”Es piesaucu ķeizaru”

PŪLIS aplenc neaizsargātu cilvēku un sāk to sist, jo uzskata, ka šis cilvēks ir pelnījis nāvi. Kad šāds iznākums jau šķiet neizbēgams, parādās kareivji un ar grūtībām izrauj upuri no saniknotā pūļa rokām. Šis cilvēks ir apustulis Pāvils. Viņam uzbrūk jūdi, kas dedzīgi pretojas apustuļa sludināšanai un apvaino viņu tempļa apgānīšanā. Pāvilu izglābj romieši ar komandieri Klaudiju Liziju priekšgalā, un sajukumā viņš tiek arestēts kā aizdomās turams noziedznieks.

Apustuļu darbu grāmatas pēdējās septiņās nodaļās stāstīts par tiesas procesu, kas sākās ar šo arestu. Mēs izpratīsim šīs nodaļas labāk, ja iepazīsimies ar Pāvila lietas vēsturi — viņam izvirzītajām apsūdzībām, viņa aizstāvības runām — un uzzināsim nedaudz par romiešu tiesu sistēmu.

Apcietinājumā pie Klaudija Lizija

Klaudija Lizija pienākumos ietilpa kārtības uzturēšana Jeruzalemē. Viņš bija pakļauts romiešu ieceltajam Jūdejas pārvaldniekam, kura rezidence atradās Cēzarejā. Varēja uzskatīt, ka gadījumā ar Pāvilu Lizija motīvi bija pasargāt cilvēku no vardarbības un aizturēt miera traucētājus. Satracināto jūdu reakcijas dēļ Lizijs aizveda Pāvilu uz karaspēka mītni, kas atradās Antonija cietoksnī. (Apustuļu darbi 21:27—22:24.)

Lizijam bija jānoskaidro, ko Pāvils ir izdarījis. Taču aresta laikā valdīja tāds haoss, ka neko nevarēja saprast. Tāpēc komandieris  nevilcinoties pavēlēja Pāvilu ”šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza”. (Apustuļu darbi 22:24.) Tas bija parasts veids, kā izspiest liecību no noziedzniekiem, vergiem un citiem cilvēkiem, kas piederēja pie zemākajiem sabiedrības slāņiem. Ar pletni (flagrum) droši vien varēja sasniegt vēlamo rezultātu, tomēr tas bija drausmīgs rīks. Dažu pletņu galos bija iesietas metāla lodītes, citās bija iepītas asas kaulu šķembas un metāla gabaliņi. Tās iecirta dziļas brūces, līdz saplēsa miesu strēmelēs.

Tajā brīdī Pāvils darīja zināmu, ka viņš ir Romas pilsonis. Romieti nedrīkstēja šaust bez tiesas sprieduma, tāpēc Pāvila vārdi tika ņemti vērā bez kavēšanās. Romiešu virsnieks, kas neievēroja Romas pilsoņa tiesības, varēja zaudēt savu amatu. Tas ļauj saprast, kāpēc turpmāk pret apustuli Pāvilu izturējās ne tā kā pret citiem cietumniekiem — viņam pat bija atļauts pieņemt apmeklētājus. (Apustuļu darbi 22:25—29; 23:16, 17.)

Neizprazdams, par ko īsti Pāvils tiek apsūdzēts, Lizijs veda viņu sinedrija priekšā, lai noskaidrotu skandāla iemeslu. Bet, kad Pāvils apgalvoja, ka tiekot tiesāts par ticību augšāmcelšanai, sinedrija locekļu vidū izraisījās strīds. Ķilda iedegās tiktāl, ka Lizijs baidījās, vai Pāvilu nenogalinās, un Lizijam atkal bija jāpavēl izraut viņu no saniknoto jūdu rokām. (Apustuļu darbi 22:30—23:10.)

