Kā mēs varam būt miermīlīgi kalpošanā?
11 Kā mēs varam būt miermīlīgi kalpošanā? Tāpat kā Pāvils, mēs varam izvairīties no strīdiem. Protams, reizēm ir nepieciešams ”bezbailīgi runāt Dieva vārdus” un drosmīgi aizstāvēt savu ticību. (Filipiešiem 1:14.) Taču lielākoties mūsu galvenais mērķis ir sludināt labo vēsti. (Mateja 24:14.) Ja cilvēks sapratīs patiesību par Dieva nodomiem, viņš varbūt atteiksies no nepareiziem reliģiskiem priekšstatiem un atbrīvosies no netīriem paradumiem. Tāpēc mums iespēju robežās jāuzsver tas, kas varētu piesaistīt klausītājus, un jāsāk ar kaut ko tādu, par ko mēs ar viņiem esam līdzīgās domās. Mēs neko nepanāktu, noskaņojot pret sevi cilvēku, kas būtu varējis mūs uzklausīt, ja mēs būtu runājuši taktiski. (2. Korintiešiem 6:3.)
Miera nesēji ģimenē
12. Kā mēs varam būt miera nesēji ģimenē?
12 Pāvils rakstīja, ka tiem, kas apprecas, ”savas miesas bēdas gan būs”. (1. Korintiešiem 7:28.) Grūtības var būt dažādas, piemēram, daudziem pāriem laiku pa laikam rodas domstarpības. Kā šīs domstarpības būtu jārisina? Tas jādara mierīgā ceļā. Miermīlīgs cilvēks cenšas panākt, lai konflikts nesaasinātos, un šajā nolūkā ir ļoti svarīgi valdīt pār savu mēli. Ja šis mazais loceklis tiek izmantots sarkastisku piezīmju un apvainojumu izteikšanai, tas tiešām var būt ”nemitīgs ļaunums, pilns nāvīgas indes”. (Jēkaba 3:8.) Miermīlīgs cilvēks izmanto mēli, lai citus uzmundrinātu, nevis sāpinātu. (Salamana Pamācības 12:18.)
13., 14. Kā var saglabāt mieru, kad esam pateikuši kaut ko neapdomīgu un kad emocijas kļūst sakāpinātas?
13 Būdami nepilnīgi, mēs visi reizēm pasakām kaut ko tādu, ko vēlāk nožēlojam. Ja tā ir noticis, tad nevilcinieties atvainoties un nodibināt mieru. (Salamana Pamācības 19:11; Kolosiešiem 3:13.) Sargieties no ”ķildošanās sērgas” un ”naidošanās” sīkumu dēļ. (1. Timotejam 6:4, 5.) Centieties saskatīt vairāk par to, kas izpaužas ārēji, un saprast dzīvesbiedra jūtas. Ja jums tiek teikti asi vārdi, neatbildiet tāpat — atcerieties, ka ”miermīlīga atbilde apklusina dusmas”. (Salamana Pamācības 15:1.)
14 Dažreiz ir jāņem vērā padoms, kas lasāms Salamana Pamācību grāmatas 17. nodaļas 14. pantā: ”Atturies no asas vārdu maiņas, iekāms tu neesi vēl tajā iejaukts!” Ja situācija kļūst saspringta, mēģiniet neiesaistīties karstos strīdos. Vēlāk, kad emocijas būs pierimušas, droši vien būs iespējams atrisināt domstarpības mierīgā ceļā. Ir gadījumi, kad ieteicams lūgt kāda nobrieduša kristīgā pārrauga palīdzību. Šie pieredzējušie un iejūtīgie vīrieši var sniegt ļoti vērtīgu palīdzību, kad ir apdraudēts miers laulībā. (Jesajas 32:1, 2.)
Miera nesēji draudzē
15. Kāda nepareiza nostāja, spriežot pēc Jēkaba vārdiem, bija izveidojusies dažiem kristiešiem, un kāpēc šādu nostāju var saukt par ”pasaulīgu”, ”dzīvniecisku” un ”dēmonisku”?
15 Diemžēl daži pirmā gadsimta kristieši bija skaudīgi un ķildīgi, un šāda nostāja bija pilnīgi pretēja mieram. Jēkabs rakstīja: ”Tāda gudrība nenāk no augšienes, bet tā ir pasaulīga, tā nav dievišķa [”tā ir pasaulīga, dzīvnieciska”, JD], bet demoniska; jo, kur ir skaudība un ķilda, tur ir juceklis un visāda nelietība.” (Jēkaba 3:14—16.) Pastāv uzskats, ka grieķu valodas vārds, kas tulkots ”ķilda”, apzīmē savtīgu godkāri, tiekšanos pēc noteikta stāvokļa. Jēkabs pamatoti dēvē šādas tieksmes par pasaulīgām, dzīvnieciskām un dēmoniskām. Vēstures gaitā pasaules valdnieki bieži ir rīkojušies ķildīgi un cīnījušies cits ar citu kā mežonīgi dzīvnieki. Ķildīgums patiešām ir ”pasaulīgs” un ”dzīvniecisks”. Tas ir arī ”dēmonisks”, jo pirmais, kura rīcībā izpaudās šī īpašība, bija varaskārais eņģelis, kas nostājās pret Dievu Jehovu un kļuva par Sātanu — dēmonu valdnieku.
