Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos

”DARI visu, kas ir tavos spēkos!” Šādu praktisku padomu kādam misionāram reiz deva viens no Jehovas liecinieku Vadošās padomes locekļiem. Bet kāpēc pieredzējušam kristietim bija nepieciešams tik vienkāršs padoms? Vai tad misionāri nav varonīgi cilvēki, kam ik dienas jāsastopas ar kukaiņiem un čūskām, jāiztur karstums, jāpārvar slimību izraisītās grūtības un citas problēmas?

Īstenībā Jehovas liecinieku misionāri ir parasti vīrieši un sievietes, kristieši, kas ir devušies sludināt uz svešām zemēm, tāpēc ka viņi ļoti mīl Jehovu un cilvēkus. Viņi paļaujas uz Jehovas spēku un cenšas viņam kalpot tik labi, cik vien iespējams. (Efeziešiem 6:10.)

Lai iepazītu tuvāk misionāru dzīvi, domās pārcelsimies uz Rietumāfriku un pavadīsim vienu dienu kopā ar misionāriem.

Diena kopā ar misionāriem

Pulkstenis drīz būs septiņi no rīta. Mēs esam sasnieguši misionāru māju tieši laikā, lai piedalītos šīsdienas Bībeles panta apspriešanā. Visi desmit misionāri mūs laipni sagaida un izbrīvē vietu pie brokastu galda. Iepazīstoties kāda misionāre ar daudzu gadu pieredzi sāk stāstīt smieklīgu gadījumu no sludināšanas. Taču jautrā čaloņa pierimst, kad brālis, kas vadīs dienas panta apskatīšanu, atgādina, ka ir jau laiks sākt. Bībeles pants tiek apspriests franču valodā. Mēs to neprotam, bet pēc tā, cik brīvi misionāri izsakās, mēs secinām, ka valodas apgūšana viņiem labi padodas.

Apspriešanas beigās tiek pateikta sirsnīga lūgšana, un mēs ķeramies klāt pie brokastīm. Kad esam uzlikuši krietnu porciju putras, blakussēdošais misionārs mūs skubina uzgriezt tai virsū banānu šķēlītes. Mēs atsakām, ka banāni mums negaršo, bet brālis apsola, ka, nobaudījuši vietējos banānus, mēs ņemšot savus vārdus atpakaļ. Tā mēs pievienojam savai porcijai dažas banānu šķēles. Brālim ir bijusi taisnība. Banāni ir ļoti gardi, tie ir saldi kā medus! Turklāt mums tiek pastāstīts, ka franču maize, ko redzam uz galda, ir pavisam svaiga, tā ir cepta šodien agri no rīta veikaliņā, kas atrodas ielas pretējā pusē.

Turpmāko dienas daļu mēs pavadīsim kopā ar misionāru pāri — Benu un Karenu. Dzirdējuši par to, cik daudz augļu nes sludināšana šajā Rietumāfrikas valstī, mēs ļoti vēlamies paši par to pārliecināties.

Mēs dodamies uz autobusa pieturu, kur jau gaida bariņš braucēju. Pēc neilga brīža  misionāri ar kādu sievieti un viņas dēlu uzsāk dzīvu sarunu par bībelisku tematu. Nemākot franču valodu, mēs neko citu nevaram iesākt kā tikai stāvēt līdzās un smaidīt. Tieši tad, kad sieviete ir paņēmusi žurnālus Sargtornis un Atmostieties!, piebrauc autobuss, un pieturā esošie cilvēki visi reizē cenšas tikt tajā iekšā. Nepacietīgā pūļa stumti, mēs ieraušamies autobusā un mēģinām nepaklūpot nokļūt līdz tā aizmugurei, kas izrādās grūts uzdevums. Kad autobuss sāk kustēties, mēs turamies, cik spēka. Laiku pa laikam autobuss strauji apstājas kādā pieturā, un tajā iespiežas vēl vairāk cilvēku. Mēs uzsmaidām saviem līdzbraucējiem, un viņi smaida pretī. Kaut mēs varētu ar viņiem sarunāties!

