Zelta likums joprojām ir noderīgs

Kaut arī lielākā daļa cilvēku Zelta likumu uzskata par morāles principu, kura autors ir Jēzus, viņš pats sacīja: ”Mana mācība nav manis paša, bet tā, kas mani sūtījis.” (Jāņa 7:16.)

JĒZUS mācības Autors — tātad arī Zelta likuma devējs — ir tas, kurš Jēzu sūtīja, proti, visa Radītājs, Dievs Jehova.

Sākotnēji Dievs bija iecerējis, ka visi cilvēki cits pret citu izturēsies tā, kā viņi grib, lai citi izturētos pret viņiem pašiem. Dievs izcilā veidā ir parūpējies par cilvēku labklājību — par to liecina tas, kā viņš cilvēkus ir radījis. ”Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1. Mozus 1:27.) Tas nozīmē, ka Dievs savā mīlestībā apveltīja cilvēkus ar spēju kaut kādā mērā atspoguļot viņa izcilās īpašības, lai tie varētu baudīt mierīgu, laimīgu un harmonisku dzīvi ar perspektīvu nekad nemirt. Viņš piešķīra cilvēkiem sirdsapziņu, kas, pareizi apmācīta, tiem  palīdzētu veidot pret citiem tādu attieksmi, kādu tie vēlētos izjust pret sevi.

Savtīgums ņem virsroku

Cilvēces pastāvēšanas sākums bija ļoti labs — bet kas notika? Vienkārši sakot, cilvēki izvēlējās rīkoties savtīgi. Daudzi zina Bībeles vēstījumu par to, ko izdarīja pirmais cilvēku pāris (par to var lasīt 1. Mozus grāmatas 3. nodaļā). Sātans — Dieva un viņa taisnīgo normu pretinieks — pamudināja Ādamu un Ievu atteikties no Dieva vadības ar mērķi iegūt neatkarību un pilnīgu patstāvību. Pirmo cilvēku savtīgajai un dumpīgajai rīcībai bija traģiskas sekas, ko izjuta ne tikai viņi paši, bet vēlāk arī viņu pēcnācēji. Tādā veidā uzskatāmi pierādījās, kādu ļaunumu var nodarīt tā dēvētā Zelta likuma ignorēšana. ”Kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.)

Kaut arī cilvēce kopumā novērsās no Dieva Jehovas ceļiem, viņš cilvēkus nepameta. Piemēram, Jehova deva izraēliešiem bauslību, lai tiem būtu vadība. Bauslība izraēliešiem mācīja izturēties pret citiem tā, kā viņi gribēja, lai citi izturētos pret viņiem pašiem. Tajā bija norādīts, kādai jābūt attieksmei pret vergiem, bāreņiem un atraitnēm un kā rīkoties, ja kāds ir vainojams uzbrukumā, nolaupīšanā vai zādzībā. Bauslības likumi sanitārijas jomā atainoja rūpes par citu veselību, un bija pat likumi jautājumos, kas attiecās uz dzimumattiecībām. Jehova formulēja bauslības būtību, dodot savai tautai norādījumu, ko vēlāk citēja arī Jēzus: ”Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (3. Mozus 19:18; Mateja 22:39, 40.) Tāpat bauslība noteica, kā izraēliešiem jāizturas pret cittautiešiem, kas mīt viņu vidū: ”Svešinieku neapspiediet, jo jūs zināt svešinieka  sirdi; jūs paši bijāt svešinieki Ēģiptes zemē.” Citiem vārdiem, izraēliešiem bija jāizturas ar iejūtību pret cilvēkiem, kas atradās neizdevīgākā stāvoklī nekā viņi. (2. Mozus 23:9; 3. Mozus 19:34; 5. Mozus 10:19.)

Kamēr vien izraēlieši sekoja bauslības norādījumiem, Jehova viņus svētīja. Dāvida un Salamana valdīšanas laikā izraēlieši dzīvoja sevišķi laimīgi un pārticīgi. Vēsturiskajā aprakstā ir teikts: ”Jūdas un Israēla bija tik daudz kā smiltis jūrmalā: un tie ēda, un dzēra, un līksmojās. Un ikviens Jūdā un Israēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams.” (1. Ķēniņu 4:20; 5:5.)

Diemžēl izraēliešu miera un drošības laiks nebija ilgs. Kaut arī viņiem bija Dieva bauslība, viņi to neievēroja — viņi ļāva savtīgumam izspiest no sirds rūpes par citiem cilvēkiem. Kļuvuši vēl turklāt par atkritējiem, izraēlieši pieredzēja daudz grūtību — tās skāra gan atsevišķus cilvēkus, gan visu tautu kopumā. Galu galā Jehova pieļāva, ka 607. gadā pirms mūsu ēras babilonieši izposta Jūdeju, Jeruzalemi un pat iespaidīgo templi šajā pilsētā. Kāpēc viņš tā rīkojās? ””Par sodu tam, ka jūs neklausījāt maniem vārdiem, Es pārcelšu šurpu visas ziemeļu tautas”, — tā saka tas Kungs, — ”un sūtīšu ziņu Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, manam kalpam, un pavēlēšu, lai viņš ar visām tām laužas iekšā šai zemē un brūk virsū tās iedzīvotājiem un visām tautām visapkārt, un Es tos visus veltīšu iznīcībai, darīšu par kaunu un apsmieklu priekšmetu un pašu zemi par mūžīgu tuksnesi.”” (Jeremijas 25:8, 9.) Cik dārga maksa par Jehovas tīrās pielūgsmes atmešanu!

