Spēja iejusties citu pārdzīvojumos palīdz būt laipniem un līdzjūtīgiem

”KAMĒR vien tu spēj atvieglināt citu sāpes, tava dzīve nav velta,” rakstīja Helēna Kellere. H. Kellere noteikti saprata, ko nozīmē emocionālas sāpes. Kad viņai bija tikai gads un septiņi mēneši, slimība viņai pilnībā laupīja redzi un dzirdi. Taču kāda līdzjūtīga skolotāja Helēnai iemācīja lasīt un rakstīt Braila rakstā un vēlāk iemācīja arī runāt.

H. Kelleres skolotāja Enna Salivana ļoti labi zināja, cik izmisis cilvēks var justies, cīnoties ar slimību, jo viņa pati bija gandrīz akla. Taču Enna bija pacietīga un izdomāja veidu, kā sazināties ar Helēnu — pa vienam burtam viņa ar pirkstu rakstīja vārdus uz Helēnas plaukstas. Savas skolotājas iejūtības rosināta, Helēna izlēma veltīt dzīvi, lai palīdzētu neredzīgiem un nedzirdīgiem cilvēkiem. Kaut arī pašas fiziskie trūkumi viņai sagādāja grūtības un tās pārvarēt nebija viegli, viņa juta līdzi cilvēkiem, kas bija līdzīgā situācijā, un vēlējās šiem cilvēkiem palīdzēt.

Jūs droši vien esat ievērojuši, ka šajā savtīguma pārņemtajā pasaulē ir viegli ”aizslēgt.. savu sirdi” un neievērot citu vajadzības. (1. Jāņa 3:17.) Taču kristiešiem ir dots norādījums mīlēt savu tuvāko un saglabāt sirsnīgu mīlestību savā starpā. (Mateja 22:39; 1. Pētera 4:8.) Tomēr jūs, visticamāk, piekritīsiet — kaut arī mēs esam apņēmušies mīlēt cits citu, mēs ne vienmēr izmantojam iespēju atvieglot citu sāpes. Bieži tas notiek tāpēc, ka mēs vienkārši neapzināmies viņu vajadzības. Iejūtība ir kā atslēga, kas var atdarīt mūsu sirdi, lai mēs būtu laipni un līdzjūtīgi.

Kas ir iejūtība?

Kādā vārdnīcā ir sacīts, ka iejūtība ir ”spēja iejusties citu pārdzīvojumos, domās, būt uzmanīgam pret tām, ievērot tās”. Tātad būt iejūtīgam nozīmē, pirmkārt, saprast otra cilvēka apstākļus un, otrkārt, censties sajust to pašu, ko viņš jūt šajos apstākļos. Patiesi, iejūtība ietver sevī to, ka mēs sajūtam otra cilvēka sāpes savā sirdī.

Vārds ”iejūtība” neparādās Bībelē, taču Rakstos ir netiešas norādes uz šo īpašību. Apustulis Pēteris kristiešiem deva padomu būt ”līdzcietīgiem, brālīgiem, žēlsirdīgiem”. (1. Pētera 3:8.) Grieķu valodas vārds, kas tulkots ar ”līdzcietīgi”, burtiski nozīmē ’ciest kopā ar kādu’ vai ’just līdzi’. Apustuļa Pāvila ieteikums bija līdzīgs — viņš mudināja ticības biedrus ”priecāties ar priecīgajiem, raudāt ar tiem, kas raud”. Tālāk Pāvils piebilda: ”Turiet vienādu prātu cits pret citu.” (Romiešiem 12:15, 16.) Vai gan jūs nepiekrītat  tam, ka būtu gandrīz neiespējami mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, ja mēs nespētu iejusties otra cilvēka situācijā?

Gandrīz katrs jau no dabas ir kaut kādā mērā iejūtīgs. Kurš gan spētu palikt vienaldzīgs, redzot badā mirstošus bērnus vai izmisuma pārņemtus bēgļus? Kura mīloša māte ignorētu sava bērna raudas? Taču ne visas ciešanas ir tik viegli saskatāmas. Cik gan grūti ir noprast, kā jūtas cilvēks, kam ir depresija vai kāds grūti pamanāms fizisks defekts, vai arī ar ēšanu saistīti veselības traucējumi, ja mums pašiem šādu problēmu nekad nav bijis! Tomēr Rakstos ir parādīts, ka mēs varam attīstīt līdzcietību arī pret tiem, kuru situācijā mēs neesam bijuši, un ka mums tas ir jādara.

