Cik svarīga ir tīrība?

”TĪRĪBA” ir jēdziens, ko cilvēki saprot ļoti dažādi. Piemēram, mazs zēns, kam māte liek nomazgāties, varbūt uzskata, ka pietiek tikai pabāzt zem krāna pirkstus un apslapināt seju. Bet mātei par mazgāšanos ir citāds uzskats. Māte ved savu dēlēnu atpakaļ uz vannasistabu un, nežēlojot ūdeni un ziepes, kā arī pilnīgi ignorējot skaļos protesta saucienus, kārtīgi noberž viņa rokas un seju.

Tā kā priekšstati par tīrību dažādās zemēs ir dažādi, arī cilvēkiem, kas tajās uzaug, veidojas atšķirīgs viedoklis par to, kas ir tīrība. Kādreiz daudzās valstīs tīra skolu apkārtne pieradināja bērnus pie tīrības. Mūsdienās daudzviet pasaulē skolu pagalmos ir tik daudz gružu un atkritumu, ka tie vairāk izskatās pēc izgāztuvēm nekā pēc spēļu un atpūtas vietām. Tāda pati nelaime daudzviet ir piemeklējusi skolu telpas. Darens, kādas austrāliešu skolas saimniecības pārzinis, saka: ”Tagad arī klases ir ļoti netīras.” Norādījumu kaut ko sakārtot vai satīrīt daudzi skolēni uztver kā sodu. Diemžēl skolotāji reizēm tiešām soda skolēnus, liekot viņiem tīrīt skolas telpas vai apkārtni.

Arī paši pieaugušie ne vienmēr rāda labu priekšzīmi bērniem un jauniešiem. Sabiedriskās vietas tiek piegružotas, un apkārtējā vide — piesārņota. Ir zināms, ka piesārņojumu rada daudzas rūpniecības nozares un uzņēmumi. Tomēr netīrības un piesārņojuma cēlonis nav kaut kas bezpersonisks — par to ir atbildīgi cilvēki. Galvenais piesārņojuma iemesls droši vien ir cilvēku alkatība, tomēr ļoti daudz problēmu rada arī tas, ka cilvēki arvien mazāk rūpējas par tīrību. Bijušais Austrālijas ģenerālgubernators reiz to uzsvēra, sacīdams: ”Visi jautājumi par sabiedrības veselības stāvokli reducējami līdz tam, ko dara viens vīrietis, viena sieviete, viens bērns.”

Tomēr daudzi cilvēki uzskata, ka tīrība ir personiskas dabas jautājums un nevienam nav tiesību neko teikt par viņu paradumiem. Vai tā tiešām ir?

Ja runājam, piemēram, par pārtikas produktiem, ko pērkam tirgū, un ēdieniem, ko pasūtām restorānā vai ēdam ciemos pie draugiem, ir skaidrs, ka tīrība ir ļoti svarīgs jautājums. No cilvēkiem, kas gatavo un pasniedz ēdienu, tiek prasīta stingra higiēnas normu ievērošana, jo, piemēram, nemazgātām rokām var pārnēsāt daudzas slimības. Tāpat augstu higiēnas normu ievērošana tiek gaidīta no slimnīcu darbiniekiem. Tomēr, kā bija ziņots medicīnas žurnālā The New England Journal of Medicine, viens  no iemesliem, kāpēc slimnīcu pacientiem attīstās infekcijas, kuru ārstēšana gadā izmaksā līdz desmit miljardiem dolāru, varētu būt tas, ka ārsti un medicīnas māsas pietiekami nemazgā rokas. Ikviens cilvēks, bez šaubām, ir tiesīgs pieprasīt, lai citu nevīžības dēļ netiktu apdraudēta viņa veselība.

Noteikti nav neviena cilvēka, kas izturētos vienaldzīgi pret to, ka citu apzinātas ļaunprātības vai neapzinātas paviršības dēļ tiktu piesārņots dzeramais ūdens. Un vai kāds justos droši, basām kājām staigādams pa pludmali, kur smiltīs mētājas narkomānu atstātas šļirces? Tomēr vissvarīgākais droši vien ir jautājums par to, cik tīra un kārtīga ir mūsu pašu dzīves vieta.

Sjūelena Hoja savā grāmatā Chasing Dirt (Karš ar netīrību) uzdod jautājumu: ”Vai mēs esam tikpat tīrīgi kā kādreiz?” Viņas atbilde uz šo jautājumu ir: ”Laikam neesam gan.” Grāmatas autore izsaka viedokli, ka galvenais netīrības cēlonis ir vērtību maiņa. Cilvēki arvien mazāk laika pavada mājās, un par tīrības un kārtības uzturēšanu maksā citiem. Tāpēc rūpes par dzīves vietas tīrību vairs nav kaut kas tāds, par ko ir atbildīgs pats cilvēks. ”Man nav jāmazgā vannasistaba, man jāmazgājas pašam,” teica kāds vīrietis. ”Kas par to, ka mana māja nav tīra, galvenais, ka es pats esmu tīrs.”

Tomēr tīrība nav tikai tas, kas redzams acīm. Tīrības normas attiecas uz visu cilvēka dzīvē. Priekšstatiem par tīrību jābūt mūsu prātā un sirdī un jāietekmē arī mūsu uzskati par tikumību un kalpošanu Dievam. Padomāsim, kāpēc tas tā ir.