Dzīvesstāsts

Tuvajos Austrumos spīd garīgā gaisma

PASTĀSTĪJIS NADŽĪBS SALEMS

Mūsu ēras pirmajā gadsimtā gaisma, ko izstaro Dieva vārdi, uzplaiksnīja Tuvajos Austrumos un sasniedza tālus zemeslodes nostūrus. Divdesmitajā gadsimtā garīgā gaisma no jauna sāka spīdēt šajā pasaules daļā. Atļaujiet man pastāstīt, kā tas notika.

ES PIEDZIMU 1913. gadā Amjūnas pilsētā Libānas ziemeļu daļā. Tas bija pēdējais relatīvas stabilitātes un miera gads pasaulē, jo jau nākamajā gadā sākās Pirmais pasaules karš. Kad 1918. gadā karš beidzās, Libānā, ko tolaik mēdza dēvēt par Tuvo Austrumu pērli, bija smaga ekonomiskā un politiskā situācija.

1920. gadā Libānā atjaunoja pasta sakarus un libānieši sāka saņemt sūtījumus no tautiešiem, kas dzīvoja ārzemēs. Arī mani tēvoči Abdulla un Džordžs Gantūsi sāka rakstīt manam vectēvam Habībam Gantūsam. Viņi savās vēstulēs stāstīja par Dieva Valstību. (Mateja 24:14.) Kad vectēvs pastāstīja savas pilsētiņas ļaudīm, par ko raksta dēli, viņš nonāca apsmieklā. Pilsētā izplatījās baumas, ka Habība dēli mudina tēvu pārdot zemi, nopirkt ēzeli un doties sludināt.

Kā gaisma sāka izplatīties

1921. gadā no Ņujorkas Tripolē atgriezās Mišels Abūds, kas bija kļuvis par Bībeles pētnieku (tā toreiz sauca Jehovas lieciniekus). Lai gan vairākums brāļa Abūda draugu un radinieku neuzklausīja Bībeles vēsti, divi sabiedrībā labi pazīstami cilvēki — profesors Ibrāhīms Atije un zobārsts Hanna Šammass —  pieņēma patiesību. Dr. Šammass pat atvēlēja savu māju un klīniku kristiešu sapulcēm.

Es vēl biju pavisam mazs zēns, kad brāļi Abūds un Šammass apmeklēja Amjūnu. Viņu apciemojums mani tik dziļi iespaidoja, ka es sāku pavadīt brāli Abūdu sludināšanā. 40 gadus, līdz pat brāļa Abūda nāvei 1963. gadā, mēs regulāri sadarbojāmies kalpošanā.

No 1922. līdz 1925. gadam Bībeles patiesības gaisma plaši izplatījās daudzos Ziemeļlibānas ciemos. Apmēram divdesmit trīsdesmit cilvēku lielas grupas pulcējās personīgajās mājās apspriest Bībeli. Viena šāda grupa sanāca kopā arī mūsu mājā Amjūnā. Garīdznieku uzdevumā bērni bieži vien ārpusē skaļi klaigāja un dauzīja skārda bundžas, cenzdamies izjaukt sapulci. Tāpēc dažreiz mēs pulcējāmies priežu mežā.

Redzēdami, cik es dedzīgi kalpoju Dievam un cik es centīgi apmeklēju sapulces, brāļi mani iesauca par Timoteju. Skolas direktors man aizliedza apmeklēt sapulces. Kad nepaklausīju, es tiku izslēgts no skolas.

Sludināšana Bībeles zemēs

Es kristījos 1933. gadā un drīz pēc tam kļuvu par pionieri (tā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus). Lai gan toreiz mūsu nebija daudz, mēs ne tikai sludinājām vairākumā Ziemeļlibānas ciemu, bet arī sasniedzām Beirūtu un tās priekšpilsētas un nonācām līdz pašiem Libānas dienvidiem. Tajās senajās dienās mēs, tāpat kā Jēzus Kristus un viņa sekotāji pirmajā gadsimtā, pārvietojāmies kājām vai uz ēzeļa.

