Lasītāju jautājumi

Vai Dieva pavēle, kas rakstīta Jeremijas 7:16, nozīmē, ka kristieši nedrīkst lūgt par cilvēku, kas izslēgts no kristiešu draudzes, jo nenožēlo savu rīcību?

Kad Jehova bija paziņojis spriedumu neuzticīgajai Jūdejai, viņš teica Jeremijam: ”Bet tu neaizlūdz par šo tautu un nenāc par tiem manā priekšā ne ar žēlabām, ne ar lūgšanu, nepūlies! Jo Es tevi tomēr nepaklausīšu.” (Jeremijas 7:16.)

Kāpēc Jehova aizliedza Jeremijam lūgt par izraēliešiem? Šī tauta klaji pārkāpa Dieva bauslību — viņi neuzskatīja par kaunu ”zagt, nokaut, laulību pārkāpt, nepatiesi zvērēt un kvēpināt Baālam un kalpot citiem dieviem”. Tāpēc Jehova teica neuzticīgajiem jūdiem: ”Es jūs atstumšu no sava vaiga, kā Es atstūmu visus jūsu brāļus, visu Ēfraima dzimumu!” Skaidrs, ka nebūtu pareizi, ja Jeremija vai kāds cits lūgtu Jehovam, lai viņš maina savu spriedumu. (Jeremijas 7:9, 15.)

Vēlāk apustulis Jānis rakstīja par to, kādas lūgšanas Dievs uzklausa. Vispirms viņš iedrošināja kristiešus: ”Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc viņa prāta.” (1. Jāņa 5:14.) Pievērsdamies lūgšanām par citiem, Jānis turpināja: ”Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un viņš tam dos dzīvību, proti tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz.” (1. Jāņa 5:16.) Arī Jēzus norādīja, ka ir tādi grēki, kas ”netiks piedoti”, proti, grēki pret svēto garu. (Mateja 12:31, 32.)

Vai tas nozīmē, ka visi, kas ir izslēgti no kristiešu draudzes, jo nenožēlo savu rīcību, ir izdarījuši ”nāves grēku” un tāpēc par viņiem  nedrīkst lūgt? Tā nevar apgalvot, jo dažos gadījumos pārkāpums var nebūt nāves grēks, bet to, vai tas ir vai nav nāves grēks, noteikt ir grūti. Raksturīgs piemērs ir Jūdejas ķēniņš Manase. Viņš cēla altārus viltus dieviem, upurēja savus dēlus, nodarbojās ar spiritismu un novietoja elka tēlu Jehovas templī. Bībelē norādīts, ka Manase un tauta rīkojās ”ļaunāk nekā pagānu tautas, kuŗas tas Kungs bija izdeldējis, Israēla bērniem ienākot”. Par to Jehova sodīja Manasi un ļāva viņu, važās iekaltu, aizvest gūstā uz Babilonu. (2. Ķēniņu 21:1—9; 2. Laiku 33:1—11.)

Lai arī Manases grēki bija tiešām lieli, vai tie bija nāves grēki? Šķiet, nē, jo tālāk Bībelē par viņu teikts: ”Kad viņš nu tā bija postā, tad viņš lūdza žēlastību no tā Kunga, sava Dieva, un viņš pārlieku zemojās savu tēvu Dieva priekšā un nemitīgi Viņu lūdza. Tad tas Kungs ļāvās pielūgties un uzklausīja viņa pazemīgo lūgšanu un pārveda to atkal Jeruzālemē viņa ķēniņa varas godā. Tad Manase atzina, ka tas Kungs patiesi ir Dievs.” (2. Laiku 33:12, 13.)

Tāpēc mums nevajadzētu pārsteidzīgi secināt: ja jau cilvēks ir izslēgts no draudzes, tātad viņš ir izdarījis nāves grēku. Reizēm ir nepieciešams laiks, lai atklātos cilvēka patiesais sirds stāvoklis. Patiesībā, kā bieži ir norādīts, viens no izslēgšanas mērķiem ir likt grēciniekam atjēgties un, cerams, nožēlot izdarīto grēku un atgriezties.

Tā kā šī cilvēka vairs nav draudzē, pārmaiņas viņa sirds nostājā pirmie ievēros viņa tuvinieki: dzīvesbiedrs vai ģimenes locekļi. Redzot šādas pārmaiņas, viņi var nospriest, ka pārkāpējs nav izdarījis nāves grēku. Viņi, iespējams, jutīs pamudinājumu lūgt, lai Jehova izturas pret grēcinieku saskaņā ar savu gribu un palīdz viņam gūt stiprinājumu no Dieva iedvesmotajiem vārdiem. (Psalms 44:22; Salamans Mācītājs 12:14.)

Lai arī dažiem draudzes locekļiem ir iespēja redzēt pietiekami daudz pierādījumu, ka grēcinieks ir nožēlojis izdarīto, tomēr visai draudzei nav šādas iespējas. Publiska lūgšana par pārkāpēju varētu daudzos izraisīt neizpratni, satraukumu vai pat kļūt kādam par klupšanas akmeni. Tāpēc kristiešiem, kas vēlas lūgt par grēcinieku, tas jādara tikai personiskās lūgšanās, atstājot turpmāko notikumu attīstību draudzes vecāko ziņā.

[Attēls 31. lpp.]

Manases smagie grēki tika piedoti, kad viņš pazemojās Jehovas priekšā

[Norāde par attēla autortiesībām 30. lpp.]

Reproduced from Illustrirte Pracht - Bibel/Heilige Schrift des Alten und Neuen Testaments, nach der deutschen Uebersetzung D. Martin Luther’s