Iejūtības piemēri Rakstos

Iejūtību vislielākajā mērā mēs varam mācīties no Jehovas. Pats būdams pilnīgs, viņš tomēr negaida pilnību no mums, ”jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi”. (Psalms 103:14; Romiešiem 5:12.) Turklāt, zinot mūsu spēju robežas, ”viņš neļauj mūs pārbaudīt pāri par mūsu spējām”. (1. Korintiešiem 10:13.) Ar savu kalpotāju un sava gara palīdzību viņš palīdz mums rast izeju grūtās situācijās. (Jeremijas 25:4, 5; Apustuļu darbi 5:32.)

Jehova pats izjūt sāpes, ko cieš viņa kalpotāji. Jūdiem, kas bija atgriezušies no Babilonas, viņš teica: ”Tas, kurš pieskaras jums, pieskaras manam acs ābolam.” (Cakarijas 2:12, NW.) Skaidri apzinājies, cik iejūtīgs ir Dievs, Bībeles rakstītājs Dāvids vērsās pie viņa ar vārdiem: ”Manas asaras [Tu esi] savācis savā traukā! Jā, patiesi, vai tās nav atzīmētas Tavā grāmatā?” (Psalms 56:9.) Cik mierinoši ir zināt, ka asaras, ko Jehovas kalpotāji ir izlējuši, cenšoties palikt viņam uzticīgi, viņš atceras tā, it kā tās būtu ierakstītas grāmatā!

Līdzīgi savam debesu Tēvam, Jēzus Kristus ir ļoti uzmanīgs pret citu jūtām. Kad viņš dziedināja kādu nedzirdīgu vīrieti, viņš noveda to sāņus, iespējams, tāpēc, lai šī brīnumainā dziedināšana vīrieti pārlieku nesamulsinātu vai nesatrauktu. (Marka 7:32—35.) Citā reizē gadījās, ka Jēzus ievēroja atraitni, kas gatavojās apglabāt savu vienīgo dēlu. Viņš uzreiz saprata, kādas sāpes jūt atraitne, tuvojās bēru procesijai un atdzīvināja jauno vīrieti. (Lūkas 7:11—16.)

Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus parādījās Saulam, kad tas bija ceļā uz Damasku, un darīja Saulam zināmu, kā viņu ietekmē Saula niknā vēršanās pret viņa mācekļiem. ”Es esmu Jēzus, ko tu vajā,” viņš tam teica. (Apustuļu darbi 9:3—5.) Jēzus pats juta savu mācekļu sāpes, līdzīgi kā māte cieš līdzi savam slimajam bērnam, kad tam kaut kas sāp. Būdams mūsu Augstais priesteris debesīs, Jēzus ”līdzi jūt mūsu vājībām”. (Ebrejiem 4:15.)

Apustulis Pāvils iemācījās būt uzmanīgs pret citu jūtām un just līdzi citu ciešanām. ”Kur ir kāds nespēcīgs, un es nebūtu nespēcīgs? Kur kāds krīt grēkā, un mana sirds  nedegtu?” viņš jautāja. (2. Korintiešiem 11:29.) Kad Pāvils un Sīla atradās cietumā Filipos un eņģelis viņus brīnumainā veidā atbrīvoja no važām, Pāvils uzreiz iedomājās paziņot cietumsargam, ka neviens nav izbēdzis. Viņš bija iejūtīgs un saprata, ka šis cilvēks var izdarīt pašnāvību. Pāvils zināja, ka romiešu sabiedrībā cietumsargs parasti tika nežēlīgi sodīts, ja kāds ieslodzītais bija izbēdzis — it īpaši, ja bija dots rīkojums to apsargāt sevišķi rūpīgi. (Apustuļu darbi 16:24—28.) Pāvila laipnība, kas izglāba cietumsarga dzīvību, dziļi iespaidoja šo cilvēku, un viņš un visa viņa saime kļuva par kristiešiem. (Apustuļu darbi 16:30—34.)