Atdarināšanas cienīgs paraugs

Spilgts pretstats tam bija Jēzus Kristus dzīve — viņš ne tikai mācīja Zelta likumu, bet arī rādīja brīnišķīgu piemēru, pats tam sekodams. Viņš patiesi interesējās par cilvēkiem. (Mateja 9:36; 14:14; Lūkas 5:12, 13.) Reiz netālu no Naines pilsētas Jēzus ieraudzīja sāpju pārņemtu atraitni, kas gāja sava vienīgā dēla bēru gājienā. Bībelē teikts: ”To redzējis, tas Kungs par to iežēlojās.” (Lūkas 7:11—15.) Kā ir minēts Vaina vārdnīcā Expository Dictionary of Old and New Testament Words, grieķu vārds, kas tulkots ar vārdu ”iežēlojās”, norāda uz ”aizkustinājumu līdz pašiem sirds dziļumiem”. Sirdssāpes, ko izjuta Jēzus, mudināja viņu izlēmīgi rīkoties, lai remdētu sievietes bēdas. Cik priecīga bija atraitne, kad Jēzus cēla augšā viņas dēlu un ”to atdeva viņa mātei”!

Galu galā Jēzus, rīkodamies saskaņā ar Dieva nodomu, bija gatavs panest ciešanas un atdot savu dzīvību, lai atbrīvotu cilvēci no grēka un nāves verdzības. Jēzus parādīja pilnīgāko paraugu tajā, ko nozīmē dzīvot saskaņā ar Zelta likumu. (Mateja 20:28; Jāņa 15:13; Ebrejiem 4:15.)

Cilvēki, kas ievēro Zelta likumu

Vai mūsdienās ir cilvēki, kas patiešām ievēro Zelta likumu? Jā, un viņi to dara ne tikai tad, kad šādi rīkoties ir viegli. Piemēram, Otrajā pasaules karā Jehovas liecinieki nacistiskajā Vācijā saglabāja ticību Dievam un mīlestību pret savu tuvāko un atteicās pieļaut kompromisu jautājumā par Zelta likuma ievērošanu. Kad valsts izvērsa naida un diskriminācijas kampaņu pret visiem ebrejiem, Jehovas liecinieki neatkāpās no Zelta likuma. Pat koncentrācijas nometnēs viņi turpināja rūpēties par citiem, daloties trūcīgajā uzturā kā ar ebrejiem, tā arī ar citu tautību cilvēkiem. Kaut arī valsts bija viņiem pavēlējusi ķerties pie ieročiem, lai atņemtu citiem dzīvību, viņi atteicās to darīt, jo nevēlējās, lai citi nogalinātu viņus. Kā viņi varēja nonāvēt tos, kurus viņiem bija jāmīl kā sevi pašu? Par atteikšanos doties karā daudzus Jehovas lieciniekus ne tikai nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm, bet pat nonāvēja. (Mateja 5:43—48.)

 Minēsim vēl kādu piemēru, kas parāda, kā Zelta likums tiek īstenots. Jehovas liecinieki saprot, ka mūsdienās daudzus cilvēkus nomāc bezcerības un bezpalīdzības sajūta. Tāpēc Jehovas liecinieki brīvprātīgi palīdz cilvēkiem uzzināt par cerību un vadību, kas atrodama Bībelē. Šāds izglītošanas darbs patlaban tiek veikts vēl nepieredzētā mērogā. Ar kādiem panākumiem? Kā pravietots Jesajas 2:2—4, ”daudzas tautas” jeb daudzu tautu cilvēki, kuru skaits visā pasaulē pārsniedz sešus miljonus, ”mācās [Jehovas] ceļus un staigā viņa tekas”. Tēlaini runājot, viņi ir iemācījušies ”pārkalt savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem”. Šajos grūtajos laikos viņi ir atraduši mieru un drošību.

Kā ir ar jums?

Kopš Sātana Velna izraisītās sacelšanās Ēdenes dārzā Zelta likuma neievērošana cilvēkiem ir sagādājusi daudz sāpju un ciešanu. Taču Jehova ir nolēmis drīzumā mainīt šo situāciju. Kādā veidā? ”Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai viņš iznīcinātu velna darbus.” (1. Jāņa 3:8.) Tas notiks Dieva Valstības valdīšanas laikā, kad vara atradīsies gudrā un prasmīgā Ķēniņa Jēzus Kristus rokās, kurš mācīja Zelta likumu un pats dzīvoja saskaņā ar to. (Psalms 37:9—11; Daniēla 2:44.)

Senās Izraēlas valdnieks Dāvids bija novērojis: ”Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi. Viņš vienmēr iežēlojas un aizdod, un arī no viņa pēcnācēju cilts nāk svētība.” (Psalms 37:25, 26.) Vai nav tiesa, ka mūsdienās cilvēki lielākoties ir noskaņoti ”grābt, ko var,” nekā ”iežēloties un aizdot”? Nav šaubu, ka dzīve saskaņā ar Zelta likumu dod patiesu mieru un drošību, jo tā ļauj iemantot svētības jau tagad un sola bagātīgas svētības nākotnē, kad pār zemi valdīs Dieva Valstība. Tajā laikā nebūs vairs neviena, kas rīkotos savtīgi vai ļauni, un pašreizējā cilvēku valdīšanas sistēma tiks nomainīta ar jaunu, Dieva izveidotu sistēmu. Tad visi cilvēki dzīvos tā, kā to prasa Zelta likums. (Psalms 29:11; 2. Pētera 3:13.)

[Attēli 4., 5. lpp.]

Jēzus ne tikai mācīja Zelta likumu, bet arī rādīja brīnišķīgu piemēru, pats tam sekodams

[Attēli 7. lpp.]

Dzīve saskaņā ar Zelta likumu dod patiesu mieru un drošību