Lasītāju jautājumi

Kas ir ”atdusa”, par ko runāts Ebrejiem 4:9—11, un ko nozīmē ”ieiet šinī atdusā”?

Apustulis Pāvils pirmā gadsimta ebreju kristiešiem rakstīja: ”Vēl atliek svēta dusa Dieva tautai. Jo, kas iegājis viņa atdusā, tas arī pats dusējis no saviem darbiem, kā Dievs no saviem. Centīsimies tāpēc ieiet šinī atdusā.” (Ebrejiem 4:9—11.)

Kad Pāvils runāja par to, ka Dievs atdusas no saviem darbiem, viņš atsaucās uz 1. Mozus 2:2, kur sacīts: ”Dievs pabeidza septītajā dienā visus darbus, kādus Viņš bija darījis, un atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis.” Kāpēc Jehova ”atpūtās septītajā dienā”? Protams, ne jau tāpēc, ka viņam būtu jāatgūst spēki pēc ”visa sava darba, ko [viņš] bija darījis”. Atbildi uz tikko minēto jautājumu palīdz atrast nākamais pants: ”Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu dienu, jo Viņš tanī atdusējās no visa sava darba, ko radīdams bija darījis.” (1. Mozus 2:3; Jesajas 40:26, 28.)

”Septītā diena” atšķīrās no visām sešām iepriekšējām ar to, ka tā bija diena, ko Dievs iesvētīja par svētu, proti, diena, kas bija atvēlēta jeb veltīta īpašam mērķim. Kas tas bija par mērķi? Iepriekš Dievs bija atklājis savu nodomu par cilvēkiem un zemi. Pirmajam vīrietim un viņa sievai Dievs teica: ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūŗā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.” (1. Mozus 1:28.) Lai gan Dievs bija devis cilvēkiem un zemei pilnīgu sākumu, bija jāpaiet kādam laikam, līdz visa zeme būtu pakļauta un pārveidota par paradīzi, kurā dzīvotu pilnīgu cilvēku saime, kā Dievs bija iecerējis. Tāpēc ”septītajā dienā” Dievs atpūtās jeb atturējās no tālākiem radīšanas darbiem uz zemes, lai ļautu tam, ko viņš jau bija radījis, attīstīties saskaņā ar viņa gribu. Šīs ”dienas” beigās būs īstenojies viss, ko Dievs bija nodomājis. Cik ilga būs šī atpūta jeb atdusa?

Ja vēlreiz ielūkojamies Pāvila vēstulē ebrejiem, mēs redzam, ka viņš teica: ”Vēl atliek svēta dusa Dieva tautai,” — un mudināja savus ticības biedrus censties ”ieiet šinī atdusā”. Tas liecina, ka tad, kad Pāvils rakstīja šos vārdus, ”septītā diena”, Dieva atdusas diena, kas bija sākusies aptuveni 4000 gadus iepriekš, vēl nebija beigusies. Tā nebūs galā pirms Jēzus Kristus — ”kunga.. pār sabatu” — tūkstoš gadu valdīšanas beigām, kad pilnībā būs īstenots Dieva nodoms par cilvēkiem un zemi. (Mateja 12:8, LB-65r; Atklāsmes 20:1—6; 21:1—4.)

Domājot par šīm brīnišķīgajām izredzēm, Pāvils paskaidroja, kā ir iespējams ieiet Dieva atdusā. Viņš rakstīja: ”Kas iegājis viņa atdusā, tas arī pats dusējis no saviem darbiem.” No tā mēs saprotam, ka, lai gan cilvēcei bija pilnīgs sākums, visa kopumā tā nav iegājusi Dieva atdusā. Tāda situācija ir izveidojusies tāpēc, ka Ādams un Ieva pārtrauca ievērot ”septītajā dienā” Dieva atdusu, pārstādami pakļauties kārtībai, ko Dievs viņiem bija noteicis. Viņi sacēlās un vēlējās kļūt neatkarīgi no Dieva. Viņi nepaklausīja norādījumiem, ko Dievs ar mīlestību viņiem bija devis, bet rīkojās atbilstoši Sātana plāniem. (1. Mozus 2:15—17.) Līdz ar to viņi zaudēja izredzes dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes, un kopš tā laika cilvēce ir nonākusi grēka un nāves verdzībā. (Romiešiem 5:12, 14.)

Cilvēku sacelšanās neizjauca Dieva nodomu. Viņa atpūtas diena turpinās. Taču, apliecinādams mīlestību, Jehova ar sava Dēla, Jēzus Kristus, starpniecību parūpējās par izpirkumu, lai visi, kas uz ticības pamata to pieņem, varētu cerēt uz atbrīvošanu un atpūtu no grēka un nāves nastas. (Romiešiem 6:23.) Tāpēc Pāvils mudināja ticības biedrus ”dusēt no saviem darbiem”. Viņiem bija jāpieņem tas, ko Dievs ir sagādājis glābšanai, nevis jāmēģina nodrošināt savu nākotni tā, kā viņi paši to ir iedomājušies, gluži kā izdarīja Ādams un Ieva. Tāpat viņiem  bija jāatturas no centieniem attaisnot sevi ar saviem pašu darbiem.

Atsakoties no dzīšanās pēc savtīgiem vai pasaulīgiem mērķiem, lai darītu Dieva gribu, ir gūstams patiess atvieglojums un atpūta. Jēzus aicināja: ”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.” (Mateja 11:28—30.)

Tas, ko Pāvils rakstīja par Dieva atdusu un ieiešanu tajā, noteikti ļoti uzmundrināja ebreju kristiešus Jeruzalemē, kas savas ticības dēļ bija izcietuši sīvas vajāšanas un apsmieklu. (Apustuļu darbi 8:1; 12:1—5.) Arī mūsdienās kristieši var smelties uzmundrinājumu no šiem Pāvila vārdiem. Apzinoties, ka drīz piepildīsies Dieva solījums nodibināt uz zemes paradīzi, pār ko valdīs viņa taisnīgā Valstība, arī mums ir jāatpūšas no saviem pašu darbiem un visiem spēkiem jācenšas ieiet šajā atdusā. (Mateja 6:10, 33; 2. Pētera 3:13.)

[Attēli 31. lpp.]

Dieva atdusas dienas beigās zeme būs pārveidota par paradīzi, kā viņš to ir apsolījis