Sava gudrība

”PIEAUGUŠIE ir gudri, bet bērniem ir sava gudrība,” teikts nigēriešu sakāmvārdā. Kāds kristiešu vecākais no Nigērijas, vārdā Edvins, pārliecinājās, cik patiesi ir šie vārdi.

Kādu dienu Edvins mājās zem sava rakstāmgalda atrada metāla kastīti.

”Kam tā pieder?” Edvins jautāja saviem trim bērniem.

”Tā ir mana,” atbildēja astoņus gadus vecais Emanuels. Viņš steidzīgi paskaidroja, ka šī nelielā, aprūsējusī metāla kastīte ar spraugu augšpusē ir paredzēta ziedojumiem Jehovas liecinieku pasaules mēroga darbam. ”Tā kā es neeju uz Valstības zāli katru dienu,” viņš sacīja, ”es nolēmu uztaisīt kastīti, lai ik reizi, kad man paliek pāri naudiņa, es to varētu ielikt kastītē.”

Emanuela tēvam mājās bija kastīte, kurā viņš krāja naudu braucienam uz apgabala kongresu. Bet ģimenē bija radusies neatliekama vajadzība un nauda tika iztērēta. Lai būtu drošs, ka viņa ziedojumiem paredzētā nauda netiks izmantota citiem mērķiem, zēns ar savu veco skārda kārbu bija devies pie metinātāja. Uzzinājis, kādam mērķim kārba domāta, metinātājs bija izgatavojis Emanuelam jaunu kastīti no metāla atgriezumiem. Emanuela piecgadīgais brālis Maikls arī bija palūdzis sev kastīti.

Pārsteigts par bērnu rīcību, Edvins jautāja, kāpēc viņiem bija vajadzīgas jaunas kastītes. Maikls atbildēja: ”Es gribu ziedot.”

Vecākiem nezinot, Emanuels, Maikls un viņu deviņus gadus vecā māsa Ūčeja, bija krājuši daļu savas kabatas naudas un likuši to kastītēs. Kā viņiem bija radusies šāda doma? Tiklīdz bērni bija spējuši noturēt rokā monētas, vecāki viņiem bija mācījuši mest nedaudz naudas Valstības zāles ziedojumu kastītē. Bērni patiešām izmantoja dzīvē, ko bija mācījušies.

Kad kastītes bija pilnas, tās tika atvērtas. Bija sakrāti 3,13 ASV dolāri, un tas ir diezgan daudz valstī, kurā cilvēks vidēji nopelna gadā kādus 300 dolārus. Ar šādiem labprātīgiem ziedojumiem tiek atbalstīts Jehovas liecinieku sludināšanas darbs, kas tagad norit 235 zemēs.