Dievs aicina pie sevis cilvēkus no visām tautām

KAD Džons pirmo reizi viesojās Mali, viņu laipni uzņēma Mamadū ar ģimeni. Sēžot uz zemes un šajā neierastajā situācijā ēdot no kopīgā trauka, Džons prātoja, kā labāk pasniegt namatēvam un namamātei visvērtīgāko dāvanu — Dieva vārdos, Bībelē, atrodamo labo vēsti par Valstību. Kaut arī Džons prot franču valodu, kurā runā Mali, viņam bija grūti izdomāt, ko sacīt cilvēkiem ar pavisam citādiem reliģiskiem priekšstatiem un pasaules uzskatu.

Nav brīnums, ka Džons tajā brīdī atcerējās, kas Bībelē stāstīts par seno pilsētu Bābeli, kurā Dievs sajauca dumpīgo cilvēku valodu. (1. Mozus 11:1—9.) Pēc šī notikuma dažādās zemes malās izveidojās cilvēku sabiedrības ar atšķirīgām valodām, reliģijām un domāšanas veidu. Tagad, kad ceļošana un migrācija ir ļoti izplatīta, daudzi pat savā apkaimē saskaras ar tādu pašu problēmu, kāda bija Džonam, — kā pastāstīt par cerību, kas atrodama Bībelē, citas tautības un kultūras cilvēkiem.

Piemērs no seniem laikiem

Jona pravietoja laikā, kad atkritusī desmit cilšu valsts Izraēla atklāti iesaistījās rīcībā, kas darīja negodu Dievam, un viņš, tāpat kā citi Izraēlas pravieši, sludināja galvenokārt saviem tautiešiem. (2. Ķēniņu 14:23—25.) Iedomājieties, kā jutās Jona, kad saņēma īpašu uzdevumu pamest dzimto zemi, doties uz Asīriju un sludināt Nīnives iedzīvotājiem, kam bija atšķirīga reliģija un kultūra. Jona, iespējams, pat neprata nīniviešu valodu, vismaz nerunāja tajā tekoši. Lai kā arī būtu, Jona acīmredzot uzskatīja šo uzdevumu par pārlieku grūtu un bēga. (Jonas 1:1—3.)

Nav šaubu, Jonam bija jāiemācās, ka Dievs Jehova nevērtē cilvēkus pēc viņu stāvokļa un izcelsmes, bet gan pārbauda sirdi. (1. Samuēla 16:7.) Ar brīnuma palīdzību izglābis Jonu no nāves, Jehova otru reizi viņam pavēlēja sludināt Nīnives iedzīvotājiem. Šoreiz Jona paklausīja, un viņa darbs nesa labus augļus — nīnivieši nožēloja savu nepareizo rīcību. Tomēr Jonas prāta nostāja vēl arvien bija nepareiza, un, izmantojot uzskatāmu piemēru, Jehova paskaidroja Jonam, cik svarīgi ir to mainīt. Jehova jautāja Jonam: ”Kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts  divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās?” (Jonas 4:5—11.) Bet kā mēs šajos laikos varam palīdzēt dažādu tautību cilvēkiem?

Sludināšana samariešiem un nejūdiem

Pirmajā gadsimtā Jēzus pavēlēja saviem sekotājiem gatavot par mācekļiem cilvēkus no visām tautām. (Mateja 28:19.) Tas nebija viegls uzdevums, jo Jēzus mācekļi bija jūdi un līdzīgi Jonam bija raduši sarunāties tikai ar cilvēkiem, kam bija tāda pati izcelsme un kultūra kā viņiem. Tāpat viņus noteikti ietekmēja tajā laikā izplatītie aizspriedumi. Tomēr Jehova rūpējās, lai viņa kalpi pakāpeniski izprastu viņa gribu šajā jautājumā.