16. Kādā ziņā dažu pirmā gadsimta kristiešu nostāja līdzinājās Sātana nostājai?
16 Jēkabs mudināja kristiešus pretoties tieksmei ķildoties, jo tā traucē nodibināt mieru. Viņš rakstīja: ”No kurienes kaŗi, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos?” (Jēkaba 4:1.) Šādas ”kārības” var būt gan alkatīga tiekšanās pēc mantas, gan arī vēlme iegūt ievērību, varu vai ietekmi. Tāpat kā Sātans, daži draudzes locekļi acīmredzot gribēja izcelties starp citiem, nevis būt ”mazākie”, kādiem, saskaņā ar Jēzus vārdiem, jābūt viņa patiesajiem sekotājiem. (Lūkas 9:48.) Šādas tieksmes var izjaukt draudzes mieru.
17. Kā kristieši var veicināt mieru draudzē?
17 Arī mums ir jāsargās no materiālisma, skaudības un tukšas godkāres. Patiesi miermīlīgs cilvēks nejūtas apdraudēts, ja kādam draudzē kaut kas izdodas labāk nekā viņam; viņš nemēģina šādus draudzes locekļus noniecināt citu acīs, piedēvējot viņiem nepareizus rīcības motīvus. Savukārt tad, ja mums pašiem piemīt kādas īpašas spējas, mēs tās neizmantosim, lai izskatītos labāki par citiem, un nemēģināsim radīt iespaidu, ka draudzes darbība sekmējas tikai mūsu prasmes un lietpratības dēļ. Ja mēs tā rīkotos, mēs veicinātu šķelšanos, nevis mieru. Miera nesēji nevis dižojas ar savām spējām, bet pazemīgi tās izmanto, kalpojot brāļiem un godājot Jehovu. Viņi apzinās, ka patiesos kristiešus var pazīt pēc mīlestības, nevis pēc viņu spējām. (Jāņa 13:35; 1. Korintiešiem 13:1—3.)
Miers tiek padarīts par ”augstāko priekšniecību”
18. Kā vecākie var veicināt mieru savā starpā?
18 Draudžu vecākie it īpaši cenšas būt miermīlīgi. Jehova, runādams par savu tautu, paredzēja: ”Par tavu augstāko priekšniecību Es padarīšu mieru un par tavu augstāko valdinieci taisnību.” (Jesajas 60:17.) Saskaņā ar šiem pravietiskajiem vārdiem kristīgie gani visiem spēkiem cenšas veicināt mieru gan savā starpā, gan draudzē. Vecākie var saglabāt mieru savā starpā, ja viņi pauž miermīlīgo un lēnīgo ”gudrību, kas nāk no augšienes”. (Jēkaba 3:17.) Draudzes vecākajiem ir dažāda pagātne un dzīves pieredze, tāpēc dažreiz viņu uzskati var atšķirties. Vai tas nozīmē, ka viņu starpā nevalda miers? Nē, tā nebūtu jādomā, ja vien šāda situācija tiek atrisināta pienācīgā veidā. Miera nesēji pazemīgi izsaka savas domas un pēc tam ar cieņu uzklausa citu viedokli. Miermīlīgs cilvēks nevis uzstāj, ka viņam katrā ziņā ir taisnība, bet ar lūgšanām pārdomā sava brāļa viedokli. Ja nav pārkāpts neviens Bībeles princips, parasti var pastāvēt uzskatu dažādība. Redzot, ka citi viņam nepiekrīt, miera nesējs piekāpjas vairākuma lēmumam un to atbalsta. Tā viņš var apliecināt, ka ir saprātīgs cilvēks. (1. Timotejam 3:2, 3, NW.) Pieredzējuši pārraugi zina, ka saglabāt mieru ir svarīgāk nekā panākt savu.
19. Kā vecākie veicina mieru draudzē?
19 Vecākie var veicināt mieru ar draudzes locekļiem, ja viņi tos atbalsta un neizturas pret tiem kritiski. Tiesa, reizēm kāds ir jāatgriež uz pareizā ceļa. (Galatiešiem 6:1.) Tomēr kristīgo pārraugu galvenais darbs nav aizrādījumu izteikšana. Vecākie bieži uzslavē citus un ar mīlestību cenšas saskatīt viņu labās īpašības. Pārraugi augstu vērtē citu kristiešu pūles kalpošanā un ir pārliecināti, ka ticības biedri dara visu, kas ir viņu spēkos. (2. Korintiešiem 2:3, 4, JD.)
20. Kādu labumu gūst draudze, ja visi tās locekļi ir miermīlīgi?
20 Tātad var teikt, ka mēs cenšamies būt miermīlīgi un uzturēt mieru ģimenē, draudzē un attiecībās ar cilvēkiem, kam ir citi reliģiskie uzskati. Ja mēs no sirds tieksimies pēc miera, mēs sekmēsim labu gaisotni draudzē. Turklāt šāda attieksme mūs daudzējādā ziņā aizsargās un stiprinās, kā redzēsim nākamajā rakstā.
Vai jūs atceraties?
• Ko nozīmē būt miermīlīgam?
• Kā mēs varam miermīlīgi izturēties pret cilvēkiem, kas nav Jehovas liecinieki?
• Kā var sekmēt mieru ģimenē?
• Kā vecākie var veicināt mieru draudzē?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 9. lpp.]
Miermīlīgs cilvēks nerada iespaidu, ka viņš būtu pārāks par citiem
[Attēli 10. lpp.]
Kristieši ir miera nesēji kalpošanā, ģimenes lokā un draudzē