Valdieši — ķeceri, kas kļuva par protestantiem

Tas notika 1545. gadā Dienvidfrancijā, skaistajā Provansas Liberonu apvidū. Bija sapulcējies karaspēks, lai paveiktu šaušalīgu darbu, uz ko mudināja reliģiskā neiecietība. Sākās veselu nedēļu ilga asinsizliešana.

CIEMI tika nolīdzināti līdz ar zemi, to iedzīvotāji — iemesti cietumā vai nonāvēti. Slaktiņā, kas lika nodrebēt visai Eiropai, nežēlīgus briesmu darbus pastrādāja varmācīgi kareivji. Tika nogalināti aptuveni 2700 vīriešu, 600 tika nosūtīti uz galerām, un neaprakstāmas ciešanas piedzīvoja sievietes un bērni. Komandieris, kura vadībā tika īstenota asiņainā izrēķināšanās, saņēma Francijas karaļa un pāvesta uzslavu.

Reformācija jau bija sašķēlusi Vāciju, kad Francijas katoliski noskaņotais karalis Fransuā I, noraizējies par protestantisma izplatīšanos, sāka ievākt ziņas par tā sauktajām ķecerībām savā valstī. Kas izrādījās? Provansā tika atrasti nevis daži atsevišķi ķeceri, bet gan veseli ciemi, ko bija aptvērusi ķeceru kustība! Tika izdots edikts, lai ķecerību apkarotu, un 1545. gadā notika minētā slepkavošana.

Kas bija šie ķeceri? Kāpēc pret viņiem izturējās ar tādu neiecietību?

No bagātības līdz skrandām

Noslepkavotie piederēja pie reliģiskas kustības, kas bija aizsākusies 12. gadsimtā un bija aptvērusi lielus Eiropas apgabalus. Reliģiskās opozīcijas vēsturē šī kustība izceļas ar to, kā tā izplatījās un saglabājās vairāku gadsimtu garumā. Liela daļa vēsturnieku ir vienisprātis, ka kustības sākums meklējams ap 1170. gadu. Francijas pilsētā Lionā bagāts tirgonis Valdo no sirds vēlējās uzzināt, kā patikt Dievam. Parūpējies par ģimeni materiālā ziņā, Valdo atteicās no savas bagātības un nodevās sludināšanai — uz to viņu acīmredzot pamudināja Jēzus Kristus aicinājums kādam bagātniekam pārdot visu, kas tam pieder, un atdot nabagiem. (Mateja 19:16—22.) Drīz vien viņam radās sekotāji,  kas vēlāk kļuva pazīstami ar nosaukumu valdieši *.

Nabadzība, sludināšana un Bībele kļuva par galveno Valdo dzīvē. Sabiedrībā protests pret garīdznieku bagātību nebija nekas jauns, jo jau kādu laiku daudzi garīdznieki apsūdzēja baznīcu alkatībā un ļaunprātībās. Bet Valdo bija parasts draudzes loceklis, lajs, tāpat kā lielākā daļa viņa sekotāju. Šis apstāklis, bez šaubām, izskaidro, kāpēc Valdo uzskatīja par nepieciešamu, lai Bībeli varētu lasīt tautas valodā. Tā kā Bībele latīņu valodā bija pieejama tikai garīdzniekiem, pēc Valdo lūguma provansiešu valodā — Francijas centrālās daļas austrumu iedzīvotāju valodā — tika iztulkoti evaņģēliji un citas Bībeles grāmatas. * Rīkodamies atbilstoši Jēzus pavēlei sludināt, Lionas nabagi nesa savu vēsti pilsētas ielās. (Mateja 28:19, 20.) Vēsturnieks Gabriels Odisio rakstīja, ka baznīcas attieksmi pret valdiešiem noteica tieši kustības locekļu neatlaidīgā publiskā sludināšana.

Katoļi, kas kļuva par ķeceriem

Tajos laikos sludināt drīkstēja tikai garīdznieki, un baznīca bija tā, kas lēma, vai ļaut kādam sludināt vai ne. Garīdznieki uzskatīja valdiešus par neizglītotiem ļaudīm, taču Valdo 1179. gadā griezās pie pāvesta Aleksandra III, lai iegūtu atļauju oficiāli sludināt. Atļauja tika dota, bet tikai ar noteikumu, ka šim lēmumam piekrīt vietējie priesteri. Kā rakstīja vēsturnieks Melkolms Lamberts, ”šāda atbilde līdzinājās pilnīgam atteikumam”. Tā arī bija — Lionas arhibīskaps Žans Belmēns lajiem aizliedza sludināt. Valdo atbildēja, citēdams Apustuļu darbu grāmatas 5. nodaļas 29. pantu: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” Tā kā Valdo aizliegumam nepakļāvās, 1184. gadā viņu izslēdza no baznīcas.

