Kas patiesībā bija Jēzus

KAD Jēzus no saviem apustuļiem bija uzzinājis, ko cilvēki par viņu domā, viņš tiem jautāja: ”Bet ko tad jūs par mani sakāt, kas es esmu?” Mateja evaņģēlijā lasāma apustuļa Pētera atbilde: ”Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mateja 16:15, 16.) Citi domāja tāpat — piemēram, Nātānaēls pirms kāda laika, kad vēl nebija apustulis, bija teicis Jēzum: ”Rabi, tu esi Dieva Dēls, tu esi Israēla Ķēniņš!” (Jāņa 1:49.) Jēzus pats runāja par to, cik svarīgs ir viņa uzdevums: ”Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani.” (Jāņa 14:6.) Dažādās situācijās viņš norādīja uz sevi kā uz ”Dieva Dēlu”. (Jāņa 5:24, 25; 11:4.) Viņš arī apliecināja šī apgalvojuma patiesumu, veicot brīnumus, pat pieceļot mirušos no nāves.

Vai ir pamats apšaubīt evaņģēlijus?

Bet vai var uzticēties tam, kas par Jēzu stāstīts evaņģēlijos? Vai tajos parādīts, kāds Jēzus bija patiesībā? Mančestras universitātes (Lielbritānija) Bībeles kritikas un ekseģēzes profesors Frederiks Brūss izteicās: ”Parasti nav iespējams ar vēsturiskiem argumentiem pierādīt katras senos rakstos sastopamas detaļas precizitāti, vai tas būtu Bībeles tekstā vai citur. Pietiek, ja ir pamatota paļāvība uz rakstnieka uzticamību vispār; ja ir iegūts pamats šādai paļāvībai, tad a priori pastāv iespēja, ka arī viņa minētās detaļas ir patiesas.. Jaunā derība vēsturiski nav mazāk uzticama par citiem darbiem tikai tāpēc, ka kristieši to uzskata par ”svētu” literatūru.”

Izanalizējis, kādas šaubas pastāv par Jēzus attēlojumu evaņģēlijos, Džeimss Edvardss, Džeimstaunas koledžas (Ziemeļdakota, ASV) reliģijas profesors, raksta: ”Mēs varam ar pārliecību apgalvot, ka evaņģēlijos ir stāstīta patiesība par Jēzu, tajos ir ietverts daudz dažādu nozīmīgu faktu par viņu. [..] Visloģiskākā atbilde uz jautājumu, kāpēc evaņģēlijos Jēzus attēlots tieši tā, kā mēs to varam lasīt, skan — tāds Jēzus bija īstenībā. Evaņģēlijos Jēzus aprakstīts tāds, kāds viņš bija palicis savu sekotāju atmiņā, proti, cilvēks, ko sūtījis Dievs un kas ir pilntiesīgs Dieva Dēls un Kalps.” *

Meklējot Jēzu

Ko var teikt par tām ziņām, kas par Jēzu Kristu atrodamas ārpus Bībeles? Jēzus ir pieminēts Tacita, Svetonija, Josefa Flāvija, Plīnija Jaunākā un dažu citu klasisko autoru darbos. Par šo informāciju The New Encyclopædia  Britannica 1995. gada izdevumā sacīts: ”Šie savstarpēji neatkarīgie stāstījumi pierāda, ka senatnē pat kristietības pretinieki nekad neapšaubīja Jēzus vēsturiskumu; pirmoreiz tas tika apstrīdēts 18. gadsimta beigās, un šī nepamatotā kritika 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā tikai vērsās plašumā.”

Diemžēl mūsdienu zinātnieki savos ”īstā” vai ”vēsturiskā” Jēzus meklējumos, šķiet, ir paslēpuši viņa patieso būtību zem tukšu prātojumu, bezjēdzīgu šaubu un nepamatotu teoriju slāņa. Zināmā mērā viņi ir vainojami mītu radīšanā, kurā viņi kļūdaini apsūdz evaņģēliju sarakstītājus. Ir zinātnieki, kas tik kāri vēlas vairot savu slavu un saistīt savu vārdu ar kādu jaunu pārsteidzošu teoriju, ka godīgi neizvērtē liecības par Jēzu. Tā viņi rada ”Jēzu”, kas ir zinātnieku iztēles auglis.

