Kā nepilnīgi cilvēki var būt nevainojami?

TĀ KĀ visi cilvēki ir grēcīgi un nespēj pilnībā atbilst Dieva normām, ir skaidrs, ka viņu nevainojamība nevar nozīmēt absolūti nevainojamu rīcību un runu. Kā norādīts Bībelē, tā ir saistīta ar nedalītu padevību Dievam, kura nāk no sirds. Dāvids, padodamies grēcīgām tieksmēm, izdarīja vairākus smagus grēkus, tomēr viņam bija ”bezvainīga sirds”, jo viņš pieņēma aizrādījumus un mainīja savu rīcību. (1. Ķēniņu 9:4, LB-26.) Tā Dāvids pierādīja, ka viņa sirdī joprojām ir patiesa mīlestība pret Dievu Jehovu. (Psalms 26:1—3, 6, 8, 11.) Vēlāk viņš skubināja savu dēlu Salamanu: ”Atzīsti savu tēvu Dievu un kalpo Viņam ar nedalītu sirdsprātu un ar labprātīgu dvēseli, jo tas Kungs ir, kas pārbauda visas sirdis un kas izzina itin visus visdažādākos nodomus.” Taču Salamana ”sirds nebija tā atradusi mieru pie tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds”. (1. Laiku 28:9; 1. Ķēniņu 11:4.) (Šajos divos pantos ar vārdiem ”nedalīts sirdsprāts” un ”miers” tulkots senebreju vārds šālēm, kas lietots arī Salamana Pamācībās 11:1 un 1. Ķēniņu 15:14.)

Tātad nevainojamība nav saistīta tikai ar kādu konkrētu rīcību vai tikai ar reliģiskiem jautājumiem. Tas ir dzīves ceļš, kādu ”staigā” Dieva kalpotāji, kas vienmēr alkst uzzināt Jehovas gribu. (Psalms 119:1—3.) Dāvids vadīja Izraēla tautu ”ar skaidru sirdi”, un tas izpaudās gan jautājumos, kas bija saistīti ar Jehovas pielūgsmi, gan jautājumos, kas bija saistīti ar valsts pārvaldi. Dāvids vēlējās, lai arī viņa tuvumā būtu tādi paši cilvēki un lai viņa kalpi būtu nevainojami — tādi, kas ”taisnus ceļus staigā”. (Psalms 78:72; 101:2—7.) Savu nevainojamību Dieva priekšā cilvēks pierāda ilgākā laika posmā, kā to darīja Noa, Ābrahāms un citi. (1. Mozus 6:9; 17:1; 2. Samuēla 22:24.)

Ikvienam ir jāapliecina nelokāma uzticība Dievam un jārīkojas taisnīgi ne tikai labvēlīgos apstākļos, bet pilnīgi jebkādos apstākļos un vienmēr. Psalmu dziesminieks, uzsvēris, ka Jehovam ir patīkams tikai tāds cilvēks, kas ”patiesību glabā savā sirdī”, tālāk norādīja, ka viņam ir jābūt tādam, kas ”negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu”, proti, kas pilda solījumu arī tad, ja svinīgi solītais izrādās pretrunā ar personiskajām interesēm. (Psalms 15:1—5; pretstatīt Romiešiem 1:31; 1. Timotejam 1:10.) Tātad nevainojamība vislabāk izpaužas tad, ja dievbijība tiek pārbaudīta un cilvēku spiež rīkoties netaisnīgi. Mums, tāpat kā Ījabam, jāpaliek nevainojamiem arī tad, kad mūs izsmej, runā par mums ļaunu, kad mūs ienīst vai nežēlīgi vajā, kad esam saslimuši vai nokļuvuši lielā nelaimē. (Ījaba 12:4; salīdzināt Jeremijas 20:7; Psalms 64:4, 5; Salamana Pamācības 29:10; Amosa 5:10; Ījaba 2:3.)

