Dzīvesstāsts

Bagāta dzīve, kas aizvadīta, kalpojot Jehovam

PASTĀSTĪJIS RASELS KURCENS

Es esmu nācis pasaulē 1907. gada 22. septembrī — septiņus gadus pirms trauksmainā laikmeta, ko ievadīja Pirmais pasaules karš. Mūsu ģimene bija kādā īpašā veidā bagāta. Kad būsiet nedaudz uzzinājuši par mūsu ģimenes vēsturi, es domāju, jūs man piekritīsiet.

BŪDAMA vēl maza meitene, mana vecmāmiņa centās noskaidrot patiesību par Dievu. Līdz pusaudža vecumam viņa jau bija apmeklējusi vairāku reliģiju baznīcas savā dzimtajā pilsētā Špīcā (Šveice). 1887. gadā, dažus gadus pēc tam, kad viņa bija apprecējusies ar manu vectēvu, viņu ģimene pievienojās imigrantu plūsmai, kas devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Viņi apmetās uz dzīvi Ohaio štatā, kur ap 1900. gadu vācu valodā izdotās Čārlza Teiza Rasela grāmatas ”Laiks ir klāt” lappusēs vecmāmiņa beidzot atrada dārgumu, ko tik ilgi bija meklējusi. Lasot šo grāmatu, viņa drīz vien saprata, ka ir atradusi Bībeles patiesību. Kaut arī viņas angļu valodas zināšanas bija gluži niecīgas, viņa pasūtīja žurnālu Sargtornis angļu valodā. Ar šī žurnāla palīdzību viņa ne tikai vairoja savas Bībeles patiesības zināšanas, bet arī iemācījās angļu valodu. Diemžēl vectēvam par garīgiem jautājumiem nebija tādas intereses kā viņai.

No viņu 11 bērniem vecmāmiņas atrasto dārgumu novērtēja divi dēli — Džons un Ādolfs. Džons bija mans tēvs; viņš kristījās 1904. gadā Sentluisā (Misūri štatā), Bībeles pētnieku kongresā. Tā kā Bībeles pētnieki (tagad Jehovas liecinieki) lielākoties nebija bagāti cilvēki, kongress bija ieplānots pasaules izstādes laikā, lai brāļi uz Sentluisu ar vilcienu varētu atbraukt par zemāku cenu. 1907. gadā kongresā, kas norisinājās Niagarafolsā (Ņujorkas štatā), kristījās arī tēvocis Ādolfs. Viņi abi ar tēvu dedzīgi stāstīja citiem to, ko bija uzzinājuši no Bībeles, un ar laiku kļuva par pilnas slodzes kalpotājiem, kurus tagad sauc par pionieriem.

Kad 1907. gadā piedzimu es, mana ģimene jau bija garīgā ziņā bagāta. (Salamana Pamācības 10:22.) 1908. gadā mani vecāki, Džons un Ida, paņēma mani, nepilnu gadu vecu zīdaini, līdzi uz Putinbeju (Ohaio štatā), kur notika kongress ”Pretī uzvarai”. Kongresa priekšsēdētājs bija Džozefs Raterfords, kurš tolaik pildīja ceļojošā kalpotāja pienākumus. Kad pirms dažām nedēļām brālis Raterfords bija apmeklējis Daltonu (Ohaio štatā), viņš bija ciemojies mūsu mājā un vietējiem Bībeles pētniekiem teicis runas.

Protams, šie notikumi man pašam nav palikuši atmiņā, toties es atceros 1911. gada kongresu, kas notika Mērilendas štata pilsētā Mauntinleikparkā. Tur es un mana māsa Estere iepazināmies ar Čārlzu Teizu Raselu, kurš tajā laikā pārraudzīja Bībeles pētnieku veikto sludināšanas darbu visā pasaulē.

1914. gada 28. jūnijā — dienā, kad Sarajevā tika noslepkavots erchercogs Ferdinands un viņa sieva un pasaule tika ierauta karā, — mūsu ģimene atradās Kolumbusā (Ohaio štatā), kur mierīgi noritēja kongress. Jau kopš agras bērnības man bija izdevība piedalīties daudzos Jehovas tautas kongresos. Daži no tiem bija nelieli, kur sapulcējās ap simt cilvēku, savukārt citi bija ļoti plaši un norisinājās pasaules lielākajos stadionos.

