Drošība tagad un nākotnē

KĀPĒC iegūt drošību ir tik grūti, un kāpēc tā mēdz būt tik īslaicīga? Varbūt vaina ir tā, ka drošība mums saistās ar kaut ko iedomātu, ka mēs meklējam drošību tajā, ko ceram panākt, nevis tajā, kas ir reāli panākams? Ja tā ir, tad var teikt, ka mēs dzīvojam sapņu pasaulē.

Sapņi, protams, palīdz aizmirst reālo dzīvi ar tās nedrošību un domās pārcelties pasaulē, kur cilvēks var justies drošībā. Tomēr šādus sapņus mēdz nežēlīgi sagraut mūsdienu problēmas, kas vienā mirklī liek cilvēkam atkal justies nedrošam un saprast, cik nežēlīga ir realitāte.

Tā notiek ar daudziem cilvēkiem, kas mēģina nodrošināt savu nākotni, mainot dzīvesvietu. Tie, kas grib pārcelties uz lielpilsētu, sapņo par nodrošinātu dzīvi, lieliem ienākumiem un komfortablu mājokli. Viņiem šķiet, ka dzīve pilsētā beidzot ļaus iegūt drošību, pēc kuras viņi tik ļoti ilgojas. Bet vai viņu cerībām ir lemts īstenoties?

Lielpilsēta — lieliskas iespējas vai liela vilšanās?

Attīstības valstīs daudzi pakļaujas reklāmas kampaņām, kas vilina cilvēkus uz lielpilsētām. Bieži vien šo kampaņu organizētājus vairāk interesē peļņa, nevis cilvēku labklājība. Viņi noklusē problēmas un rāda cilvēkiem nodrošinātas dzīves un labklājības ainas. Tāpēc cilvēkiem rodas sajūta, ka drošība un labklājība ir saistītas ar reklamēto preci un lielpilsētu.

Minēsim kādu piemēru. Kādā Rietumāfrikas zemē valsts iestādes organizēja kampaņu, kuras mērķis bija brīdināt par smēķēšanas kaitīgumu. Lielos plakātos šis kaitīgais paradums tika salīdzināts ar grūti pelnītas naudas sadedzināšanu. Bet cigarešu ražotāji un pārdevēji arī organizēja reklāmas kampaņu, un viņu izveidotajos reklāmas plakātos smēķētāji bija redzami pievilcīgās ainās, kas lika domāt par labklājību un panākumiem. Kāda tabakas kompānija pasūtīja skaistus formas tērpus un košas cepures saviem darbiniekiem, kuru uzdevums bija ielās piedāvāt jauniešiem ”pamēģināt” šīs kompānijas ražotās cigaretes. Daudzi jaunieši, kas bija ieradušies pilsētā no laukiem, naivi padevās šīm reklāmas kampaņām un sāka smēķēt. Jaunie cilvēki bija pārcēlušies uz pilsētu, lai nodrošinātu sevi un palīdzētu savām ģimenēm, bet galu galā bija iznācis, ka viņi izkūpina gaisā lielu daļu naudas, ko varētu izmantot noderīgākiem mērķiem.

 Komersanti nav vienīgie, kas reklamē pilsētas dzīves ”jaukumus”. Reizēm to dara cilvēki, kuri ir devušies uz pilsētu laimes meklējumos un kuriem ir kauns atgriezties dzimtajā ciematā. Nevēlēdamies atzīt savu neveiksmi, viņi stāsta par bagātību un lieliskajām iespējām, ko viņiem devusi dzīve pilsētā. Bet, uzzinot vairāk par šo cilvēku dzīves apstākļiem, kļūst skaidrs, ka tie nav labāki kā viņu dzimtajā ciematā un viņi, tāpat kā daudzi citi pilsētas iedzīvotāji, cīnās par izdzīvošanu.

Tie, kas pārceļas uz dzīvi lielpilsētā, diezgan bieži kļūst par negodīgu cilvēku upuriem. Tas notiek tāpēc, ka viņiem nav bijis laika iegūt tuvus draugus pilsētā un no ģimenes viņus šķir liels attālums. Nav neviena, kas viņus varētu brīdināt par pilsētas materiālistiskās vides radītajām briesmām.

Žozē, par laimi, nepadevās tabakas reklāmām un nesāka smēķēt. Ar laiku viņš saprata, ka nespēj tikt galā ar grūtībām, kas jāpārvar pilsētniekiem. Vienīgais, ko viņš ieguva no dzīves lielpilsētā, bija liela vilšanās. Žozē neatrada gaidīto drošību un saprata, ka viņš nespēj pierast pie pilsētas dzīves. Viņš jutās iztukšots, pazemots un neapmierināts un galu galā, pārvarējis lepnumu, atgriezās dzimtajā ciematā.

