Dzīvesstāsts

Pārsteigumiem bagāta dzīve, kas pavadīta kalpošanā Jehovam

PASTĀSTĪJUŠI ĒRIKS UN HEIZELA BEVRIDŽI

”Ar šo es jums piespriežu sešus mēnešus cietumsoda.” Šie vārdi joprojām skanēja man ausīs, kad mani veda uz Streindžveisas cietumu Mančestrā. Bija 1950. gada decembris, un man bija 19 gadu. Es tikko biju izturējis vienu no grūtākajiem savu jaunības gadu pārbaudījumiem — biju atteicies doties militārajā dienestā. (2. Korintiešiem 10:3—5.)

ES BIJU Jehovas liecinieku reliģiskais kalpotājs, pilnas slodzes pionieris, un tas nozīmēja, ka būtībā man pienācās atbrīvojums no militārā dienesta, taču Lielbritānijas likumi neatzina mūsu statusu, un tā es nonācu cietumā, vieninieka kamerā. Es domāju par savu tēvu. Mana nokļūšana cietumā netieši bija saistīta ar viņu.

Mans tētis, pēc amata cietuma ierēdnis, bija jorkšīrietis ar stingriem uzskatiem un principiem. Tas, ko viņš bija pieredzējis armijā un darbā cietumu sistēmā, bija izraisījis viņā dziļu nepatiku pret katolicismu. Jehovas lieciniekus viņš pirmo reizi bija sastapis 30. gadu sākumā, kad viņš bija gājis pie durvīm, lai tiktu no tiem vaļā, bet bija atgriezies istabā ar vairākām liecinieku grāmatām rokā. Vēlāk viņš abonēja žurnālu Mierinājums (tagad Atmostieties!). Liecinieki katru gadu nāca pie tēva, lai mudinātu viņu atjaunot abonementu. Kad man bija ap 15 gadu, liecinieki atkal bija atnākuši un iesaistījuši tēvu sarunā, un es pievienojos sarunai, aizstāvot liecinieku viedokli. Tad es arī sāku studēt Bībeli.

1949. gada martā, kad man bija 17 gadu, es kristījos, apliecinādams savu veltīšanos Jehovam. Tajā pašā gadā es iepazinos ar Džonu un Maiklu Čarukiem, kas nesen bija beiguši  Gileādas misionāru skolu un gatavojās doties uz Nigēriju. Mani dziļi iespaidoja viņu misionāru gars. Nezinu, vai viņi paši to apjauta vai ne, taču viņi šo garu iesēja arī manā sirdī.

Studēdams Bībeli, es zaudēju vēlēšanos iestāties kādā universitātē. Pēc tam, kad biju sācis dzīvot atsevišķi no vecākiem, es gadu nostrādāju Londonas muitas un akcīzes kantorī, taču es jutu, ka, turpinot darbu valsts dienestā, es nevaru dzīvot saskaņā ar savu veltīšanos Dievam. Kad aizgāju no darba kantorī, kāds kolēģis, kas tur bija strādājis ilgus gadus, apsveica mani, ka es atstāju ”darbu, kas saēd dvēseli”.

Pirms tam man bija jāiztur cits pārbaudījums — jāpastāsta tēvam, ka vēlos atstāt savu stabilo darbu, lai kļūtu par pilnas slodzes sludinātāju. Brīvdienās, kad ciemojos vecāku mājās, es kādu vakaru klāju vaļā jauno ziņu. Biju gaidījis no tēta asu vārdu izvirdumu, bet man par pārsteigumu viņš tikai pateica: ”Tava dzīve — tava darīšana. Bet, ja tev kaut kas noies greizi, neskrien pie manis.” 1950. gada 1. janvārī es savā dienasgrāmatā ierakstīju: ”Pastāstīju tētim, ka gatavojos kļūt par pionieri. Biju ļoti izbrīnīts par viņa diezgan labvēlīgo attieksmi. Man pat bija jāraud, domājot par viņa laipnību.” Es aizgāju no valsts dienesta un sāku kalpot par pilnas slodzes pionieri.