Mūsu mājas — garīgās dzīves centrs

Laikposmā no 1908. līdz 1918. gadam mūsu mājās Daltonā, kas atradās pusceļā starp Pitsburgu (Pensilvānijas štatā) un Klīvlendu (Ohaio štatā), regulāri notika nelielas Bībeles pētnieku draudzes sapulces. Pie mums viesmīlīgi tika uzņemti daudzi ceļojošie oratori. Atbraukuši vieglajos ratos un piesējuši zirgu aiz staļļa, viņi dalījās ar klātesošajiem interesantos gadījumos un citos garīgos dārgumos. Mēs no šiem apmeklējumiem guvām lielu uzmundrinājumu.

 Mans tēvs bija skolotājs, bet viņa sirds piederēja pašam svarīgākajam izglītošanas darbam, proti, kristīgajai kalpošanai. Viņš mācīja savai ģimenei par Jehovu, un mēs katru vakaru visi kopā lūdzām Dievu. 1919. gada pavasarī tēvs pārdeva mūsu zirgu un ratus un par 175 dolāriem nopirka 1914. gada izlaiduma automašīnu ”Ford”, lai sludinot varētu apmeklēt vairāk cilvēku. 1919. un 1922. gadā mēs ar šo automašīnu braucām uz nozīmīgajiem Bībeles pētnieku kongresiem Ohaio štata pilsētā Sīdarpointā.

Sludināšanā piedalījās visa mūsu ģimene — mamma, tētis, es, Estere un mans jaunākais brālis. Es labi atceros pirmo reizi, kad kāds mājas iemītnieks man uzdeva jautājumu par Bībeli. Tolaik man bija septiņi gadi. ”Puisēn, kas ir Harmagedons?” vīrietis man vaicāja. Ar nelielu palīdzību no tēva puses es spēju vīrietim dot uz Bībeli balstītu atbildi.

Uzsāku pilnas slodzes kalpošanu

1931. gadā mūsu ģimene apmeklēja kongresu Kolumbusā, kur mēs ar sajūsmu pieņēmām jauno nosaukumu — Jehovas liecinieki. Notikušā saviļņots, Džons nolēma, ka mums abiem jāsāk kalpot par pionieriem. * Galu galā par pionieriem kļuvām ne tikai mēs, bet arī mamma, tētis un Estere. Cik ļoti mūsu ģimeni bagātināja tas, ka varējām vienoti sludināt labo vēsti par Dieva Valstību! Es vēl joprojām pateicos Jehovam, ka viņš mums deva šādu svētību. Taču mūs gaidīja vēl vairāk prieka.

1934. gada februārī es pārcēlos uz Bruklinu (Ņujorka) un sāku kalpot Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē, ko sauc par Bēteli. Džons man pievienojās pēc pāris nedēļām. Līdz 1953. gadam, kad viņš apprecēja Džesiju, mēs dzīvojām vienā istabā.

Kad mēs ar Džonu bijām pārcēlušies uz Bēteli, mūsu vecāki kalpoja par pionieriem dažādās valsts malās, un Estere ar savu vīru Džordžu Rīdu bija kopā ar viņiem. Pionieru kalpošanu mūsu vecāki turpināja līdz pat savu zemes gaitu beigām 1963. gadā. Esterei un viņas vīram ar laiku piedzima bērni, un tagad viņiem ir liela ģimene, kuru es no visas sirds mīlu.

Darbs un sabiedrība Bētelē

Džons izmantoja savas profesionālās iemaņas, lai Bētelē kopā ar citiem brāļiem gatavotu pārnēsājamos patafonus. Tūkstošiem Jehovas liecinieku tos izmantoja, sludinot pa mājām. Tāpat Džons palīdzēja konstruēt un izgatavot mašīnas individuālajiem pasūtītājiem domāto žurnālu iesaiņošanai un adrešu uzlīmēšanai.