Lizijs negribēja, ka viņš kļūtu atbildīgs par romieša noslepkavošanu. Uzzinājis par jūdu nodomu nogalināt Pāvilu, viņš steigšus to nosūtīja uz Cēzareju. Kad cietumnieks tika sūtīts uz augstākstāvošu tiesu, juridiskas formalitātes prasīja, lai līdzi tiktu dots ziņojums par līdzšinējo tiesas procesu. Šādā ziņojumā bija jāietver dati par sākotnējo lietas noklausīšanos, jānorāda iemesli, kāpēc cietumnieks tiek sūtīts uz augstākstāvošu tiesu, un jāizklāsta izmeklētāja viedoklis. Lizijs ziņoja, ka Pāvilu ”apsūdz [jūdu] bauslības lietās, bet nebija sūdzības, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas”. Lizijs lika Pāvila apsūdzētājiem izklāstīt savas pretenzijas prokuratoram Fēliksam. (Apustuļu darbi 23:29, 30.)

Pārvaldnieks Fēlikss nepaziņo spriedumu

Tiesas varu provincē faktiski īstenoja Fēlikss. Viņš pēc vēlēšanās varēja sekot vai nu vietējiem ieradumiem, vai rakstītajiem likumiem, kurus attiecināja uz augstāko sabiedrību un valdības ierēdņiem. Šie likumi bija pazīstami ar nosaukumu ordo jeb saraksts. Jebkuru lietu viņš varēja izskatīt arī extra ordinem jeb ārkārtas procesā. No provinces pārvaldnieka tika prasīts, lai viņš ”nevis gaidītu instrukcijas no Romas, bet gan darītu to, kas attiecīgajā situācijā būtu pareizi”. Tādā kārtā daudz kas palika viņa paša ziņā.

Mums nav zināmas visas seno romiešu tiesiskās sistēmas detaļas, bet Pāvila lieta, kā tiek uzskatīts, ir ”raksturīgs ziņojums par extra ordinem tiesas norisi provincē”. Pārvaldnieks kopā ar padomdevējiem uzklausīja apsūdzības, ko izteica privātpersonas. Atbildētājs tika iesaukts tiesas zālē un stājās pretī prasītājam, lai aizstāvētos, bet prasītājam bija jāpierāda apsūdzības pamatotība. Maģistrāts noteica sodu, kādu uzskatīja par atbilstošu. Viņš varēja pieņemt lēmumu uzreiz vai arī atlikt to uz nenoteiktu laiku. Šādā gadījumā apsūdzētais palika apcietinājumā līdz sprieduma pasludināšanai. ”Bez šaubām,” norādīja zinātnieks Henrijs Kedberijs, ”tā kā prokuratoram piederēja tik liela vara, viņš viegli varēja pakļauties ”neatļautai ietekmei” un pieņemt kukuļus — lai attaisnotu, atzītu par vainīgu vai atliktu sprieduma paziņošanu uz vēlāku laiku.”

Augstais priesteris Ananija, jūdu tautas vadītāji un Tertulls oficiāli apsūdzēja Pāvilu Fēliksa priekšā par nemiera celšanu jūdu vidū. Viņi apgalvoja, ka Pāvils ir ”nacariešu sektas” vadonis un ka viņš mēģinājis apgānīt svētnīcu. (Apustuļu darbi 24:1—6.)

Cilvēki, kas sākumā uzbruka Pāvilam, bija iedomājušies, ka viņš ir ievedis kādu cittautieti, vārdā Trofims, tempļa pagalmā, kurā  drīkstēja ieiet tikai jūdi. * (Apustuļu darbi 21:28, 29.) Stingri ņemot, jāvaino būtu Trofims. Bet jūdu acīs pat pamudināšana uz šādu rīcību bija pārkāpums, kas jāsoda ar nāvi. Un Romas varas orgāni, šķiet, bija atļāvuši jūdiem piespriest nāves sodu par šādu noziegumu. Ja Pāvilu būtu arestējuši tempļa sargi, nevis Lizijs, sinedrijs pavisam viegli varētu tiesāt viņu un pasludināt viņam nāves spriedumu.

Jūdi sprieda, ka Pāvils nemāca jūdaismu jeb likumīgo reliģiju (religio licita). Tie uzskatīja viņa mācību par nelikumīgu, pat pretvalstisku.

