Dzīvesstāsts

Pieņemot Jehovas uzaicinājumus, gūstu svētības

PASTĀSTĪJUSI MARIJA DU SĒ ZANARDI

”Jehova zina, ko viņš dara. Ja tu esi saņēmusi no viņa uzaicinājumu, tev tas pazemīgi jāpieņem.” Šādiem vārdiem pirms aptuveni 45 gadiem tētis mani pamudināja atsaukties uz pirmo aicinājumu, ko es saņēmu no Jehovas organizācijas, — es tiku aicināta kalpot pilnu slodzi. Es vēl joprojām esmu pateicīga par tēta padomu, jo, pieņemot šo un arī turpmākos uzaicinājumus, esmu guvusi bagātīgas svētības.

MANS tētis ieinteresējās par Bībeli 1928. gadā pēc tam, kad bija pasūtījis žurnālu Sargtornis. Tā kā tētis dzīvoja Portugāles vidienē, viņa vienīgā saikne ar Dieva draudzi bija izdevumi, ko viņš saņēma pa pastu, un Bībele, kas bija piederējusi viņa vecākiem. 1949. gadā, kad man bija 13 gadu, mūsu ģimene pārcēlās dzīvot uz manas mammas dzimteni Brazīliju un apmetās uz dzīvi Riodežaneiro priekšpilsētā.

Mūsu jaunie kaimiņi aicināja mūs apmeklēt viņu baznīcu, un mēs vairākas reizes tā arī izdarījām. Tētim patika viņiem uzdot dažādus jautājumus par elli, dvēseli un zemes nākotni, bet viņiem nebija atbilžu. ”Mums tikai jāgaida uz patiesajiem Bībeles pētniekiem,” tētis mēdza sacīt.

Kādu dienu pie mūsu durvīm piezvanīja akls vīrietis un piedāvāja žurnālus Sargtornis un Atmostieties!. Tētis viņam uzdeva tos pašus jautājumus un saņēma skaidras, uz Bībeli balstītas atbildes. Nākamajā nedēļā mūs apmeklēja kāda sieviete, kas piederēja pie tās pašas reliģijas, pie kuras piederēja aklais vīrietis.  Atbildējusi uz vairākiem jautājumiem, Jehovas lieciniece atvainojās un sacīja, ka viņai jādodas ”tīrumā”. Kad tētis izbrīnīts pārjautāja, kurp viņai jāiet, viņa nolasīja Mateja 13:38: ”Tīrums ir pasaule,” — un paskaidroja, ka iet sludināt. Tētis jautāja: ”Vai arī es varu doties līdz?” ”Protams!” skanēja atbilde. Mēs bijām prieka pārpilni, ka no jauna bijām atraduši Bībeles patiesību. Tētis kristījās pirmajā kongresā, ko apmeklējām, un es kristījos drīz pēc tam, 1955. gada novembrī.

Pieņemu pirmo uzaicinājumu

Pusotru gadu pēc kristīšanās es saņēmu lielu brūnu aploksni. Vēstule bija sūtīta no Jehovas liecinieku filiāles, kas atradās Riodežaneiro. Tajā bija uzaicinājums sākt pilnas slodzes sludināšanu. Mammas veselība tajā laikā bija diezgan vāja, un es jautāju padomu tētim. ”Jehova zina, ko viņš dara,” tētis noteiktā balsī atbildēja. ”Ja tu esi saņēmusi no viņa uzaicinājumu, tev tas pazemīgi jāpieņem.” Šo vārdu iedrošināta, es izpildīju iesniegumu un 1957. gada 1. jūlijā sāku kalpot pilnu slodzi. Mana pirmā norīkojuma vieta bija Tresriusa — pilsēta turpat Riodežaneiro štatā.

Iesākumā Tresriusas iedzīvotāji ļoti nelabprāt uzklausīja mūsu sludināto vēsti, jo mēs neizmantojām katoļu Bībeli. Risinājums radās, kad mēs sākām studēt Bībeli ar Žeraldu Ramalju, kas bija aktīvs katolis. Viņš palīdzēja man dabūt Bībeli ar vietējā priestera parakstu. Tagad, kad vien kādam radās iebildumi, es parādīju mācītāja parakstu, un vairs nekādu jautājumu nebija. Žeraldu, kas mums bija palīdzējis, kristījās pēc kāda laika.