Mans darbs Bētelē sākās grāmatsietuvē. Vairāki no brāļiem, kas, būdami tādi paši jaunieši kā es, tolaik strādāja fabrikā, vēl joprojām uzticīgi kalpo Bētelē. To vidū ir Kerijs Bārbers un Roberts Hacfelds. Tāpat ar vislabākajām atmiņām es atceros savus darbabiedrus, kas tagad jau ir miruši, — Neitanu Noru, Karlu Kleinu, Laimenu Svinglu, Klausu Jensenu, Grāntu Sūteru, Georgu Gangasu, Orinu Hibardu, Džonu Siorasu, Robertu Peinu, Čārlzu Fekelu, Beno Burčiku un Džonu Periju. Viņi darīja savu darbu gadu no gada, nežēlodamies un negaidīdami ”paaugstinājumu”. Taču, organizācijai augot, vairākiem no šiem lojālajiem, ar garu svaidītajiem kristiešiem tikai uzticēta lielāka atbildība. Daži no viņiem pat kļuva par Jehovas liecinieku Vadošās padomes locekļiem.

Strādājot kopā ar šiem pašaizliedzīgajiem brāļiem, es iemācījos kaut ko ļoti svarīgu: pasaulīgā darbā strādnieki par savu darbu saņem atlīdzību naudā, savukārt, kalpojot Bētelē, cilvēks gūst bagātas garīgas svētības un vienīgi garīgi noskaņoti vīrieši un sievietes spēj novērtēt šādu atlīdzību. (1. Korintiešiem 2:6—16.)

Neitans Nors, kurš Bētelē bija ieradies 1923. gadā, vēl būdams pavisam jauns, trīsdesmitajos gados bija fabrikas pārraugs. Viņš  katru dienu ieradās fabrikā un sasveicinājās ar visiem strādniekiem. Mēs, kas Bētelē bijām sākuši strādāt nesen, ļoti novērtējām šādu uzmanību. Kad 1936. gadā no Vācijas tika atsūtīta jauna iespiedmašīna un vairāki jauni brāļi smagi pūlējās, cenzdamies to samontēt, brālis Nors uzvilka kombinezonu un strādāja kopā ar viņiem vairāk nekā mēnesi, līdz mašīna bija darba kārtībā.

Brālis Nors spēja tik ilgi un smagi strādāt, ka lielākā daļa no mums nevarēja viņam turēties līdzi. Taču viņš prata arī atpūsties. Pat pēc tam, kad 1942. gada janvārī brālis Nors sāka pārraudzīt Jehovas liecinieku sludināšanas darbu visā pasaulē, viņš laiku pa laikam uzspēlēja beisbolu ar Bēteles ģimenes locekļiem un Gileādas skolas audzēkņiem skolas teritorijā netālu no Sautlānsingas (Ņujorkas štats).

1950. gada aprīlī Bēteles ģimene pārcēlās uz jauno desmitstāvu dzīvojamo ēku Kolumbijahaitsā 124 (Bruklina, Ņujorka). Tajā bija liela ēdamzāle, tāpēc uz maltītēm mēs varējām sanākt visi kopā. Trīs gadus, kamēr tika celta šī ēka, mums nebija iespējas pulcēties uz rīta pielūgsmes programmu, tāpēc šī iekārtojuma atjaunošana mums sagādāja lielu prieku. Brālis Nors man ierādīja vietu viņam blakus pie programmas vadītāja galda, un es varēju viņam palīdzēt atcerēties to Bēteles strādnieku vārdus, kuri mūsu ģimenē bija ienākuši nesen. Šajā vietā es rīta pielūgsmes un brokastu laikā sēdēju 50 gadus. 2000. gada 4. augustā šī ēdamzāle tika slēgta, un tagad mana vieta ir vienā no atjaunotajām ēdamzālēm bijušajā viesnīcā Towers.

Piecdesmitajos gados es kādu laiku strādāju ar linotipa mašīnu, gatavojot salikuma rindas, no kurām tika veidotas teksta iespiedformas slejas. Nevarētu teikt, ka šis darbs man bija sevišķi tuvu pie sirds, taču šī darba pārraugs Viljams Pītersons pret mani izturējās tik labi, ka strādāju ar patiku. Kad 1960. gadā radās vajadzība pēc brīvprātīgajiem strādniekiem, lai nokrāsotu jauno dzīvojamo ēku Kolumbijahaitsā 107, es ar prieku pieteicos palīdzēt šī nama sagatavošanā mūsu augošajai Bēteles ģimenei.