1936. gadā libāniešu izcelsmes Jehovas liecinieks Jūsefs Rahāls, kas daudzus gadus bija nodzīvojis ASV, uz kādu laiku ieradās Libānā. Viņš bija paņēmis līdzi skaņu aparatūru, tai skaitā arī divus patafonus. Mēs uzstādījām atskaņotāju uz 1931. gada izlaiduma automašīnas ”Ford” un ceļojām pa Libānu un Sīriju, sludinādami vēsti par Valstību nomaļās vietās. Atskaņotājs bija dzirdams desmit kilometru rādiusā. Cilvēki kāpa uz savu māju jumtiem, lai, kā viņi teica, dzirdētu ”balsis no debesīm”. Tie, kas bija tīrumos, pārtrauca darbu un nāca tuvāk klausīties.

Viens no pēdējiem braucieniem kopā ar Jūsefu Rahālu bija uz Sīrijas pilsētu Halebu 1937. gada ziemā. Pirms viņa atgriešanās ASV mēs paspējām aizbraukt arī uz Palestīnu. Mēs pabijām Haifā, Jeruzalemē, kā arī vairākos ciemos. Šī brauciena laikā mēs satikām Ibrāhīmu Šehadī, ar kuru es sarakstījos. Tā kā Ibrāhīms bija ieguvis pietiekami daudz zināšanu par Bībeli, mūsu apciemojuma laikā viņš sāka sludināt pa mājām. (Apustuļu darbi 20:20.)

Es ļoti vēlējos satikt arī profesoru Halīlu Kobrosī, pārliecinātu katoli, kas, sarakstīdamies ar Jehovas lieciniekiem, studēja Bībeli. Kā viņš bija uzzinājis Libānas Jehovas liecinieku adresi? Kādā Haifas veikalā pārdevējs bija ietinis dažus no Halīla pirkumiem papīra lapā, kas bija izplēsta no Jehovas liecinieku publikācijas. Uz tās bija liecinieku adrese. Mūsu tikšanās bija ļoti patīkama, un 1939. gadā Halīls Tripolē kristījās.

1937. gadā Tripolē ieradās Petrs Lagaks ar sievu. Dažu gadu laikā mēs trijatā  apceļojām lielāko daļu Libānas un Sīrijas, stāstīdami cilvēkiem viņu mājās vēsti par Valstību. 1943. gadā, kad nomira brālis Lagaks, garīgā gaisma bija aiznesta līdz ļoti daudzām Libānas, Sīrijas un Palestīnas pilsētām un ciemiem. Reizēm apmēram 30 cilvēku liela grupa jau trijos rītā izbrauca ar mašīnu vai autobusu, lai nokļūtu kādā attālā vietā.

Četrdesmitajos gados Ibrāhīms Atije tulkoja Sargtorni arābu valodā. Pēc tam es ar roku to pārrakstīju četros eksemplāros un nosūtīju lieciniekiem Palestīnā, Sīrijā un Ēģiptē. Lai gan Otrā pasaules kara laikā sludināšana tika nežēlīgi apspiesta, mēs uzturējām kontaktus ar visiem cilvēkiem Tuvajos Austrumos, kuri mīlēja Bībeles patiesību. Es pats zīmēju pilsētu un to apkārtējo ciemu kartes, un mūsu mērķis bija visās šajās apdzīvotajās vietās pastāstīt labo vēsti.

1944. gadā, kad vēl pilnā sparā ritēja Otrais pasaules karš, es apprecējos ar Evelīnu, sava partnera pioniera kalpošanā Mišela Abūda meitu. Vēlākajos gados mums piedzima trīs bērni — meita un divi dēli.