Es biju sajūsmināta, kad 1959. gadā pašā Tresriusas centrā notika rajona kongress. Policijas priekšnieks, kas šajā laikā studēja Bībeli, pat organizēja, ka visā pilsētā tika izvietoti plakāti, kas informēja par kongresu. Kad biju Tresriusā sludinājusi trīs gadus, es tiku uzaicināta kalpot Itu, aptuveni 110 kilometrus uz rietumiem no Sanpaulu.

Sarkanās, zilās un dzeltenās grāmatas

Kādu laiku meklējušas, mēs ar manu partneri pionieru kalpošanā atradām ērtu dzīvokli pilsētas centrā pie laipnas atraitnes, vārdā Marija. Viņa pret mums izturējās kā pret pašas meitām. Drīz vien Mariju apmeklēja vietējais Romas katoļu baznīcas bīskaps un centās pierunāt, lai viņa vairs nedotu mums pajumti, bet viņas nostāja bija stingra: ”Kad nomira mans vīrs, jūs nedarījāt neko, lai mani mierinātu. Šīs Jehovas liecinieces ir man palīdzējušas, kaut gan es pat nepiederu pie viņu reliģijas.”

Ap šo laiku kāda sieviete mums pastāstīja, ka Itu katoļu priesteri savas draudzes locekļiem ir stingri nolieguši pieņemt ”to sarkano grāmatu par Velnu”. Ar to bija domāta grāmata ”Jānotiek tā, ka Dievs ir patiess”, uz Bībeli balstīta publikācija, ko mēs tajā nedēļā bijām piedāvājušas cilvēkiem. Tā kā ”sarkano  grāmatu” priesteri bija ”aizlieguši”, mēs sagatavojāmies, lai piedāvātu grāmatu zilos vākos (”Jaunas debesis un jauna zeme”). Vēlāk, kad ziņa par šo izmaiņu sasniedza garīdzniecības ausis, mēs pārgājām uz ”dzelteno grāmatu” (Ko cilvēcei ir devusi reliģija?) un tā tālāk. Cik tas bija labi, ka mums bija tik daudz grāmatu ar dažādu krāsu vākiem!

Kad es biju pavadījusi Itu aptuveni gadu, saņēmu telegrammu, ar kuru es tiku uzaicināta kādu laiku pastrādāt Bētelē, Jehovas liecinieku filiālē, lai palīdzētu kongresa sagatavošanas darbos. Es ar prieku pieņēmu šo uzaicinājumu.

Jauni uzdevumi

Bētelē darbu netrūka, un es ar prieku palīdzēju, kā vien varēju. Es ļoti daudz ieguvu, apmeklējot dienas panta apspriešanu, kas notika ik rītu, un kopīgo Sargtorņa studiju pirmdienu vakaros. Mani dziļi aizkustināja Oto Estelmana un citu pieredzējušu Bēteles ģimenes locekļu sirsnīgās lūgšanas.

Pēc kongresa, uz kuru bija ieradušies pārstāvji no visas valsts, es sāku kārtot savas ceļasomas, lai atgrieztos Itu, taču, man par lielu pārsteigumu, filiāles kalpotājs Grānts Millers man pasniedza vēstuli, kurā es tiku uzaicināta kļūt par pastāvīgu Bēteles ģimenes locekli. Par manu istabas biedreni kļuva Hosa Jazedjana, kas vēl joprojām kalpo Brazīlijas Bētelē. Tolaik Bēteles ģimene bija maza — tikai 28 cilvēki — un mēs visi bijām tuvi draugi.

1964. gadā uz mācībām Bētelē ieradās jauns pilnas slodzes kalpotājs Žoao Zanardi. Viņš tika iecelts par rajona kalpotāju jeb ceļojošu pārraugu, un viņa pārraudzītais rajons atradās tuvu Bētelei. Mēs reizēm satikāmies, kad viņš ieradās Bētelē, lai iesniegtu pārskatus. Filiāles kalpotājs atļāva Žoao apmeklēt Bēteles ģimenes studiju pirmdienu vakaros, un tā mums radās iespēja pavadīt kopā vairāk laika. Mēs apprecējāmies 1965. gada augustā. Es ar prieku pieņēmu uzaicinājumu ceļot kopā ar savu vīru.