Tiem, kuri vēlas atrast īsto Jēzu, ir jāmeklē Bībelē. Jaunās derības un agrīnās kristietības profesors Lūks Džonsons no Emorija universitātes Kandlera Teoloģijas fakultātes apgalvo, ka vairumā pētījumu nav ņemts vērā, ar kādu mērķi Bībelē rakstīts par Jēzu. Viņš izsakās, ka ir interesanti izpētīt Jēzus dzīves un viņa laika sociālo, politisko un kultūras kontekstu. Taču viņš piemetina, ka tā dēvētā vēsturiskā Jēzus atklāšana ”nemaz nav Rakstu mērķis”, tajos ”galvenā uzmanība pievērsta Jēzus personībai”, viņa sludinātajai vēstij un viņa uzdevumam būt par Izpircēju. Kāds īsti bija Jēzus, un ko viņš vēstīja?

Kas patiesībā bija Jēzus

Evaņģēliji — četri Bībeles stāstījumi par Jēzus dzīvi — attēlo viņu kā ļoti iejūtīgu cilvēku. Žēlsirdība un līdzjūtība mudināja Jēzu palīdzēt  cilvēkiem, kas cieta slimību, akluma vai kādu citu iemeslu dēļ. (Mateja 9:36; 14:14; 20:34.) Jēzus drauga Lācara nāve un viņa māsu sēras dziļi skāra Jēzu, un viņš ”garā aizgrābts noskuma un.. raudāja”. (Jāņa 11:32—36.) Evaņģēliji atklāj plašu Jēzus emociju gammu — līdzjūtību pret lepras slimnieku, sajūsmu par savu mācekļu sekmēm, sašutumu par neiejūtīgu sekošanu likuma burtam un skumjas par to, ka Jeruzaleme atraida Mesiju.

Kad Jēzus veica brīnumus, viņš bieži pievērsa uzmanību, kāda nozīme notiekošajā ir cilvēkam, kura labā tas tiek darīts: ”Tava ticība tev palīdzējusi.” (Mateja 9:22.) Viņš uzslavēja Nātānaēlu, sacīdams: ”Israēlietis, kuŗā nav viltības!” (Jāņa 1:47.) Jēzus aizstāvēja kādu sievieti, kas savu pateicību viņam apliecināja ar dārgu velti. Daži uzskatīja, ka sieviete ir rīkojusies pārāk izšķērdīgi, taču Jēzus sacīja, ka viņas devību cilvēki ilgi pieminēs. (Mateja 26:6—13.) Viņš saviem sekotājiem apliecināja, ka ir patiess draugs un sirsnīgs biedrs, ”parādot.. savu mīlestību līdz galam”. (Jāņa 13:1; 15:11—15.)

Evaņģēlijos ir parādīts arī tas, ka Jēzum izdevās ātri izprast lielāko daļu cilvēku, ar kuriem viņš sastapās. Gan runājot pie akas ar sievieti, gan vēršoties dārzā pie kāda mācītāja, gan uzrunājot pie ezera zvejnieku, viņš ietekmēja uzrunāto cilvēku sirdi. Jau pēc Jēzus pirmajiem vārdiem daudzi no šiem cilvēkiem viņam atklāja savas visapslēptākās domas. Jēzus sacītais izraisīja klausītājos atsaucību. Kaut arī tajā laikā cilvēki parasti netuvojās tiem, kam bija kāda vara, ap Jēzu pulcējās daudz ļaužu. Tiem patika būt pie Jēzus, viņa sabiedrībā tie jutās nepiespiesti. Bērni ar viņu kopā jutās brīvi, un kad Jēzus izmantoja bērnu par piemēru, viņš ne tikai nostādīja bērnu savu mācekļu priekšā, bet arī ”to apkampa”. (Marka 9:36; 10:13—16.) Kā parādīts evaņģēlijos, Jēzus personībai piemita tāds valdzinājums, ka ļaudis palika pie viņa veselas trīs dienas, lai klausītos viņa aizraujošajos vārdos. (Mateja 15:32.)

