Dzīvesstāsts

Mēs mācījām saviem bērniem mīlēt Jehovu

PASTĀSTĪJIS VERNERS MACENS

Pirms kādiem gadiem vecākais dēls Hanss Verners man uzdāvināja Bībeli. Tajā viņš bija ierakstījis: ”Mīļo tēt, lai Jehovas vārdi arī turpmāk palīdz visai mūsu ģimenei iet pa dzīvības ceļu. Dziļā pateicībā, tavs vecākais dēls.” Tie, kam ir bērni, sapratīs, cik liels prieks un pateicība ielija manā sirdī. Toreiz es nenojautu, kādas grūtības mūsu ģimenei vēl būs jāpārvar.

ES ESMU dzimis 1924. gadā Halstenbekā, kas atrodas 20 kilometrus no Vācijas ostas pilsētas Hamburgas. Mani uzaudzināja māte ar vectēvu. Nostrādājis mācekļa gadus pie instrumentu atslēdznieka, 1942. gadā es tiku iesaukts bruņotajos spēkos — vērmahtā. Otrā pasaules kara laikā Austrumu frontē pieredzētās šausmas vārdos nav aprakstāmas. Kaut arī es pārslimoju vēdertīfu, mani nosūtīja atpakaļ uz fronti. 1945. gada janvārī Polijas pilsētā Lodzā es tiku smagi ievainots un nonācu hospitālī. Tur es sagaidīju kara beigas. Hospitālī un vēlāk arī Neiengammes internēto nometnē man bija daudz laika pārdomām. Man nedeva mieru jautājumi: ”Vai tiešām pastāv Dievs? Ja tā ir, kāpēc tad viņš pieļauj tik daudz varmācības?”

1947. gada septembrī neilgi pēc izlaišanas no nometnes es apprecējos ar Karlu. Mēs bijām auguši vienā pilsētā, taču atšķirībā no Karlas, kas bija katoliete, es it nemaz  nebiju audzināts reliģiozā garā. Priesteris, kas mūs salaulāja, ieteica mums vismaz katru vakaru kopā noskaitīt tēvreizi. Mēs sekojām viņa ieteikumam, kaut arī nesapratām šīs lūgšanas nozīmi.

Pēc gada piedzima Hanss Verners. Apmēram ap to pašu laiku Vilhelms Ārens, mans darbabiedrs, iepazīstināja mani ar Jehovas lieciniekiem. Viņš ar Bībeles palīdzību man paskaidroja, ka kariem kādu dienu tiks darīts gals. (Psalms 46:10.) 1950. gada rudenī es veltīju savu dzīvi Jehovam un kristījos. Es biju ārkārtīgi priecīgs, kad pēc gada kristījās arī mana sieva.

Mācām bērniem Jehovas ceļus

No Bībeles es uzzināju, ka laulību ir izveidojis Jehova. (1. Mozus 1:26—28; 2:22—24.) Un, tā kā es biju klāt, kad pasaulē nāca visi mūsu bērni — Hanss Verners, Karls-Heincs, Mihaels, Gabriēla un Tomass —, mana apņemšanās būt labam vīram un tēvam nostiprinājās vēl vairāk. Katra bērna piedzimšana mums ar Karlu bija gaidīts notikums.

Jehovas liecinieku kongress, kas 1953. gadā notika Nirnbergā, ļoti iespaidoja mūsu ģimenes tālāko dzīvi. Piektdienas pēcpusdienā izskanēja runa ”Audzināt bērnus jaunās pasaules sabiedrībā”, un viens no tās fragmentiem mums neizdzēšami iespiedās atmiņā: ”Vērtīgākais mantojums, ko mēs varam atstāt saviem bērniem, ir vēlēšanās kalpot Dievam.” Paļaudamies uz Jehovas palīdzību, mēs ar Karlu vēlējāmies nodot saviem bērniem tieši šādu mantojumu. Bet kā lai to dara?

