Baznīca un valsts Bizantijā

KRISTIETĪBAS dibinātājs deva ļoti konkrētus norādījumus par kraso atšķirību, kādai jāpastāv starp viņa sekotājiem un pasauli jeb no Dieva atsvešināto cilvēku sabiedrību. Jēzus sacīja saviem mācekļiem: ”Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet tā kā jūs neesat no pasaules, bet es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst.” (Jāņa 15:19.) Tolaiku politiskās varas pārstāvim Pilātam Jēzus paziņoja: ”Mana valstība nav no šīs pasaules.” (Jāņa 18:36.)

Lai izpildītu uzdevumu sludināt ”līdz pašam pasaules galam”, kristieši nedrīkstēja aizrauties ar  pasaulīgām lietām. (Apustuļu darbi 1:8.) Agrīnie kristieši līdzīgi Kristum neiesaistījās politikā. (Jāņa 6:15.) Ir zināms, ka viņi atteicās ieņemt valsts amatus. Bet vēlāk situācija mainījās.

”No pasaules”

Kādu laiku pēc pēdējo apustuļu nāves reliģisko vadītāju domas par attiecībām ar pasauli sāka mainīties. Viņi sāka sapņot par ”valstību”, kas būtu pasaules daļa. Ieskatīsimies, kā Bizantijas jeb Austrumromas impērijā un tās galvaspilsētā Bizantijā (tagadējā Stambula) izveidojās cieša saikne starp reliģiju un politiku.

Sabiedrībā, kurā reliģijai tradicionāli bija liela nozīme, Bizantijas baznīca bija guvusi iespaidīgu varu. Baznīcas vēsturnieks Panagiotis Kristu reiz izteicās: ”Bizantieši uzskatīja savu impēriju par Dieva Valstības attēlu.” Šim viedoklim ne vienmēr piekrita imperators, tāpēc attiecības starp baznīcu un valsti dažkārt bija saspringtas. Vārdnīcā The Oxford Dictionary of Byzantium rakstīts: ”Konstantinopoles [jeb Bizantijas] bīskapu rīcība bija ļoti dažāda — daži gļēvi iztapa varenam valdniekam.., daži ar monarhu sekmīgi sadarbojās.., bet citi drosmīgi pretojās viņa gribai.”

Konstantinopoles patriarhs, Austrumu baznīcas galva, kļuva par ļoti ietekmīgu personu. Viņš bija kronējis imperatoru, tāpēc viņam bija  pamatots iemesls cerēt, ka imperators dedzīgi aizstāvēs pareizticību. Patriarhs bija arī ļoti bagāts — viņa pārziņā atradās milzīgie baznīcas īpašumi. Šī cilvēka vara bija ārkārtīgi liela, jo viņa pakļautībā bija neskaitāmi mūki un viņam bija liela ietekme uz lajiem.

Patriarhi bieži vien nepakļāvās imperatoram. Viņi varēja draudēt ar ekskomunikāciju — uzspiežot savu gribu Dieva vārdā — vai izmantot citas metodes, lai gāztu imperatoru.

Laicīgajai varai ārpus galvaspilsētas pavājinoties, bīskapi bieži kļuva par tikpat ietekmīgām personām pilsētā kā provinču pārvaldnieki, kuru iecelšanā viņi piedalījās. Bīskapi iesaistījās tiesas procesos un pasaulīgos darījumos, kas skāra baznīcas intereses, — un dažkārt arī tādos, kam nebija sakara ar baznīcu. Viņu varu vairoja arī tas, ka vietējam bīskapam bija pakļauti desmitiem tūkstoši priesteru un mūku.

 Politika un simonija

No iepriekšminētā ir redzams, ka garīdznieki nesaraujamām saitēm bija saistījušies ar politiku. Turklāt, lai uzturētu prāvo garīdznieku pulku un atbalstītu viņu reliģisko darbību, bija nepieciešamas lielas naudas summas. Augstāko kārtu garīdznieki lielākoties dzīvoja ļoti grezni, un, pieaugot baznīcas varai un bagātībai, neviens no viņiem vairs nesekoja apustuļu nabadzības un svētuma paraugam. Daži priesteri un bīskapi maksāja par iecelšanu amatā — līdz pat hierarhijas augstākajām pakāpēm simonija bija parasta lieta. Bagātu labvēļu atbalstīti, garīdznieki imperatora priekšā sacentās par baznīcas amatiem.