Tie apgalvoja, ka Pāvils ir ”nemiera cēlējs visu jūdu vidū visā pasaulē”. (Apustuļu darbi 24:5.) Imperators Klaudijs nesen bija apvainojis Aleksandrijas jūdus ”nelaimju izraisīšanā visā pasaulē”. Līdzība ir skaidri pamanāma. ”Klaudija principāta un pirmajos Nerona valdīšanas gados jūdiem izvirzītā apsūdzība bija viena un tā pati,” rakstīja vēsturnieks A. N. Šērvins-Vaits. ”Jūdi centās panākt, lai pārvaldnieks atzīst Pāvila sludināšanu par pilsoņu nemieru izraisītāju starp jūdiem, kas dzīvo impērijā. Viņi zināja, ka pārvaldnieki nelabprāt iedziļinās izteikti reliģiskos strīdos, un tāpēc centās reliģiskai apsūdzībai piešķirt politiskus motīvus.”

Aizstāvēdamies Pāvils pēc kārtas atspēkoja visas apsūdzības. ”Es neesmu kūdījis uz sacelšanos. Taisnība, es kalpoju Dievam saskaņā ar to, ko viņi sauc par maldu mācību, bet tas patiesībā nozīmē sekot jūdu priekšrakstiem. Daži Āzijas jūdi izraisīja skaļu ķildu. Ja viņiem ir kādas apsūdzības, viņiem vajadzētu būt šeit un izteikt tās.” Pāvils būtībā izvērta visas apsūdzības par reliģiskām debatēm starp jūdiem, kurās Romas ierēdņi parasti neiejaucās. Baidoties nokaitināt jau tā neapmierinātos jūdus, Fēlikss atlika lietas izskatīšanu uz vēlāku laiku, tā faktiski novedot to strupceļā. Pāvils netika izdots jūdiem, un viņu netiesāja pēc romiešu likumiem, viņš arī netika atbrīvots. Fēliksu nevarēja piespiest pasludināt spriedumu, un piedevām tam, ka viņš gribēja iemantot jūdu labvēlību, viņš kavējās vēl cita motīva dēļ — Fēlikss cerēja, ka Pāvils dos viņam naudu *. (Apustuļu darbi 24:10—19, 26.)

Pavērsiena punkts lietas izskatīšanā pārvaldnieka Porcija Fēsta laikā

Pēc diviem gadiem, kad Jeruzalemē ieradās jaunais pārvaldnieks Porcijs Fēsts, jūdi atjaunoja apsūdzību un prasīja, lai Fēsts izdod viņiem Pāvilu. Bet Fēsts stingri atbildēja: ”Romiešiem nav parašas kādu cilvēku izdot, pirms apsūdzētais sūdzētājiem nav personīgi stājies pretim un nav dabūjis iespēju pret apvainojumu aizstāvēties.” Vēsturnieks Harijs Tašra atzīmē: ”Fēsts uzreiz saprata, ka ir paredzēts nolinčot Romas pilsoni.” Tāpēc viņš ieteica jūdiem doties uz Cēzareju un izklāstīt Pāvila lietu tur. (Apustuļu darbi 25:1—6, 16.)

Cēzarejā jūdi apgalvoja, ka Pāvils ”nedrīkst ilgāk dzīvot”, tomēr viņi neko nevarēja pierādīt, un Fēsts redzēja, ka Pāvils nav izdarījis neko, par ko būtu pelnījis nāvi. ”Tie cēla viņam priekšā dažus jautājumus par viņu pašu reliģiju un par kādu Jēzu, kas esot nomiris un par ko Pāvils sacījis, ka viņš esot dzīvs,” tā Fēsts paskaidroja citam ierēdnim. (Apustuļu darbi 25:7, 18, 19, 24, 25.)

Bija skaidri redzams, ka Pāvils nav vainīgs nekādos politiskos pārkāpumos, bet jūdi, visticamāk, uzstāja, ka tikai viņu tiesa var izspriest lietas reliģiskos aspektus. Vai Pāvilam būs jāiet uz Jeruzalemi, lai saņemtu spriedumu šajā lietā? Fēsts pajautāja, vai Pāvils negribētu to darīt, bet tā, protams, nebija laba  doma. Atgriezties Jeruzalemē, kur apsūdzētāji kļūs par tiesnešiem, nozīmētu nonākt pilnīgā jūdu varā. ”Es stāvu ķeizara tiesas priekšā, tur man pienākas tikt tiesātam,” sacīja Pāvils. ”Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis.. ..neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru.” (Apustuļu darbi 25:10, 11, 20.)