Norīkojuma vieta ar ”kotedžu”

Drīz vien mana paļāvība uz Dievu atkal tika pārbaudīta. Man piedāvāja kalpot par pionieri Lankašīrā, kur man būtu jādzīvo ”kotedžā” kopā ar Loidu Grifitsu, kristieti no Velsas. Pilns sapņu un ilūziju par šo kotedžu, es ierados noplukušajā, lietū izmirkušajā Beikapas pilsētiņā. Tur man nācās nolaisties no mākoņiem, jo izrādījās, ka ”kotedža” patiesībā ir pagrabs. Bija skaidrs, ka naktīs par garlaicību mums nebūs jāsūdzas, jo pagrabā netrūka peļu un prusaku. Man gribējās apgriezties apkārt un doties uz mājām. Tomēr es to nedarīju, bet pie sevis lūdzu Dievu, lai viņš dod man spēku. Pēkšņi es jutu, ka mani pārņem miers, un es sāku saskatīt situāciju īstajā gaismā. Mani šurp bija norīkojusi Jehovas organizācija, un es varēju paļauties uz Jehovas palīdzību. Esmu ļoti priecīgs, ka toreiz nepadevos un neatkāpos, jo pretējā gadījumā visa mana turpmākā dzīve būtu bijusi citāda. (Jesajas 26:3, 4.)

Biju kādus deviņus mēnešus sludinājis Rosendeilas ielejā, kur tolaik valdīja ekonomisks pagrimums, pirms mani notiesāja par atteikšanos pildīt militāro dienestu un ieslodzīja cietumā. Pēc divām Streindžveisas cietumā pavadītām nedēļām mani pārveda uz Lūisas cietumu Anglijas dienvidu krastā. Galu galā mēs tur pavisam bijām pieci liecinieki, un mums pat izdevās atzīmēt cietuma kamerā Kristus nāves atceres vakaru.

Tētis vienreiz atbrauca mani apciemot. Tas noteikti bija pārbaudījums viņa lepnumam — pazīstams cietuma darbinieks apciemo savu dēlu cietumnieku. Būšu vienmēr pateicīgs viņam par šo soli. Visbeidzot pienāca mana atbrīvošanas diena, un 1951. gada aprīlī es atgriezos brīvībā.

Kad mani izlaida no Lūisas, es ar vilcienu devos uz Velsu, uz Kārdifu, kur mans tēvs tolaik strādāja par cietuma priekšnieku. Es ģimenē biju vecākais no četriem bērniem — man bija divi brāļi un māsa. Man bija jāatrod pusslodzes darbs, lai es varētu gan sevi uzturēt, gan kalpot par pionieri. Sāku strādāt kādā apģērbu veikalā, taču galvenais mērķis dzīvē man bija kristīgā kalpošana. Ap šo laiku mūs pameta māte. Tas bija smags trieciens tētim un mums, bērniem, kam tajā laikā bija no 8 līdz 19 gadiem. Diemžēl mūsu vecāki izšķīrās.

Kas atrod labu sievu ...

Mūsu draudzē bija vairāki pionieri. Starp tiem bija arī kāda māsa, kas katru dienu ieradās no Rondas ielejas, lai strādātu un sludinātu. Viņas vārds bija Heizela Grīna, un viņa bija lieliska pioniere. Heizela zināja patiesību ilgāk nekā es, jo viņas vecāki bija apmeklējuši Bībeles pētnieku (tagad pazīstami ar nosaukumu Jehovas liecinieki) sapulces jau 20. gados. Bet ļausim viņai pašai pastāstīt par sevi.

 ”Es neuztvēru Bībeli nopietni līdz pat 1944. gadam, kad izlasīju brošūru Reliģija pļauj viesuli. Māte pamudināja mani aiziet uz rajona kongresu Kārdifā. Tikpat kā neko nezinādama par Bībeli, es attapos galvenajā tirdzniecības centrā ar kaklā uzkārtu plakātu, kurā bija paziņots par publisko runu. Par spīti garīdznieku un citu cilvēku apvainojumiem, es to kaut kā izturēju. 1946. gadā es kristījos un tā paša gada decembrī sāku kalpot par pionieri. 1951. gadā Kārdifā parādījās jauns pionieris, kas tikko bija izlaists no cietuma. Tas bija Ēriks.