Vispirms mēs centāmies regulāri lūgt kopā Dievu. Tā bērni saprata, cik lūgšanas ir svarīgas. Visi bērni jau mazotnē zināja, ka pirms katras ēdienreizes mēs sakām lūgšanu. Pat vēl zīdaiņa vecumā, ieraudzījuši savu pudelīti, viņi nolieca galviņu un salika kopā mazās rociņas. Reiz mēs bijām ielūgti uz sievas radinieka kāzām, kurš nebija Jehovas liecinieks. Pēc ceremonijas līgavas vecāki ielūdza viesus pie sevis mājās uz nelielu maltīti. Visi jau gribēja ķerties pie cienasta, kad piecgadīgais Karls-Heincs, kas nedomāja, ka tā būtu pareizi, izsaucās: ”Lūdzu, pasakiet lūgšanu!” Viesi paskatījās uz viņu, uz mums un visbeidzot uz mājastēvu. Lai novērstu neveiklu situāciju, es piedāvājos visu vārdā griezties pie Dieva ar pateicības lūgšanu, un namatēvs tam piekrita.

Šis gadījums man atsauca prātā Jēzus vārdus: ”No bērniņu un zīdaiņu mutes tu sev  slavu sagādājis.” (Mateja 21:16.) Mēs esam pārliecināti, ka regulāras un sirsnīgas lūgšanas palīdzēja bērniem uztvert Jehovu kā mīlošu debesu Tēvu.

Jehovas uzticēts pienākums

Lai iemācītu bērniem mīlēt Dievu, svarīgi ir lasīt un studēt Dieva Rakstus regulāri. Paturēdami šo domu prātā, mēs organizējām ģimenes studijas katru nedēļu, lielākoties pirmdienu vakaros. Tā kā vecākā un jaunākā bērna vecumu starpība bija deviņi gadi, bērniem bija atšķirīgas vajadzības un mēs vienmēr nevarējām apskatīt to pašu materiālu ar visiem.

Kamēr bērni nebija sasnieguši skolas vecumu, mēs viņus mācījām pavisam vienkārši. Karla apskatīja ar viņiem tikai vienu Bībeles vietu vai arī apsprieda attēlus no bībeliskām publikācijām. Man joprojām labā atmiņā palikuši tie agrie rīti, kad jaunākie bērni ierāpās pie mums gultā un mūs pamodināja, lai parādītu mīļākās bildes no grāmatas Jaunā pasaule. *

Karla iemācījās pacietīgi skaidrot bērniem, kādu iemeslu dēļ mums visiem jāmīl Jehova. Es, iespējams, nepateikšu neko jaunu, bet fiziskā un emocionālā ziņā bērnu audzināšana mums ar Karlu prasīja gandrīz tikpat daudz spēka kā pilnas slodzes darbs. Tomēr mēs nenolaidām rokas. Mēs vēlējāmies iedēstīt bērnu mazajā sirdī mīlestību pret Jehovu, pirms to sāk iespaidot cilvēki, kas nepazīst Dievu. Tāpēc, tiklīdz bērni iemācījās sēdēt, viņiem obligāti bija jāpiedalās ģimenes studijā.

Mēs ar Karlu sapratām, ka vecākiem ir svarīgi rādīt bērniem labu priekšzīmi. Vienalga, vai ēdām, strādājām dārzā vai devāmies pastaigās, mēs centāmies stiprināt bērnu attiecības ar Jehovu. (5. Mozus 6:6, 7.) Mēs gādājām, lai katram bērnam jau no agras bērnības būtu sava Bībele. Kad saņēmām jaunus žurnālus, es uzrakstīju katra ģimenes locekļa vārdu uz viņa žurnāla eksemplāra. Tā bērni iemācījās atšķirt savu literatūru. Tāpat mums radās doma likt bērniem izlasīt noteiktus rakstus no Atmostieties!. Svētdienās pēc pusdienām bērni stāstīja, ko viņi ir sapratuši no izlasītā.

Veltām bērniem nepieciešamo uzmanību

Protams, ne vienmēr viss gāja gludi. Kad bērni paaugās, mēs sapratām: lai iedēstītu bērnu sirdī mīlestību pret Dievu, mums jāzina, kas jau ir viņu sirdī. Tāpēc mēs centāmies viņos ieklausīties. Reizēm bērni uzskatīja, ka viņiem ir pamats par kaut ko sūdzēties, tādos gadījumos mēs ar Karlu un bērniem apsēdāmies un visu izrunājām. Ģimenes studijas beigās mēs ieviesām īpašu pusstundu — tās laikā katrs varēja atklāti izteikt savas domas un jūtas.

