Ko nozīmē būt lojālam?

HASĪDI — kāda ebreju grupa, kas izveidojās otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras, — uzskatīja, ka viņi ir no tiesas lojāli. Viņu nosaukums ir cēlies no senebreju vārda hāsīd ar nozīmi ’lojāls’. Tas ir atvasināts no lietvārda hesed, kas bieži tiek tulkots kā ”žēlastība”, ”laipnība”, ”lojāla mīlestība” un ”labestība”. Saskaņā ar vārdnīcu Theological Dictionary of the Old Testament, hesed apzīmē kaut ko ”aktīvu, sabiedrisku un pastāvīgu [un] ietver domu ne tikai par humānu attieksmi, bet arī rīcību, ko šī attieksme izraisa. Tā ir rīcība, kas saglabā un uztur dzīvību. Tā izpaužas palīdzībā tiem, ko ir piemeklējusi kāda liksta vai bēdas. Tas ir draudzības apliecinājums.”

Daudzās valodās acīmredzot nav viena vārda, kas izteiktu šī senebreju vārda pilnu nozīmi, kādā tas ir lietots Bībelē. Katrā gadījumā lojalitāte šī vārda bībeliskā izpratnē nozīmē vairāk nekā tikai uzticību dotajam vārdam. Tā ietver domu par sirsnīgu pieķeršanos, ko pavada aktīva rīcība citu cilvēku labā. Lai saprastu, ko nozīmē īsta lojalitāte, pārdomāsim, kā Jehova to ir parādījis pret Ābrahāmu, Mozu, Dāvidu, Izraēla tautu un cilvēci kopumā.

Jehovas lojalitāte

Jehova savam draugam Ābrahāmam teica: ”Es esmu tev par.. vairogu.” (1. Mozus 15:1; Jesajas 41:8.) Tie nebija tukši vārdi. Jehova aizsargāja un atbrīvoja Ābrahāmu un viņa saimi no faraona un Gerāras ķēniņa Abimeleha. Viņš palīdzēja Ābrahāmam izglābt Latu no gūsta, kurā tas bija nonācis četru ķēniņu kopīgā uzbrukuma laikā. Kad Ābrahāmam bija 100 gadu, bet Sārai 90, Jehova atjaunoja viņu spēju radīt pēcnācējus, lai no viņiem celtos apsolītais Dzimums. Jehova regulāri sazinājās ar Ābrahāmu, izmantojot parādības, sapņus un eņģeļus. Jehovas lojalitāte pret Ābrahāmu izpaudās ne tikai Ābrahāma dzīves laikā, bet vēl ilgi pēc viņa nāves. Lai gan Ābrahāma pēcnācēji — Izraēla tauta — bija nepaklausīgi, Jehova cauri gadsimtiem turēja viņiem dotos solījumus. Jehovas attiecības ar Ābrahāmu ļauj saprast, kas ir īsta lojalitāte — tā ir mīlestība, kas pārvērsta rīcībā. (1. Mozus grāmata, 12.—25. nodaļa.)

Bībelē ir teikts, ka ”tas Kungs sarunājās ar Mozu vaigu vaigā tā, kā kāds sarunājas ar savu draugu”. (2. Mozus 33:11.) Mozum bija tuvākas attiecības ar Jehovu nekā jebkuram citam pravietim līdz Jēzum Kristum. Kā Jehova parādīja lojalitāti pret Mozu?

Kad Mozum bija 40 gadu, viņš, būdams ietekmīgs un spējīgs vīrs, pašpaļāvīgi  nolēma atbrīvot savu tautu. Taču izraēliešu atbrīvošanai vēl nebija pienācis īstais laiks. Mozus bija spiests bēgt, lai glābtu savu dzīvību. Pēc tam viņš 40 gadus pavadīja Midiana zemē, ganīdams aitas. (Apustuļu darbi 7:23—30.) Taču Jehova viņu nebija pametis. Kad pienāca īstais brīdis, Jehova lika Mozum atgriezties, lai izvestu Izraēlu no Ēģiptes.