Lai gan valdiešus izdzina no Lionas diecēzes un patrieca no pilsētas, sākotnējās represijas pret valdiešiem nebija pārāk asas. Daudzi vienkāršie ļaudis apbrīnoja valdiešus to dievbijības un dzīvesveida dēļ, un pat bīskapi joprojām ar tiem sarunājās.

Saskaņā ar vēsturnieka Jūena Kamerona vārdiem, valdiešu sludinātāji, pēc visa spriežot, ”nepretojās Romas baznīcai kā tādai”. Viņi tikai ”vēlējās sludināt un mācīt” ļaudis. Vēsturnieki norāda, ka valdiešus no baznīcas pakāpeniski un uz visiem laikiem nošķīra daudzie dekrēti, kas, viņiem nemaz negribot, padarīja viņus par ķeceriem. Baznīcas nosodījumi sasniedza kulmināciju, kad ceturtais Laterāna koncils 1215. gadā pasludināja valdiešiem anatēmu. Kā tas iespaidoja sludināšanu?

Atklātas darbības beigas

Valdo nomira 1217. gadā, un vajāšanas izkaisīja viņa sekotājus pa Francijas Alpu  ielejām, Vāciju, Ziemeļitāliju, Centrāleiropu un Austrumeiropu. Vajāšanas piespieda valdiešus apmesties lauku rajonos, un tas daudzviet ierobežoja viņu sludināšanu.

1229. gadā katoļu baznīca Dienvidfrancijā bija pabeigusi krusta karu pret katariem jeb albiģiešiem *, un tad sākās uzbrukumi valdiešiem. Inkvizīcija drīz vien bez žēlastības vērsās pret visiem baznīcas pretiniekiem. Bailes spieda valdiešus pārtraukt atklātu darbību, un 1230. gadā viņi vairs nesludināja publiski. G. Odisio rakstīja: ”Viņi vairs negāja meklēt jaunas avis.., bet visas rūpes veltīja kustības locekļiem, cenzdamies saglabāt to ticību par spīti vajāšanām.” Vēsturnieks piebilda, ka ”sludināšana joprojām tika uzskatīta par svarīgu, taču tās būtība bija pilnībā mainījusies”.

Uzskati un darbība

14. gadsimtā vairs nebija tā, ka sludinātu gan vīrieši, gan sievietes, — valdiešu vidū jau bija izveidojusies atšķirība starp sludinātājiem un pārējiem ticīgajiem. Draudzes ganu pienākumus veica tikai tādi vīrieši, kas bija speciāli mācījušies. Šie ceļojošie kalpotāji vēlāk kļuva pazīstami ar nosaukumu barbi (tēvoči).

Barbi, kas apmeklēja valdiešu ģimenes mājās, pūlējās saglabāt kustību dzīvu, nevis to izplatīt tālāk. Visi barbi prata lasīt un rakstīt, un viņu mācību kursā, kas ilga sešus gadus, galvenais bija Bībele. Tā kā viņi izmantoja Bībeli dzimtajā valodā, viņiem bija viegli to izskaidrot saviem draudžu locekļiem. Pat pretinieki bija spiesti atzīt, ka valdiešiem, arī to bērniem, ir spēcīga Bībeles kultūra un ka tie var citēt lielus fragmentus no Svētajiem rakstiem.

Valdieši neatzina nekādus melus, noliedza dogmu par šķīstītavu, aizlūgumus par mirušajiem, pāvesta indulgences, kā arī Marijas un ”svēto” pielūgšanu. Kunga vakarēdienu viņi pieminēja reizi gadā. Kā rakstīja M. Lamberts, valdiešu reliģija ”patiesībā bija parasto laju reliģija”.

