Vai bezšķiru sabiedrība ir iespējama?

DŽONS ADAMSS, kurš vēlāk kļuva par otro ASV prezidentu, bija starp tiem, kas parakstīja vēsturisko Neatkarības deklarāciju. Deklarācijā bija ietverts arī šāds cildens apgalvojums: ”Mēs uzskatām par pašsaprotamu patiesību, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi.” Tomēr pats Dž. Adamss acīmredzot nebija pārliecināts, vai patiesa vienlīdzība ir iespējama, jo viņš reiz rakstīja: ”Garīgo un fizisko nevienlīdzību Visvarenais Dievs ir iekļāvis cilvēka dabas pašos pamatos, tāpēc nekādi plāni un paņēmieni nevar padarīt vienlīdzīgus visus cilvēkus.” Citādās domās bija britu vēsturnieks Herberts Velss. Viņš spēja iztēloties sabiedrību, kuras locekļu vienlīdzību nodrošinātu trīs priekšnoteikumi: visā pasaulē būtu vienota, tīra reliģija, visiem pasaules iedzīvotājiem būtu pieejama viena un tā pati  izglītības programma un pasaulē vairs nebūtu bruņoto spēku.

Līdz šim nevienam nav izdevies izveidot tādu sabiedrību, kādu iztēlojās H. Velss. Cilvēku vienlīdzība joprojām nav panākta, un sabiedrība joprojām ir sadalīta šķirās. Vai šāds sadalījums sabiedrībai ir nācis par labu? Nē, nav nācis par labu. Sadalījums nevienlīdzīgos slāņos šķeļ sabiedrību un izraisa skaudību, naidu, ciešanas un vardarbību. Baltās rases kundzība Āfrikā, Austrālijā un Ziemeļamerikā ir nesusi neizmērojamas ciešanas citu rasu pārstāvjiem. Piemēram, Van Dīmena Zemē (tā agrāk sauca Tasmaniju) kolonizatori iznīcināja pilnīgi visus aborigēnus. Eiropā ebreju pazemošanas politika beidzās ar holokaustu. Greznība, kādā dzīvoja aristokrāti, un strādnieku un vidusšķiras neapmierinātība bija faktori, kas 18. gadsimtā veicināja revolūciju Francijā un 20. gadsimtā — Krievijā.

Kāds senatnes gudrais rakstīja, ka ”cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi”. (Salamans Mācītājs 8:9.) Šie vārdi ir patiesi, un tos var attiecināt kā uz viena cilvēka, tā arī uz vienas šķiras valdīšanu. Ja kāda cilvēku grupa uzskata, ka tā ir pārāka par citiem, neizbēgami rodas nelaimes un ciešanas.

Dieva priekšā visi ir vienādi

Vai varētu būt, ka noteiktas cilvēku grupas ir pārākas par citām? Cilvēki varbūt tā uzskata, taču Dievs gan ne. Bībelē ir teikts, ka ”viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu”. (Apustuļu darbi 17:26.) Bībelē cilvēku Radītājs ir raksturots kā Dievs, ”kas neuzlūko valdnieka vaigu, kas neieredz lielo un bagāto vairāk nekā nabagos, jo tie visi ir Viņa roku darbs”. (Ījaba 34:19.) Visiem cilvēkiem ir kopīgs priekštecis, un viņi visi piedzimst vienlīdzīgi Dieva priekšā.

Der paturēt prātā arī to, ka nāves brīdī izzūd jebkāds sadalījums augstākās un zemākās šķirās. Senie ēģiptieši gan domāja citādi, tāpēc mirušie faraoni kapenēs tika guldīti kopā ar milzīgām bagātībām, lai viņi varētu dzīvot atbilstoši savam augstajam stāvoklim arī mirušo valstībā. Kā zināms, faraoni neizmantoja neko no tā, kas tika atstāts kapenēs. Liela daļa bagātību nonāca kapeņu izlaupītāju rokās, un tie vērtīgie priekšmeti, kurus laupītāji nebija atraduši, tagad ir apskatāmi muzejos.