Sadarbojos ar misionāriem

Tūlīt pēc kara beigām Libānā ieradās pirmie misionāri, kas bija beiguši Gileādas skolu. Libānā izveidoja pirmo draudzi, un es tiku iecelts par draudzes kalpotāju. 1947. gadā Neitans Nors un viņa sekretārs Miltons Henšels viesojās Libānā un ļoti uzmundrināja brāļus. Drīz atbrauca vēl vairāki misionāri, kuri palīdzēja organizēt kalpošanu un vadīt draudžu sapulces.

Reiz, kad bijām devušies uz kādu attālu Sīrijas rajonu, mēs sastapāmies ar kāda vietējā bīskapa pretestību. Viņš mūs apsūdzēja cionistisku publikāciju izplatīšanā. Tas bija absurds, ņemot vērā, ka līdz 1948. gadam garīdznieki bieži mūs sauca par komunistiem. Mēs tikām arestēti un pratināti divas stundas, kuru laikā mums bija lieliska iespēja stāstīt par saviem uzskatiem.

 Tiesnesis, kas noklausījās šo lietu, beigās paziņoja: ”Kaut es nolādu bārdu [bīskapa apzīmējums], kas jūs ir apsūdzējis, man jāpateicas viņam par šo iespēju jūs satikt un uzzināt jūsu mācības.” Pēc tam viņš atvainojās par mums sagādātajām neērtībām.

Pēc desmit gadiem, braukdams autobusā uz Beirūtu, es sāku sarunāties ar blakussēdētāju, kas izrādījās lauksaimniecības inženieris. Dažas minūtes paklausījies, kādi ir mūsu uzskati, viņš teica, ka kaut ko līdzīgu ir dzirdējis no sava drauga Sīrijā. Kas bija viņa draugs? Tiesnesis, kas bija izskatījis mūsu lietu pirms desmit gadiem!

50. gados es apciemoju lieciniekus Irākā un kopā ar viņiem devos sludināt pa mājām. Daudz reižu es esmu braucis arī uz Jordāniju un Rietumkrasta teritoriju. 1951. gadā es kopā ar vēl trīs lieciniekiem devos uz Betlēmi, kur mēs atzīmējām Kunga vakara maltīti. Tās dienas rītā visi, kas bija ieradušies uz šo pasākumu, devās ar autobusu uz Jordānas upi, kur 22 cilvēki kristījās, apliecinot savu veltīšanos Jehovam. Kad šajā teritorijā mēs sastapām kādu nelabvēlīgi noskaņotu cilvēku, mēs parasti teicām: ”Mēs esam atnākuši, lai pastāstītu, ka viens no jūsu tautas dēliem kļūs par visas zemeslodes Ķēniņu. Kāpēc jūs dusmojaties? Jums būtu jābūt priecīgam!”

Sludināšana grūtos apstākļos

Tuvajos Austrumos cilvēki pārsvarā ir labsirdīgi, pazemīgi un viesmīlīgi. Daudzi ar interesi uzklausa vēsti par Dieva Valstību. Nekas taču nevar būt iepriecinošāk kā zināt, ka drīzumā piepildīsies Bībeles solījums: ”Dievs pats būs ar viņiem [savu tautu]. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs.” (Atklāsmes 21:3, 4.)

 Es esmu secinājis, ka lielākā daļa cilvēku, kas pretojas mūsu darbībai, patiesībā neizprot mūsu darbu un vēsti. Kristīgās pasaules garīdzniecība ir ļoti pūlējusies radīt cilvēkiem nepareizu priekšstatu par mums. Tāpēc pilsoņa kara laikā, kas 1975. gadā izcēlās Libānā un ilga vairāk nekā 15 gadus, liecinieki pieredzēja daudz grūtību.