Autobuss traucas tālāk, bet mēs pa logu vērojam ielās valdošo rosību. Lūk, plecu pie pleca soļo divas sievietes ar smagām nešļavām uz galvas. Viena no viņām balansē lielu ūdenstrauku. Kāds izdarīgs vīrs ir noklājis uz ietves segu un uz tās izkārtojis pārdošanai dažas greznumlietiņas. Visur, kur vien paveramies, cilvēki pērk un pārdod gandrīz visu iespējamo.

Pēkšņi Bens, kas stāv man blakus, sajūt asus knābienus kājā. Kas tas varētu būt? Autobuss ir tik pārpildīts, ka, liekas, adatai nav kur nokrist, tomēr pēc brīža viņam atkal kāds iecērt. Benam izdodas palūkoties lejup, un tur pie savām kājām noliktā somā viņš ierauga dzīvu pīli, kas ik pa brītiņam pabāž laukā galvu un aplaimo viņu ar knābienu. Bens mums paskaidro, ka pīles īpašnieks acīmredzot ved to uz tirgu pārdot.

Kad sasniedzam sludināšanas teritoriju, mums ir prieks uzzināt, ka tas ir tipisks afrikāņu rajons. Tuvojoties pirmajai mājai, Bens sāk sparīgi sist plaukstas, lai brīdinātu par mūsu ierašanos. Tā šinī pasaules daļā tiek ”klauvēts” pie durvīm. No mājas iznāk jauns vīrietis un, paskaidrojis, ka ir aizņemts, lūdz atnākt tajā pašā dienā nedaudz vēlāk.

Nākamajā mājā mēs satiekam sievieti, kas runā Benam svešā dialektā. Viņa pasauc dēlu un lūdz tam pārtulkot Bena sacīto. Kad Bens ir beidzis, sieviete paņem brošūru par bībeliskiem jautājumiem un viņas dēls apsola to viņai izskaidrot. Trešās mājas pagalmā sēž vairāki jaunieši. Divi no viņiem tūlīt pat dod mums vietu. Seko dzīva saruna par krusta izmantošanu pielūgsmē, un Bens norunā to turpināt nākamajā nedēļā. Bet tagad mums ir laiks atgriezties pie jaunā cilvēka, ko satikām pirmajā mājā. Kaut kādā veidā viņš jau ir uzzinājis par mūsu sarunu ar kaimiņu jauniešiem. Viņam ir daudz jautājumu par Bībeli, un viņš vēlas to studēt. Ielūkojies kalendārā, Bens sarunā atgriezties šajā pašā laikā nākamnedēļ. Dodoties atpakaļ uz misionāru māju pusdienot, Bens ar Karenu mums paskaidro, ka viņiem ļoti rūpīgi jāieplāno Bībeles nodarbības, jo ir viegli sarunāt vairāk Bībeles nodarbību, nekā viņi spētu vadīt.

Mēs uzslavējam viņu franču valodas prasmi. Bens atzīst, ka pēc sešiem misionāru kalpošanā pavadītiem gadiem viņi ar Karenu ir samērā labi apguvuši franču valodu. Tiesa, iemācīties jaunu valodu nebija viegli, viņš saka, bet neatlaidība ir atalgojusies.

Pusvienos visi misionāri sanāk kopā uz pusdienām. Mēs uzzinām, ka katru dienu kādam misionāram ir pienākums gatavot brokastis un pusdienas un pēc tam mazgāt traukus. Šodien viena no misionārēm ir pagatavojusi ļoti garšīgu ēdienu  — ceptu vistu ar frī kartupeļiem un tomātu salātiem, kas viņai īpaši labi padodas.