Mēs kopā gājām sludināt, un mums labi saskanēja. Mums arī bija vieni un tie paši mērķi dzīvē — mēs gribējām atbalstīt Dieva Valstības intereses. 1952. gada decembrī mēs apprecējāmies. Kaut gan mums bija maz naudas, jo mēs abi bijām pilnas slodzes pionieri, mums nekad netrūka paša nepieciešamākā. Palaikam mēs saņēmām dāvanas no māsām, kam bija gadījies pasūtīt veikalā pārāk daudz ievārījuma vai ziepju, un parasti tas notika tieši tad, kad mums to visvairāk vajadzēja. Mēs bijām ļoti pateicīgi par šādu praktisku palīdzību. Taču mums priekšā bija daudz lielāki pārsteigumi.”

Pārsteigums, kas izmainīja mūsu dzīvi

1954. gada novembrī mēs ar Heizelu piedzīvojām negaidītu pārsteigumu — no Jehovas liecinieku Londonas filiāles man atsūtīja iesnieguma veidlapu, lai es pieteiktos kalpot par ceļojošo pārraugu, kura pienākums ir ik nedēļu viesoties citā draudzē. Mēs bijām pārliecināti, ka tā ir kļūda, tāpēc nevienam savā draudzē par to nestāstījām, tomēr es izpildīju veidlapu un nosūtīju to atpakaļ, un, elpu aizturējuši, mēs sākām gaidīt. Pēc dažām dienām pienāca atbilde: ”Brauciet uz Londonu, lai saņemtu apmācību.”

Londonas birojā es nekādi nespēju noticēt, ka es savos 23 gados esmu tur kopā ar tādiem izciliem brāļiem, kas manās acīs bija īsteni garīgi milži, — ar Praisu Hjūsu, Emlinu Vainsu, Ernestu Bīvoru, Ernestu Gaiveru, Robertu Gafu, Glinu Parru, Stenliju un Mārtinu Vudbērniem un daudziem citiem, no kuriem lielākā daļa tagad jau ir miruši. Viņi 40. un 50. gados lika lielisku dedzības un uzticības pamatu mūsu darbam Lielbritānijā.

Ceļojošā pārrauga darbs Anglijā

Es sāku kalpot par ceļojošo pārraugu 1954./55. gada sniegotajā ziemā. Mūs norīkoja uz Austrumangliju, kur pāri līdzenumiem brāžas ledainie Ziemeļjūras vēji. Lielbritānijā tolaik bija tikai 31 000 liecinieku. Kalpojot šajā pirmajā rajonā, mums daudz kas bija sūri grūti jāmācās, un arī brāļiem draudzēs, ko mēs apmeklējām, ne vienmēr bija ar mums viegli. Es ar savu niecīgo pieredzi un jorkšīrieša tiešumu šad tad aizskāru kāda jūtas. Gadu gaitā man ir bijis jāiemācās, ka laipnība ir svarīgāka nekā efektivitāte un cilvēki ir svarīgāki nekā procedūras. Es joprojām cenšos, lai arī ne vienmēr sekmīgi, palīdzēt citiem, sekojot Jēzus paraugam. (Mateja 11:28—30.)

Pēc 18 Austrumanglijā pavadītiem mēnešiem mūs nosūtīja kalpot kādā rajonā Anglijas ziemeļaustrumos, Ņūkāslā pie Tainas un Nortamberlendā. Es iemīlēju šī gleznainā apvidus sirsnīgos iedzīvotājus. Man ļoti palīdzēja apgabala pārraugs Dons Vords, kas bija ieradies no Sietlas (ASV, Vašingtonas štats). Viņš bija absolvējis Gileādas skolu, kur bija mācījies 20. grupā. Teikdams runas, es biju paradis bērt vārdus kā pupas, un Dons Vords mani pamācīja, kā  runāt lēnāk, ieturēt pauzes un mācīt klausītājus.

