Lasītāju jautājumi

Cik lielā mērā mūsdienās uz kristiešiem attiecas Mozus bauslības noteikumi, kas aizliedz laulības starp radiniekiem?

Bauslībā, ko Jehova deva Izraēla tautai, nebija sīku norādījumu par laulību ceremonijām un norisi. Tomēr tajā bija noteikts, kādu cilvēku starpā nav pieļaujamas laulāto attiecības. Piemēram, 3. Mozus 18:6—20 ir detalizēti paskaidrots, kādi tuvi radinieki nedrīkst stāties dzimumattiecībās. Protams, kristieši nav pakļauti Mozus bauslībai, un viņus nesaista tajā ietvertie likumi. (Efeziešiem 2:15; Kolosiešiem 2:14.) Taču tas nenozīmē, ka kristieši, izvēloties dzīvesbiedru, šim jautājumam gluži vienkārši var nepievērst uzmanību. Par to jādomā vairāku iemeslu dēļ.

Vispirms jāņem vērā, ka pastāv laicīgi likumi, kas nosaka, cik tuviem radiniekiem ir pieļaujams precēties, un parasti kristiešiem ir jāievēro likumi, kas ir noteikti viņu valstī. (Mateja 22:21; Romiešiem 13:1.) Šie likumi dažādās zemēs, protams, ir atšķirīgi. Mūsdienās galvenokārt tie tiek izstrādāti, apsverot ģenētiskos faktorus. Ir zināms, ka laulībā, kas noslēgta starp tuviem radiniekiem, pastāv lielāka iespēja nodot pēcnācējiem kādu ģenētisku defektu un kaiti. Gan šī iemesla dēļ, gan tāpēc, ka kristieši ir ”paklausīgi varām, kas valda”, stājoties laulībā, viņi ievēro vietējos likumus par laulības noslēgšanu.

Turklāt būtu jārēķinās arī ar to, kas konkrētajā sabiedrībā tiek uzskatīts par pieņemamu un kas — par nepieņemamu. Gandrīz visās kultūrās pastāv likumi un tradīcijas, kas nosoda laulības tuvu asinsradinieku starpā. Cilvēki, kas stājas šādā laulībā, bieži tiek uzskatīti par vainīgiem incestā, un tāpēc sabiedrības acīs šādas attiecības ir pilnīgi nepieļaujamas. Kaut gan dažādās kultūrās uzskati par to, tieši kādu cilvēku attiecības ir aizliegtas, var ļoti atšķirties, ”kopumā runājot, jo tuvāku radinieku savienība tiek veidota, jo stingrāks un spēcīgāku emociju noteikts ir tabu, kas aizliedz un neatbalsta seksuālas attiecības viņu starpā”, teikts Britu enciklopēdijā. Tāpēc pat tad, ja kristietis nebūtu vainojams incestā, viņš nerīkosies, ignorējot vispāratzītus paradumus un sabiedrības reakciju, jo tas varētu sagādāt negodu kristiešu draudzei vai Dieva vārdam. (2. Korintiešiem 6:3.)

Nedrīkst atstāt bez ievērības arī sirdsapziņu, ar ko mūs ir apveltījis Dievs. Visiem cilvēkiem piemīt iedzimta spēja atšķirt labu no ļauna. (Romiešiem 2:15.) Sirdsapziņa ļauj sajust, kāda rīcība ir normāla un piedienīga un kāda rīcība ir pretdabiska un riebīga, — tā nenotiek vienīgi tad, ja cilvēka sirdsapziņa ir nocietinājusies izvirtīgu paradumu dēļ. Jehova uz to norādīja, dodams izraēliešiem likumu, kas aizliedza laulības tuvu radinieku starpā. Dievs teica: ”Pēc Ēģiptes zemes paražām, kur jūs arī esat mājojuši, jūs nedrīkstiet darīt savus darbus; un arī pēc Kānaāna zemes parauga, kur Es jūs vedīšu, jūs nedrīkstiet darīt un viņu nolikumiem nesekojiet.” (3. Mozus 18:3.) Kristieši augstu vērtē savu pēc Bībeles apmācīto sirdsapziņu un nepieļauj, ka to sabojātu izkropļotie priekšstati par labu un ļaunu, kādi ir citiem cilvēkiem pasaulē. (Efeziešiem 4:17—19.)

Ko pēc visa apskatītā mēs varam secināt? Kaut gan kristieši nav pakļauti Mozus bauslībai, viņu sirdsapziņa nepārprotami liek saprast, ka laulības starp tuviem radiniekiem — piemēram, tēvu un meitu, māti un dēlu vai brāli un māsu — kristiešiem ir pilnīgi nepieņemamas. * Ja runa ir par tālākiem radiniekiem, kristieši atzīst likumus, kas nosaka, kādas laulības ir uzskatāmas par likumīgām, kā arī ņem vērā savā sabiedrībā un kultūrā pieņemtās normas. Šis jautājums ir rūpīgi jāapdomā, lai mūsu rīcība būtu pilnīgā saskaņā ar Rakstos doto pavēli: ”Laulība lai ir visiem godā.” (Ebrejiem 13:4.)

[Zemsvītras piezīme]