Tajā laikā ceļot pa Brazīlijas vidieni bija īsts piedzīvojums. Es nekad neaizmirsīšu, kā mēs apmeklējām sludinātāju grupu Minasžeraisas štatā, Aranjā. Vispirms mēs braucām ar vilcienu, taču tālāk bija jādodas kājām, stiepjot ceļasomas, rakstāmmašīnu, diapozitīvu projektoru, sludināšanas somas un literatūru. Cik laimīgi mēs bijām, ka stacijā mūs arvien sagaidīja padzīvojis brālis, vārdā Lurivals Šantals, kas palīdzēja nest mūsu somas.

Aranjā sapulces notika īrētā mājā. Gulējām mēs nelielā telpā mājas sētas pusē. Mūsu istabā kurējās ugunskurs, uz kura mēs gatavojām ēdienu un sildījām ūdeni, ko brāļi sanesa ar spaiņiem. Tualete bija tuvīnās bambusu plantācijas vidū izrakta bedre. Lai atbaidītu laupītājblaktis — kukaiņus, kas var pārnēsāt Šagasa slimību —, mēs atstājām pa nakti istabā degam gāzes lampu, un no rītiem mūsu nāsis allaž bija melnas no kvēpiem. Tie bija diezgan interesanti piedzīvojumi!

Veicot rajona pārraudzības darbu Paranas štatā, mēs atkal saņēmām vienu no jau pazīstamajām lielajām brūnajām aploksnēm, kas  bija sūtīta no filiāles. Tas bija jauns uzaicinājums no Jehovas organizācijas — šoreiz mēs tikām aicināti kalpot Portugālē. Vēstulē bija dots padoms apdomāt principu no Lūkas 14:28 un aprēķināt ”izdevumus” pirms šī norīkojuma pieņemšanas, jo Portugālē mūsu kristīgā darbība bija aizliegta un valdība jau bija arestējusi daudzus brāļus.

Vai braukt uz vietu, kur mūs gaida vajāšanas? ”Ja mūsu portugāļu brāļi var tur dzīvot un uzticīgi kalpot Jehovam, kāpēc to nevarētu mēs?” jautāja Žoao. Atcerējusies tēta uzmundrinājuma vārdus, es piebildu: ”Ja mēs esam saņēmuši no Jehovas uzaicinājumu, mums tas pazemīgi jāpieņem un jāpaļaujas uz viņu.” Drīz mēs jau bijām Bētelē, kas toreiz atradās Sanpaulu, lai saņemtu tālākos norādījumus un sagatavotu ceļojumam vajadzīgos dokumentus.

Žoao Marija un Marija Žoao

Mūsu kuģis Eugênio C devās jūrā no Santusas ostas 1969. gada 6. septembrī. Deviņas dienas pavadījuši uz jūras, mēs ieradāmies Portugālē. Iesākumā mēs dažus mēnešus kopā ar pieredzējušiem brāļiem sludinājām Alfamā un Morarijā, Lisabonas vecajos kvartālos. Vecpilsētas šaurajās ieliņās brāļi mūs mācīja būt vērīgiem, lai policija mūs nevarētu tik viegli notvert.

Sapulces notika Jehovas liecinieku mājās. Ja manījām, ka kaimiņiem rodas kādas aizdomas, sapulces nekavējoties tika pārceltas uz citu vietu. Tas tika darīts tāpēc, lai policija neveiktu kratīšanu mājā un nearestētu brāļus. Pikniki, kā mēs saucām mūsu kongresus, notika Lisabonas nomalē, Monsantu parkā, un Kosta da Kaparikā, mežiem bagātā piekrastes apgabalā. Uz kongresiem mēs ieradāmies, ģērbušies parastās, ikdienišķās drēbēs, un vairāki modri apkalpotāji stāvēja sardzē novērošanas punktos. Ja tuvojās kāda aizdomīga persona, mums pietika laika radīt iespaidu, it kā mēs būtu aizrāvušies ar kādu spēli vai baudītu atpūtu zaļumos, vai arī sākt dziedāt kādu tautas dziesmu.

Lai drošības policijai nebūtu tik viegli mūs identificēt, mēs neizmantojām savus īstos vārdus. Brāļi mūs pazina kā Žoao Mariju un Mariju Žoao. Mūsu vārdi netika izmantoti nevienā vēstulē vai dokumentā, bet vārdu vietā mums  tika piešķirti numuri. Es apzināti centos neiegaumēt brāļu adreses, lai aresta gadījumā es nevarētu viņus nodot.