Kā attīstīt iejūtību

Rakstos vairākkārt ir izteikts pamudinājums sekot mūsu debesu Tēva un viņa Dēla Jēzus Kristus priekšzīmei, tāpēc mums ir nepieciešams attīstīt iejūtību. Kā to darīt? Tālāk ir minēti trīs galvenie veidi, kādos mēs varam būt uzmanīgāki pret citu vajadzībām un jūtām, proti: klausoties, esot vērīgiem un liekot lietā iztēli.

Klausīties. Uzmanīgi uzklausīdami cilvēku, mēs uzzinām, ar kādām problēmām viņš sastopas, un, jo labāki klausītāji mēs esam, jo lielāka ir iespēja, ka cilvēks atvērs savu sirdi un atklās jūtas. ”Es varu runāt ar kādu no draudzes vecākajiem, ja esmu pārliecināta, ka viņš mani uzklausīs,” stāsta Mirjama. ”Man ir svarīgi zināt, ka vecākais patiešām mani saprot. Es sāku viņam vairāk uzticēties, ja vecākais man uzdod tādus jautājumus, kas parāda, ka viņš ir uzmanīgi manī klausījies un vēlas izzināt lietas būtību.”

Būt vērīgiem. Ne katrs cilvēks mums uzreiz pastāstīs, kā viņš jūtas vai kādas grūtības pārdzīvo. Tomēr vērīgs cilvēks pamanīs, ja ticības biedrs šķiet nomākts, ja kāds pusaudzis pamazām noslēdzas sevī vai kāds sludinātājs vairs nav tik dedzīgs kā iepriekš. Šāda spēja pamanīt problēmu, kad tā vēl tikko sāk izpausties, ir ļoti svarīga vecākiem. ”Mana mamma kaut kādā veidā jau zina, kā es jūtos, pirms vēl es esmu viņai par to pastāstījusi,” bilst Marija, ”tā ka man ir viegli ar viņu vaļsirdīgi runāt par visu, kas mani satrauc.”

Likt lietā iztēli. Visiedarbīgākais veids, kā attīstīt iejūtību, ir pajautāt sev: ”Kā es justos, nonācis šādā situācijā? Kā es reaģētu? Kas man varētu palīdzēt?” Ījaba trīs viltus mierinātāji apliecināja, ka nespēj iejusties Ījaba situācijā. Tāpēc viņi to vainoja grēkos, ko Ījabs, viņuprāt, bija izdarījis.

Nepilnīgiem cilvēkiem bieži vien ir vieglāk nopelt citu kļūdas nekā saprast viņu jūtas. Tomēr, ja mēs no sirds cenšamies iztēloties, ko otrs cilvēks pārdzīvo, mums ir vieglāk just viņam līdzi un viņu nenosodīt. ”Es varu dot daudz labāku padomu, ja vispirms esmu uzmanīgi klausījies un centies pilnībā saprast situāciju,” saka Huans, pieredzējis draudzes vecākais.

Jehovas liecinieku izdotās publikācijas šajā ziņā ir daudziem palīdzējušas. Žurnālos Sargtornis un Atmostieties! tiek apspriestas arī tik sarežģītas problēmas kā depresija un bērnu ļaunprātīga izmantošana. Šī savlaicīgā informācija palīdz lasītājiem būt uzmanīgākiem pret to cilvēku jūtām, kuri cieš no šādām problēmām. Līdzīgi arī grāmata  Jauniešu jautājumi — praktiskas atbildes ir palīdzējusi daudziem vecākiem labāk saprast grūtības, ar kādām sastopas viņu bērni.

Iejūtība palīdz kristīgajā kalpošanā

Nav daudz tādu cilvēku, kas ignorētu izsalkuša bērna vajadzības, ja vien būtu pārtika, kurā dalīties. Ja mēs esam iejūtīgi, mēs saskatīsim arī citu garīgo stāvokli. Bībelē par Jēzu sacīts: ”Un kad viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” (Mateja 9:36.) Miljoniem cilvēku šodien ir līdzīgā garīgā stāvoklī, un viņiem ir vajadzīga palīdzība.