”Dubulta dzīve”

Valdiešu kopienās pastāvēja ļoti ciešas attiecības. Laulības tika noslēgtas ticības biedru starpā, un tā gadsimtu laikā ir radušies valdiešiem vien raksturīgi uzvārdi. Taču cīņā par savas ticības saglabāšanos valdieši mēģināja slēpt savus uzskatus. Tā kā ap viņu uzskatiem un reliģisko darbību vijās noslēpumainība, pretinieki nekavējās viņiem izvirzīt neiedomājamus apvainojumus, piemēram, teica, ka valdieši pielūdzot Velnu. *

Valdieši centās atspēkot apvainojumus, sākot pieļaut kompromisu un, kā izteicās vēsturnieks J. Kamerons, īstenojot konformismu ar katoļticību. Daudzi valdieši sūdzēja grēkus katoļu priesteriem, apmeklēja mises, lietoja ”svētīto ūdeni” un pat devās svētceļojumos. M. Lamberts atzīmēja: ”Daudzos jautājumos viņi rīkojās tāpat kā viņu katoliskie kaimiņi.” G. Odisio pat rakstīja, ka ar laiku valdieši sāka dzīvot ”dubultu dzīvi”. Viņš piebilda: ”No vienas puses, viņi ārēji dzīvoja tieši tāpat kā katoļi, lai saglabātu savu relatīvo mieru; no otras puses, savā starpā viņi ievēroja daudzus rituālus un paražas, kas palīdzēja viņu kopienām saglabāties.”

Ķeceri, kas kļuva par protestantiem

16. gadsimtā reformācija radikāli izmainīja reliģisko ainu Eiropā. Reliģiskās neiecietības upuri vai nu varēja tiekties pēc oficiālas atzīšanas savā zemē, vai arī emigrēt,  lai atrastu labākus apstākļus. Jautājums par ķecerību zaudēja savu aktualitāti, jo daudzi cilvēki bija sākuši apšaubīt tradicionālās reliģiskās mācības.

Labi pazīstamais reformators Mārtiņš Luters valdiešus ir pieminējis jau 1523. gadā. 1526. gadā viens no valdiešu barbiem ieradās Alpos ar ziņām par reliģiskajiem notikumiem Eiropā. Sākās domu apmaiņa starp protestantu kopienām un valdiešiem. Protestanti rosināja valdiešus uz domām par Bībeles tulkošanu franču valodā no oriģinālvalodām. Pirmais no oriģinālvalodām veiktais Bībeles tulkojums tika iespiests 1535. gadā, un tas vēlāk kļuva pazīstams ar nosaukumu Olivetāna Bībele. Diemžēl lielākā daļa valdiešu neprata franciski.

Katoļu baznīca vajāšanas neatslābināja, un tāpēc daudzi valdieši, tāpat kā protestanti, pārcēlās uz Dienvidfranciju, kur apmetās drošajā Provansā. Bet ziņas par šo pārcelšanos drīz nonāca ausīs varas vīriem. Kaut arī daudzi ļaudis slavēja valdiešu dzīves veidu un morāli, daži apšaubīja viņu lojalitāti pret valsti un apgalvoja, ka valdieši apdraudot sabiedrisko kārtību. Tika izdots Merendolas edikts, un notika sākumā aprakstītā asiņainā izrēķināšanās ar valdiešiem.

Attiecības katoļu un valdiešu starpā turpināja pasliktināties. Kad valdiešiem uzbruka, viņi pat ķērās pie ieročiem, lai sevi aizstāvētu. Šis konflikts ar katoļiem valdiešus nostādīja protestantu nometnē, un tā viņi iekļāvās protestantismā.

Gadsimtu gaitā valdiešu baznīcas ir izveidojušās pat tik tālās zemēs kā Urugvaja un Amerikas Savienotās Valstis. Tomēr lielākā daļa vēsturnieku uzskata tāpat kā G. Odisio, kas rakstīja, ka ”valdiešu kustība beidzās reformācijas laikā”, kad tā ”ieplūda” protestantismā. Jau vairākus gadsimtus pirms tam valdiešu kustība bija daudz zaudējusi no savas sākotnējās dedzības — tas notika, kad tās locekļi aiz bailēm atmeta Bībeles sludināšanu un ļaužu mācīšanu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Karte/Attēls 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Valdiešu ietekmes apgabali

FRANCIJA

Liona

PROVANSA

Liberoni

Strasbūra

Milāna

Roma

Berlīne

Prāga

Vīne

[Attēls]

Valdieši 1535. gadā izdeva Bībeles tulkojumu — Olivetāna Bībeli

[Norāde par autortiesībām]

Bībele: © Cliché Bibliothèque nationale de France, Paris

[Attēli 20., 21. lpp.]

VALDO

Tiek sadedzinātas divas valdietes

[Norāde par autortiesībām]

20. un 21. lappusē: © Landesbildstelle Baden, Karlsruhe