Kaut arī liecinieku darbība bija aizliegta, Žoao un es bijām apņēmības pilni izmantot jebkuru izdevību, lai sludinātu, jo mēs apzinājāmies, ka jebkurā brīdī varam zaudēt brīvību. Mēs mācījāmies paļauties uz mūsu debesu Tēvu Jehovu. Būdams mūsu Aizstāvis, viņš izmantoja savus eņģeļus tā, ka mēs jutāmies ”kā neredzamo redzēdami”. (Ebrejiem 11:27.)

Reiz, sludinot pa mājām Portu, mēs satikām vīrieti, kas mūs uzstājīgi aicināja ienākt. Māsa, ar kuru es biju kopā, piekrita bez svārstīšanās, un man nebija citas iespējas, kā vien viņai sekot. Sev par izbailēm, es priekšnamā pamanīju fotogrāfiju, kurā bija redzams cilvēks karavīra formas tērpā. Ko nu lai dara? Namatēvs mūs apsēdināja, un tad viņš man jautāja: ”Ja jūsu dēls tiktu iesaukts armijā, vai jūs ļautu viņam iet?” Uz šo jautājumu bija jāatbild ļoti piesardzīgi. Es pie sevis pateicu īsu lūgšanu un mierīgi atbildēju: ”Man nav bērnu, un esmu pārliecināta, ka tad, ja arī es jums jautātu par situāciju, ar ko jūs personiski nebūtu saskāries, jūs man atbildētu līdzīgi.” Viņš neko neteica. Tad es turpināju: ”Taču, ja jūs man būtu jautājis, ko nozīmē zaudēt brāli vai tēvu, es varētu jums atbildēt, jo gan mans brālis, gan tētis ir miruši.” Kamēr es runāju, man acīs sariesās asaras, un es pamanīju, ka arī vīrieša acis ir miklas. Viņš pastāstīja, ka nesen viņam nomirusi sieva. Viņš uzmanīgi klausījās, kamēr es paskaidroju, kāda ir cerība uz augšāmcelšanu. Tad mēs pieklājīgi no viņa atvadījāmies un bez starpgadījumiem devāmies prom, atstājot visu Jehovas rokās.

Pat aizlieguma apstākļos godprātīgiem cilvēkiem tika sniegta palīdzība, lai viņi gūtu zināšanas par patiesību. Portu mans vīrs sāka studēt Bībeli ar kādu uzņēmēju, vārdā Horasju, kura garīgā izaugsme bija ļoti strauja. Vēlāk arī viņa dēls Emilju, lielisks ārsts, nostājās Jehovas pusē un kristījās. Patiesi, Jehovas svētā gara darbībai nav nekādu šķēršļu.

”Jūs nekad nevarat zināt, kādas iespējas Jehova pavērs”

1973. gadā mēs ar Žoao tikām uzaicināti apmeklēt starptautisko kongresu ”Dieva uzvara”, kas notika Beļģijas galvaspilsētā Briselē. Tur bija klāt tūkstošiem brāļu no Spānijas un Beļģijas, kā arī delegāti no Mozambikas, Angolas, Madeiras un Azoru salām un tagadējās Kaboverdes. Kongresa nobeigumā uzstājās brālis Nors no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes, kas atrodas Ņujorkā, un viņš mudināja klausītājus: ”Arī turpmāk uzticīgi kalpojiet Jehovam! Jūs nekad nevarat zināt, kādas iespējas Jehova pavērs. Kas zina, varbūt nākamo starptautisko kongresu jūs apmeklēsiet Portugālē!”

 Nākamajā gadā Portugālē oficiāli tika atzīts mūsu sludināšanas darbs. Piepildoties brāļa Nora vārdiem, 1978. gadā Lisabonā noritēja pirmais starptautiskais kongress. Kāda tā bija privilēģija — doties gājienā pa Lisabonas ielām, sludinot ar plakātiem, žurnāliem un piedāvājot ielūgumus uz publisko runu! Toreiz es jutos kā sapnī.

Portugāļu brāļi, no kuriem daudzi bija pārcietuši ieslodzījumu un tikuši piekauti savas kristīgās neitralitātes dēļ, mums bija kļuvuši ļoti tuvi. Mēs vēlējāmies arī turpmāk kalpot Portugālē, taču mūsu vēlme neīstenojās. 1982. gadā Žoao atklāja nopietnu sirds slimību, un filiāles birojā mums ieteica atgriezties Brazīlijā.

