Godināt Jehovu nozīmē ievērot viņa prasības
Godināt Jehovu nozīmē ievērot viņa prasības
”Es.. godināšu Viņu ar pateicību.” (PSALMS 69:31)
1. a) Kāpēc Jehova ir pelnījis, ka mēs viņu godinām? b) Ko nozīmē godināt viņu ar pateicību?
JEHOVA ir Visvarenais Dievs, Radītājs un Visuma Pavēlnieks. Viņš pats un viņa nodomi ir pagodinājuma cienīgi. Godināt Jehovu nozīmē viņu turēt augstā godā, slavēt un cildināt viņu gan ar vārdiem, gan ar darbiem. Godināt Jehovu ”ar pateicību” nozīmē augstu vērtēt visu, ko viņš mūsu labā dara pašlaik un darīs nākotnē. To, kādai jābūt mūsu attieksmei pret Jehovu, palīdz saprast Atklāsmes grāmatas 4. nodaļas 11. pants, kur ir rakstīts, ka viņam uzticamās debesu būtnes saka: ”Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un varu, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas.” Ja mēs vēlamies godināt Jehovu, mums viņš jāiepazīst un tad jādara tas, ko viņš no mums prasa. Mums jālīdzinās psalma sacerētājam, kas teica: ”Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs.” (Psalms 143:10.)
2. Kāda ir Jehovas attieksme pret tiem, kas viņu godina, un tiem, kas to nedara?
2 Jehova atzinīgi novērtē visus, kas vēlas viņu godināt, tāpēc viņš ”tiem, kas viņu meklē, atmaksā”. (Ebrejiem 11:6.) Bet kā Jehova atmaksā tiem, kas viņu meklē? Jēzus lūgšanā savam debesu Tēvam teica: ”Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3.) Tie, kas ar pateicību godina Jehovu, ”iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi”. (Psalms 37:29.) Turpretī ”ļaunajam nav uz ko cerēt”. (Salamana Pamācības 24:20, LB-65r.) Pēdējās dienās, kurās mēs dzīvojam, ir sevišķi svarīgi godināt Jehovu, jo nav vairs tālu laiks, kad viņš iznīcinās bezdievīgos un pasargās taisnīgos. ”Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1. Jāņa 2:17; Salamana Pamācības 2:21, 22.)
3. Kāpēc mums jāpievērš uzmanība Maleahija grāmatai?
3 Jehovas gribu mēs varam uzzināt no Bībeles, no Rakstiem, kas ir ”Dieva iedvesti”. (2. Timotejam 3:16, LB-65r.) Bībelē ir stāstīts par daudziem notikumiem, kas mums palīdz saprast, kā Jehova svētī tos, kas godina viņa vārdu, un kā viņš izturas pret tiem, kas to nevēlas darīt. Ļoti pamācošs ir stāstījums par to, kas notika Izraēlā laikā, kad dzīvoja pravietis Maleahijs. Šis pravietis viņa vārdā nosaukto grāmatu uzrakstīja ap 443. gadu p.m.ē., kad Jūdejas pārvaldnieks bija Nehemija. Pārliecinošajā un saviļņojošajā Maleahija grāmatā ir ietverti stāstījumi un pravietojumi, kas rakstīti ”par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām”. (1. Korintiešiem 10:11.) Iedziļināšanās Maleahija vēstījuma vārdos palīdz būt gataviem laikam, kad ”nāks tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena” un ļaunā pasaules iekārta tiks iznīcināta. (Maleahija 3:23.)
4. Kādas sešas tēmas var izcelt Maleahija grāmatas 1. nodaļā?
4 Kā Maleahija grāmata, kas ir uzrakstīta vairāk nekā pirms 2400 gadiem, tagad, 21. gadsimtā, var palīdzēt sagatavoties Jehovas ”lielajai un šausmu pilnajai dienai”? No Maleahija grāmatas 1. nodaļas var uzzināt, kas ir nepieciešams, lai ar pateicību godinātu Jehovu, iemantotu viņa labvēlību un iegūtu iespēju dzīvot mūžīgi. Šajā nodaļā var izcelt vismaz sešas svarīgas tēmas: 1) Jehova mīl savu tautu, 2) mums augstu jāvērtē tas, kas ir svēts, 3) Jehova vēlas, lai mēs viņam dotu pašu labāko, 4) patiesās pielūgsmes virzītājspēks ir nesavtīga mīlestība, nevis alkatība, 5) Dievam pieņemama kalpošana nav apgrūtinoša formalitāte, 6) mēs visi esam atbildīgi Dieva priekšā. Pirmajā no trim rakstiem, kas veltīti Maleahija grāmatai, mēs sīki izpētīsim šīs grāmatas pirmo nodaļu un apskatīsim visas minētās domas pēc kārtas.