Kad romietis izteica šādus vārdus, tiesas process provincē tika pārtraukts. Romas pilsoņa tiesības izteikt apelācijas sūdzību (provocatio) bija ”reālas, plašas un iedarbīgas”. Apspriedies ar padomdevējiem par juridiskām niansēm, Fēsts paziņoja: ”Tu esi piesaucis ķeizaru, pie ķeizara tev būs jāiet.” (Apustuļu darbi 25:12.)

Fēsts bija priecīgs, ka var atbrīvoties no Pāvila. Dažas dienas vēlāk viņš atzinās Hērodam Agripam II, ka šī lieta viņu mulsināja. Fēstam vajadzēja sastādīt ziņojumu par līdzšinējo tiesas procesu, ko sūtīt imperatoram, bet tas bija grūts uzdevums, jo apsūdzībās bija ietverti viņam nesaprotami, sarežģīti jūdu bauslības jautājumi. Savukārt Agripa ļoti labi izprata šādus jautājumus, tāpēc, tiklīdz viņš izrādīja interesi par šo lietu, Fēsts lūdza viņa palīdzību vēstules sastādīšanā. Nākamajā dienā Pāvils uzrunāja Agripu, bet Fēsts, nespēdams izprast šo runu, izsaucās: ”Pāvil, tu esi traks, lielās rakstu zināšanas tevi padara traku!” Toties Agripa ļoti labi saprata lietas būtību. ”Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti,” viņš teica. Kaut arī Fēsta un Agripas domas par Pāvila izteiktajiem argumentiem bija atšķirīgas, viņi abi uzskatīja, ka Pāvils ir nevainīgs un viņu varētu atbrīvot, ja vien viņš nebūtu piesaucis ķeizaru. (Apustuļu darbi 25:13—27; 26:24—32.)

Juridiskās odisejas beigas

Ieradies Romā, Pāvils sasauca jūdu tautas vadītājus, nevis tikai lai viņiem sludinātu, bet arī lai uzzinātu, kas viņiem ir zināms par pašu Pāvilu. Tā viņš varētu atklāt savu apsūdzētāju nodomus. Tautas vadītāji Jeruzalemē bieži lūdza Romā dzīvojošo jūdu palīdzību juridiskās lietās, bet Pāvils uzzināja, ka šajā gadījumā Romas jūdi nav saņēmuši nekādus norādījumus. Līdz tiesai Pāvilam bija atļauts īrēt māju un netraucēti sludināt. Tik lielas brīvības piešķiršana, iespējams, norādīja uz to, ka romiešu acīs Pāvils bija nevainīgs. (Apustuļu darbi 28:17—31.)

Pāvils palika nebrīvē vēl divus gadus. Bībelē netiek paskaidrots, kāpēc. Apelācijas iesniedzējs parasti palika apcietinājumā, līdz ieradās viņa apsūdzētāji, lai uzturētu prasību pret viņu. Bet Jeruzalemes jūdi droši vien tā arī neieradās, saprazdami, cik grūti viņiem būs pierādīt izvirzītās apsūdzības. Šķiet, ka visiedarbīgākais veids, kā apklusināt Pāvilu uz maksimāli ilgu laiku, bija neierašanās uz tiesu. Jebkurā gadījumā Pāvils, visticamāk, tomēr stājās Nerona priekšā, kurš viņu atzina par nevainīgu, un galu galā apustulis tika atbrīvots un varēja turpināt misionāra darbu — kādus piecus gadus pēc aresta. (Apustuļu darbi 27:24.)

Patiesības pretinieki jau gadsimtiem ilgi ”sagroza likumu”, netaisnīgi vēršoties pret kristiešu sludināšanas darbu, lai kavētu to. Tas nav nekāds brīnums, jo Jēzus sacīja: ”Ja viņi mani vajājuši, viņi vajās arī jūs.” (Psalms 94:20; Jāņa 15:20.) Tomēr Jēzus mums nodrošina iespēju brīvi stāstīt visai pasaulei labo vēsti. (Mateja 24:14.) Tāpat kā apustulis Pāvils izturēja vajāšanas un pretestību, mūsdienās Jehovas liecinieki juridiski ”aizstāv un apstiprina evanģeliju”. (Filipiešiem 1:7.)

[Zemsvītras piezīmes]