Vai kristiešiem ir pieņemama balzamēšana?

Kad Dievam uzticīgais patriarhs Jēkabs gulēja uz nāves gultas, viņš izteica pēdējo lūgumu: ”Aprociet mani pie maniem tēviem tanī alā, kas atrodas hetieša Efrona tīrumā, tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā, iepretim Mamrei, Kānaāna zemē.” (1. Mozus 49:29—31)

LAI izpildītu tēva lūgumu, Jāzeps izmantoja kādu paražu, kas tajos laikos Ēģiptē bija plaši izplatīta, — Jāzeps pavēlēja ”dziedniekiem, saviem kalpiem, viņa tēvu iebalzamēt”. Saskaņā ar 1. Mozus grāmatas 50. nodaļu, ķermeņa apstrāde aizņēma 40 dienas. Balzamēšana bija nepieciešama, jo Jēkaba mirstīgās atliekas bija jānogādā 400 kilometru attālajā Hebronā, bet lielā ģimenes locekļu un Ēģiptes amatpersonu karavāna nevarēja tur nokļūt īsā laikā. (1. Mozus 50:1—14.)

Vai pastāv iespēja, ka Jēkaba iebalzamētais ķermenis kādu dienu tiks atrasts? Maz ticams. Izraēla kādreiz bija ūdeņiem bagāta zeme, un tas nosaka, kāda veida arheoloģiskie atradumi tur tiek atklāti. (2. Mozus 3:8.) Tās teritorijā ir atrasti daudzi metāla un akmens priekšmeti, bet neizturīgākas lietas, kā audumi, ādas izstrādājumi un iebalzamēti ķermeņi, nav izturējuši mitrumu un laika pārbaudi.

Bet kas īsti ir balzamēšana? Kāds ir tās mērķis? Vai tā ir pieņemama kristiešiem?

Kāda ir šīs paražas izcelsme?

Balzamēšanu varētu definēt kā miruša cilvēka vai dzīvnieka ķermeņa apstrādi ar mērķi pasargāt to no trūdēšanas. Daudzi vēsturnieki ir vienisprātis, ka šīs tradīcijas pirmsākumi meklējami Ēģiptē, bet arī senie asīrieši, persieši un skiti ir balzamējuši mirušos. Iespējams, balzamēšana aizsākās, kad tuksnesī tika atrastas dabiskā ceļā saglabājušās cilvēku mirstīgās atliekas. Smiltīs apglabātie ķermeņi bija pasargāti no mitruma un gaisa ietekmes, tāpēc nebija satrūdējuši. Pastāv arī šāda teorija: doma par balzamēšanu radusies, kad vietās, kas bagātas ar sodu jeb natronu (Ēģiptē un apkārtējās teritorijās tādu vietu ir daudz), cilvēki atraduši labi saglabājušos līķus.

Balzamētāji cenšas novērst audu sairšanu, kas baktēriju ietekmē sākas dažu stundu  laikā pēc nāves. Ja tas izdodas, trūdēšana apstājas vai vismaz ievērojami palēninās. Balzamēšanai ir trīs mērķi: saglabāt mirušā izskatu nebojātu, novērst trūdēšanu un pasargāt ķermeni no kukaiņu postījumiem.

Senie ēģiptieši balzamēja mirušos galvenokārt reliģisku apsvērumu dēļ — viņi uzskatīja, ka pēc nāves mirušie saglabā saikni ar fizisko pasauli. Ēģiptieši ticēja, ka mirušo ķermeņi tiek izmantoti visu mūžību un tiek atdzīvināti. Kaut arī balzamēšana bija ļoti izplatīta, nav atrastas nekādas ēģiptiešu rakstītas liecības par tās norisi. Vispilnīgāko informāciju par balzamēšanu sniedz sengrieķu vēsturnieka Hērodota darbs, kas tiek datēts ar 5. gadsimtu pirms mūsu ēras. Tomēr mūsdienu mēģinājumi atkārtot balzamēšanu pēc Hērodota apraksta nav bijuši īpaši veiksmīgi.

Vai kristiešiem tā ir pieņemama?

Jēkabu iebalzamēja cilvēki, kuriem bija citādi reliģiskie uzskati nekā viņam, un ir maz ticams, ka Jāzeps, atdodams tēva miesas dziedniekiem, būtu prasījis, lai viņi veic rituālus un skaita lūgšanas, kas senajā Ēģiptē droši vien parasti pavadīja balzamēšanu. Gan Jēkabs, gan Jāzeps ticēja Jehovam. (Ebrejiem 11:21, 22.) Bībelē par Jēkaba mirstīgo atlieku saglabāšanu nav runāts nosodoši, kaut arī no Jehovas nebija nākusi pavēle to darīt. Tomēr Jēkaba balzamēšanai arī nebija jākļūst par paraugu Izraēla tautai un kristiešiem. Patiesībā Dieva Rakstos nav konkrētu norādījumu par šo jautājumu. Bībelē šī paraža pēdējo reizi minēta, runājot par Jāzepa balzamēšanu. (1. Mozus 50:26.)