Vēl viens pārsteigums, kas izmainīja mūsu dzīvi

1958. gadā mēs saņēmām vēstuli, kas atkal izmainīja mūsu dzīvi. Mūs uzaicināja mācīties Gileādas skolā Sautlānsingā (ASV, Ņujorkas štats). Mēs pārdevām savu nelielo automašīnu — 1935. gada ostinu — un nopirkām biļetes uz Ņujorku. Vispirms mēs apmeklējām Jehovas liecinieku starptautisko kongresu Ņujorkā un pēc tam devāmies uz Pīterboro Kanādā, Ontārio provincē, lai pirms braukšanas uz Gileādas skolu sešus mēnešus kalpotu par pionieriem.

Starp Gileādas skolas pasniedzējiem bija Alberts Šrēders, kas tagad ir Vadošās padomes loceklis, kā arī Maksvels Frends un Džeks Redfords, kas nu jau ir miruši. Bija ļoti uzmundrinoši būt kopā ar 82 studentiem no 14 zemēm. Mēs sākām mazliet labāk saprast cits cita kultūru. Saskare ar grupas biedriem no ārzemēm, kuriem angļu valoda sagādāja grūtības, ļāva noprast, kādas problēmas mums radīsies, kad būs jāmācās sveša valoda. Mācības ilga piecus mēnešus, un tad grupas locekļi saņēma norīkojumus uz 27 valstīm. Dažas dienas pēc izlaiduma mēs jau atradāmies Ņujorkā un gaidījām mūsu kuģi, Queen Elizabeth, lai brauktu atpakaļ uz Eiropu.

Mūsu pirmais norīkojums uz ārzemēm

Mūsu norīkojuma vieta bija Portugāle. 1959. gada novembrī mēs ieradāmies Lisabonā, un nu bija pienācis laiks pierādīt, ka spējam iemācīties jaunu valodu un pielāgoties citai kultūrai. 1959. gadā Portugālē, kuras iedzīvotāju skaits bija gandrīz 9 miljoni, bija 643 aktīvi liecinieki. Taču mūsu darbs šajā valstī nebija oficiāli atzīts. Mums gan bija Valstības zāles, bet uz tām ārpusē nebija nekādu uzrakstu.

Vispirms misionāre Elza Pikone mums mācīja portugāļu valodu, un pēc tam mēs ar Heizelu sākām apmeklēt draudzes un grupas Lisabonā, Faru, Evorā un Bežā, kā arī to apkaimē. 1961. gadā situācija sāka mainīties. Es mācīju Bībeli kādam jaunam vīrietim, vārdā Žoao Gonsalvišs Mateuss. Jautājumā par militāro dienestu viņš nolēma ieņemt neitrālu nostāju, kā kristietim pienākas. Drīz pēc tam policija mani izsauca uz nopratināšanu. Atkal pārsteigums! Dažas dienas vēlāk mums paziņoja, ka 30 dienu laikā mums ir jāatstāj valsts. Tas pats notika ar citiem misionāriem — Ēriku un Kristīnu Briteniem un Domeniku un Elzu Pikonēm.

Es lūdzu iespēju izteikt mūsu viedokli, un mums ļāva tikties ar slepenpolicijas priekšnieku. Viņš mums skaidri un gaiši pateica, kāpēc mums liek doties projām, un nosauca mana Bībeles skolnieka Žoao Gonsalviša Mateusa vārdu. Atšķirībā no Lielbritānijas, viņš paziņoja, Portugāle nevar atļauties tādu greznību kā atteikšanās no militārā dienesta pārliecības dēļ. Mēs bijām spiesti aizbraukt, un es pazaudēju sakarus ar Žoao. Iedomājieties, cik priecīgs es biju, kad 26 gadus vēlāk satiku viņu kopā ar sievu un trīs meitām svinīgajā pasākumā par godu Portugāles jaunās Bēteles veltīšanai! Mūsu kalpošana Portugālē bija nesusi augļus. (1. Korintiešiem 3:6—9.)

 Kas bija mūsu nākamā norīkojuma vieta? Jauns pārsteigums! Tā bija kaimiņzeme Spānija. Ar asarām acīs mēs 1962. gada februārī Lisabonā iesēdāmies vilcienā un devāmies uz Madridi.