Jehova mīl savu tautu
5., 6. a) Kāpēc Jehova mīlēja Jēkabu? b) Uz ko mēs varam cerēt, ja sekojam Jēkaba uzticības paraugam?
5 Par Jehovas mīlestību pret savu tautu ir runāts jau pirmajos Maleahija grāmatas pantos. Saskaņā ar 1965. gada izdevuma revidēto tekstu, grāmata sākas ar vārdiem: ”Šis ir spriedums par Israēlu, ko Tas Kungs runājis.” Kā lasām otrajā pantā, Dievs saka: ”Es esmu jūs mīlējis.” Tajā pašā pantā ir minēts konkrēts piemērs — Jehova saka: ”Es mīlu Jēkabu.” Jēkabs bija cilvēks, kas ticēja Jehovam. Ar laiku Jehova nosauca Jēkabu par Izraēlu, un no Izraēla cēlās vesela tauta — izraēlieši. Dievs mīlēja Jēkabu viņa nelokāmās ticības dēļ. Tos izraēliešus, kam pret Jehovu bija tāda pati attieksme, kāda bija Jēkabam, Jehova mīlēja tāpat, kā viņš mīlēja Jēkabu. (Maleahija 1:1, 2.)
6 Ja mēs mīlam Jehovu un paliekam kopā ar viņa tautu, tad mums ir mierinoši lasīt 1. Samuēla grāmatas 12. nodaļas 22. pantā teikto: ”Tas Kungs savu tautu neatmetīs sava lielā apsolījuma dēļ.” Jehova mīl savu tautu un atalgo savu kalpu uzticību, viņš pat ir solījis tiem dot mūžīgu dzīvi. Tāpēc Bībelē ir teikts: ”Cerē uz to Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” (Psalms 37:3, 4.) Visiem, kas mīl Jehovu, ir svarīgi ņemt vērā nākamo domu, kas uzsvērta Maleahija grāmatas 1. nodaļā.
Cieņa pret svētumu
7. Kāpēc Jehova ienīda Ēzavu?
7 Kā rakstīts Maleahija grāmatas 1. nodaļas 2. un 3. pantā, Jehova saka: ”Es mīlu Jēkabu un ienīstu Ēzavu.” Jēkabs pagodināja Jehovu, bet viņa dvīņubrālis — ne. Ēzava otrais vārds bija Ēdoms. Maleahija grāmatas 1. nodaļas 4. pantā Ēdoma zeme ir saukta par ”bezdievības un negoda zemi” un tās iedzīvotājiem ir izteikts nosodījums. Vārds Ēdoms, kas nozīmē ’sarkanais’, Ēzavam tika dots pēc tam, kad viņš par sarkanu virumu pārdeva Jēkabam savas pirmdzimtā tiesības. ”Tā Ēzavs nicināja savu pirmdzimtību.” (1. Mozus 25:34.) Apustulis Pāvils aicināja ticības biedrus būt uzmanīgiem, ”lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ēzavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu”. (Ebrejiem 12:14—16.)
8. Kāpēc Pāvils nosauca Ēzavu par netiklu?
8 Kāpēc Pāvils Ēzava rīcību salīdzināja ar netiklību? Tāpēc, ka cilvēks, kas domā līdzīgi Ēzavam, var sākt nevērīgi izturēties pret svētumu. Savukārt šādas attieksmes iznākums var būt nopietns grēks, piemēram, netiklība. Tāpēc būtu labi sev pajautāt: vai man dažreiz nerodas kārdinājums apmainīt savu kristīgo mantojumu — mūžīgo dzīvi — pret kaut ko tik mazvērtīgu kā bļoda lēcu viruma? Vai es, pats to neapzinoties, neesmu sācis nevērīgi izturēties pret svētumu? Ēzavs nevarēja vien nociesties, lai apmierinātu savu iekāri. Viņš nepacietīgi teica Jēkabam: ”Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma.” (1. Mozus 25:30.) Diemžēl mūsdienās daži Dieva kalpi ir it kā teikuši: ”Ļauj man! Kāpēc gaidīt līdz laulībai?” Vēlme par katru cenu iegūt seksuālu apmierinājumu viņiem ir bijusi kā bļoda lēcu viruma.
