Kāpēc Jēzus ir mūsu glābējs

”Jēzus mūs glābj”, ”Jēzus ir mūsu glābējs” — šādus un tamlīdzīgus uzrakstus daudzās valstīs var lasīt uz namu sienām un sabiedriskās vietās. Miljoniem cilvēku no sirds tic, ka Jēzus ir viņu glābējs. Uz jautājumu ”Kādā ziņā Jēzus mūs glābj?” cilvēki parasti atbild: ”Jēzus par mums ir atdevis dzīvību,” — vai: ”Jēzus ir nomiris par mūsu grēkiem.” Tā ir taisnība — Jēzus nāve tiešām ir nodrošinājusi cilvēkiem glābšanu. Bet kā viens cilvēks ar savu nāvi varēja izpirkt visu cilvēku grēkus? Kā jūs atbildētu uz jautājumu: ”Kā Jēzus ar savu nāvi mūs varēja izglābt?”

BĪBELES atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša, taču ļoti nozīmīga. Lai to pilnībā izprastu, ir svarīgi ņemt vērā, ka ar Jēzus dzīvi un nāvi tika atrisināta kāda ārkārtīgi sarežģīta problēma. Tikai tad kļūst skaidrs, cik liela ir Jēzus upura vērtība.

Dievs sūtīja Jēzu atdot savu dzīvību tādēļ, lai labotu situāciju, kas bija radusies, kad pirmais cilvēks Ādams izdarīja grēku. Sākumā Ādams un viņa sieva bija pilnīgi cilvēki un dzīvoja brīnišķīgajā Ēdenes dārzā. Dievs viņiem bija uzticējis  svarīgu darbu — rūpēties par paradīzes dārzu, kurā viņi dzīvoja, un par visu dzīvo radību uz zemes. Ar laiku cilvēkiem bija jāpiepilda visa zeme un jāpārvērš tā par paradīzi. (1. Mozus 1:28.) Pirmajiem cilvēkiem neapšaubāmi bija uzticēts patīkams un aizraujošs darbs. Turklāt daudz prieka viņiem varēja sagādāt tuvās attiecības vienam ar otru. (1. Mozus 2:18.) Ādamam un Ievai nekā netrūka, un viņu priekšā bija mūžīga nākotne.

Lai gan ir grūti iedomāties, kā Ādams un Ieva varēja sagrēkot, tomēr viņi to izdarīja. Viņi sacēlās pret savu Radītāju — Dievu Jehovu. Kāda garīga būtne, kas tiek saukta par Sātanu Velnu, izmantoja čūsku un ar viltu panāca, ka Ieva nepaklausa Jehovam, un Ādams sekoja savas sievas piemēram. (1. Mozus 3:1—6.)

Par to, kas notiks ar Ādamu un Ievu, nevarēja būt ne mazāko šaubu. Radītājs bija skaidri norādījis, kādas būs nepaklausības sekas, sacīdams: ”No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:16, 17.) Bet pastāvēja kāds jautājums, kas bija jānoskaidro.

Cilvēce sarežģītas problēmas priekšā

Pirmo cilvēku grēks radīja sarežģītu problēmu visai cilvēcei. Tā kā Ādams sākumā bija pilnīgs cilvēks, arī viņa bērni varēja būt pilnīgi cilvēki, kam būtu iespēja dzīvot mūžīgi. Bet Ādamam vēl nebija pēcnācēju, kad viņš izdarīja grēku un saņēma spriedumu: ”Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.” (1. Mozus 3:19.) Tātad pēc tam, kad Ādams bija sagrēkojis un, saskaņā ar Dieva brīdinājumu, saņēmis nāves spriedumu, līdz ar viņu nāvei tika nolemti visi cilvēki.

Daudzus gadsimtus pēc Ādama nāves apustulis Pāvils rakstīja, ka ”viena cilvēka [Ādama] vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši”. (Romiešiem 5:12.) Cilvēki būtu varējuši mūžīgi dzīvot nevainojamos apstākļos, taču Ādama grēka dēļ viņus gaidīja slimības, novecošana un nāve.

Kāds droši vien teiks, ka tas nav taisnīgi. No Dieva taču atteicās Ādams — kāpēc tad iespēja dzīvot mūžīgi un laimīgi ir liegta mums? Piemēram, nebūtu taču taisnīgi, ja dēls tiktu notiesāts par to, ka viņa tēvs ir nozadzis automašīnu. Dēlam būtu pamatots iemesls protestēt, jo viņš nav noziedzies. (5. Mozus 24:16.)

Ļoti iespējams, Sātans, mudinot Ādamu un Ievu uz grēku, cerēja radīt Dievam neatrisināmu problēmu. Velns bija īstenojis savus ļaunos plānus pašā cilvēces pastāvēšanas sākumā, kamēr pirmie cilvēki vēl nebija radījuši pēcnācējus. Kad Ādams sagrēkoja, radās svarīgs jautājums: kas notiks ar Ādama un Ievas bērniem?