Pielāgošanās jaunai kultūrai

Spānijā mums bija jāpierod pie tā, ka sludināšana un sapulces notika slepeni. Sludinot mēs tikpat kā nekad negājām uz divām blakus mājām pēc kārtas. Kad bijām sludinājuši pie vienām durvīm, mēs gājām uz citu ielu un citu ēku. Tā policijai un mācītājiem bija grūtāk mūs notvert. Jāatceras, ka mēs darbojāmies katoļu baznīcas atbalstītās fašistu diktatūras gados un mūsu sludināšana bija aizliegta. Būdami ārzemnieki, mēs dēvējāmies spāņu vārdos, lai mūs nepieķertu. Es kļuvu par Pablo, un Heizela — par Huanu.

Kad vairākus mēnešus bijām sludinājuši Madridē, mūs norīkoja uz Barselonu, kur man tika uzticēti rajona pārrauga pienākumi. Mēs apmeklējām šīs pilsētas draudzes, un parasti veltījām katrai draudzei divas trīs nedēļas. Apmeklējumi aizņēma tik daudz laika tāpēc, ka mums bija jāapmeklē katra grāmatstudijas grupa tā, it kā tā būtu atsevišķa draudze, un tas nozīmēja, ka parasti mēs apmeklējām divas grupas nedēļā.

Negaidīts uzdevums

1963. gadā mūs uzaicināja uzņemties Spānijā apgabala pārraudzības darbu. Lai kalpotu gandrīz 3000 aktīvajiem Spānijas lieciniekiem, mums bija jābraukā pa visu valsti, apmeklējot toreizējos deviņus rajonus. Mēs rīkojām neaizmirstamus slepenus kongresus mežā pie Seviljas, kādā lauku saimniecībā pie Hihonas un pie upēm Madrides, Barselonas un Logronjo apkaimē.

Piesardzības dēļ, sludinot pa mājām, es mēdzu iepriekš izpētīt tuvīno ieliņu izvietojumu, lai vajadzības gadījumā varētu ātri aizbēgt. Reiz, kad es kopā ar kādu citu liecinieku sludināju Madridē, mēs, atrazdamies mājas augšējā stāvā, izdzirdējām lejā kliedzienus un spiedzienus. Nokāpuši lejā, mēs ieraudzījām pusaugu meiteņu bariņu — tās bija katoļu organizācijas Hijas de María (Marijas meitas) locekles. Viņas brīdināja kaimiņus piesargāties no mums. Ar meitenēm nebija iespējams saprātīgi aprunāties, un es zināju, ka mums tūlīt pat jātiek projām, citādi mūs aizturēs policija, tāpēc mēs nekavējoties devām kājām ziņu.

Tie bija ļoti aizraujoši gadi, ko mēs pavadījām Spānijā. Mēs pūlējāmies uzmundrināt turienes brīnišķīgos brāļus un māsas, kuru vidū bija arī speciālie pionieri. Viņi riskēja nokļūt cietumā un izcieta daudz grūtību, lai sludinātu labo vēsti par Dieva Valstību un dibinātu un stiprinātu draudzes.

Šajā laikā mēs arī saņēmām kādu sliktu ziņu. Heizela saka: ”1964. gadā nomira mana māte, uzticīga Jehovas lieciniece. Bija tik sāpīgi, ka esmu viņu zaudējusi, pat nepaspējot pēdējo reizi atvadīties. Tā ir viena no tām skumjajām situācijām, ko ir nācies piedzīvot arī daudziem citiem misionāriem.”

Beidzot brīvība

Pēc gadiem ilgajām vajāšanām 1970. gada jūlijā Franko valdība beidzot oficiāli atzina mūsu darbību. Mūs ar Heizelu dziļi saviļņoja Valstības zāļu atklāšana — vispirms Madridē un pēc tam Lesepsā, Barselonā. Uz šīm ēkām bija lieli uzraksti, kas bieži bija apgaismoti. Mēs gribējām, lai ļaudis zinātu, ka mūsu darbība ir legāla un mēs nekur no Spānijas nepazudīsim.  1972. gadā Spānijā jau bija gandrīz 17 000 liecinieku.