9. Ko nozīmē saglabāt bijību Jehovas priekšā?
9 Nekad nebūsim nevērīgi pret svētumu — nenievāsim tikumu, morālu skaidrību un savu garīgo mantojumu. Nebūsim kā Ēzavs, līdzināsimies Jēkabam un saglabāsim bijību Dieva priekšā, vienmēr apliecinot, ka mēs cienām to, kas ir svēts. To mēs darīsim, ja ievērosim Jehovas prasības. Bet tagad pievērsīsim uzmanību trešajai svarīgajai domai Maleahija grāmatas 1. nodaļā, kura loģiski seko divām iepriekšējām.
Dosim Jehovam pašu labāko
10. Kā priesteri apliecināja, ka viņi nicina Jehovas galdu?
10 Jūdejas priesteri, kas kalpoja Jehovam Jeruzalemes templī Maleahija laikā, neupurēja Jehovam pašu labāko. Maleahija grāmatas 1. nodaļā, no 6. līdz 8. pantam, ir teikts: ”Dēlam būs godāt savu tēvu un kalpam savu kungu. Ja nu Es esmu tēvs, kur tad nu ir Man parādāmais gods? Ja Es esmu Kungs, kur tad ir pret Mani sajūtamā bijība? — Tā saka tas Kungs Cebaots jums, priesteŗi, kas jūs nicināt manu vārdu.” Bet priesteri jautāja: ”Kā tad mēs Tavu vārdu nicinām?” ”Jūs to darāt, nesdami uz mana altāŗa upurim nešķīstu maizi,” Jehova paskaidroja. ”Kā tad mēs upurējam Tev kaut ko nešķīstu?” vaicāja priesteri, un Jehova viņiem atbildēja: ”Ar to, ka jūs sakāt: Ikviens nicina tā Kunga galdu!” Šie priesteri nicināja Jehovas galdu katru reizi, kad viņi upurēja nepilnvērtīgu upuri un uzskatīja, ka tas nav nekas slikts.
11. a) Ko Jehova teica par nepilnvērtīgiem upuriem? b) Kāpēc visa tauta bija pelnījusi nosodījumu?
11 Runādams par nepilnvērtīgiem upuriem, Jehova teica: ”Ziedo to taču reiz sava apgabala pārvaldniekam. Vai viņam tad būs prieks par to, un vai viņš tad tev pievērsīs savu laipnību?” Nē, pārvaldniekam šāda dāvana noteikti nebūtu pa prātam. Kā gan kāds varētu iedomāties, ka šādi nepilnvērtīgi upuri būtu pieņemami Visuma Pavēlniekam! Nosodījumu bija pelnījuši ne tikai priesteri. Tiesa, viņi izrādīja necieņu pret Jehovu, upurēdami nepilnvērtīgus dzīvniekus. Bet arī tauta kopumā nebija bez vainas. Ļaudis bija tie, kas nesa šos aklos, klibos un slimos dzīvniekus priesteriem, lai viņi tos upurētu Jehovam. Tas bija liels grēks.
12. Kas mums tiek piedāvāts, lai mēs varētu dot Jehovam pašu labāko?
12 Dodot Jehovam pašu labāko, mēs apliecinām, ka mīlam viņu. (Mateja 22:37, 38.) Atšķirībā no priesteriem, kas Maleahija laikā bija aizmirsuši savu pienākumu mācīt tautu, Jehovas organizācija mums piedāvā daudz labu padomu no Rakstiem, kas mums palīdz ar pateicību godināt Jehovu, ievērojot viņa prasības. Ar to ir saistīta ceturtā svarīgā doma, kas uzsvērta Maleahija grāmatas 1. nodaļā.