Līdzīgā veidā Jehova parādīja lojalitāti pret Dāvidu — otro Izraēlas ķēniņu. Kad Dāvids bija vēl zēns, Jehova pravietim Samuēlam sacīja: ”Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!” Kamēr Dāvids, nākamais Izraēlas ķēniņš, auga, Jehova viņu uzticīgi sargāja un vadīja. Dievs izglāba viņu no ”lauvas un no lāča ķetnām” un arī no filistieša Goliāta rokas. Viņš piešķīra Dāvidam uzvaru pēc uzvaras pār izraēliešu ienaidniekiem, un Jehova paglāba Dāvidu no skaudīgā un naidīgā Saula šķēpa. (1. Samuēla 16:12; 17:37; 18:11; 19:10.)

Protams, Dāvids nebija pilnīgs cilvēks, un daži no viņa grēkiem bija pat ļoti nopietni. Bet, tā kā Dāvids tos patiesi nožēloja, Jehova nevis pameta viņu, bet parādīja viņam lojālu mīlestību. Visu Dāvida mūžu Jehova atkārtoti rīkojās tā, lai saglabātu un uzturētu Dāvida dzīvību. Būdams žēlastīgs Dievs, viņš neliedza atbalstu bēdu nomāktajam. (2. Samuēla 11:1—12:25; 24:1—17.)

Kad izraēlieši pie Sīnāja kalna apņēmās pildīt Mozus bauslības derību, viņi kļuva par Jehovam veltītu tautu. (2. Mozus 19:3—8.) Tāpēc par Jehovas un Izraēla tautas attiecībām tiek runāts kā par dzīvesbiedru attiecībām. Izraēlam bija teikts: ”Tas Kungs sauc tevi atpakaļ kā.. laulātu draudzeni.” Un pats Jehova Izraēla tautai sacīja: ”Ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos.” (Jesajas 54:6, 8.) Kā Jehova parādīja lojalitāti šajās īpašajās attiecībās?

Jehova gādāja par izraēliešiem un stiprināja attiecības ar viņiem. Dievs atbrīvoja viņus no Ēģiptes, izveidoja no viņiem tautu un ieveda viņus ”zemē, kur piens un medus tek”. (2. Mozus 3:8.) Jehova rūpējās, lai izraēlieši ar priesteru, levītu, praviešu, kas laika gaitā nomainīja cits citu, un vēstnešu starpniecību regulāri saņemtu garīgo barību. (2. Laiku 17:7—9; Nehemijas 8:7—9; Jeremijas 7:25.) Kad izraēlieši novērsās no Jehovas un sāka kalpot citiem dieviem, Jehova viņus pārmācīja. Kad viņi nožēloja savu nepareizo rīcību, Jehova viņiem piedeva. Jāatzīst, ka Izraēla tauta nebija ”sieva”, ar kuru būtu bijis viegli, taču Jehova nesteidzās saraut attiecības ar to. Ābrahāmam dotā solījuma dēļ viņš lojāli tās uzturēja, kamēr ar šo tautu saistītais nodoms bija piepildīts. (5. Mozus 7:7—9.) Dieva rīcība ir brīnišķīgs piemērs visiem laulātajiem.

Rūpēdamies par visu cilvēku — gan taisno, gan netaisno — pamatvajadzībām, Jehova ir parādījis  lojalitāti arī pret cilvēci kopumā. (Mateja 5:45; Apustuļu darbi 17:25.) Turklāt viņš ir sagādājis sava Dēla izpirkuma upuri, lai ikviens varētu atbrīvoties no grēka un nāves jūga un iegūt izredzes uz pilnīgu un mūžīgu dzīvi paradīzē. (Mateja 20:28; Jāņa 3:16.) Tā ir rīcība, kas vispilnīgākajā veidā ”saglabā un uztur dzīvību” un ir ”palīdzība tiem, ko ir piemeklējusi kāda liksta vai bēdas”.