Smags laiks

Brāļi Brazīlijas filiālē bija ļoti pretimnākoši un nosūtīja mūs uz Taubati turpat Sanpaulu štatā, lai mēs kalpotu Kiririmas draudzē. Žoao veselība strauji pasliktinājās, un drīz jau viņš bija piesaistīts pie mājas. Ieinteresētie cilvēki nāca pie mums uz mājām studēt Bībeli, un pie mums katru dienu notika sludināšanas sapulces un vienu reizi nedēļā — grāmatstudija. Šie pasākumi palīdzēja saglabāt mūsu garīgumu.

Žoao turpināja kalpošanā darīt visu, ko spēja, līdz pat savai nāvei 1985. gada 1. oktobrī. Es ļoti bēdājos un kļuvu nomākta, tomēr biju apņēmības pilna kalpot savā norīkojuma vietā. 1986. gada aprīlī nāca vēl viens trieciens — zagļi ielauzās manās mājās un nozaga gandrīz visu, kas man piederēja. Pirmo reizi savā dzīvē es jutos vientuļa un nobijusies. Kāds laulāts pāris ar mīlestību lūdza mani uz laiku palikt pie viņiem, par ko es biju ļoti pateicīga.

Pārdzīvojumi, ko izraisīja Žoao nāve un zagļu iebrukums, ietekmēja arī manu kalpošanu Jehovam. Es biju zaudējusi drosmi. Par savām grūtībām es uzrakstīju vēstulē filiāles birojam, un tiku ielūgta pavadīt kādu laiku Bētelē, lai atgūtu emocionālo līdzsvaru. Atrašanās Bētelē mani ļoti stiprināja.

Tiklīdz es sajutos labāk, es piekritu kalpot Ipuā. Sludināšana man palīdzēja būt aizņemtai, tomēr bija brīži, kad jutos nomākta. Šādos brīžos es zvanīju brāļiem no Kiririmas draudzes, un tad kāda ģimene atbrauca, lai pāris dienas paliktu pie manis. Šie apciemojumi bija patiess uzmundrinājums. Pirmā gada laikā, ko es pavadīju Ipuā, 38 brāļi un māsas veica garu ceļu, lai mani apciemotu.

1992. gadā, sešus gadus pēc Žoao nāves, es atkal saņēmu uzaicinājumu no Jehovas organizācijas. Šoreiz man bija jādodas uz Franku, kur es vēl joprojām kalpoju par pilnas slodzes sludinātāju. Šī teritorija ir ļoti auglīga. 1994. gadā es sāku studēt Bībeli ar pilsētas mēru. Tajā laikā viņš cīnījās par ievēlēšanu Brazīlijas kongresā, un, kaut arī viņš bija ļoti aizņemts, mēs studējām Bībeli katru pirmdienas pēcpusdienu. Lai neviens netraucētu, viņš parasti izslēdza savu telefonu. Es biju ļoti laimīga, redzot, kā šis cilvēks pamazām sarauj saites ar politiku un ar patiesības palīdzību atjauno savu laulību. Viņi abi ar sievu kristījās 1998. gadā.

Atskatoties atpakaļ, es varu teikt, ka mans mūžs, ko esmu pavadījusi pilnas slodzes kalpošanā, ir bijis ļoti bagāts. Pieņemot uzaicinājumus, ko Jehova man ir sniedzis ar savas organizācijas starpniecību, esmu guvusi neizsīkstošas svētības. Lai kādus uzaicinājumus es saņemtu nākotnē, mana gatavība tiem paklausīt ir vēl stiprāka nekā agrāk.

[Attēli 25. lpp.]

1957. gadā, kad uzsāku pilnas slodzes kalpošanu, un tagad

[Attēls 26. lpp.]

Ar Brazīlijas Bēteles ģimeni 1963. gadā

[Attēls 27. lpp.]

Mūsu kāzu dienā 1965. gada augustā

[Attēls 27. lpp.]

Kongress Portugālē darbības aizlieguma laikā

[Attēls 28. lpp.]

Sludināšana pa Lisabonas ielām 1978. gadā starptautiskā kongresa laikā