Cilvēkam palikt nevainojamam palīdz nevis paša morālais spēks, bet dziļa ticība Jehovam un paļāvība uz to, ka Jehova spēj viņu glābt. (Psalms 25:21.) Dievs ir apsolījis, ka viņš ņems savā ”aizvējā” tos, kas paliek nevainojami, un būs tiem ”aizsarga patvērums”. (Salamana Pamācības 2:6—8; 10:29; Psalms 41:13.) Tas, ka šie cilvēki pastāvīgi domā, kā iegūt Jehovas labvēlību, piešķir viņu dzīvei stabilitāti un palīdz viņiem iet taisnu ceļu pretī mērķim. (Psalms 26:1—3; Salamana Pamācības 11:5; 28:18.) Kaut arī nenoziedzīgie reizēm cieš ļauno valdīšanas dēļ un varbūt pat nomirst kopā ar ļaunajiem, kā to ar neizpratni konstatēja Ījabs, tomēr Jehova ir apliecinājis, ka neaizmirst nevainojami nodzīvotu mūžu, un ir stingri apsolījis, ka šo cilvēku mantojums nezudīs, ka viņus nākotnē gaida  miers un ka viņiem klāsies labi. (Ījaba 9:20—22; Psalms 37:18, 19, 37; 84:12; Salamana Pamācības 28:10.) Kā jau bija redzams gadījumā ar Ījabu, cilvēka vērtība un cieņa, ko viņš iemanto, ir atkarīga nevis no viņa bagātības, bet no tā, vai viņš ir nevainojams. (Salamana Pamācības 19:1; 28:6.) Ja bērniem ir šāds tēvs, viņus var saukt par laimīgiem, jo viņi saņem brīnišķīgu mantojumu — lielisko paraugu, kādu ar savu dzīvi ir rādījis tēvs, tēva labo vārdu un iemantoto cieņu. (Salamana Pamācības 20:7.)

Ebreju rakstos var lasīt ne tikai par Ījaba un Dāvida labo priekšzīmi, bet arī par daudziem citiem cilvēkiem, kurus varēja saukt par nevainojamiem. Ābrahāms apliecināja nelokāmu uzticību Dievam, kad bija gatavs ziedot savu dēlu Īzāku. (1. Mozus 22:1—12.) Daniēls un viņa trīs biedri palika nevainojami pārbaudījumos, ko pieredzēja gan jaunībā, gan vēlākos dzīves gados. (Daniēla 1:8—17; 3:13—23; 6:4—23.) Vēstules ebrejiem 11. nodaļā apustulis Pāvils pieminēja daudzus jo daudzus pirmskristietības laiku cilvēkus, kas visdažādākajās grūtībās nezaudēja ticību un tā pierādīja, ka ir cienīgi saukties par nevainojamiem. (Īpaši pievērsiet uzmanību 33. līdz 38. pantam.)

Nevainojamība Kristiešu grieķu rakstos

Doma, ka cilvēkiem jābūt nevainojamiem, caurvij visus Kristiešu grieķu rakstus. Dieva Dēls Jēzus Kristus šajā ziņā bija vislabākais paraugs, turklāt viņam bija absolūta paļāvība uz savu debesu Tēvu — viņš ticēja Tēva spēkam un gādībai. Viņš ”sasniedza pilnību” un varēja kļūt par Augsto priesteri, kā arī debesu Valstības svaidīto Ķēniņu — Valstības, kas ir daudz izcilāka par valsti, kurā valdīja Dāvids. (Ebrejiem 5:7—9; 4:15; 7:26—28; Apustuļu darbi 2:34, 35.) Nevainojamība ir saistīta ar bausli, ko Jēzus minēja kā visaugstāko no visiem, proti — mīlēt Dievu Jehovu no visas sirds, prāta, dvēseles un spēka. (Mateja 22:36—38.) Arī pavēlēdams: ”Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs,” — viņš uzsvēra, ka ir nepieciešama pilnīga uzticība taisnīguma principiem. (Mateja 5:48.) (Grieķu valodas vārdā, kas tulkots ”pilnīgs”, ir iekļauta doma par to, ka kaut kas tiek pilnīgi pabeigts, un šis vārds pēc nozīmes ir tuvs senebreju vārdiem, kas apzīmē nevainojamību.)

Jēzus mācībās ir pievērsta uzmanība sirds šķīstībai, mērķtiecībai un neliekuļotībai — tas viss raksturo nevainojamu cilvēku. (Mateja 5:8; 6:1—6, 16—18, 22, 23; Lūkas 11:34—36.) Arī apustulis Pāvils, līdzīgi Dāvidam un citiem Dieva kalpiem senatnē, centās būt nevainojams. Viņu nevarēja vainot, ka viņš kalpošanā vai attiecībās ar citiem cilvēkiem būtu izturējies savtīgi vai negodīgi. (2. Korintiešiem 4:1, 2; 6:3—10; 8:20, 21; 1. Tesaloniķiešiem 1:3—6.)

Gan Pāvils, gan citi agrīnie kristieši neatlaidīgi pildīja Dieva uzticēto uzdevumu, kaut arī viņiem savas dievbijības dēļ bija jāizjūt pretestība, jāpiedzīvo zaudējumi, jāiztur vajāšanas un smagi jācieš, un tā viņi pierādīja, ka viņus var saukt par nevainojamiem. (Apustuļu darbi 5:27—41; 2. Korintiešiem 11:23—27.)