Pierādīsim lojalitāti ar labiem darbiem

Kā jau bija minēts, viena no hesed nozīmēm ir ’žēlastība’, un tajā ir ietverta doma par abpusējām jūtām. Ja kāds pret mums izturas ar žēlastību, lojalitāte prasa, lai mēs atbildētu ar tādu pašu attieksmi. Dāvids to bija izpratis, kā par to liecina viņa vārdi: ”Es Tevi pielūgšu Tavā svētajā namā, es teikšu Tavu vārdu par Tavu žēlastību un uzticību.” (Psalms 138:2.) Izbaudījis Jehovas žēlastību, Dāvids juta pamudinājumu viņu pielūgt un slavēt. Vai arī mums nebūtu jārīkojas līdzīgi? Piemēram, ja mēs redzam, ka Jehovas vārdam tiek sagādāts negods, vai rūpes par viņa reputāciju mūs pamudina runāt viņa aizstāvībai?

Šādā situācijā nonāca kāds kristietis un viņa sieva sava radinieka bērēs, kurš bija gājis bojā nelaimes gadījumā. Tā nebija reliģiska apbedīšanas ceremonija, tāpēc katram bija iespēja pateikt dažus vārdus par mirušo. Kāds runātājs norādīja, ka šī jaunieša pāragrajā nāvē ir vainojams Dievs, sakot: ”Dievs gribēja, lai viņš būtu debesīs, tāpēc paņēma viņu.” To dzirdējis, mūsu brālis nespēja klusēt. Kaut arī viņam nebija ne Bībeles, ne kādu piezīmju, viņš uzkāpa uz paaugstinājuma un uzdeva jautājumu: ”Vai jūs domājat, ka Dievs, kurš ir žēlsirdīgs, līdzjūtīgs un visvarens, varētu tā rīkoties?” Pēc tam viņš desmit minūšu laikā ar citātiem no Bībeles paskaidroja, kāpēc mēs mirstam un ko Dievs ir paveicis, lai atbrīvotu cilvēci no nāves, un pastāstīja par saviļņojošajām izredzēm uz augšāmcelšanu un mūžīgu dzīvi paradīzē uz zemes. Kad brālis bija beidzis runāt, klātesošie — vairāk nekā 100 cilvēku — ilgi aplaudēja. Brālis atceras: ”Es jutu tādu iekšēju prieku, kādu vēl nebiju izjutis. Es pateicos Jehovam, ka viņš man māca savu gudrību un ka viņš man deva iespēju aizstāvēt viņa svēto vārdu.”

Lojalitāte pret Jehovu sevī ietver arī lojalitāti pret viņa vārdiem — Bībeli. Kāpēc? Tāpēc, ka ar tās starpniecību Jehova mums māca dzīvot. Bībelē ietvertie likumi un principi sniedz vislabāko vadību dzīvē. (Jesajas 48:17.) Nepieļausim, ka citi cilvēki vai mūsu pašu vājības piespiestu mūs atkāpties no Jehovas likumiem. Saglabāsim lojalitāti pret Dieva Rakstiem.

Ja mēs gribam būt lojāli pret Dievu, mums jābūt lojāliem arī pret viņa organizāciju. Gadu gaitā ir bijis nepieciešams labot vai mainīt vairāku Bībeles pantu sapratni. Tomēr ir labi ņemt vērā, ka nevienam nav tik bagātīga garīgā uztura kā mums. (Mateja 24:45—47.) Nav šaubu, ka Jehova atbalsta savu organizāciju mūsdienās. Vai arī mums nebūtu jārīkojas līdzīgi? Neilgi pirms savas nāves brālis A. Makmilans sacīja: ”Kopš 1900. gada septembra, kad 23 gadu vecumā veltīju savu dzīvi Dievam, es esmu vērojis, kā Jehovas organizācija, kuras sākums bija pavisam necils, ir izaugusi par pasaules mēroga kristiešu draudzi, kas dedzīgi sludina viņa patiesību. [..] Tagad, redzot tuvojamies brīdi, kad mana kalpošana uz zemes beigsies, esmu vairāk nekā jebkad pārliecināts, ka Jehova vada savu tautu un dod tai visu nepieciešamo tieši īstajā laikā.” Brālis A. Makmilans nomira 1966. gada 26. augustā pēc tam, kad bija uzticīgi kalpojis Dievam gandrīz 66 gadus. Saglabādams lojalitāti pret Dieva redzamo organizāciju, viņš mums ir rādījis brīnišķīgu piemēru.