Vispirms mācekļiem bija jāpārvar aizspriedumi, kas pastāvēja jūdu un samariešu starpā. Jūdi neuzturēja nekādas attiecības ar samariešiem, tomēr Jēzus vairākas reizes kaut ko darīja, lai samarieši nākotnē varētu pieņemt labo vēsti. Piemēram, viņš bez aizspriedumiem sarunājās ar kādu samariešu sievieti. (Jāņa 4:7—26.) Citā gadījumā Jēzus reliģiozam jūdam pastāstīja līdzību par žēlsirdīgo samarieti un tā parādīja, ka arī nejūdi spēj mīlēt savus tuvākos. (Lūkas 10:25—37.) Kad pienāca Jehovas noteiktais laiks uzņemt samariešus kristiešu draudzē, Filips, Pēteris un Jānis, kas visi bija jūdi, sludināja Samarijas iedzīvotājiem, un labā vēsts tos ļoti iepriecināja. (Apustuļu darbi 8:4—8, 14—17.)

Jūdu kristiešiem nebija viegli mīlēt samariešus, kas pēc izcelsmes bija jūdiem radniecīgi, bet vēl grūtāk viņiem bija apliecināt mīlestību citu tautu pārstāvjiem, ko jūdi nicināja. Taču pēc Jēzus nāves barjeru, kas pastāvēja starp jūdu kristiešiem un cittautiešiem, varēja likvidēt. (Efeziešiem 2:13, 14.) Lai palīdzētu Pēterim pieņemt jauno kārtību, Jehova viņam deva parādību un sacīja: ”Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!” Pēc tam Jehovas gars aizveda Pēteri pie cittautieša, vārdā Kornēlijs. Kad Pēteris saprata, ka Dievs vēlas, lai viņš neuzskatītu šo cittautieti par nešķīstu, jo tas ir šķīstīts, viņš, Dieva iedvesmots, sacīja: ”Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļu darbi 10:9—35.) Cik pārsteigts bija Pēteris, kad Dievs apliecināja savu labvēlību pret Kornēliju un tā ģimeni, izlejot pār tiem svēto garu!

Pāvils — izredzēts trauks

Pāvila kalpošana ir spilgts piemērs tam, kā Jehova pamazām māca savus kalpus mīlēt visdažādākos cilvēkus un tiem palīdzēt. Kad Pāvils tika pievērsts kristīgajai ticībai, Jēzus pavēstīja, ka Pāvils būs ”izredzēts trauks”, kas nesīs viņa vārdu pagānu tautām.  (Apustuļu darbi 9:15, JD.) Drīz pēc tam Pāvils devās uz Arābiju, iespējams, lai pārdomātu Dieva nodomu attiecībā uz viņu. (Galatiešiem 1:15—17.)

Pirmā misionāra ceļojuma laikā Pāvils dedzīgi sludināja nejūdiem. (Apustuļu darbi 13:46—48.) Jehova svētīja viņa darbu, un tas liecināja, ka apustuļa rīcība ir saskaņā ar Jehovas gribu. Pāvils parādīja, ka pilnībā izprot Jehovas viedokli, kad drosmīgi norāja Pēteri, kas bija aizspriedumaini novērsies no kristīgajiem brāļiem, kuri nebija jūdi. (Galatiešiem 2:11—14.)

Arī Pāvila otrā ceļojuma laikā viņa darbību vadīja Dievs — tas redzams no gadījuma, kad svētais gars neatļāva viņam sludināt Romas provincē Bitīnijā. (Apustuļu darbi 16:7.) Acīmredzot vēl nebija pienācis īstais laiks, jo vēlāk daži bitīnieši kļuva par kristiešiem. (1. Pētera 1:1.) Pāvils redzēja parādību, kurā kāds maķedonietis viņu lūdza: ”Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” No tā apustulis secināja, ka viņam jāmaina ceļojuma maršruts, lai sludinātu labo vēsti šajā Romas provincē. (Apustuļu darbi 16:9, 10.)

Pāvila pielāgošanās spējas tika nopietni pārbaudītas, kad viņš sludināja atēniešiem, jo gan grieķu, gan romiešu likumi aizliedza izplatīt jaunas reliģiskas mācības un sludināt svešus dievus. Mīlestība pret cilvēkiem pamudināja Pāvilu rūpīgi apdomāt viņu reliģiskos uzskatus un paradumus. Atēnās Pāvils bija redzējis altāri ar uzrakstu ”Nepazīstamam Dievam”, un viņš to pieminēja sarunā ar atēniešiem. (Apustuļu darbi 17:22, 23.) Apustulis iepazīstināja cilvēkus ar labo vēsti, runādams laipni un ar cieņu.