Vienu laiku es vadīju Bībeles nodarbības ģimenei, kuras locekļi agrāk bija aktīvi baznīcas apmeklētāji. Viņi sekmīgi apguva Bībeles patiesību, un garīdzniekus tas saniknoja. Kādu nakti vietējā reliģiskā grupa sakūdīja savus locekļus iebrukt šīs ģimenes veikalā. Viņi sadedzināja preces vismaz 10 000 ASV dolāru vērtībā. Tai pašā naktī viņi ieradās pēc manis un aizveda sev līdzi. Man izdevās runāt ar viņu vadoni un paskaidrot, ka īsti kristieši nerīkotos tik barbariski. To dzirdēdams, viņu vadonis pavēlēja apstādināt automašīnu un lika man izkāpt.

Kādu citu reizi mani nolaupīja četri bruņoti vīrieši. Nobēris veselu lavīnu negantu draudu, viņu vadonis, kurš bija apgalvojis, ka mani nošaus, pēkšņi pārdomāja un mani atbrīvoja. Divi no šiem vīriem tagad izcieš cietumsodu par slepkavību un laupīšanu, bet pārējiem diviem ir izpildīts nāvessods.

Citas iespējas sludināt

Es bieži esmu braucis ar lidmašīnu no vienas valsts uz otru. Reiz, kad lidoju no Beirūtas uz ASV, mans blakussēdētājs bija kādreizējais Libānas ārlietu ministrs Čārlzs Maleks. Viņš ļoti uzmanīgi klausījās, atzinīgi novērtēdams katru Bībeles pantu, ko es viņam nolasīju. Sarunas beigās viņš atklāja, ka ir mācījies Tripoles skolā, kur viņa skolotājs bija Ibrāhīms Atije — cilvēks, kurš no mana sievastēva bija uzzinājis Bībeles patiesību. Maleka kungs pastāstīja, ka Ibrāhīms viņam bija iemācījis cienīt Bībeli.

Cita lidojuma laikā es sēdēju blakus palestīniešu pārstāvim Apvienoto Nāciju Organizācijā. Man pavērās iespēja pastāstīt viņam labo vēsti par Dieva Valstību. Vēlāk viņš mani iepazīstināja ar sava brāļa ģimeni, kas dzīvoja Ņujorkā, un es viņus bieži apciemoju. Viens no maniem radiniekiem arī strādāja ANO ēkā Ņujorkā. Kādu dienu es iegriezos pie viņa birojā un pavadīju tur trīs stundas, liecinādams par Dieva Valstību.

Tagad man ir 88 gadi, un es vēl arvien aktīvi pildu pienākumus draudzē. Mana sieva Evelīna joprojām kalpo Jehovam kopā ar mani. Savukārt mūsu meita apprecējās ar Jehovas liecinieku ceļojošo pārraugu, kas pašlaik ir draudzes vecākais vienā no Beirūtas draudzēm, un arī viņu meita ir kļuvusi par Jehovas liecinieci. Tāpat mūsu jaunākais dēls ar savu sievu un meitu ir Jehovas liecinieki. Sava vecākā dēla sirdī mēs arī ieaudzinājām kristīgo ticību, un es ceru, ka savā laikā viņš to pieņems.

1933. gadā es tiku iecelts par pionieri — par pirmo pionieri Tuvajos Austrumos. 68 gadus es esmu kalpojis Jehovam, būdams pionieris, un esmu pārliecināts, ka tas ir bijis pats labākais dzīves ceļš, kādu vien es varēju izvēlēties. Es esmu apņēmies arī turpmāk staigāt garīgajā gaismā, ko dod Dievs.

[Attēls 23. lpp.]

Nadžībs 1935. gadā

[Attēls 24. lpp.]

Pie auto, kas aprīkots ar skaņu aparatūru. 1940. gads, Libāna grēda

[Attēli 25. lpp.]

Augšā (pulksteņa rādītāja virzienā): Nadžībs, Evelīna, viņu meita, brālis Abūds un Nadžība vecākais dēls 1952. gadā

Apakšā (pirmajā rindā): brāļi Šammass, Nors, Abūds un Henšels Nadžība mājās Tripolē 1952. gadā

[Attēls 26. lpp.]

Nadžībs ar sievu Evelīnu