Valstības sludinātāji stāsta

”Jūs esat sajaukusi telefona numuru”

DIENVIDĀFRIKAS Republikā, Johannesburgā, Leslija un Kerolaina pēc kārtas sludināja pa telefonu cilvēkiem, kas dzīvo veco ļaužu namā, kur nepiederošas personas netiek ielaistas. Viņas sazvanīja tikai dažus cilvēkus, un tiem nebija intereses par kristīgo vēsti, bet tad Kerolainai atbildēja kāda sieviete.

”Vai B. kundze?” jautāja Kerolaina.

”Ak, nē,” atskanēja patīkama balss, ”es esmu G. kundze. Jūs esat sajaukusi telefona numuru.”

Bet sievietes balss bija laipna, tāpēc Kerolaina turpināja: ”Tādā gadījumā, ļaujiet man, lūdzu, pastāstīt, ko es gribēju teikt B. kundzei.” Tad viņa sāka stāstīt par svētībām, ko tuvā nākotnē atnesīs Dieva Valstība. Pēc tam, kad viņas sarunāja, ka G. kundzei tiks nogādāta brošūra Ko Dievs no mums prasa?, G. kundze pajautāja: ”Starp citu, no kādas reliģijas jūs būtu?”

”Es esmu Jehovas lieciniece,” atbildēja Kerolaina.

”Nē, tikai ne to reliģiju! Es nedomāju vis, ka gribētu ar jums tikties.”

”Bet, G. kundze,” sacīja Kerolaina, ”šīs 20 minūtes es jums stāstīju par brīnišķīgu cerību, norādīdama, kas Bībelē teikts par to, ko Dieva Valstība drīzumā darīs cilvēku labā. Jūs bijāt tik priecīga, pat sajūsmināta, un vēlējāties uzzināt vairāk. Bet vai jūs patiešām zināt, kas ir Jehovas liecinieki? Piemēram, padomājiet: vai tad jūs meklētu palīdzību pie kāda mehāniķa, ja jūs būtu saslimusi? Tāpēc atļaujiet man pašai pastāstīt, kam tic Jehovas liecinieki.”

Pēc kāda klusuma brīža sieviete atbildēja: ”Laikam jums taisnība. Būtu labāk, ja jūs atnāktu. Bet tikai ņemiet vērā, ka jūs mani nekad nepievērsīsiet savai ticībai!”

”G. kundze, es nekad nevarētu jūs pievērst savai ticībai, pat ja to vēlētos,” paskaidroja Kerolaina. ”Vienīgi Jehova to var izdarīt.”

Tajā reizē, kad tika aiznesta brošūra, apciemojums noritēja veiksmīgi, un G. kundze (Betija) bija ar mieru satikties vēlreiz. Kad Kerolaina ieradās nākamreiz, Betija teica, ka ēdamzālē pastāstījusi citām sievietēm par savu sarunu ar Jehovas lieciniekiem. ”Kā tu to varēji?” viņas satraukti bija jautājušas. ”Viņi taču netic Jēzum!”

Kerolaina tūlīt atgādināja Betijai iepriekšējo sarunu par Dieva Valstību un vienu no apspriestajām domām.

”Kas būs Ķēniņš?” vaicāja Kerolaina.

”Kā — kas?! Jēzus!” atbildēja Betija.

”Protams,” teica Kerolaina un paskaidroja, ka Jehovas liecinieki uzskata Jēzu par Dieva Dēlu, nevis par personu, kas ir vienlīdzīga ar Dievu un ir trīsvienības daļa. (Marka 13:32; Lūkas 22:42; Jāņa 14:28.)

Betija bija dzīvespriecīgas dabas cilvēks. Taču, kā noskaidrojās pēc dažiem apmeklējumiem, viņai bija vēzis un viņa baidījās no nāves. ”Es vēlētos, kaut es agrāk būtu dzirdējusi par šiem solījumiem un man būtu tāda pati ticība Dievam kā jums,” viņa sacīja. Kerolaina viņu mierināja un parādīja Bībeles pantus, kuros paskaidrots, ka nāve ir kā dziļš miegs, no kura cilvēku var celt augšā. (Jāņa 11:11, 25.) Betiju tas ļoti uzmundrināja, un pašlaik viņa regulāri studē Bībeli. Viņa arī apmeklētu sapulces Valstības zālē, ja vien viņu nekavētu sliktā veselība.

Kerolaina atzīst: ”Es skaidri redzu, ka sludināšanas darbu vada eņģeļi, jo es satiku Betiju, kurai ir jau 89 gadi, tikai tāpēc, ka uzspiedu nepareizu telefona numuru.” (Atklāsmes 14:6.)