Mācīties nekad nav par vēlu

KSENIJA ir dzimusi 1897. gadā. Viņai ir trīs meitas, dēls, 15 mazbērni un 25 mazmazbērni. Visu mūžu Ksenija bija dzīvojusi saskaņā ar to, ko viņai bija mācījuši vecāki. Kaut gan Ksenijai bija jāpārceļas no kara plosītās Abhāzijas, kas atrodas starp Melno jūru un Kaukāza kalniem, uz Maskavu, viņa jutās apmierināta ar dzīvi, it sevišķi ar ticību, ko bija mantojusi no vecākiem.

1993. gadā Ksenijas meita Merija kļuva par Jehovas liecinieci. Merija sāka stāstīt mātei par Dievu Jehovu un Bībeli, bet Ksenija nevēlējās meitu uzklausīt. Ksenija allaž viņai teica: ”Man jau ir par vēlu mācīties kaut ko jaunu.”

Tomēr Merija, Ksenijas mazdēla sieva Londa un mazmazmeitas Nana un Zaza, kas bija kļuvušas par Jehovas lieciniecēm, turpināja runāt ar padzīvojušo sievieti par Bībeli. Kādu vakaru 1999. gadā viņas nolasīja Ksenijai pāris pantus no Bībeles, kuri aizkustināja māmuļas sirdi. Tie bija Jēzus vārdi, ko viņš teica apustuļiem, iedibinot Kunga vakara maltīti. (Lūkas 22:19, 20.) Tajā pašā vakarā 102 gadus vecā Ksenija nolēma uzsākt Bībeles studijas.

”Pēc 102 gadiem,” sacīja Ksenija, ”es beidzot esmu sapratusi, kāda ir dzīves jēga. Tagad es zinu, ka nav nekā labāka par kalpošanu mūsu brīnišķīgajam, mīlošajam Dievam, Jehovam. Es vēl arvien esmu žirgta, un man ir laba veselība. Es varu lasīt bez brillēm un būt noderīga ģimenes locekļiem.”

2000. gada 5. novembrī Ksenija kristījās. Viņa teica: ”Tagad es atdodu savu dzīvi Jehovam, lai viņam ar mīlestību kalpotu. Es bieži apsēžos autobusa pieturā pie mājas un piedāvāju cilvēkiem žurnālus un bukletus. Kad mani apciemo radinieki, es ar prieku stāstu viņiem patiesību par Jehovu.”

Ksenija gaida laiku, kad ”viņas miesa atkal pildīsies ar jaunības spēku, tā ka viņa jutīsies pārnesta atpakaļ savās senajās jaunības dienās”. (Ījaba 33:25.) Ja simtgadniece nejūtas pārāk veca, lai no Bībeles uzzinātu par dzīves jēgu, kā ir ar jums?