Mirušajiem faraoniem, protams, nebija nekāda labuma no kapeņu bagātībām. Pēc nāves cilvēks vairs nepieder ne pie augstākās, ne pie zemākās šķiras, viņš vairs nav ne bagāts, ne nabags. Bībelē ir sacīts, ka ”gudri vīri mirst, bezprātis un nepraša — visi vienādi iet bojā un savu mantu atstāj citiem” un ”cilvēks nepastāv savā godībā, viņš ir līdzīgs kustonim, kam dara galu”. (Psalms 49:11, 13.) Vienalga, vai cilvēks ir valdnieks vai vergs, uz viņu attiecas vārdi: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt.. ..pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” (Salamans Mācītājs 9:5, 10.)

Visi cilvēki piedzimst vienlīdzīgi Dieva priekšā un atkal kļūst vienlīdzīgi nāves priekšā. Tāpēc ir nejēdzīgi uz neilgo cilvēka dzīves laiku padarīt kādu cilvēku grupu pārāku par citām.

Kā veidosies bezšķiru sabiedrība

Bet vai ir pamats cerēt, ka reiz arī dzīvo starpā šķiriskai piederībai vairs nebūs nekādas nozīmes? Jā, šādai cerībai ir pamats. Gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu, kad uz zemes dzīvoja Jēzus, tika likts pamats bezšķiru sabiedrībai. Jēzus upurēja savu dzīvību par visiem ticīgajiem, lai ”neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16.)

 Mācīdams savus sekotājus nekad nepaaugstināt sevi pār citiem ticības biedriem, Jēzus teica: ”Jums nebūs saukties par ”rabi”; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus. Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots.” (Mateja 23:8—12.) Dieva priekšā visi patiesie Jēzus mācekļi ir vienādi.

Vai agrīnie kristieši uzskatīja, ka viņi ir vienlīdzīgi? Tie, kas bija sapratuši Jēzus mācības, noteikti tā uzskatīja. Viņi bija pārliecināti, ka visi ticības biedri ir vienlīdzīgi, un apliecināja šo pārliecību, uzrunādami cits citu ar vārdu ”brālis”. (Filemonam 1, 7, 20.) Nevienam nebija jāuzskata, ka viņš būtu labāks par citiem kristiešiem. Par to liecina vārdi, kurus kādā no vēstulēm sev pazemīgi veltīja Pēteris. Viņš rakstīja: ”Sīmanis Pēteris, Jēzus Kristus kalps un apustulis, tiem, kas ar mūsu Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus taisnību dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs.” (2. Pētera 1:1.) Pēteris bija mācījies no paša Jēzus, un, tā kā viņš bija apustulis, viņam bija uzticēti atbildīgi pienākumi. Tomēr viņš sevi sauca par kalpu un apliecināja, ka citiem kristiešiem ir tāda pati ticība kā viņam.

Kāds varētu iebilst, ka Dieva izredzētās tautas, Izraēla, pastāvēšana pirmskristiešu laikos, ir pretrunā ar vienlīdzības ideju. (2. Mozus 19:5, 6.) Varbūt kāds teiks, ka šīs tautas izredzētība ir rasu nevienlīdzības piemērs, tomēr tā nav. Tiesa, izraēliešiem kā Ābrahāma pēcnācējiem bija īpašas attiecības ar Dievu, un Dievs ar viņu starpniecību pavēstīja cilvēkiem savu gribu. (Romiešiem 3:1, 2.) Taču Dieva nodoms nebija paaugstināt šo tautu pār citām tautām. Viņš bija paredzējis, ka ar laiku ”tiks svētītas visas zemes tautas”. (1. Mozus 22:18; Galatiešiem 3:8.)

Ar laiku kļuva redzams, ka lielākajai daļai izraēliešu nebija tādas ticības, kāda bija viņu priekštecim Ābrahāmam. Tauta nebija uzticīga Dievam un atraidīja Mesiju, tāpēc Dievs no tās atteicās. (Mateja 21:43.) Tomēr pazemīgajiem cilvēkiem joprojām bija cerība saņemt Dieva solītās svētības. Mūsu ēras 33. gadā radās kristiešu draudze. Ar garu svaidīto kristiešu kopums tika nosaukts par ”Dieva Israēlu”, un kļuva skaidrs, ka Dievs svētīs cilvēci ar šīs jaunās tautas starpniecību. (Galatiešiem 6:16.)

