Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Vai pastāv Velns?

Vai pastāv Velns?

Vai pastāv Velns?

”Kristīgās baznīcas vēsturē bija laiks, kad cilvēkiem velns — Belcebuls, Sātans, visa ļaunā valdnieks — bija tikpat reāla un spēcīga figūra, kāda mūsdienās nelielai sabiedrības daļai joprojām ir ”Dievs”. Velnu izdomāja ebreji un agrīnie kristieši, personificējot visapkārt esošo ļaunumu un piešķirot tam pa pusei cilvēka, pa pusei dzīvnieka veidolu. Vēlāk kristieši saprata, ka tas ir izdomāts tēls, kam nav nekāda sakara ar dzīves īstenību, un nemanāmi no tā atbrīvojās.” (Ludoviks Kenedijs. ”Tīrā izdoma. Atvadas no Dieva”.)

KĀ JAU minēja rakstnieks un televīzijas un radio žurnālists Ludoviks Kenedijs, gadsimtiem ilgi kristīgajās baznīcās neviens neapšaubīja Velna eksistenci. Kristieši reizēm pat ”pievērsa pārlieku lielu uzmanību Sātana un tā dēmonu varai”, rakstīja profesors Normens Kons (Europe’s Inner Demons). Tas bija raksturīgi ne tikai vienkāršiem, neizglītotiem zemniekiem vien. Piemēram, uzskats, ka Velns pieņem dzīvnieka izskatu, lai vadītu briesmīgus un neķītrus rituālus, ”sakņojās nevis nemācīto ļaužu folklorā, bet tieši pretēji — inteliģento augstāko aprindu pasaules uzskatā”, rakstīja N. Kons. Šīs ”inteliģentās augstākās aprindas”, pie kurām piederēja arī izglītotie garīdznieki, bija vainojamas raganu medībās, kas no 15. līdz 17. gadsimtam notika visā Eiropā; tajā laikā baznīca un laicīgās varas iestādes, saskaņā ar aplēsēm, spīdzināja un nonāvēja apmēram 50 000 cilvēku.

Nav nekāds pārsteigums, ka daudzi noraida nesaprātīgos, māņticīgos priekšstatus par Velnu. Jau 1726. gadā Daniēls Defo izsmēja ticību tam, ka Velns esot briesmonis ”ar sikspārņa spārniem, ragiem, šķeltiem nagiem, garu asti, šķeltu mēli un tā joprojām”. Šādi priekšstati, rakstīja D. Defo, ir ”izfantazētas muļķības”, ko izdomājuši ”velna taisītāji”, kuri ”māna tumsonīgo pasauli ar pašizdomātu velnu”.

Vai tāds ir arī jūsu viedoklis? Vai jūs piekrītat, ka ”velnu īstenībā ir izgudrojuši cilvēki, lai attaisnotu paši savu grēcīgumu”? Tā ir rakstīts Zondervana ilustrētajā Bībeles enciklopēdijā, un daudzi, kas apgalvo, ka ir kristieši, domā tāpat. Kristīgie teologi, norāda Džefrijs Bērtons Rasels, kopumā ir ”atmetuši Velnu un dēmonus kā māņticības paliekas”.

Tomēr, pēc dažu cilvēku domām, Velns ir pavisam reāla būtne. Viņi secina, ka ir jābūt kādam pārdabiskam, ļaunam spēkam, kas veicinājis cilvēces vēsturē pastrādātos noziegumus. Dž. B. Rasels izteicās, ka ”divdesmitajā gadsimtā pieredzētās šausmas” ir viens iemesls, kāpēc ”ticība Velnam pēc ilga laika atkal plaši atdzimst”. Kā rakstīja pētnieks Dans Lūiss, daudzi mūsdienīgi, izglītoti cilvēki, kas ”iecietīgi smaida” par viņu ”neizglītoto senču” māņticīgajiem uzskatiem un bailēm, ”sāk ticēt pārdabiskam ļaunam spēkam” (Religious Superstition Through the Ages).

Bet kā tad ir īstenībā? Vai Velns ir tikai māņi? Vai arī tā ir persona, ko nevar neņemt vērā pat 21. gadsimtā?

[Attēls 4. lpp.]

Kā parādīts šajā Gistava Dorē grafikā, senos māņticīgos priekšstatos Velns bija pa pusei cilvēks, pa pusei dzīvnieks

[Norāde par autortiesībām]

The Judecca—Lucifer/The Doré Illustrations For Dante’s Divine Comedy/Dover Publications Inc.