Lai ietekmētu cilvēku sirdi, mums, tāpat kā tas bija Jēzus dienās, dažkārt varbūt ir jāpārvar kādi aizspriedumi vai iesakņojušās tradīcijas. Iejūtīgs sludinātājs cenšas atrast tēmu, kurā viņam ar sarunas biedru ir kopīgi uzskati, vai runā par to, kas uztrauc daudzus cilvēkus, lai viņa sludināto vēsti būtu vieglāk uzklausīt. (Apustuļu darbi 17:22, 23; 1. Korintiešiem 9:20—23.) Arī iejūtības pamudināta laipna rīcība var palīdzēt mūsu klausītājiem labāk atsaukties uz Valstības vēsti, kā tas notika gadījumā ar cietumsargu Filipos.

Iejūtība ir nenovērtējama īpašība, kas mums palīdz nepievērst uzmanību ticības biedru trūkumiem. Ja mēs cenšamies saprast tā ticības biedra jūtas, kurš mūs ir aizvainojis, mums, bez šaubām, ir daudz vieglāk viņam piedot. Iespējams, mēs paši reaģētu tieši tāpat kā viņš, ja nonāktu šādā situācijā un ja mums būtu līdzīga pagātne. Iejūtība Jehovam liek ”pieminēt to, ka mēs esam pīšļi”, — tad kāpēc lai iejūtība nemudinātu mūs ņemt vērā to, ka citi ir nepilnīgi, un piedot viņiem? (Psalms 103:14; Kolosiešiem 3:13.)

Kad mums ir jādod kādam padoms, mēs to izdarīsim ar daudz lielāku laipnību, ja sapratīsim, kā jūtas cilvēks, kurš ir pieļāvis kļūdu, un centīsimies viņu neaizvainot. Iejūtīgs kristiešu vecākais pats sev atgādina: ”Arī es būtu varējis šādi kļūdīties. Es varētu būt viņa vietā.” Pāvils iesaka: ”Atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.” (Galatiešiem 6:1.)

Iejūtība mūs mudina palīdzēt arī praktiski, kad vien tas ir mūsu spēkos, pat ja ticības biedrs vilcinās lūgt palīdzību. Apustulis Jānis rakstīja: ”Kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? ..nemīlēsim vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:17, 18.)

Lai mīlētu ”ar darbiem un ar patiesību”, mums vispirms jāsaprot, kādas ir mūsu ticības biedru vajadzības. Vai mēs uzmanīgi vērojam, kas citiem ir vajadzīgs, lai spētu viņiem palīdzēt? Šāda rīcība liecina par iejūtību.

Vairosim iejūtību

Pat ja mēs pēc dabas neesam ļoti iejūtīgi, mēs tomēr varam attīstīt šo īpašību. Ja mēs uzmanīgāk uzklausīsim citus, būsim vērīgāki un biežāk centīsimies sevi iedomāties otra cilvēka vietā, mēs kļūsim iejūtīgāki. Mēs izjutīsim pamudinājumu būt mīlošāki, laipnāki un līdzjūtīgāki pret saviem bērniem, ticības biedriem un saviem tuvākajiem.

Nekad neļaujiet savtīgumam apslāpēt iejūtību. ”Neraugieties katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām,” rakstīja Pāvils. (Filipiešiem 2:4.) Mūsu mūžīgā nākotne ir atkarīga no Jehovas un viņa Augstā priestera Jēzus Kristus iejūtības. Tātad mums ir morāls pienākums attīstīt šo īpašību. Iejūtība mums ļaus kļūt par labākiem Dieva kalpotājiem un labākiem vecākiem, un, pats galvenais, tā mums palīdzēs atklāt, ka ”svētīgāki ir dot nekā ņemt”. (Apustuļu darbi 20:35.)

[Attēls 25. lpp.]

Iejūtīgs cilvēks uzmanīgi vēro, kādas ir citu vajadzības, lai spētu tiem palīdzēt

[Attēls 26. lpp.]

Vai mēs mācāmies parādīt tādu iejūtību, kādu mīloša māte dabiski jūt pret savu bērnu?