Daļai kristiešu draudzes locekļu bija jāmācās, ko nozīmē vienlīdzība. Piemēram, māceklis Jēkabs izteica stingrus aizrādījumus tiem, kas pret turīgajiem kristiešiem izturējās ar lielāku cieņu nekā pret nabadzīgajiem. (Jēkaba 2:1—4.) Apustulis Pāvils norādīja, ka kristieši no citām tautām bija tieši tādi paši kā ebreju kristieši un ka vīrieši nav pārāki par sievietēm. Viņš rakstīja: ”Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda ne grieķa, nav ne kalpa nedz svabadā, tur nav ne vīrieša nedz sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.” (Galatiešiem 3:26—28.)

 Bezšķiru sabiedrība mūsdienās

Jehovas liecinieki cenšas dzīvot saskaņā ar Bībeles principiem. Viņi apzinās, ka Dievs nešķiro cilvēkus pēc piederības pie sociāliem slāņiem. Tāpēc Jehovas liecinieku draudzēs nav sadalījuma garīdzniekos un lajos un draudzes locekļi netiek dalīti pēc ādas krāsas vai materiālā stāvokļa. Starp Jehovas lieciniekiem ir bagāti cilvēki, taču viņi nepievērš galveno uzmanību mantai, jo zina, ka materiālās vērtības nav mūžīgas. (1. Jāņa 2:15—17.) Visi liecinieki ir vienoti Visuma augstākā Valdnieka, Dieva Jehovas, pielūgsmē.

Ikviens Jehovas liecinieks apzinās savu pienākumu stāstīt citiem labo vēsti par Dieva Valstību. Jehovas liecinieki cenšas līdzināties Jēzum, izturoties ar cieņu pret tiem, kurus sabiedrība neciena, un apmeklējot šos cilvēkus, lai viņiem palīdzētu saprast Dieva Rakstus. Vienkāršie cilvēki šo darbu dara kopā ar tiem, kurus sabiedrībā pieņemts uzskatīt par augstāku slāņu pārstāvjiem. Jehovas lieciniekiem svarīgs ir garīgums, nevis piederība pie kāda sociāla slāņa. Viņi, tāpat kā pirmā gadsimta kristieši, cits citu uzskata par ticības brāļiem un māsām.

Vienlīdzīgi nenozīmē vienādi

Vienlīdzība nav tas pats, kas vienveidība. Jehovas liecinieku draudzēs ir vīrieši un sievietes, padzīvojuši cilvēki un bērni. Tajās ir gan bagāti, gan trūcīgi cilvēki no dažādām rasēm, tautām un valodu grupām. Viņu personības iezīmes un spējas ir ļoti atšķirīgas. Tomēr atšķirības nevis šķeļ draudzi, bet nodrošina patīkamu dažādību. Kristieši apzinās, ka visas viņu spējas ir dāvanas no Dieva un neuzskata, ka to dēļ viņi var justies pārāki par citiem.

Sabiedrība ir sadalījusies nevienlīdzīgos slāņos tāpēc, ka cilvēki ir mēģinājuši valdīt paši, nevis sekojuši Dieva norādījumiem. Drīzā nākotnē Dieva Valstība pārņems varu pār zemeslodi un darīs galu cilvēku izveidotajam sadalījumam šķirās, tāpat kā tā likvidēs visus pārējos ciešanu cēloņus. Tad ”lēnprātīgie iemantos zemi”. (Psalms 37:11.) Nevienam vairs nebūs pamata iedomāties, ka viņš ir pārāks par citiem. Tā kā nekad vairs neradīsies nevienlīdzīgas cilvēku šķiras, nekas netraucēs vienotas cilvēku brālības pastāvēšanai visā pasaulē.

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Radītājs ir Dievs, ”kas neuzlūko valdnieka vaigu, kas neieredz lielo un bagāto vairāk nekā nabagos, jo tie visi ir Viņa roku darbs”. (Ījaba 34:19)

[Attēls 6. lpp.]

Jehovas liecinieki izturas ar cieņu pret visiem cilvēkiem

[Attēli 7. lpp.]

Patiesajiem kristiešiem galvenais ir garīgums