Ap šo laiku es saņēmu no Anglijas ļoti priecīgu ziņu. Mans tēvs 1969. gadā bija ciemojies pie mums Spānijā, un spāņu liecinieku izturēšanās pret viņu bija tēvu tā iespaidojusi, ka viņš, atgriezies Anglijā, sāka studēt Bībeli. 1971. gadā man pastāstīja, ka mans tētis ir kristījies. Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis, kad mēs viesojāmies mājās un tētis, kas tagad bija arī mans kristīgais brālis, teica lūgšanu pirms maltītes. Šo dienu es biju gaidījis vairāk nekā 20 gadu. Mans brālis Bobs un viņa sieva Airisa bija kļuvuši par lieciniekiem 1958. gadā. Viņa dēls Filips tagad kalpo par rajona pārraugu Spānijā kopā ar savu sievu Džīnu, un mums ir ļoti patīkami, ka viņi kalpo šajā brīnišķīgajā zemē.

Mūsu jaunākais pārsteigums

1980. gada februārī Spānijā viesojās zonas pārraugs, kas bija Vadošās padomes loceklis. Man par izbrīnu viņš vēlējās doties kopā ar mani tīruma kalpošanā. Es pat nenojautu, ka viņš gribēja mani pārbaudīt. Pēc tam septembrī mēs saņēmām uzaicinājumu pārcelties uz galveno pārvaldi, kas atrodas Ņujorkā, Bruklinā. Tas nu gan bija pārsteigums! Mēs pieņēmām šo uzaicinājumu, lai arī bija skumji šķirties no mūsu spāņu brāļiem. Tolaik Spānijā jau bija 48 000 liecinieku.

Kad mēs devāmies projām, kāds brālis man uzdāvināja kabatas pulksteni, uz kura viņš bija iegravējis norādes uz diviem Bībeles pantiem: ”Lūkas 16:10; Lūkas 17:10.” Brālis sacīja, ka tie ir panti, kam ir sevišķi liela nozīme manā kalpošanā. Lūkas 16:10 ir uzsvērts, ka mums jābūt uzticamiem arī mazās lietās, savukārt Lūkas 17:10 teikts, ka mēs esam ”necienīgi kalpi” un tāpēc mums nav pamata lielīties. Es vienmēr esmu apzinājies, ka, lai ko mēs darītu kalpošanā Jehovam, mēs tikai pildām savu pienākumu, jo esam Dievam veltījušies kristieši.

Pārsteigums veselības jomā

1990. gadā man sākās problēmas ar sirdi. Galu galā man bija nepieciešams stents, lai atvērtu aizsprostotu artēriju. Šajā grūtajā laikā, kad fiziski es biju ļoti nespēcīgs, Heizela man visādi palīdzēja un bieži vien nesa somas un čemodānus, ko es nevarēju panest. 2000. gada maijā man tika implantēts elektrokardiostimulators, un tas ir ievērojami uzlabojis manu stāvokli.

Pēdējos 50 gados mēs ar Heizelu esam redzējuši, ka Jehovas roka nav par īsu un ka viņa nodomi piepildās viņa, nevis mūsu paredzētajā laikā. (Jesajas 59:1; Habakuka 2:3.) Mums dzīvē ir bijuši daudzi priecīgi pārsteigumi un arī daži bēdīgi, bet Jehova mūs vienmēr ir atbalstījis, lai kas arī notiktu. Šeit, Jehovas tautas galvenajā pārvaldē, mums ir brīnišķīga iespēja ik dienas būt saskarē ar Vadošās padomes locekļiem. Reizēm es sev vaicāju: ”Vai mēs tiešām esam te?” Tā nudien ir nepelnīta žēlastība. (2. Korintiešiem 12:9.) Mēs paļaujamies uz to, ka Jehova arī turpmāk aizsargās mūs no Sātana viltībām un gādās par mums, lai mēs varētu pieredzēt viņa taisnīgo valdīšanu pār zemi. (Efeziešiem 6:11—18; Atklāsmes 21:1—4.)

[Attēls 26. lpp.]

Streindžveisas cietums Mančestrā, kur es sāku izciest man piespriesto cietumsodu

[Attēls 27. lpp.]

Pie mūsu ostina laikā, kad mēs kalpojām rajona pārraudzības darbā Anglijā

[Attēls 28. lpp.]

Slepens kongress Sersediljā (Spānija, Madride) 1962. gadā

[Attēls 29. lpp.]

Pie literatūras galda Bruklinā