Dzīvesstāsts

Dievbijība ir nesusi daudz svētību

PASTĀSTĪJIS VILJAMS AIHINORIJA

Nakts vidū mani uzmodināja pazīstamas skaņas. Sarāvies čokurā, tēvs valstījās pa grīdu un vaidēja aiz sāpēm. Mēs ar māti un vecāko māsu nometāmies zemē pie tēva. Kad sāpes mitējās, tēvs piecēlās sēdus, smagi nopūtās un teica: ”Uz šīs zemes vienīgi Jehovas lieciniekiem ir miers.” Šie vārdi mani izbrīnīja, un, tā kā nekad agrāk es nebiju dzirdējis par Jehovas lieciniekiem, tie iespiedās manā prātā dziļi jo dziļi. Es vēlējos zināt, kāpēc tēvs to sacīja.

TOREIZ, 1953. gadā, man bija seši gadi un es augu Evosā, vienā no lauku ciematiem Nigērijas dienvidrietumos. Lai gan biju otrais bērns poligāmā ģimenē, kurā galu galā ietilpa tēva trīs sievas un 13 bērni, es biju tēva vecākais dēls. Mēs visi mitinājāmies vectēva kleķa būdā ar salmu jumtu. Šīs mājas četrās istabās dzīvoja arī vecāmāte un tēva trīs brāļi ar savām ģimenēm.

Mana bērnība pagāja nožēlojamos apstākļos, un galvenokārt tā notika tēva vājās veselības dēļ. Tēvu mocīja hroniskas vēdersāpes, kas nepārgāja daudzus gadus, līdz pat viņa nāvei. Pret šo nepazīstamo kaiti nelīdzēja nekāda ārstēšana, kas bija pieejama afrikāņu zemnieku ģimenei, — ne tradicionālā medicīna, ne ārstniecības augu izmantošana. Daudzas naktis mēs šņukstēdami pavadījām blakus tēvam, kas lielās mokās vāļājās pa grīdu, līdz kamēr rīta agrumā dziedāja gailis. Cerēdams izārstēties, tēvs kopā ar māti bieži kaut kur aizceļoja un  mani ar brāļiem un māsām atstāja vecāsmātes gādībā.

Mūsu ģimene ieguva iztiku, audzējot un pārdodot jamsu, manioku un kolas riekstus. Lai papildinātu savus niecīgos ienākumus, mēs nedaudz arī tecinājām kaučuka koku sulu. Mūsu pamatēdiens bija jamss — brokastīs jamss, pēcpusdienā jamsa biezenis, vakarā jamss. Reizēm mūsu ēdienkarti nedaudz dažādoja cepti banāni.

Liela nozīme mūsu dzīvē bija senču pielūgsmei. Ģimenes locekļi ziedoja ēdienu senčiem, likdami to nūjiņu priekšā, kurās bija iesieti kauri gliemežvāki. Lai atbaidītu ļaunos garus un burves, tēvs pielūdza arī kādu elku.

Kad man bija pieci gadi, mēs pārcēlāmies dzīvot uz 10 kilometrus attālo lauku saimniecību. Tēvu tolaik piemeklēja slimība, ko izraisa Gvinejas tārpi, un tā viņam sagādāja vēl papildu ciešanas. Pa dienu viņš nespēja strādāt, bet naktī viņu mocīja vēdersāpes. Savukārt es saslimu ar tungiozi, ko ierosina smilšu blusas. Iznākumā mēs pārtikām no tā, ko mums aiz žēlastības piešķīra radu saime. Lai nenomirtu galējā trūkumā, mēs atgriezāmies dzimtajā Evosas ciematā. Tēvs vēlējās, lai es, viņa vecākais dēls, kļūtu par kaut ko vairāk nekā tikai zemnieku, kas dzīvo no rokas mutē. Viņš uzskatīja, ka, ieguvis labu izglītību, es spēšu uzlabot visas ģimenes dzīves līmeni un uzaudzināt brāļus un māsas.

Iepazīstu dažādas reliģijas

Kad bijām atgriezušies savā ciematā, es sāku iet skolā. Līdz ar to es iepazinu arī dažādas kristīgās pasaules reliģijas, jo piecdesmitajos gados nevarēja iegūt rietumniecisku izglītību, nesaskaroties ar kolonizētāju reliģiju. Tā kā es apmeklēju katoļu pamatskolu, man bija jāpieņem katoļticība.

1966. gadā 19 gadu vecumā mani uzņēma Piligrimu baptistu vidusskolā Evohimi pilsētā, kas atrodas apmēram 8 kilometrus no Evosas. Tur es saņēmu citu reliģisko izglītību. Tā kā mācījos protestantu skolā, katoļu priesteri man aizliedza svētdienas misē iet pie dievgalda.