Pārdomājot sava darba augļus, Pāvils noteikti izjuta lielu gandarījumu. Korintā, Filipos, Tesalonikā un Galatijas pilsētās viņš bija palīdzējis nodibināt draudzes, kurās pārsvarā bija nejūdu kristieši. Pāvils bija palīdzējis tādiem ticīgiem cilvēkiem kā Damarida, Dionisijs, Sergijs Pauls un Tits. Cik brīnišķīgi bija redzēt, ka cilvēki, kas nebija  pazinuši ne Jehovu, ne Bībeli, pieņem patieso kristīgo mācību! Par savu pienākumu palīdzēt nejūdiem uzzināt patiesību apustulis rakstīja: ”Es esmu turējis par savu godu nest evanģeliju tur, kur Kristus vārds vēl nav pazīstams, ..kā ir rakstīts: ”Redzēs tie, kam nebija sludināts par viņu, un nāks pie atziņas, kas nebija dzirdējuši.”” (Romiešiem 15:20, 21.) Vai arī mēs varam sludināt labo vēsti cilvēkiem, kam ir atšķirīga kultūra?

Palīdzība visām zemes tautām

Salamans lūdza Jehovu par neizraēliešiem, kas nāks uz Jeruzalemes templi. Viņš lūgšanā teica: ”Tad uzklausi ir viņu debesīs, savā dzīvojamā mājoklī, un dari Tu visu tā, kā Tevi svešnieks ir lūdzis, lai visas zemes tautas atzīst tavu vārdu.” (1. Ķēniņu 8:41—43.) Mūsdienās tūkstošiem Valstības sludinātāju daudzās zemēs piekrīt šiem vārdiem. Viņi satiek nīniviešiem līdzīgus cilvēkus, kas garīgā ziņā ”nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās”. Dedzīgi Valstības sludinātāji ar prieku aicina cilvēkus no dažādām tautām kļūt par patiesiem Dieva kalpiem, un tā viņi piedalās pravietojumu īstenošanā. (Jesajas 2:2, 3; Mihas 4:1—3.)

Bībeles vēsti pieņem gan cilvēki no kristīgās pasaules, gan cilvēki, kas piederējuši pie citām reliģijām. Kā tam būtu mūs jāietekmē? Mums sevi godīgi jāpārbauda. Ja jūtam, ka mūsos ir dziļi iesakņojušies aizspriedumi, mums jāatbrīvojas no tiem, attīstot mīlestību. * Mēs nedrīkstam atraidīt cilvēkus, ko Dievs labprāt pieņem. (Jāņa 3:16.)

Lai runātu ar citas kultūras pārstāvjiem, ir jāsagatavojas. Uzziniet, kam viņi tic, par ko interesējas, kāds ir viņu pasaules uzskats; pēc tam pārdomājiet, kādos jautājumos jūs varētu atrast kopīgu valodu. Esiet laipni un līdzjūtīgi pret citiem. Izvairieties no strīdiem, centieties pielāgoties un esiet pozitīvi noskaņoti. (Lūkas 9:52—56.) Tad jūsu rīcība būs patīkama Jehovam, ”kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”. (1. Timotejam 2:4.)

Cik patīkami, ka kristīgajās draudzēs ir dažādu tautību cilvēki! (Jesajas 56:6, 7.) Ļoti jauki ir dzirdēt ne tikai vārdus Dace, Indra, Jānis un Valdis, bet arī Mamadū, Džons, Jeļena un Giorgijs. Mums patiešām ”ir atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai”. (1. Korintiešiem 16:9.) Tāpēc izmantosim visas iespējas pavēstīt citiem, ka mīlošais Dievs, Jehova, aicina pie sevis cilvēkus no visām tautām!

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 23. lpp.]

Pielāgodamies dažādiem cilvēkiem, Pāvils sludināja labo vēsti

Atēnās

Filipos

ceļā