Žozē bija baidījies, ka pēc atgriešanās mājās viņu gaidīs izsmiekls. Tomēr tā nenotika — ģimene un draugi bija priecīgi par viņa atgriešanos. Ģimenes siltums, pierastā vide, kā arī draugu un ticības biedru mīlestība drīz vien lika Žozē justies daudz drošāk, nekā viņš bija juties lielpilsētā, kur tik daudzu cilvēku sapņi pārvēršas murgos. Sev par lielu pārsteigumu Žozē atklāja, ka darbs tēva tīrumos viņam pašam un viņa ģimenei nodrošina vairāk līdzekļu, nekā viņš būtu sakrājis, strādādams lielpilsētā.

Naudas vai pareizas attieksmes trūkums?

Varbūt nauda ir tā, kas liek cilvēkam justies drošībā? Liza, kas dzīvo Kanādā, saka: ”Jaunībā es domāju, ka nauda atbrīvo no visām raizēm.” Liza iemīlējās vīrietī, kas materiāli bija labi nodrošināts, un drīz vien viņi apprecējās. Bet vai viņa bija ieguvusi drošību? ”Kad mēs apprecējāmies,” stāsta Liza, ”mums bija brīnišķīga māja un divas automašīnas, un mūsu finansiālais stāvoklis ļāva ceļot, izklaidēties, baudīt jebko, ko vien pasaulē var iegūt par naudu. Lai cik tas būtu dīvaini, nauda man joprojām sagādāja raizes.” Paskaidrodama savu izjūtu iemeslu, Liza saka: ”Mums bija tik daudz, ko zaudēt. Šķiet, jo vairāk cilvēkam pieder, jo nedrošāk viņš jūtas. Nauda mūs neatbrīvoja no rūpēm un nemiera.”

Ja cilvēkam šķiet, ka viņam ir par maz naudas, varbūt jāpadomā, vai problēmas cēlonis tiešām ir naudas trūkums. Ļoti iespējams, problēmas sagādā nesaprātīga naudas tērēšana, nevis tas, ka naudas nav. Atcerēdamās savu bērnību, Liza saka: ”Tagad es saprotu, ka mūsu ģimenes problēma bija nesaprātīgi izdevumi. Tā kā mēs daudz ko iegādājāmies uz nomaksu, mēs dzīvojām mūžīgos parādos. Tas bija galvenais raižu iemesls.”

Tagad Liza un viņas vīrs jūtas nesalīdzināmi drošāk, kaut arī viņiem vairs nav daudz naudas. Uzzinājuši patiesību no Dieva Rakstiem, viņi pārstāja paļauties uz naudu un sāka paļauties uz Dieva gudrību. Dieva Rakstos par gudrību ir teikts: ”Kas man paklausa, paliks drošs un neapdraudēts, viņam visa kā būs diezgan, un viņš nebīsies nekādas nelaimes.” (Salamana Pamācības 1:33.) Liza un viņas vīrs vēlējās gūt no dzīves daudz vairāk, nekā var dot lieli noguldījumi bankā. Tagad viņi ir misionāri, kas  gan bagātiem, gan trūcīgiem cilvēkiem palīdz uzzināt, ka Dievs Jehova drīz parūpēsies par to, lai visi zemeslodes iedzīvotāji dzīvotu drošībā. Lizas un viņas vīra pašreizējā nodarbošanās viņiem abiem dod gandarījumu un drošības sajūtu, ko sniedz tiekšanās pēc cildeniem mērķiem, nevis pēc materiāliem labumiem.

Cilvēkiem būtu jāsaprot, ka būt bagātam Dievā ir daudz labāk nekā iegūt savā īpašumā materiālas vērtības. Svētajos rakstos daudzkārt ir uzsvērts, ka vissvarīgākais ir nevis materiālā labklājība, bet Jehovas labvēlība pret mums, kuru ir iespējams saglabāt, vienmēr ticībā pildot Dieva gribu. Jēzus Kristus mūs mudināja būt ”bagātiem Dievā” un krāt ”mantu debesīs”. (Lūkas 12:21, 33.)

Kurp īsti ved karjeras kāpnes?

Cilvēkam, kam šķiet, ka drošību garantē karjera, būtu noderīgi pārdomāt dažus svarīgus jautājumus, piemēram: ”Vai ir daudz cilvēku, kas uz karjeras pakāpieniem jūtas pilnīgi droši? Cik augstu man vēl jākāpj, lai izjustu  pilnīgu drošību?” Sekmīga karjera var radīt mānīgu drošības sajūtu un sagādāt cilvēkam vilšanos vai pat lielu traģēdiju.