Piemēram, abi jaunākie bērni Tomass un Gabriēla uzskatīja, ka mēs izrādām īpašu labvēlību viņu vecākajam brālim. Kādā ģimenes studijā viņi atklāti pateica: ”Tēt, mums šķiet, ka jūs ar mammu ļaujat Hansam Verneram darīt visu, kas vien viņam tīk.” Pirmajā brīdī es neticēju savām ausīm. Taču, visu objektīvi pārdomājot, mums ar Karlu bija jāatzīst, ka bērniem bijusi taisnība. Turpmāk mēs centāmies izturēties pret visiem bērniem vienādi.

Reizēm es bērnus sodīju neapdomīgi vai netaisnīgi. Tādās reizēs mēs ar sievu atvainojāmies bērniem un pēc tam visi kopā vērsāmies lūgšanā pie Jehovas. Bērniem bija svarīgi redzēt, ka viņu tēvs ir gatavs lūgt piedošanu gan Jehovam, gan saviem bērniem. Tā mūsu starpā izveidojās tuvas, sirsnīgas attiecības. Bērni mums bieži  sacīja: ”Jūs esat mūsu labākie draugi.” Šie vārdi lika mūsu sirdīm gavilēt.

Ģimenes vienotību stiprina kopīga darbošanās. Tāpēc katram ģimenes loceklim bija savi pienākumi. Piemēram, Hansam Verneram reizi nedēļā bija jādodas iepirkties, un parasti kopā ar pirkumu sarakstu viņam tika iedota nauda. Kādu nedēļu mēs viņam neiedevām ne pirkumu sarakstu, ne arī naudu. Viņš par to pajautāja mātei, un viņa atsacīja, ka mums vēl nav naudas. Bērni savā starpā sāka par kaut ko sačukstēties un mazliet vēlāk katrs ieradās ar savu krājkasīti, ko uz galda iztukšoja. ”Mammu, tagad mēs varam doties uz veikalu!” viņi visi izsaucās. Bērni bija iemācījušies palīdzēt grūtās situācijās, un tas vēl jo ciešāk saliedēja ģimeni.

Gadiem ejot, zēnu uzmanību sāka piesaistīt meitenes. Tomasam, piemēram, iepatikās kāda sešpadsmitgadīga meitene, kas arī bija Jehovas lieciniece. Es viņam paskaidroju: ja viņa jūtas ir patiesas, viņam jābūt gatavam apprecēties un uzņemties atbildību par sievu un bērniem. Tomass, kuram toreiz bija tikai astoņpadsmit gadi, saprata, ka vēl nav gatavs uzņemties laulības saites.

Visa ģimene garīgi aug

Būdami vēl mazi, bērni cits pēc cita iestājās teokrātiskās kalpošanas skolā. Mēs uzmanīgi klausījāmies viņu runas, kas mūs ļoti uzmundrināja, jo redzējām, ka bērni no sirds mīl Dievu. Mūsu mājās ik pa laikam apmetās rajona un apgabala pārraugi, kas mums stāstīja pašu pieredzētus gadījumus vai apsprieda ar mums Bībeli. Šie vīrieši un viņu sievas pamodināja mūsos interesi par pilnas slodzes kalpošanu.

Mēs ar lielu nepacietību gaidījām kongresus, kas nostiprināja bērnos vēlēšanos kļūt par Dieva kalpotājiem. Bērni, priecīga satraukuma pārņemti, vienmēr pirms došanās uz kongresu piesprauda kongresu dalībnieku kartītes. Mēs bijām līdz sirds dziļumiem aizkustināti, kad Hanss Verners 10 gadu vecumā kristījās. Toreiz bija cilvēki, kas uzskatīja, ka viņš ir par mazu, lai veltītu sevi Jehovam, bet 40 gadus vēlāk, kad viņam jau bija 50 gadi, Hanss Verners man atzinās, ka ir ļoti pateicīgs par to, ka visu šo laiku varējis kalpot Jehovam.

Mēs paskaidrojām bērniem, cik svarīgas ir personiskas attiecības ar Jehovu, bet nekad nemēģinājām ar pierunāšanu panākt, lai viņi veltī sevi Dievam. Tomēr mēs priecājāmies par to, ka arī pārējie bērni garīgi auga un kristījās, kad bija tam gatavi.

Mācāmies mest savu nastu uz Jehovu

Mēs no sirds priecājāmies, kad 1971. gadā Hanss Verners absolvēja Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas 51. gru pu un tika nosūtīts kalpot par misionāru uz Spāniju. Arī pārējie bērni bija mūsu prieka avots, jo cits pēc cita viņi uz kādu laiku kļuva par pilnas slodzes kalpotājiem. Šajā laikā Hanss Verners man uzdāvināja Bībeli, ko pieminēju sākumā. Toreiz nekas neapēnoja mūsu ģimenes laimi.