Neilgi pēc tam, kad bija pabeigta šīs ēkas krāsošana, man par patīkamu pārsteigumu, man tika uzticēts pienākums sagaidīt Bēteles viesus. Pēdējie 40 gadi, ko pavadīju, strādājot par vestibila dežurantu, bija brīnišķīgākie no visiem, ko esmu kalpojis Bētelē. Vienalga, vai pa Bēteles durvīm ienāca viesi vai jauni Bēteles ģimenes locekļi, es ar saviļņojumu domāju, cik labus augļus ir nesis mūsu kopīgais darbs Valstības labā.

Uzcītīgi Bībeles pētnieki

Bēteles ģimenes garīgā labklājība ir izskaidrojama ar to, ka tās locekļi mīl Bībeli. Īsi pēc ierašanās Bētelē es pavaicāju Emmai Hamiltonei, kas strādāja par korektori, cik reižu viņa ir izlasījusi Bībeli. ”Trīsdesmit piecas,” viņa atbildēja, ”un pēc tam man sajuka skaits.” Savukārt Antons Kerbers, kas arī tajā laikā strādāja Bētelē, mēdza sacīt: ”Nekad neturi Bībeli tālāk kā rokas stiepiena attālumā.”

Pēc brāļa Rasela nāves 1916. gadā viņa organizatoriskos pienākumus sāka pildīt Džozefs Raterfords. Brālis Raterfords bija prasmīgs un pieredzējis orators, un, pēc profesijas būdams jurists, viņš pārstāvēja Jehovas lieciniekus Amerikas Savienoto Valstu Augstākajā tiesā. 1942. gadā, kad brālis Raterfords nomira, viņa vietu ieņēma brālis Nors. Viņam savukārt oratora spēju attīstīšana prasīja lielas pūles. Tā kā mēs dzīvojām gandrīz blakus, es bieži dzirdēju, kā viņš mēģina savas runas, atkārtodams tās atkal un atkal. Viņa pūles atalgojās, un ar laiku viņš kļuva par ļoti labu oratoru.

1942. gada februārī brālis Nors palīdzēja izveidot programmu, kuras mērķis bija palīdzēt Bētelē strādājošajiem brāļiem izkopt  savu mācītprasmi un runas māku. Galvenā uzmanība tajā tika pievērsta Bībeles padziļinātai izpētei un runāšanai auditorijas priekšā. Sākumā ikvienam no mums tika uzdots sagatavot īsu runu par kādu no Bībelē minētajiem cilvēkiem. Mana pirmā runa bija par Mozu. 1943. gadā līdzīga skola tika izveidota Jehovas liecinieku draudzēs, un tā darbojas līdz pat šai dienai. Bētelē galvenā uzmanība joprojām tiek pievērsta Bībeles zināšanu padziļināšanai un efektīvu mācīšanas paņēmienu apgūšanai.

1943. gada februārī savu darbību uzsāka Gileādas misionāru skola. Tagad šo skolu ir absolvējušas jau 111 grupas. Savā 58 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā Gileādas skola ir sagatavojusi vairāk nekā 7000 cilvēku misionāru kalpošanai pa visu pasauli. 1943. gadā, kad šī skola tika nodibināta, visā pasaulē bija tikai 100 000 Jehovas liecinieku, bet tagad labo vēsti par Dieva Valstību sludina vairāk nekā 6 000 000!