Dzīves pieredze rāda, ka Dieva labvēlība liek justies daudz drošāk nekā cilvēku atzinība. Vienīgi Jehova var dot cilvēkiem mūžīgu dzīvi. Atšķirībā no cilvēkiem, kas var iekļaut mūsu vārdu tikai kādā enciklopēdiskā izdevumā, Dievs var ierakstīt mūsu vārdu ”dzīvības grāmatā”. (2. Mozus 32:32; Atklāsmes 3:5.)

Ko mēs varam secināt, ja reāli paraugāmies uz savu situāciju un godīgi novērtējam, ko mēs varam gaidīt no nākotnes? Neviens cilvēks nevar iegūt pilnīgi visu, ko viņam gribētos. Kāds kristietis šo domu izteica tā: ”Esmu sapratis, ka dzīvē nekad nevar dabūt to UN to, var dabūt tikai to VAI to.” Uz interesantām pārdomām var mudināt šajā rakstā minētais stāsts ”Tas esot noticis Beninā”. Izlasiet to, lūdzu!

Tagad pajautājiet sev: ”Kas man ir svarīgs? Kāds ir manas dzīves mērķis? Kāds ir vistaisnākais ceļš, pa kuru es pie šī mērķa varu nokļūt? Vai es neesmu izvēlējies garu, nedrošu apvedceļu, un vai tas, ko es gribu, nav sasniedzams, izvēloties vienkāršāku ceļu?”

Runādams par garīgo bagātību nesalīdzināmo pārākumu pār materiālām vērtībām, Jēzus minēja ”skaidru” aci. (Mateja 6:22.) Viņš nepārprotami norādīja, ka galvenais dzīvē ir garīgās vērtības un ar Dieva vārdu un Valstību saistītie mērķi. (Mateja 6:9, 10.) Viss pārējais nav tik svarīgs, tāpēc tam nav jāatrodas mūsu uzmanības centrā.

Lielākā daļa mūsdienu fotoaparātu automātiski iestāda asumu visiem priekšmetiem, pret kuriem tie ir pavērsti. Varbūt arī mēs reizēm esam kā šādi fotoaparāti: mēs koncentrējamies uz jebko, kas nonāk mūsu redzeslokā, un uzskatām to par svarīgu, nepieciešamu un sasniedzamu. Pat ja tā būtu tikai daļēji, kristietim tas varētu būt ļoti bīstami, jo daudzi mazsvarīgākie mērķi varētu novērst uzmanību no galvenā mērķa — Dieva Valstības. Jēzus teica ļoti skaidri: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mateja 6:33.)

Droši tagad un nākotnē

Mēs varam sapņot par labākiem dzīves apstākļiem mums pašiem un mums tuviem cilvēkiem. Taču, tā kā mēs esam nepilnīgi, dzīvojam nepilnīgā pasaulē un mūsu mūža garums ir ierobežots, pagaidām nav iespējams īstenot visas cerības. Pirms vairākiem gadu tūkstošiem kādas Bībeles grāmatas rakstītājs teica: ”Es redzēju zem saules, ka ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara un ka ne pašam drošsirdīgākajam kaŗā piekrita uzvara, un ne gudrākajam peļņas darbā maize nedz arī pašiem sapratīgākajiem bagātība un arī ne uzskatu ziņā pašiem attīstītākajiem labvēlība, bet gan, ka viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem.” (Salamans Mācītājs 9:11.)

Reizēm mēs tā iegrimstam ikdienas darbos, ka aizmirstam to, kas ir svarīgākais mūsu dzīvē un kas mums nepieciešams, lai iegūtu  patiesu drošību. Ļoti gudri ir šie tālā senatnē teiktie vārdi: ”Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un kam ir prieks par bagātību, tam nekad nepietiek ar ienākumiem; taču arī tas ir niecība. Salds ir darbinieka miegs, vienalga, vai tas daudz, vai maz ko ēdis; bet bagātais, kas spēcīgi pieēdies, nereti netiek pie miega.” (Salamans Mācītājs 5:9, 11.) Šie vārdi liek domāt par to, kur mēs meklējam drošību.

Ja jūsu mērķi ir līdzīgi tiem, kādi bija Žozē, varbūt ir saprātīgi no tiem atteikties? Jūs noteikti atbalstīs cilvēki, kas jūs mīl, tāpat kā Žozē atbalstīja ģimene un kristiešu draudzes locekļi. Lai cik pieticīgi būtu jūsu dzīves apstākļi, dzīvojot kopā ar cilvēkiem, kas jūs mīl, jūs jutīsieties daudz drošāk nekā tad, ja pārcelsieties uz pilsētu vai citu valsti, kur jūs varbūt mēģinās ļaunprātīgi izmantot.