Kādi ir Bena un Karenas pēcpusdienas plāni? Viņi paskaidro, ka visā zemē no vieniem līdz trijiem pēcpusdienā cilvēki kaut kur patveras no saules, tāpēc misionāri daļu šī laika parasti izmanto, lai studētu vai nosnaustos. Mūs nepārsteidz Karenas vārdi, ka jaunie misionāri ātri pielāgojas šim paradumam.

Pēc atpūtas mēs atgriežamies kalpošanā. Kāds ieinteresēts vīrietis, ko Bens jau kādu laiku mēģina satikt, joprojām nav mājās, bet uz Bena plaukšķināšanu atsaucas divi jaunieši. Viņi pastāsta, ka mājas saimnieks ir pieminējis Bena apmeklējumus un stingri piekodinājis, lai viņi palūdz grāmatu Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi, ar kuras palīdzību var studēt Bībeli. Mēs ar prieku viņiem iedodam šo grāmatu. Pēc tam mēs dodamies uz autobusu, lai brauktu pie kādas sievietes, kurai Karena māca Bībeli.

Kamēr mēs braucam pa pārpildītajām ielām, Karena pastāsta, ka viņa šo sievieti bija satikusi taksometrā, kurā bez viņām bija vēl vairāki pasažieri. Karena viņai bija iedevusi bukletu, ko palasīt brauciena laikā. Sieviete to izlasījusi un palūgusi vēl kādu. Otrais buklets viņu vēl vairāk ieinteresējis. Brauciena beigās Karena apsolījusi viņu apciemot mājās, un vēlāk misionāre uzsākusi ar viņu studēt Bībeli, izmantojot brošūru Ko Dievs no mums prasa?. Šodien jāapskata piektā nodarbība.

Šīsdienas kalpošana mums ir sagādājusi daudz prieka, bet mūsu prātus joprojām nodarbina daži jautājumi par misionāru dzīvi. Bens ar Karenu mums apsola, ka, pārradušies mājās, viņi pagatavos nelielu maltīti un atbildēs uz mūsu jautājumiem.

Kā misionāri nepagurst

Mielodamies ar ceptām olām, franču maizi un sieru, mēs uzzinām vairāk par misionāru dzīvi. Pirmdienu misionāri parasti atvēl atpūtai un personiskām darīšanām. Vairums misionāru šajā dienā raksta vēstules tuviniekiem un draugiem. Ziņas no mājām viņiem ir ļoti dārgas, un misionāriem ārkārtīgi patīk gan rakstīt, gan saņemt vēstules.

Tā kā misionāri dzīvo un strādā cieši kopā, viņiem ir svarīgi uzturēt labu domu apmaiņu, ko sekmē kopīgi pavadīts laiks un garīgu jautājumu apspriešana. Tāpēc misionāri ne tikai regulāri studē Bībeli personiski, bet arī katru pirmdienas vakaru kopīgi iedziļinās Bībelē ar žurnāla Sargtornis palīdzību. Bens norāda, ka misionāriem ir atšķirīga pagātne un, dzīvojot kopā, neizbēgami rodas nelielas domstarpības, bet tāds garīgs pasākums kā kopīgas Bībeles studijas palīdz saglabāt mierīgu, saskanīgu gaisotni. Bens uzsver, ka tāpat ir labi, ja misionāri nav pārmēru jūtelīgi.

Arī pazemībai ir liela nozīme. Misionāri tiek sūtīti uz svešām zemēm, nevis lai citi  viņiem kalpotu, bet lai viņi paši kalpotu citiem. Mūsu draugi atzīmē, ka jebkurā valodā vieni no visgrūtāk ”izrunājamiem” vārdiem ir ”Lūdzu, piedod”. Īpaši grūti tos esot izteikt tad, ja jāatvainojas par kaut ko tādu, kas pateikts vai izdarīts nejauši. Bens mums atgādina par Abigailu, kas atvainojās par sava vīra rupjo uzvedību un nolīdzināja situāciju, kas būtu varējusi pāraugt milzu nelaimē. (1. Samuēla 25:23—28.) Labam misionāram ir jāprot ”turēt mieru” ar citiem. (2. Korintiešiem 13:11.)