Atzinība par savu garīgo mantojumu

Īsi pirms Gileādas skolas izveidošanas trīs brāļus no Bēteles, viņu vidū arī mani, norīkoja apmeklēt draudzes visā Amerikas Savienoto Valstu teritorijā. Mēs draudzēs uzturējāmies dienu, dažas dienas vai pat nedēļu, lai tās garīgi stiprinātu. Tolaik mūsu nosaukums bija ”kalpi brāļiem”, bet pēc tam tas tika nomainīts ar terminu ”rajona kalpotāji” jeb ”rajona pārraugi”. Neilgi pēc Gileādas skolas atklāšanas mani lūdza atgriezties Bētelē un piedalīties dažu grupu mācīšanā. Otrajai līdz piektajai grupai es biju pastāvīgais pasniedzējs, bet četrpadsmitajai — pastāvīgā pasniedzēja aizstājējs. Atkārtodams kopā ar studentiem mūsdienu Jehovas organizācijas vēstures ievērojamākos notikumus, no kuriem daudzus  biju vērojis savām paša acīm, es vēl augstāk novērtēju savu garīgo mantojumu.

Gadu gaitā man ir bijusi priekšrocība apmeklēt daudzus Jehovas tautas starptautiskos kongresus. 1963. gadā es apceļoju pasauli kopā ar vairāk nekā 500 kongresa ”Mūžīgā labā vēsts” delegātiem. Tāpat neaizmirstami ir kongresi, kas 1989. gadā norisinājās Varšavā (Polija), 1990. gadā Berlīnē (Vācija) un 1993. gadā Maskavā (Krievija). Katrā no tiem es iepazinos ar vairākiem brāļiem un māsām, kas bija izturējuši gadu desmitiem ilgas vajāšanas nacistu režīma, komunistiskā režīma vai šo abu režīmu laikā. Cik ļoti viņu pieredzētais stiprināja manu ticību!

Mana dzīve, ko esmu aizvadījis, kalpojot Jehovam, ir bijusi patiešām bagāta. Jehova man nemitīgi ir devis arvien jaunas un jaunas garīgas svētības. Un, atšķirībā no materiālām vērtībām, jo vairāk šajās bagātībās dalās, jo vairāk to kļūst. Man ir gadījies dzirdēt brāļus un māsas sakām, kaut viņi nebūtu uzauguši Jehovas liecinieku ģimenē. Viņi domā, ka tad, ja viņi būtu pieredzējuši, ko nozīmē dzīve ārpus Dieva organizācijas, viņi vēl augstāk novērtētu Bībeles patiesību.

Es vienmēr jūtu satraukumu, kad dzirdu jauniešus tā runājam, jo patiesībā viņi ar to pasaka, ka labāk ir uzaugt bez zināšanām par Jehovu. Viņi neapzinās, ka cilvēkiem, kas iepazīst Bībeles patiesību vēlāk savā dzīvē, ir grūti jācīnās, lai atbrīvotos no daudziem sliktiem paradumiem un nepareiza domāšanas veida. Es esmu dziļi pateicīgs saviem vecākiem, ka viņi savus trīs bērnus ir izaudzinājuši saskaņā ar Dieva taisnīgajiem ceļiem. Džons saglabāja uzticību Jehovam līdz pat savai nāvei 1980. gada jūlijā, un Estere vēl joprojām uzticīgi kalpo Dievam.

Es ar sirsnību atceros daudzos kristīgos brāļus un māsas, ar kuriem mani gadu gaitā ir saistījušas ciešas draudzības saites. Ir jau pagājuši vairāk nekā 67 gadi, kopš es kalpoju Bētelē. Es nekad neesmu bijis precējies, bet man ir daudz dēlu, meitu un mazbērnu garīgā ziņā. Un es ar prieku domāju par mūsu pasaules mēroga garīgo ģimeni, kurai ir piepulcējušies tik daudz jaunu un dārgu brāļu un māsu, kas man vēl jāiepazīst. Cik patiesi ir vārdi: ”Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu.”! (Salamana Pamācības 10:22.)

[Zemsvītras piezīme]

 [Attēls 20. lpp.]

No kreisās: tēvs ar manu brāli Džonu klēpī, Estere, es un māte

[Attēli 23. lpp.]

Mācot Gileādā; 1945. gads

Augšā pa labi: Gileādas skolas pasniedzēji Eduardo Kellers, Frederiks Frencs, es un Alberts Šrēders

[Attēls 24. lpp.]

Pārdomājot savu bagāto dzīvi, kas aizvadīta, kalpojot Jehovam