Ja jūs, tāpat kā Liza un viņas vīrs, dzīvojat pārticībā, varbūt jūs varētu mainīt savus dzīves apstākļus un veltīt vairāk uzmanības un spēku tam, lai gan bagāti, gan trūcīgi cilvēki varētu uzzināt par Valstību, kas liks justies droši visiem zemeslodes iedzīvotājiem.

Ja jūs daudz laika veltījat karjerai, būtu labi pārbaudīt, kādi pamudinājumi nosaka jūsu dzīvesveidu. Protams, iespējas un ērtības dara dzīvi patīkamāku. Bet vai Valstība — vienīgais patiesais drošības avots — jums joprojām ir galvenais dzīvē? Jēzus teica, ka ”svētīgāki ir dot nekā ņemt”. (Apustuļu darbi 20:35.) Ja jūs aktīvi iesaistīsieties kristiešu draudzes darbībā, jūs izjutīsiet patiesu drošību.

Visi, kas no sirds paļaujas uz Jehovu un viņa Valstību, jūtas drošībā jau tagad un gaida pilnīgu drošību nākotnē. Kā teikts psalmos, ”Es to Kungu vienmēr turēšu acu priekšā; ja Viņš man ir pa labo roku, es nešaubīšos. Tāpēc mana sirds priecājas, un mans gars ir līksms, arī mana miesa dzīvo bez bailēm.” (Psalms 16:8, 9.)

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

Tas esot noticis Beninā

Šis stāsts dažādos variantos ir stāstīts tūkstošiem reižu. Nesen kāds vecs vīrs, kas dzīvo Beninā, sava ciemata jauniešiem to stāstīja šādi...

Reiz zvejnieks, ar savu laiviņu atgriezdamies no zvejas, saticis izglītotu ārzemnieku — finanšu ekspertu, kas ieradies strādāt zvejnieka dzimtenē. Ārzemnieks vaicājis, kāpēc zvejnieks braucot mājās tik agri, uz ko tas atbildējis, ka varējis jau zvejot arī ilgāk, bet nav vērts, jo ir sazvejots gana — ģimenei pietiks.

”Un kā tad tu pavadi visu to laiku, kas ir tavā rīcībā?” ārzemnieks jautājis.

”Nu, es nedaudz pazvejoju,” teicis zvejnieks. ”Pēc tam es paspēlējos ar bērniem. Dienas vidū, kad kļūst pārāk karsts, mēs paguļam diendusu. Pievakarē mūsu ģimene kopā ēd vakariņas. Tad es satiekos ar draugiem un mēs kopā muzicējam. Tad vēl...”

”Paklau,” ārzemnieks pārtraucis zvejnieku, ”es esmu beidzis universitāti, un, tici man, šajās lietās es kaut ko saprotu. Es tev došu labu padomu. Tev jāzvejo vairāk, jo tad augs tavi ienākumi un pēc kāda laika tu varēsi nopirkt lielāku laivu. Kad tev būs kārtīga laiva, tu pelnīsi vēl vairāk un ar laiku varēsi iegādāties vairākus tralerus.”

”Un ko tad?” jautājis zvejnieks.

”Tad tev nevajadzēs pārdot zivis uzpircējiem. Tu varēsi slēgt līgumus ar zivju pārstrādātājiem vai arī izveidot pats savu zivju pārstrādes uzņēmumu. Pēc tam tu varēsi pārcelties uz Kotonu, Parīzi vai Ņujorku un vadīt savu uzņēmumu no turienes. Tu pat varētu pārdot uzņēmuma akcijas fondu biržā un pelnīt miljonus!”

”Un cik daudz laika tas viss prasīs?” jautājis zvejnieks.

”Kādus piecpadsmit divdesmit gadus,” atbildējis ārzemnieks.

”Un ko es darīšu pēc tam?” gribējis zināt zvejnieks.

”Ā, tad tikai sāksies īstā dzīve!” izsaucies ārzemnieks. ”Tad tu varēsi iet pensijā, pamest pilsētas kņadu un pārcelties uz dzīvi kādā nomaļā, klusā ciematā.”

”Un ko tad?”

”Tad tu varēsi mierīgi zvejot, spēlēties ar bērniem, gulēt diendusu, kad būs karsts, vakariņot kopā ar ģimeni, satikties ar draugiem un muzicēt pēc sirds patikas.”

[Attēli 7. lpp.]

Vai paaugstinājums darbā rada drošību?

[Attēli 8. lpp.]

Ticības biedri vēlas, lai jūs justos droši