Jēzus bija pilnīgs cilvēks, taču viņš neizturējās kritiski, augstprātīgi un valdonīgi pret nepilnīgajiem, grēcīgajiem cilvēkiem, kuru vidū dzīvoja un kuriem sludināja. (Mateja 9:10—13; 21:31, 32; Lūkas 7:36—48; 15:1—32; 18:9—14.) Jēzus nekad nebija pārlieku prasīgs pret citiem. Viņš nepadarīja smagākas cilvēku  nastas, bet rīkojās tieši pretēji, kā liecina viņa vārdi: ”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi.., es jūs gribu atvieglināt.” Viņa mācekļi pārliecinājās, ka viņš ir ”lēnprātīgs un no sirds pazemīgs” un ka viņa jūgs ir patīkams un viņa nasta ir viegla. (Mateja 11:28—30.)

Jēzus raksturs evaņģēlijos parādīts ārkārtīgi reāli. Četriem dažādiem cilvēkiem nebūtu bijis viegli sagudrot neparastu personību un tad četros pilnīgi atšķirīgos stāstījumos pasniegt tās konsekventu portretu. Četriem dažādiem rakstītājiem būtu gandrīz neiespējami aprakstīt kādu personu tā, ka visi šie apraksti konsekventi sniegtu to pašu priekšstatu, ja šī persona patiesībā nekad nebūtu eksistējusi.

Vēsturnieks Maikls Grānts uzdeva pārdomas rosinošu jautājumu: ”Kā tas varēja gadīties, ka bez izņēmuma visu četru evaņģēliju nostāstos tiek radīts ārkārtīgi skaidrs jauna pievilcīga cilvēka portrets, kurš bez kādas sentimentalitātes, mākslotības un svētulīguma pieskaņas brīvi kontaktējas ar visdažādākajām sievietēm, arī tādām, kuru reputācija pavisam noteikti nav laba, un tomēr pat vissīkākajās detaļās saglabājas nevainojama viņa rakstura viengabalainība?” Saprātīga atbilde uz to būtu, ka šāds cilvēks patiešām ir eksistējis un ir rīkojies tā, kā aprakstīts Bībelē.

Īstais Jēzus un jūsu nākotne

Bībelē ne tikai reāli attēlota Jēzus dzīve uz zemes, bet arī parādīts, ka viņš ir dzīvojis jau pirms nākšanas uz zemi, būdams Dieva vienpiedzimušais Dēls, ”visas radības pirmdzimtais”. (Kolosiešiem 1:15.) Pirms diviem tūkstošiem gadu Dievs pārvietoja sava debesu dēla dzīvību kādas ebreju jaunavas klēpī, lai viņš piedzimtu par cilvēku. (Mateja 1:18.) Savas kalpošanas laikā uz zemes Jēzus sludināja, ka Dieva Valstība ir vienīgā ciešanu nomāktās cilvēces cerība, un viņš sagatavoja savus mācekļus, lai tie turpinātu sludināšanas darbu. (Mateja 4:17; 10:5—7; 28:19, 20.)

Mūsu ēras 33. gada 14. nīsanā (aptuveni 1. aprīlī), balstoties uz nepatiesu apsūdzību musināšanā, Jēzus tika arestēts un tiesāts un viņam tika piespriests un izpildīts nāvessods. (Mateja 26:18—20; 26:48—27:50.) Jēzus nāve ir sagādājusi izpirkumu, kas atbrīvo ticīgos cilvēkus no to grēcīgā stāvokļa un dod iespēju visiem, kuri attīsta ticību Jēzum, saņemt mūžīgu dzīvi. (Romiešiem 3:23, 24; 1. Jāņa 2:2.) 16. nīsanā Jēzus tika piecelts no mirušajiem, un drīz pēc tam viņš atgriezās debesīs. (Marka 16:1—8; Lūkas 24:50—53; Apustuļu darbi 1:6—9.) Tā kā augšāmceltais Jēzus ir Jehovas iecelts Ķēniņš, viņam ir pilnīgas tiesības īstenot Dieva sākotnējo nodomu attiecībā uz cilvēci. (Jesajas 9:5, 6; Lūkas 1:32, 33.) Bībele parāda, ka Jēzus ir galvenā persona Dieva nodomu īstenošanā.

