Vai ticība vienmēr ir akla?

”Ārkārtīgi daudz ir ”reliģiozu” cilvēku, kas kļūst reliģiozi tikai tādēļ, lai nebūtu jādomā,” rakstīja kāda garīgā semināra dekāns ASV. ”Viņi ir gatavi visam akli ticēt.”

KĀ UZSKATA tikko citēto vārdu autors, lielākā daļa cilvēku, kas sevi sauc par ticīgiem, neveltī visai daudz uzmanības pārdomām par savas reliģiskās pārliecības pamatojumu. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka daudzi cilvēki mūsdienās nevēlas runāt par reliģiju.

Diemžēl domāt nemudina arī tādi reliģiski paradumi kā tēlu izmantošana pielūgsmē un lūgšanu mehāniska atkārtošana. Rituāli, iespaidīgi dievnami, krāšņas logu mozaīkas un saviļņojoša mūzika — tas daudziem miljoniem cilvēku ir galvenais, kas saistīts ar viņu reliģiju. Daudzas kristīgās baznīcas gan apgalvo, ka viņu ticības pamats ir Bībele, taču to sludinātais aicinājums ”Ticiet Kristum un jūs būsiet glābti” neveicina nopietnu Bībeles pētīšanu. Turklāt daudzas reliģijas galveno uzmanību pievērš sociālo un politisko problēmu risināšanai. Kādas ir reliģiju darbības sekas?

Kāds reliģisku darbu autors, raksturodams situāciju Ziemeļamerikā, izteica viedokli, ka kristietība ”kļūst sekla” un ”tās piekritēji ir vāji izglītoti ticībā”. Kāds aptauju organizētājs pat nosauca amerikāņus par Bībeles analfabētu tautu. Atklāti sakot, līdzīgus vārdus var teikt arī par citām valstīm, kurās noteicošā ir tā saucamā kristietība. Arī nekristīgās reliģijas daudz uzmanības pievērš reliģiskiem dziedājumiem, rituālām lūgšanām un dažādiem meditācijas veidiem, kas vairāk saistīti ar misticismu nekā ar loģiskiem, pārdomātiem spriedumiem.

Tomēr tie paši cilvēki, kas daudz nedomā par savu reliģisko priekšstatu pamatojumu, ikdienas dzīvē visu pārdomā ļoti rūpīgi. Vai tas nav dīvaini, ka cilvēks, kas pavada daudz laika meklējumos un pārdomās, pirms viņš iegādājas automašīnu (kura galu galā nonāks metāllūžņos), runādams par savu reliģisko piederību, saka: ”Es esmu pilnīgi apmierināts ar savu vecāku reliģiju, un cita man nav vajadzīga.”?

Ja mēs no sirds gribam darīt to, ko vēlas Dievs, mums nopietni jāpārbauda, cik pamatoti ir mūsu priekšstati par viņu. Apustulis Pāvils, raksturodams daļu savu laikabiedru, kas bija reliģiozi cilvēki, teica, ka tie ”deg par Dievu, bet bez izpratnes”. (Romiešiem 10:2.) Šādus cilvēkus varētu salīdzināt  ar krāsotāju, kas uzcītīgi krāso māju, bet izmanto nepareizu krāsu, jo nav uzklausījis mājas īpašnieka norādījumus. Pats krāsotājs droši vien būs apmierināts ar savu darbu, bet ko par to teiks mājas īpašnieks?

Runājot par to, kāda pielūgsme ir pieņemama Dievam, Bībelē ir sacīts: ”Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:3, 4.) Daļa cilvēku uzskata, ka atrast patiesību nav iespējams, jo reliģiju mūsdienās ir pārāk daudz. Bet, ja jau Dievs grib, lai cilvēki ”nāk pie patiesības atziņas”, vai viņš slēptu patiesību no cilvēkiem? Dievs to neslēpj, tāpēc Bībelē ir sacīts: ”Ja tu viņu meklēsi, tad tu viņu atradīsi.” (1. Laiku 28:9, LB-26.)

Kā Dievs ļauj par sevi uzzināt tiem, kas no sirds viņu meklē? Par šo jautājumu tiks runāts nākamajā rakstā.