Patiesās pielūgsmes virzītājspēks ir nesavtīga mīlestība
13. Kas liecināja par priesteru alkatību?
13 Maleahija laikā priesteri bija savtīgi, neiejūtīgi un naudas kāri. Kā mēs to zinām? 1. nodaļas 10. pantā ir teikts: ””Kaut jel kāds no jums labāk būtu tūliņ aizslēdzis dievnama durvis, lai jūs nededzinātu velti uguni uz mana altāŗa! Man ir sveša jebkāda patika pret jums”, — saka tas Kungs Cebaots, — ”un upuŗu devas no jūsu rokām Man nav pieņemamas!”” Alkatīgie priesteri pieprasīja samaksu par visvienkāršākajiem darbiem, kādi bija jāveic templī, viņi gribēja, lai viņiem maksā pat par durvju aizslēgšanu un uguns iededzināšanu uz altāra. Nav nekāds brīnums, ka upuri no viņu rokām Jehovam nebija pieņemami.
14. Kas liecina par to, ka Jehovas liecinieki sludina, mīlestības mudināti?
14 Lasot par senās Jeruzalemes nekrietno priesteru alkatību un savtīgumu, mēs varam atcerēties, ka, saskaņā ar Svētajiem rakstiem, ”mantrauši.. neiemantos Dieva valstību”. (1. Korintiešiem 6:9, 10.) Domājot par to, kā šie priesteri meklēja savu labumu, mēs varam vēl augstāk novērtēt sludināšanu, ko visā pasaulē veic Jehovas liecinieki. Šis darbs tiek veikts brīvprātīgi, un mēs nekad neprasām par to samaksu. ”Mēs neesam tādi.., kas izliet[o] Dieva vārdu veikalam.” (2. Korintiešiem 2:17.) Tāpat kā Pāvils, mēs, liekot roku uz sirds, varam teikt: ”[Es] sludināju jums evaņģeliju bez atlīdzības.” (2. Korintiešiem 11:7.) Turklāt Pāvils to darīja ar prieku, un šāda attieksme saskan ar piekto svarīgo domu, kas ietverta Maleahija grāmatas 1. nodaļā.
Kalpošana nav apgrūtinoša formalitāte
15., 16. a) Kāda bija priesteru attieksme pret upurēšanu? b) Ar kādu attieksmi Jehovas liecinieki nes garīgus upurus Dievam?
15 Ticību zaudējušie Jeruzalemes tempļa priesteri uzskatīja upurēšanu par nogurdinošu ceremoniju. Viņiem tā bija nasta. Kā rakstīts Maleahija grāmatas 1. nodaļas 13. pantā, Dievs viņiem sacīja: ”Jūs runājat tālāk: ”Redziet, viss tas tikai veltas pūles, un jūs laižat to vienkārši pār galvu.”” Priesteri Dieva svētumu ”laida vienkārši pār galvu” — izturējās pret to ar nicinājumu. Lūgsim Dievu, lai mēs nekad nekļūtu viņiem līdzīgi. Mūsu attieksmei vienmēr būtu jābūt tādai, kāda aprakstīta 1. Jāņa vēstules 5. nodaļas 3. pantā: ”Šī ir Dieva mīlestība, ka turam viņa baušļus, un viņa baušļi nav grūti.”
16 Priecāsimies par iespēju nest Dievam garīgus upurus un nekad neuzskatīsim to par nogurdinošu nastu. Paturēsim prātā pravietiskos vārdus: ”Atgriezieties pie tā Kunga un sakait Viņam: ”Piedodi mums visus mūsu pārkāpumus un esi mums žēlīgs, tad mēs atnesīsim ziedam nevis vēršus, bet mūsu lūpu upuŗus.”” (Hozejas 14:3.) Ar vārdiem ”lūpu upuri” ir norādīts uz garīgiem upuriem — vārdiem, ko mēs sakām, cildinot Jehovu un runājot par viņa nodomiem. Vēstulē ebrejiem, 13. nodaļas 15. pantā, ir teikts: ”Nesīsim tad caur viņu [Jēzu Kristu] slavas upuri Dievam vienmēr, tas ir lūpu augli, kas viņa vārdu slavē.” Mēs esam ļoti priecīgi, ka, nesot garīgos upurus, mēs apliecinām savu mīlestību pret Dievu, nevis kalpojam viņam tikai formāli. Bet vēl ir atlicis apskatīt sesto domu, kurai būtu jāpievērš uzmanība Maleahija grāmatas 1. nodaļā.
