Kļūstiet pilnīgi un stipri pārliecībā!

Kongresi — brālīgas mīlestības apliecinājumi

PIECDESMIT gadu vecais Džozefs Raterfords ar prieku darbojas viesu izmitināšanā, kaut arī viņa veselība ir krietni pavājinājusies pēc tam, kad viņš, netaisnīgi notiesāts, gandrīz gadu ir pavadījis ieslodzījumā. Viņš enerģiski nes ceļasomas un palīdz ticības biedriem nokļūt viņu viesnīcas numuros. Divi Bībeles pētnieki, ar kuriem viņš ir bijis kopā cietumā, milzīgam pulkam ļaužu izsniedz informācijas lapiņas ar norādi, kurā viesnīcas numurā tiem jāapmetas. Darbošanās nerimst vēl ilgi pēc pusnakts, visus ir pārņēmis rosības gars. Kādam notikumam viņi gatavojas?

Ir 1919. gads. Bībeles pētnieki (tagad Jehovas liecinieki) atgūstas pēc nežēlīgām vajāšanām. Lai gūtu stiprinājumu, viņi organizē kongresu, kas notiek Sīdarpointā (ASV, Ohaio štatā) 1919. gadā, no 1. līdz 8. septembrim. Kongresa pēdējā dienā 7000 cilvēku lielā auditorija ar aizrautību klausās, kā brālis Raterfords uzmundrina visus kongresa apmeklētājus ar vārdiem: ”Jūs esat Ķēniņu Ķēniņa un Kungu Kunga vēstneši, kas sludina cilvēkiem.. mūsu Kunga brīnišķīgo valstību.”

Jehovas tauta ir pulcējusies kopā jau kopš senās Izraēlas laikiem. (2. Mozus 23:14—17; Lūkas 2:41—43.) Šādas sapulces bija priecīgi notikumi, kas palīdzēja visiem klātesošajiem paturēt prātā Dieva teikto. Līdzīgi arī mūsdienās Jehovas liecinieku kongresos uzmanības centrā ir garīgi jautājumi. Godīgi cilvēki, kas ir klāt šajās sapulcēs, var gūt neapstrīdamus pierādījumus, ka Jehovas lieciniekus saista ciešas kristīgās brālības saites.

Ko kristieši dara, lai apmeklētu kongresus

Kristieši mūsdienās saprot, ka kongresi dāvā iespēju gūt garīgu atspirdzinājumu un zināšanas no Dieva Rakstiem. Viņi uzskata šādas lielas sapulces par ārkārtīgi nepieciešamām, jo tās viņiem palīdz ”kļūt pilnīgiem un ar visu pārliecību stāvēt par to, kas ir Dieva griba”. (Kolosiešiem 4:12.) Tādēļ Jehovas liecinieki no sirds atbalsta šīs sanāksmes, visiem spēkiem cenšoties tās apmeklēt.

Dažiem jau pati klātbūtne šādos kongresos liek apliecināt ticību un pārvarēt šķietami nepārvaramus šķēršļus. Piemēram, kādai gados vecākai Jehovas lieciniecei no Austrijas ir diabēts un tāpēc ik dienas nepieciešamas insulīna injekcijas. Tomēr viņa apmeklēja apgabala kongresu, kas notika viņas valstī, un bija klāt visas dienas. Indijā kādai lielai Jehovas liecinieku ģimenei, kas dzīvo dziļā nabadzībā, likās gandrīz neiespējami apmeklēt kongresu. Viena no šīs ģimenes locekļiem atrada risinājumu. ”Tā kā es negribēju palaist garām šo notikumu,” viņa sacīja, ”es pārdevu savus zelta auskarus, lai iegūtu naudu ceļam. Šis upuris bija tā vērts, jo tas, ko mēs pieredzējām kongresā, un cilvēki, ko tur sastapām, stiprināja mūsu ticību.”

Papua-Jaungvinejā grupa nekristītu ieinteresētu cilvēku bija pilni apņēmības apmeklēt apgabala kongresu galvaspilsētā. Viņi griezās pie kāda vīrieša savā ciemā, kuram piederēja autobuss, un jautāja, cik maksātu brauciens uz kongresu. Tā kā pieprasītā summa pārsniedza viņu līdzekļus, tika noslēgta vienošanās, ka viņi strādās šī vīrieša mājās un pārbūvēs virtuvi. Tā viņi guva iespēju nokļūt apgabala kongresā un noklausīties visu programmu.

 Liels attālums nav nepārvarama problēma Jehovas lieciniekiem, kuri ir apņēmušies būt klāt kongresā. 1978. gadā, lai apmeklētu kongresu Lillē (Francija), kāds jauns delegāts no Polijas sešās dienās ar velosipēdu nobrauca 1200 kilometrus. 1997. gada vasarā divi Jehovas liecinieki no Mongolijas veica 1200 kilometru garu ceļu, lai apmeklētu kristiešu sanāksmi Irkutskā (Krievija).

Patiesa brālīgā mīlestība parādās darbos

Godprātīgi cilvēki nevar neievērot vienotību un brālību, kas izpaužas Jehovas liecinieku kongresos. Daudzi ir pārsteigti, redzot, ka kongresa apmeklētājiem nav aizspriedumu citam pret citu un patiesa sirsnība jūtama pat starp tiem, kas tiekas pirmo reizi.

Nesen Austrālijā notikušā starptautiskā kongresa laikā gids, kas nedēļu bija pavadījis kongresa dalībnieku grupu, vēlējās palikt kopā ar viņiem vēl mazliet ilgāk, lai baudītu viņu sabiedrību. Guvis dziļus iespaidus par viņu mīlestību un vienotību, vīrietis nespēja noticēt, ka lielākā daļa šo cilvēku iepriekš nav bijuši pazīstami. Kad pienāca laiks šķirties, gids palūdza viņu uzmanību. Uzrunājis viņus par ”brāļiem un māsām”, vīrietis sāka viņiem pateikties, taču, saviļņojuma pārņemts, nespēja sakāmo pabeigt un ļāva vaļu asarām.

1997. gadā Šrilankā lielā stadionā pirmo reizi tika rīkots apgabala kongress trijās valodās. Visa programma vienlaicīgi skanēja angļu, singalu un tamilu valodā. Tā kā pasaulē aizvien pieaug etniskais saspīlējums, sanāksme, kurā piedalījās trijās dažādās valodās runājoši cilvēki, nepalika nepamanīta. Kāds policists jautāja vienam no brāļiem: ”Kas ir galvenie šī kongresa organizētāji — singali, tamili vai angļi?” ”Neviens šeit nav galvenais,” atbildēja brālis, ”mēs to darām visi kopā.” Policists nespēja tam noticēt. Kad trijās valodās runājošie cilvēki vienojās nobeiguma lūgšanā un kopīgs ”Āmen” atskanēja pa visu stadionu, kongresa dalībnieki sāka spontāni aplaudēt. Gandrīz visu acīs bija asaras. Kongresi patiešām ir mūsu brālīgās mīlestības apliecinājumi! (Psalms 133:1.) *

[Zemsvītras piezīme]