Bet tad mēs atklājām, ka mums jāattīsta vēl lielāka paļāvība uz Jehovu — mūsu jau pieaugušie bērni saskārās ar problēmām, kas nopietni pārbaudīja viņu ticību. Piemēram, mūsu mīļajai Gabriēlai bija jāpieredz smagi brīži. 1976. gadā viņa apprecējās ar Lotāru, bet drīz pēc kāzām viņš saslima. Lai gan Gabriēla viņu kopa, Lotārs ar katru dienu izdila aizvien vairāk un vairāk un nomira. Ģimenes locekļa slimība un nāve mums atgādināja, cik ļoti mums nepieciešama Jehovas mīlestība un palīdzība. (Jesajas 33:2.)

Jehovas organizācijas uzticētie pienākumi

1955. gadā mani iecēla par draudzes vadošo pārraugu, bet es nejutos gatavs šim atbildīgajam uzdevumam. Lai tiktu galā ar daudzajiem pienākumiem, dažas dienas es cēlos jau četros no rīta. Sieva ar bērniem mani ļoti atbalstīja un netraucēja, ja vakarā man bija vēl kaut kas darāms.

Tomēr es centos pavadīt kopā ar ģimeni pēc iespējas vairāk brīva laika. Dažkārt mans priekšnieks atļāva izmantot automašīnu, lai mēs varētu doties kādā izbraukumā. Bērniem ļoti patika tās reizes, kad studējām Sargtorni mežā. Mēs devāmies arī pārgājienos, un dažreiz, soļojot pa mežu, es spēlēju harmonikas, bet pārējie dziedāja.

1978. gadā man uzticēja rajona pārrauga aizstājēja pienākumus. Pēkšņas nevarības pārņemts, es vērsos pie Dieva: ”Jehova, es nedomāju, ka spēšu ar to tikt galā. Bet, ja tu vēlies, lai pamēģinu, es darīšu visu, kas ir manos spēkos.” Pēc diviem gadiem 54 gadu vecumā es atdevu savu nelielo uzņēmumu jaunākajam dēlam Tomasam.

Tā kā bērni bija izauguši, mums ar Karlu pavērās iespēja lielākā mērā kalpot Jehovam. Drīz mani iecēla par rajona pārraugu un man bija jāapmeklē draudzes, kas atradās visā Šlēsvigā-Holšteinā, kā arī vienā no Hamburgas rajoniem. Pieredze bērnu audzināšanā mums palīdzēja īpaši labi saprast vecākus un viņu bērnus. Daudzi brāļi mūs sauca par ”rajona vecākiem”.

Desmit gadus pēc tam, kad bijām sākuši rajona pārraudzības darbu, Karlai tika izdarīta operācija. Tajā pašā gadā ārsti atklāja, ka man ir galvas smadzeņu audzējs. Es pārstāju kalpot par rajona pārraugu, jo man bija nepieciešama operācija. Tikai pēc trim gadiem es atkal varēju sākt kalpot par rajona pārrauga aizstājēju. Mēs ar Karlu tagad esam pārkāpuši 70 gadu slieksni un vairs nepiedalāmies rajona pārraudzības darbā. Jehova mums palīdzēja saprast, ka nav saprātīgi mēģināt pildīt pienākumus, ar kuriem es vairs nespēju tikt galā.

Pārdomājot aizgājušos gadus, mēs ar Karlu izjūtam dziļu pateicību pret Jehovu par to, ka viņš palīdzēja mums audzināt bērnus, tā ka viņi visi ir iemīlējuši patiesību. (Salamana Pamācības 22:6.) Gadu gaitā Jehova mūs ir vadījis un mācījis, lai mēs spētu tikt galā ar saviem pienākumiem. Lai arī paši esam padzīvojuši un nespēcīgi, mūsu mīlestība pret Jehovu ir tikpat stipra kā agrāk. (Romiešiem 12:10, 11.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 26. lpp.]

Mūsu ģimene pastaigā gar Elbu (Hamburga, 1965. gads)

[Attēls 28. lpp.]

Kopā ar dažiem ģimenes locekļiem starptautiskajā kongresā Berlīnē, 1998. gads

[Attēls 29. lpp.]

Kopā ar savu sievu Karlu