Pirmajā gadsimtā ļoti daudz cilvēku atzina Jēzu par to, kas viņš bija, — par apsolīto Mesiju jeb Kristu, kas sūtīts uz zemi, lai attaisnotu Jehovas augstāko varu un atdotu savu dzīvību kā izpirkumu par cilvēci. (Mateja 20:28; Lūkas 2:25—32; Jāņa 17:25, 26; 18:37.) Maz ticams, ka, pastāvot nežēlīgu vajāšanu draudiem, cilvēki justu pamudinājumu kļūt par Jēzus mācekļiem, ja viņi nebūtu pārliecināti par to, kas viņš ir. Drosmīgi un dedzīgi viņi uzņēmās pildīt uzdevumu, ko Jēzus viņiem deva, — ”darīt par mācekļiem visas tautas”. (Mateja 28:19.)

Mūsdienās vairāki miljoni kristiešu, kas ir ieguvuši zināšanas par Jēzu, neuzskata viņu par mītisku personu. Šie kristieši zina, ka Jēzus ir tronī celts Ķēniņš, kurš valda debesīs, Dieva nodibinātajā Valstībā, un kurš drīz pilnībā pārņems varu pār zemi un visu, kas uz tās notiek. Vēsts par Dieva valdību ir ļoti laba, jo šī valdība apsola atbrīvot cilvēkus no pasaulē valdošajām problēmām. Patiesie kristieši apliecina, ka viņi lojāli atbalsta Jehovas izraudzīto Ķēniņu, vēstot citiem ”valstības evanģeliju”. (Mateja 24:14.)

Tie, kas atbalsta Valstību, kurā valda Kristus, dzīvā Dieva Dēls, dzīvos, lai baudītu mūžīgas svētības. Arī jūs varat saņemt šīs svētības! Šī žurnāla izdevēji ar prieku palīdzēs jums iepazīt īsto Jēzu.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

Ko ir teikuši citi

”Es uzskatu Jēzu no Nācaretes par vienu no ietekmīgākajiem skolotājiem, kāds vien pasaulē ir bijis.. [..] Es vēlos hinduistiem sacīt, ka viņu dzīve nebūs pilnvērtīga, ja viņi ar godbijību neizpētīs Jēzus mācības.” Mohandass Gandijs, The Message of Jesus Christ.

”Tik neparasta personība, tik pilnīga, tik konsekventa, tik nevainojama, tik cilvēciska un turklāt tik pārāka par cilvēcisko diženumu nevar būt ne viltojums, ne izdomājums. [..] Ja Jēzus būtu izdomāta persona, tad tās izgudrotājam būtu bijis jābūt vēl izcilākam par Jēzu.” Filips Šafs, History of the Christian Church.

”Ja daži vienkārši cilvēki vienas paaudzes laikā būtu izdomājuši tik spēcīgu un pievilcīgu personību, tik augstu ētiku un tik iedvesmojošu cilvēku brālības redzējumu, tas būtu daudz neticamāks brīnums par visiem evaņģēlijos pierakstītajiem brīnumiem.” Vills Djūrents, Caesar and Christ.

”Ja ņem vērā, cik daudz neapšaubāmi reālu cilvēku ir centušies dibināt reliģijas un cietuši neveiksmi, liekas neizprotami, ka visu pasauli aptverošu reliģisku kustību būtu varējusi aizsākt nekad neeksistējusi persona, kas izdomāta uzskatu popularizēšanai.” Gregs Īsterbruks, Beside Still Waters.

”Es kā literatūras vēsturnieks esmu nonācis pie stingras pārliecības: lai nu kas būtu evaņģēliji, leģendas tās noteikti nav. Tajos nav izdomas, kāda ir raksturīga leģendām. Par lielāko daļu Jēzus dzīves mēs neko nezinām, un cilvēki, kas vēlētos radīt leģendu, noteikti nebūtu to pieļāvuši.” K. Lūiss, God in the Dock.

[Attēli 7. lpp.]

Evaņģēliji atklāj plašu Jēzus emociju gammu