Dievs Jehova rīkojās taisnīgi. ”Nekad Dievs nedomā darīt ļaunu, nedz tas Visuvarenais — viltu!” reiz izsaucās taisnīgais Ēlihus. (Ījaba 34:10.) Savukārt pravietis Mozus par Jehovu teica: ”Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.” (5. Mozus 32:4.) Problēmu,  ko bija radījis Ādama grēks, Dievs atrisināja tā, lai mums būtu iespēja dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes.

Nevainojams problēmas risinājums

Par to, kā Dievs bija nolēmis atrisināt grēka radītās problēmas, liecina spriedums, ko viņš paziņoja Sātanam Velnam. Jehova Sātanam teica: ”Es celšu ienaidu starp tevi un sievu [Dieva debesu organizāciju], starp tavu dzimumu [Sātana pārvaldīto pasauli] un sievas dzimumu [Jēzu Kristu]. Tas tev [Sātanam] sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī [panāksi Jēzus nāvi].” (1. Mozus 3:15.) Šajā paziņojumā — pirmajā pravietojumā, kas pierakstīts Bībelē, — Jehova norādīja, ka viņš sūtīs uz zemi savu Dēlu, kas kļūs par pilnīgo cilvēku Jēzu un mirs, būdams bezgrēcīgs.

Kāpēc Dievs nolēma, ka jāmirst pilnīgam cilvēkam? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatceras, ka sods par Ādama grēku bija nāve. (1. Mozus 2:16, 17.) Kā rakstīja apustulis Pāvils, nāve ir ”grēka alga”. (Romiešiem 6:23.) Ādamam bija dota dzīvība, bet viņš izvēlējās grēku un tāpēc zaudēja savu dzīvību. (1. Mozus 3:19.) Turklāt Ādama grēka dēļ nāvei bija nolemta visa cilvēce. Lai cilvēkus atbrīvotu no grēkiem, kādam bija jāatdod sava dzīvība. Bet vai bija kāds cilvēks, kura nāve varētu kompensēt visu cilvēku grēkus?

Likumā, ko Dievs senatnē bija devis Izraēla tautai, bija prasīts ”likt dzīvību pret dzīvību”. (2. Mozus 21:23.) Saskaņā ar šo taisnīgo principu dzīvībai, kas spētu izpirkt cilvēces grēkus, bija jābūt līdzvērtīgai tai dzīvībai, ko zaudēja Ādams. Grēka algu varēja samaksāt vienīgi ar pilnīga cilvēka dzīvību. Šāds cilvēks bija Jēzus. Tikai Jēzus varēja dot atbilstošu ”atpirkuma maksu” un glābt Ādama pēcnācējus. (1. Timotejam 2:6; Romiešiem 5:16, 17.)

Jēzus nāves izcilā nozīme

Ādama nāve bija pelnīta, jo viņš mira izdarītā grēka dēļ. Turpretī Jēzus mira, būdams bezgrēcīgs, tāpēc viņa nāvei ir ārkārtīgi liela nozīme. Dievs Jehova varēja pieņemt Jēzus pilnīgo dzīvību kā izpirkuma maksu par grēcīgā Ādama pēcnācējiem, kas izvēlēsies paklausību Dievam. Uz Jēzus upura pamata mums tiek piedoti grēki, ko esam darījuši pagātnē, taču tas vēl nav viss. Ja tas būtu vienīgais, ko mēs gūtu no viņa upura, mums tomēr nebūtu cerības uz nākotni. Mēs taču pieļausim kļūdas arī turpmāk, jo esam grēcīgi kopš dzimšanas. (Psalms 51:7.) Bet Jēzus nāve mums dod iespēju reiz sasniegt pilnību, ko Jehova sākotnēji bija paredzējis visiem Ādama un Ievas pēcnācējiem, un mums jābūt par to pateicīgiem.

Ādamu varētu salīdzināt ar tēvu, kas ir nomiris, atstādams saviem bērniem tādu parādu (grēku), kuru viņi paši nekad nespētu atdot. Savukārt Jēzu varētu salīdzināt ar labu tēvu, kas pēc nāves ir atstājis bērniem milzīgu mantojumu — ar to pietiek, lai dzēstu Ādama atstāto parādu un lai mēs varētu dzīvot mūžīgi. Jēzus ne vien izpirka mūsu grēkus, bet arī nodrošināja mums brīnišķīgu nākotni.

Jēzus ir mūsu glābējs tāpēc, ka viņš nomira par mums. Dzīvībai, ko viņš atdeva, ir ārkārtīgi liela vērtība. Dievs sagādāja Jēzus upuri, lai novērstu Ādama grēka sekas, un, kad to saprotam, stiprinās mūsu ticība Jehovam un viņa taisnīgumam. Jēzus nāve visiem, ”kas viņam tic”, ir nodrošinājusi iespēju būt brīviem no grēka, slimībām, novecošanas un nāves. (Jāņa 3:16.) Mums ir pamatots iemesls pateikties Dievam, ka viņš ar tādu mīlestību ir parūpējies par mūsu glābšanu.

[Attēls 5. lpp.]

No Ādama cilvēce ir mantojusi grēku un nāvi

[Attēls 6. lpp.]

Jehova nodrošināja nevainojamu problēmas risinājumu