Vai mūsdienās cilvēkam var būt īsta ticība?

”Ticība ir dzīva, drosmīga paļāvība uz Dieva žēlastību, tik neapšaubāma un droša, ka ticīgais tās dēļ būtu gatavs tūkstoš reižu atdot savu dzīvību.” (MĀRTIŅŠ LUTERS, 1522.)

”Būtībā mēs jau tagad dzīvojam sekulārā sabiedrībā, kurā kristīgā ticība un prakse ir tikpat kā izzudušas.” (LUDOVIKS KENEDIJS, 1999.)

CILVĒKU uzskati par ticību ir ļoti dažādi. Kādreiz ticība Dievam bija kaut kas pašsaprotams, bet mūsdienu pasaulē, kurā ir tik daudz skepticisma un ciešanu, patiesa ticība Dievam un Bībelei strauji izzūd.

Īsta ticība

Daudzu izpratnē ticība nozīmē tikai to, ka cilvēkam ir noteikti reliģiski uzskati vai ka viņš ievēro kādus reliģiskus priekšrakstus. Taču Bībelē vārds ”ticība” apzīmē pilnīgu pārliecību — absolūtu, nesatricināmu paļāvību uz Dievu un viņa solījumiem. Ticība raksturo visus Jēzus Kristus mācekļus.

Reiz Jēzus Kristus runāja par nepieciešamību lūgt Dievu un nepagurt. Tad viņš pievērsa uzmanību tam, vai mūsdienās vispār pastāvēs patiesa ticība, jautādams: ”Vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” Kāpēc Jēzus uzdeva šādu jautājumu? (Lūkas 18:1, 8.)

Zaudētā ticība

Dažādu notikumu dēļ cilvēki var zaudēt pat to ticību, kas viņiem vēl ir. Starp šādiem notikumiem ir nelaimes gadījumi un ar tiem saistītie pārdzīvojumi. Piemēram, profesors Maikls Gūlders bija mācītājs kādā draudzē Mančestrā (Anglija), kad 1958. gadā Minhenē notika lidmašīnas katastrofa, kurā gāja bojā daudzi Manchester United futbolkomandas spēlētāji. Kā kompānijas BBC televīzijas pārraidē teica diktore Džouna Beikvela, Gūlders jutās bezpalīdzīgs, redzēdams, cik milzīgas ir cilvēku sēras, un pēc šī gadījuma viņš zaudēja ticību Dievam, kas nosaka ļaužu likteņus.  Gūlders izteicās, ka ”Bībele nav.. nekļūdīgi Dieva vārdi” un nosauca to par ”kļūdainu cilvēku sacerējumu, kurā, iespējams, ir dažas Dieva iedvesmotas vietas”.

Reizēm cilvēki vienkārši ar laiku zaudē ticību. Tā ir noticis ar rakstnieku un radiožurnālistu Ludoviku Kenediju, kas atzīst, ka jau kopš bērnības viņu mocīja šaubas un neziņa jautājumā par Dievu un, laikam ejot, neticība kļuva arvien lielāka. Neviens nespēja pārliecinoši atbildēt uz jautājumiem, kas viņu nodarbināja. Viņa jau tā vājo ticību vēl vairāk iedragāja tēva nāve jūrā. Lūgšanas Dievam ”pasargāt mūs no briesmām jūrā un no ienaidnieka varmācības” palika bez atbildes — Otrā pasaules kara laikā pasažieru lainerim, uz kura atradās viņa tēvs, uzbruka vācu karakuģi un to iznīcināja. (All in the Mind—A Farewell to God.)

Kaut ko tamlīdzīgu ir pieredzējuši daudzi. ”Neba visi ir ticīgi,” norāda apustulis Pāvils. (2. Tesaloniķiešiem 3:2.) Kā jums šķiet — vai pasaulē, kurā cilvēki uz visu raugās arvien skeptiskāk, vēl var pastāvēt īsta ticība Dievam un viņa Rakstiem? Šis jautājums apskatīts nākamajā rakstā.