Problēmas, ko ir radījusi šķiru nevienlīdzība

”VIENLĪDZĪBA VARBŪT ARĪ IR VAJADZĪGA, TOMĒR PASAULĒ NAV TĀDAS VARAS, KAS TO SPĒTU ĪSTENOT.”

Šie vārdi pieder 19. gadsimta franču rakstniekam Onorē de Balzakam, un tā vien šķiet, ka viņam ir bijusi taisnība. Lai gan cilvēki iekšēji jūt, ka sabiedrības sadalījums šķirās nav īsti pareizs, līdz pat 21. gadsimtam cilvēcei nav izdevies nojaukt barjeras, kas šķir nevienlīdzīgos sabiedrības slāņus.

KELVINS KŪLIDŽS, ASV prezidents no 1923. līdz 1929. gadam, daudz uzmanības veltīja sociālās nevienlīdzības problēmu risināšanai un runāja par ”privileģēto slāņu neizbēgamu izzušanu”. Bet 40 gadus pēc Kūlidža pilnvaru beigām Kērnera komisijas locekļi, kam bija uzticēts iepazīties ar rasu attiecību problēmām, pauda bažas par to, ka ASV ar laiku izveidosies divas sabiedrības — ”melna un balta” —, kas būs atšķirīgas un nevienlīdzīgas. Ir cilvēki, kas uzskata, ka šis paredzējums jau ir piepildījies un ka ”ekonomiskā un rasu nevienlīdzība kļūst arvien lielāka”.

Galvenais šķērslis sabiedrības locekļu vienlīdzības nodrošināšanai ir pati cilvēka daba. Bijušais ASV kongresa loceklis Viljams Rendolfs Hērsts reiz izteicās: ”Visi cilvēki ir radīti līdzīgi vismaz vienā ziņā — viņi nevēlas būt vienlīdzīgi.” Varbūt šis apgalvojums pirmajā mirklī šķiet pretrunīgs. 19. gadsimta franču dramaturgs Anrī Beks šo domu ir izteicis vēl skaidrāk: ”Panākt vienlīdzību ir grūti tāpēc, ka mēs vēlamies būt vienlīdzīgi tikai ar tiem, kas ir pārāki par mums.” Citiem vārdiem sakot, daudzi cilvēki gribētu būt vienlīdzīgi ar tiem, kas pieder pie augstākiem sabiedrības slāņiem, bet ļoti maz ir to, kas būtu gatavi atteikties no savām privilēģijām, lai cilvēki, kas nāk no zemākiem sabiedrības slāņiem, varētu būt tādi paši kā viņi.

Kādreiz cilvēka piederību pie vienkāršās tautas, aristokrātiskām aprindām vai karaļa pēctečiem noteica tas, kādā ģimenē viņš piedzima. Dažās zemēs tas tā ir joprojām. Tomēr lielākajā daļā pasaules valstu mūsdienās cilvēka piederību pie vienkāršās tautas, vidusslāņa vai augstākās sabiedrības nosaka nauda (vai tās trūkums). Sabiedrības noslāņošanās notiek arī pēc citiem principiem, piemēram, pēc piederības pie noteiktas rases un pēc izglītības līmeņa. Dažās pasaules valstīs diskriminācijas pamats ir dzimums un sievietes tiek uzskatītas par zemākas šķiras cilvēkiem.

 Vai ir pamats cerībai?

Likumdošanas akti, kas aizstāv cilvēku tiesības, ir veicinājuši sabiedrības locekļu vienlīdzību. ASV ir pieņemti likumi, kas aizliedz segregāciju. Dienvidāfrikā ir aizliegts aparteīds. Verdzība, kaut arī tā joprojām pastāv, ar likumu ir aizliegta lielākajā daļā pasaules valstu. Vairākās valstīs ar tiesu lēmumiem ir apstiprinātas pamatiedzīvotāju tiesības uz zemi, un daudzi likumi, kas aizliedz diskrimināciju, ir palīdzējuši vairākām kādreiz apspiestām cilvēku grupām.

Taču tas nenozīmē, ka ir likvidēts sabiedrības sadalījums šķirās. No vienas puses, atšķirība starp sociālajiem slāņiem varbūt nav tik krasa kā agrāk, bet, no otras puses, rodas arvien jauni faktori, kas sašķeļ sabiedrību. Grāmatā Class Warfare in the Information Age (Šķiru cīņa informācijas laikmetā) ir teikts: ”Sadalījums kapitālistu un strādnieku šķirās mūsdienās šķiet nepareizs, taču tas ir tikai tāpēc, ka šīs lielās šķiras ir sadalījušās daudzās mazākās naidīgi noskaņotu cilvēku grupiņās.”

Vai tiešām sabiedrība vienmēr būs sadalīta šķirās? Nākamajā rakstā ir minēti fakti, kas palīdz saprast, ka situācija nav bezcerīga.