Reizi mēnesī notiek sapulce, kurā misionāri pārrunā jautājumus, kas skar dzīvi misionāru mājā, un izmaiņas dežūru grafikā. Pēc sapulces tiek pasniegts speciāli sagatavots saldais ēdiens. Mēs nospriežam, ka tas ir ļoti praktisks un arī patīkams pasākums.

Pēc vakariņām mēs dodamies nelielā ekskursijā pa misionāru māju. Mēs ievērojam, ka tā gan ir pavisam vienkārša, bet uzturēta nevainojamā kārtībā. Tajā ir ledusskapis, veļas mazgājamā mašīna un plīts. Karena pastāsta, ka tādās tropu zemēs kā šī Rietumāfrikas valsts misionāru mājās mēdz būt arī gaisa kondicionētāji. Laba dzīvesvieta, pilnvērtīgs uzturs un vienkārši piesardzības pasākumi palīdz misionāriem saglabāt labu veselību un spēkus, kas nepieciešami sekmīgai kalpošanai.

Pievērst uzmanību pozitīvajam

Redzētais mūs ir dziļi iespaidojis. Varbūt arī mēs esam piemēroti misionāru darbam? Kā lai mēs to zinām? Draugi mums dod vielu pārdomām.

Pirmkārt, viņi uzsver, kristiešu misionāri nedodas meklēt piedzīvojumus. Misionāri meklē godprātīgus cilvēkus, kas vēlas uzzināt par Dieva brīnišķīgajiem solījumiem. Viņi sludina vismaz 140 stundas mēnesī, tāpēc svarīgs priekšnoteikums, lai kļūtu par misionāru, ir mīlestība pret tīruma kalpošanu.

”Bet kā ir ar čūskām, ķirzakām un kukaiņiem?” mēs gribam zināt. Bens atbild, ka daudzās vietās, uz kurām tiek nosūtīti misionāri, to netrūkst, bet misionāri pie tiem pierod. Viņš piebilst, ka katrai vietai piemīt sava pievilcība un ar laiku misionāri iemācās pievērst uzmanību pozitīvajiem aspektiem. Drīz apstākļi, kas tika uzskatīti par ”atšķirīgiem”, kļūst ierasti un dažreiz pat patīkami. Kādai misionārei pēc daudziem Rietumāfrikā pavadītiem gadiem personisku pienākumu dēļ bija jāatgriežas mājās, un viņa atzina, ka atstāt norīkojuma vietu ir bijis daudz grūtāk nekā aizbraukt no dzimtās zemes pirms daudziem gadiem. Vieta, kur viņa kalpoja par misionāri, bija kļuvusi par viņas mājām.

Vai jūs esat gatavi?

Bens ar Karenu mūs ir pamudinājuši uz dziļām pārdomām. Bet kā ir ar jums? Vai jūs kādreiz esat apsvēruši iespēju kļūt par misionāriem un sludināt svešā zemē? Ja tā ir, jūs, iespējams, esat tuvāk šim mērķim, nekā domājat. Viena no svarīgākajām prasībām ir mīlestība pret pilnas slodzes kalpošanu un vēlēšanās palīdzēt citiem. Atcerieties: misionāri nav pārcilvēki, viņi ir parasti vīrieši un sievietes. Viņi dara visu, kas ir viņu spēkos, lai paveiktu ļoti nozīmīgu darbu.

[Attēli 27. lpp.]

Katras dienas sākumā tiek apspriests Bībeles pants

[Attēli 28., 29. lpp.]

Āfrikas ainavas

[Attēls 29. lpp.]

Misionāra kalpošana sniedz lielu gandarījumu