Cilvēku mirstīgās atliekas, kas tiek atrastas Palestīnā, liecina, ka ebrejiem nebija pieņemts balzamēt mirušos, vismaz ne ilgai uzglabāšanai. Piemēram, Lācars netika balzamēts. Kad vajadzēja novelt akmeni, kas bija priekšā kapam, Lācara māsa bažījās par smaku, jo viņas brālis bija nomiris jau pirms četrām dienām. (Jāņa 11:38—44.)

Vai Jēzus Kristus tika balzamēts? Saskaņā ar evaņģēlijiem, nē. Tajos laikos jūdiem gan bija paraža ieziest cilvēka mirstīgās atliekas ar smaržvielām pirms guldīt to kapā. Piemēram, Nikodēms sagādāja lielu daudzumu ”svaidāmo zāļu”, ar ko bagātīgi ieziest Jēzus ķermeni. (Jāņa 19:38—42.) Kāpēc bija nepieciešams tik daudz smaržvielu? Droši vien dziļa mīlestība un cieņa pret Jēzu pamudināja Nikodēmu uz devīgumu. Nav iemesla uzskatīt, ka tik daudz smaržvielu tika atnestas, lai ilgstoši saglabātu Jēzus miesas.

Vai kristiešu nostājai pret balzamēšanu vajadzētu būt noliedzošai? Raugoties reāli, balzamēšana tikai aizkavē nenovēršamo — no zemes mēs esam nākuši un pēc nāves atkal pārtopam par zemi. (1. Mozus 3:19.) Taču jāņem vērā apstākļi, piemēram, cik ilgs laiks paiet no nāves iestāšanās līdz bērēm. Ja ģimenes locekļi un draugi brauc no tālienes un grib redzēt mirušo, viņa ķermenis kaut kādā mērā ir jāiebalzamē.

 Tātad saskaņā ar Rakstiem nav nepareizi iebalzamēt cilvēka mirstīgās atliekas, ja vietā, kur jūs dzīvojat, pastāv tāda prasība vai arī to vēlas radinieki. Mirušie ”vispār nezina vairāk nekā”. (Salamans Mācītājs 9:5.) Ja cilvēks ir Dieva atmiņā, viņš tiks celts augšā Dieva apsolītajā jaunajā pasaulē. (Ījaba 14:13—15; Apustuļu darbi 24:15; 2. Pētera 3:13.)

[Papildmateriāls/Attēls 31. lpp.]

BALZAMĒŠANA KĀDREIZ UN TAGAD

Senajā Ēģiptē balzamēšanas veida izvēle bija atkarīga no ģimenes sociālā stāvokļa. Pārtikušas ģimenes locekļi, visticamāk, izraudzījās tālāk aprakstīto mumifikācijas procedūru.

Lai mirušā galvaskausu varētu apstrādāt ar atbilstošām vielām, vispirms ar metāla instrumenta palīdzību caur nāsīm izņēma smadzenes. Pēc tam bija jāizņem visi iekšējie orgāni, atstājot tikai sirdi un nieres. Lai tiem piekļūtu, vispirms bija jāuzšķērž vēders, bet tas tika uzskatīts par grēku. Tāpēc ēģiptieši izraudzīja kādu cilvēku, kura pienākums bija veikt griezumu pirms balzamēšanas. Savu darbu padarījis, viņš uzreiz bēga, jo sods par šādu tā saukto noziegumu bija lāsti un nomētāšana ar akmeņiem.

Kad vēdera dobums bija iztukšots, to kārtīgi izskaloja. Vēsturnieks Hērodots rakstīja: ”Viņi piepilda vēdera dobumu ar vistīrākajām mirrēm, kasijām un daždažādām citām smaržvielām, izņemot vīraku, un aizšuj griezuma vietu.”

Lai atdalītu ūdeni, mirušā ķermeni uz 70 dienām apbēra ar sodu, pēc tam nomazgāja un prasmīgi ietina audeklā. Audeklu pārklāja ar sveķiem vai citu lipīgu vielu, kas noderēja par līmi. Tad mūmiju novietoja greznā koka zārkā, kas bija veidots pēc cilvēka ķermeņa formas.

Mūsdienās cilvēka mirstīgās atliekas ir iespējams iebalzamēt dažu stundu laikā. Parasti tas notiek, ievadot vēnās un artērijās, kā arī krūšu un vēdera dobumā pietiekami daudz konservējošas vielas. Gadu gaitā ir gatavoti un izmantoti dažādi šķīdumi, tomēr visbiežāk balzamēšanā tiek lietots formalīns, jo tas ir drošs un lēts līdzeklis.

[Attēls]

Faraona Tutanhamona zelta zārks