 Lojalitāte pret Jehovas organizāciju prasa, lai mēs būtu lojāli arī cits pret citu. Vai mēs saglabātu lojalitāti pret saviem brāļiem un māsām, ja sastaptos ar nežēlīgu vajāšanu draudiem? Lielisku lojalitātes piemēru Otrā pasaules kara laikā rādīja brāļi Nīderlandē. Groningenas draudzes vecāko Klāsu de Vrīsu gestapovieši pratināja, izturēdamies pret viņu ļoti nežēlīgi, pēc tam uz 12 dienām ievietoja vieninieku kamerā, kur viņam deva tikai ūdeni un maizi, un tad pratināšanu sāka no jauna. Pavērsuši pret Klāsu revolveri un piedraudējuši ar nāvi, viņi brālim deva divas minūtes, lai tas pateiktu, kur ir meklējami atbildīgie brāļi, un atklātu citu svarīgu informāciju. Klāsa vienīgā atbilde bija: ”Jūs no manis neko nedzirdēsiet. ..es nekļūšu par nodevēju.” Trīs reizes viņam draudēja ar revolveri. Galu galā gestapo padevās, un Klāss tika nosūtīts uz citu cietumu. Viņš nenodeva savus brāļus.

Vai mēs esam lojāli arī pret pašu tuvāko cilvēku — savu dzīvesbiedru? Vai mēs turam savu laulību solījumu tādā pašā godā, kādā Jehova turēja derību ar Izraēla tautu? Dzīvesbiedriem ne tikai jābūt pilnībā uzticīgiem viens otram, bet arī jāstiprina laulības saites, cenšoties kļūt arvien tuvākiem. Tāpēc pavadiet ar savu dzīvesbiedru kopā laiku, atklāti un brīvi sarunājieties, atbalstiet un uzmundriniet viens otru, esiet labi klausītāji, smejieties kopā, raudiet kopā, atpūtieties kopā, strādājiet kopīgu mērķu labā, centieties iepriecināt viens otru un esiet labi draugi. Īpaši uzmanieties, lai jums neveidotos romantiskas jūtas pret kādu citu. Ir labi un pareizi paplašināt savu paziņu loku un pat dibināt ar cilvēkiem tuvu draudzību, bet romantiskas jūtas drīkst veidot tikai pret savu dzīvesbiedru. Neļaujiet nevienam nostāties starp jums un jūsu dzīvesbiedru. (Salamana Pamācības 5:15—20.)

Saglabāsim lojalitāti arī pret ģimenes locekļiem un draugiem no ticības biedru vidus. Laika gaitā neaizmirsīsim viņus. Rakstīsim viņiem vēstules, zvanīsim viņiem un apciemosim viņus. Lai kā veidotos mūsu dzīve, pūlēsimies viņus nesarūgtināt. Centīsimies būt tādi draugi, ar kuriem viņi gribētu lepoties. Lojalitāte pret viņiem stiprinās mūsu apņēmību rīkoties pareizi un sagādās daudz prieka. (Esteres 4:6—16.)

Ja mēs gribam parādīt īstu lojalitāti, mums jābūt gataviem pūlēties, lai uzturētu attiecības, kas mums ir dārgas. Darīsim visu iespējamo, lai parādītu, ka novērtējam Jehovas izrādīto žēlastību. Sekosim Jehovas lojalitātes piemēram attiecībās ar draudzes locekļiem, dzīvesbiedru, tuviniekiem un draugiem. Uzticīgi stāstīsim par Jehovas labajām īpašībām citiem cilvēkiem. Psalmu sacerētājs sacīja: ”Es dziedāšu par tā Kunga žēlastību visos laikos, paudīšu ar savu muti Tavu uzticību radu radiem.” (Psalms 89:1.) Vai mums nerodas vēlēšanās tuvoties Dievam, kam piemīt šādas īpašības? Patiešām, ”Viņa žēlastība paliek mūžīgi”. (Psalms 100:5.)

[Attēls 23. lpp.]

A. Makmilans