Arī kukuļi bija veids, kā iespaidot augstākos reliģiskos vadītājus. Kad valdniece Zoja (apm. 978. g. — 1050. g.), noslepkavojusi savu vīru Romanu III, vēlējās apprecēt savu mīļāko, viņa steidzīgi izsauca uz pili patriarhu Aleksiju. Tur patriarhs uzzināja par Romana nāvi un pakalpojumu, kas no viņa tika gaidīts. Situāciju sarežīja tas, ka baznīca tajā vakarā atzīmēja Lielo piektdienu. Tomēr Aleksijs pieņēma valdnieces dāsnās dāvanas un izpildīja prasīto: viņas mīļākais kļuva par imperatoru Mihailu IV.

Iztapšana imperatoram

Vairākkārt Bizantijas impērijas pastāvēšanas laikā imperatori izmantoja tiesības iecelt Konstantinopoles patriarhu — neviens nevarēja kļūt par patriarhu vai ilgi palikt patriarha amatā pret imperatora gribu.

Imperators Andronīks II (1260. g. — 1332. g.) uzskatīja par nepieciešamu mainīt patriarhus deviņas reizes. Pārsvarā tas tika darīts ar mērķi iecelt patriarha amatā padevīgāko kandidātu. Saskaņā ar grāmatu The Byzantines, viens patriarhs pat rakstveidā apsolīja ”darīt visu, ko imperators prasīs, vienalga, cik pretlikumīgi tas būtu, un atturēties no jebkā, kas varētu izraisīt imperatora neapmierinātību”. Divas reizes imperatori mēģināja uzspiest baznīcai savu gribu, ieceļot par patriarhu valdnieka ģimenes pārstāvi. Imperators Romans I iecēla patriarha godā savu dēlu Teofilaktu, kam toreiz bija tikai 16 gadi.

Ja valdnieks nebija apmierināts ar patriarhu, viņš varēja piespiest to atteikties no amata vai dot norādījumus sinodei, lai nevēlamais patriarhs tiktu atcelts. Grāmatā Byzantium teikts: ”Bizantijas pastāvēšanas laikā aizvien vairāk un vairāk valsts ierēdņiem un pat tiešai imperatora ietekmei bija svarīga nozīme bīskapu izvēlē.”

Baznīcas koncilus vadīja imperators, bet patriarhs sēdēja blakus. Imperators vadīja debates, formulēja ticības apliecības un polemizēja ar bīskapiem un ķeceriem, pret kuriem viņa spēcīgākais ierocis bija nāvessods pie staba. Tāpat imperators apstiprināja un realizēja koncila pieņemtos kanonus. Savus pretiniekus viņš ne vien apsūdzēja valsts nodevībā, bet arī pasludināja par  ticības un Dieva ienaidniekiem. ”Baznīcā nedrīkst darīt neko tādu, kas ir pretrunā ar imperatora gribu un pavēlēm,” izteicās kāds sestā gadsimta patriarhs. Bīskapi, kas bija tuvi galmam, — lišķīgi, pērkami cilvēki, ietekmējami pat ar nelielu valdnieka labvēlības izpausmi — pretojās imperatoram tikpat maz kā viņu pavēlnieks.

Piemēram, kad patriarhs Ignācijs (apm. 799. g. — 878. g.) atteicās dot svēto vakarēdienu pavaldonim Bardam, tas viņam atriebās. Barda apsūdzēja Ignāciju sazvērestībā un nodevībā. Patriarhs tika arestēts un izsūtīts. Pavaldonis panāca, ka viņa vietā ieceļ Fotiju — laju, kas sešās dienās uzkāpa pa hierarhijas kāpnēm un kļuva par patriarhu. Vai Fotijs atbilda šim garīgajam amatam? Viņš tika raksturots kā ar ”augstām ambīcijām, neiedomājamu iedomību un nepārspējamām politiķa spējām” apveltīts cilvēks.

Dogmas par labu politikai

Ar strīdiem par pareizticību un ķecerību bieži tika maskētas politiskas cīņas, un daudzus imperatorus ietekmēja tieši politiski faktori, nevis vēlēšanās ieviest jaunas doktrīnas. Runājot vispārīgos vilcienos, imperators rezervēja sev tiesības diktēt dogmas un pieprasīt baznīcas pakļaušanos viņa gribai.