Mēs visi esam atbildīgi Dieva priekšā
17., 18. a) Kāpēc Jehova nolādēja ”krāpnieku”? b) Ko nebija ņēmuši vērā tie, kas izturējās pret Jehovu ar necieņu?
17 Cilvēkiem, kas dzīvoja Maleahija laikā, pašiem bija jāatbild par savu rīcību, un to pašu var teikt par mums. (Romiešiem 14:12; Galatiešiem 6:5.) Maleahija grāmatas 1. nodaļas 14. pantā ir teikts: ”Lai nolādēts ir krāpnieks, kam viņa ganāmā pulkā ir veselīgs pieaudzis auns, bet kas, dodams tam Kungam īpašu solījumu, ziedo Viņam kādu mazvērtīgu dzīvnieku!” Cilvēks, kam piederēja ganāmpulks, nevarēja teikt, ka viņam ir viens pats dzīvnieks, piemēram, aita, un tāpēc viņam nav, ko izvēlēties. Izvēloties dzīvnieku upurēšanai, šim cilvēkam nebija jāņem tāds, kurš bija akls, klibs vai slims. Ja ganāmpulka īpašnieks izraudzījās šādu nepilnvērtīgu dzīvnieku, viņš apliecināja necieņu pret Jehovas izveidoto upurēšanas iekārtojumu, jo ganāmpulkā noteikti varēja atrast kādu dzīvnieku bez trūkumiem.
18 Jehovam tāpēc bija pilnīgs pamats nolādēt ”krāpnieku”, kam bija upurēšanai piemērots dzīvnieks, bet kas atveda — vai pat atvilka ar varu — aklu, klibu vai slimu dzīvnieku, lai priesteris to upurētu. Nekas Maleahija pravietojumā neliecina, ka priesteri būtu citējuši bauslību un paskaidrojuši, ka šāds nepilnvērtīgs dzīvnieks Dievam nav pieņemams. (3. Mozus 22:17—20.) Katrs saprātīgs cilvēks itin viegli varēja saprast, ka viņam klātos slikti, ja viņš šādu dāvanu dotu pārvaldniekam. Bet te bija runa par Jehovu — Visuma Pavēlnieku, kurš ir nesalīdzināmi pārāks par jebkuru zemes pārvaldnieku! Maleahija grāmatas 1. nodaļas 14. pantā ir teikts: ””Es esmu liels un varens valdnieks”, — saka tas Kungs Cebaots, — ”un mans vārds ir bijājams tautu vidū!””
19. Ko mēs ļoti gaidām, un kas mums tagad jādara?
19 Uzticamie Dieva kalpi gaida to laiku, kad visi cilvēki godās lielo un vareno valdnieku Jehovu. Tad ”zeme būs tā Kunga atziņas pilna kā jūŗas dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni”. (Jesajas 11:9.) Bet pagaidām no sirds centīsimies ievērot Dieva prasības un darīsim to, par ko runāja psalma sacerētājs, sacīdams: ”Es.. godināšu Viņu ar pateicību.” (Psalms 69:31.) Lai to darītu, mums jāņem vērā arī citi Maleahija grāmatā dotie padomi, un nākamajos divos rakstos tiks runāts par to, kas ir teikts pārējās divās Maleahija grāmatas nodaļās.
Vai jūs atceraties?
• Kāpēc mums jāgodina Jehova?
• Kāpēc Jehovam nebija pieņemami upuri, ko nesa priesteri Maleahija laikā?
• Ar kādu attieksmi mēs nesam slavas upuri Jehovam?
• Kas ir galvenais patiesās pielūgsmes virzītājspēks?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 9. lpp.]
Maleahija pravietojumā ir runāts arī par mūsu laikiem
[Attēls 10. lpp.]
Ēzavs nebija pienācīgi novērtējis to, kas ir svēts
[Attēls 11. lpp.]
Priesteri un tauta upurēja nepilnvērtīgus upurus
[Attēls 12. lpp.]
Jehovas liecinieki visā pasaulē bez maksas izplata labo vēsti