Piemēram, imperators Hēraklijs (575. g. — 641. g.) darīja visu, lai izbeigtu strīdus par Kristus būtību, kas draudēja sašķelt viņa novājināto impēriju. Lai rastu kompromisu, viņš ieviesa jaunu doktrīnu, sauktu par monotelētismu. * Tad ar mērķi nodrošināt impērijas dienvidu provinču uzticību Hēraklijs izvēlējās jaunu Aleksandrijas patriarhu — Kīru no Fasīdas, kas apstiprināja imperatora izveidoto doktrīnu. Imperators iecēla Kīru ne tikai par patriarhu, bet arī par Ēģiptes prefektu, kam bija vara pār vietējiem valdniekiem. Kīrs, izmantodams spēku, panāca gandrīz visu Ēģiptes baznīcu atbalstu.

Rūgtas sekas

Vai aprakstītie notikumi atspoguļoja vārdus un garu, kas izpaudās Jēzus lūgšanā, kurā viņš minēja, ka viņa mācekļi ”nav no pasaules”? (Jāņa 17:14—16.)

”Kristīgie” vadītāji Bizantijas pastāvēšanas laikā un vēlāk ir dārgi samaksājuši par iesaistīšanos pasaules politiskajā un militārajā darbībā. Ko mēs esam uzzinājuši no šī īsā ieskata vēsturē? Bizantijas baznīcas vadītāji noteikti neieguva Dieva un Jēzus Kristus labvēlību. (Jēkaba 4:4.)

Patiesajai kristietībai ambiciozie reliģiskie vadītāji un viņu politiskie sabiedrotie nav devuši neko labu. Viņi izkropļoja Jēzus mācību. Mācīsimies no vēstures un ”nebūsim no pasaules”!

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 10. lpp.]

”KĀ DIEVS ZEMES VIRSŪ”

Ietekmi, kāda valsts darīšanās bija baznīcas galvam, un ar to saistītās ambīcijas precīzi raksturo notikumi ar patriarhu Mihailu Kerulariusu (apm. 1000. g. — 1059. g.). Kļuvis par patriarhu, Kerulariuss gribēja sasniegt vēl vairāk. Viņš ir raksturots kā augstprātīgs, pašpaļāvīgs un nepiekāpīgs cilvēks — ”savā uzvedībā kā dievs zemes virsū”.

Vēloties iegūt lielāku varu, Kerulariuss 1054. gadā sarāva saites ar Romas pāvestu un piespieda imperatoru pieņemt baznīcas šķelšanos. Apmierināts ar uzvaru, Kerulariuss nokārtoja, ka tronī sēdās Mihails VI, un nostiprināja viņa varu. Pēc gada Kerulariuss piespieda šo imperatoru atteikties no troņa un viņa vietā iecēla Izaku Komnēnu (apm. 1005. g. — 1061. g.).

Konflikts starp patriarhu un imperatoru saasinājās. Kerulariuss, pārliecināts par tautas atbalstu, draudēja, uzspieda savu gribu un ķērās pie varmācības. Kāds tā laika vēsturnieks atzīmēja: ”Viņš paredzēja imperatora krišanu, vulgāri sacīdams: ”Es tevi paaugstināju, tu plānprātiņ, un es tevi arī iznīcināšu.”” Bet Izaks Komnēns lika patriarhu arestēt, viņš tika ieslodzīts cietumā un vēlāk izsūtīts uz Imrozas salu.

Šādi piemēri parāda, kādas problēmas Konstantinopoles patriarhi varēja radīt un cik droši tie stājās pretī imperatoram. Tronim bieži bija jāsastopas ar šādiem vīriem, kas bija prasmīgi politiķi, spējīgi mest izaicinājumu gan imperatoram, gan armijai.

[Karte/Attēls 9. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Bizantijas impērija savos ziedu laikos

Ravenna

Roma

MAĶEDONIJA

Konstantinopole

Melnā jūra

Nīkaja

Efesa

Antiohija

Jeruzaleme

Aleksandrija

Vidus jūra

[Norāde par autortiesībām]

Karte: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēli 10., 11. lpp.]

Komnēns

Romans III (pa kreisi)

Mihails IV

Valdniece Zoja

Romans I (pa kreisi)

[Norādes par autortiesībām]

Komnēns, Romans III un Mihails IV: Courtesy Classical Numismatic Group, Inc.; valdniece Zoja: Hagia Sophia; Romans I: Photo courtesy Harlan J. Berk, Ltd.

[Attēls 12. lpp.]

Fotijs

[Attēls 12. lpp.]

Hēraklijs ar dēlu

[Norādes par autortiesībām]

Hēraklijs ar dēlu: Photo courtesy Harlan J. Berk, Ltd.; visi rotājumu elementi 8.—12. lappusē: no grāmatas L’Art Byzantin III Ravenne Et Pompose