Mācoties baptistu skolā, pirmo reizi manās rokās nonāca Bībele. Lai gan es turpināju apmeklēt katoļu baznīcu, katru svētdienu pēc dievkalpojuma es lasīju Bībeli. Jēzus Kristus mācības mani saviļņoja un iededza manī vēlēšanos dzīvot jēgpilnu, dievbijīgu dzīvi. Jo vairāk es lasīju Bībeli, jo vairāk man derdzās reliģisko vadītāju liekulība un daudzu baznīcas locekļu netikumīgais dzīvesveids. Es redzēju, cik ļoti atšķīrās tā saucamo kristiešu dzīve no tā, ko bija mācījis un darījis Jēzus un viņa mācekļi.

Daži gadījumi bija īpaši nepatīkami. Piemēram, reiz es devos uz ticības mācības skolotāja veikalu, lai nopirktu rožukroni, bet pie veikala durvīm es ieraudzīju karājamies afrikāņu amuletu. Citu reizi baptistu skolas direktors mēģināja mani seksuāli izmantot. Vēlāk es uzzināju, ka viņš ir homoseksuālists un ir ļaunprātīgi izmantojis citus. Pārdomādams pieredzēto, es sev jautāju: ”Vai Dievs atbalsta reliģijas, kuru locekļi  un pat vadītāji netiek sodīti par nopietniem grēkiem?”

Mainu reliģiju

Tomēr tas, ko es uzzināju no Bībeles, man ļoti patika, un es nolēmu lasīt Bībeli arī turpmāk. Šajā laikā es sāku pārdomāt vārdus, ko tēvs bija teicis pirms piecpadsmit gadiem: ”Uz šīs zemes vienīgi Jehovas lieciniekiem ir miers.” Mani māca zināmas bažas, jo Jehovas liecinieki, kas mācījās manā skolā, tika izsmieti un reizēm sodīti par nepiedalīšanos rīta dievkalpojumā. Turklāt daži viņu uzskati šķita savādi. Piemēram, man bija grūti ticēt, ka tikai 144 000 cilvēku ir iespēja doties uz debesīm. (Atklāsmes 14:3.) Tā kā es vēlējos nokļūt debesīs, es bažījos, vai jau pirms manas dzimšanas šis skaitlis nav sasniegts.

Jehovas liecinieki ar savu uzvedību un attieksmi nepārprotami atšķīrās no pārējiem. Viņi neiesaistījās amorālā un vardarbīgā rīcībā, kā to darīja citi skolnieki. Bībelē es biju lasījis, ka cilvēkiem, kas pieder pie patiesās reliģijas, jābūt nošķirtiem no šīs pasaules, un, pēc manām domām, Jehovas liecinieki atbilda šim raksturojumam. (Jāņa 17:14—16; Jēkaba 1:27.)

Es nolēmu rūpīgāk izpētīt viņu uzskatus. 1969. gada septembrī es dabūju grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi. Pēc mēneša kāds pionieris, Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātājs, sāka studēt ar mani Bībeli. Pirmās nodarbības iedvesmots, es sestdienas vakarā sāku lasīt grāmatu Patiesība un pabeidzu nākamās dienas pēcpusdienā. Es tūlīt pat sāku stāstīt uzzināto saviem skolas biedriem. Skolēni un skolotāji domāja, ka jaunās ticības dēļ es kļūstu traks. Bet es zināju, ka tā nav. (Apustuļu darbi 26:24.)

Ziņas par to, ka es sludinu jaunu reliģiju, nonāca līdz maniem vecākiem. Viņi lika man nekavējoties atgriezties mājās, lai noskaidrotu, kas ar mani noticis. Man nebija neviena, kam es varētu lūgt padomu, jo visi Jehovas liecinieki bija aizbraukuši uz apgabala  kongresu, kurš notika Ilešā. Mājās māte un citi radinieki mani sagaidīja ar spēcīgu jautājumu un pārmetumu krusu. Es centos aizstāvēt jauniegūtās zināšanas, cik labi vien mācēju. (1. Pētera 3:15.)

Kad tēvocim neizdevās pierādīt, ka Jehovas liecinieki ir viltus skolotāji, viņš izmēģināja citu pieeju. Viņš mani sirsnīgi lūdza: ”Atceries, tu devies uz skolu, lai iegūtu izglītību. Ja tu pametīsi mācības un nodosies sludināšanai, tu nekad neiegūsi izglītību. Vai tu nevarētu pabeigt skolu un tad pievienoties jaunajai reliģijai?” Tolaik man tas šķita saprātīgi, un es pārstāju studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem.

Pēc skolas izlaiduma, kas notika 1970. gada decembrī, es tūlīt pat devos uz Valstības zāli, un kopš tā laika es regulāri apmeklēju Jehovas liecinieku sapulces. 1971. gada 30. augustā es kristījos, apliecinādams, ka savu dzīvi esmu veltījis Dievam. Mana rīcība satrauca ne tikvien vecākus, bet arī visus ciemata iedzīvotājus. Tā kā es biju pirmais valsts stipendiāts no Evosas un tās apkārtnes, daudzi bija cerējuši, ka es izmantošu savu izglītību, lai uzlabotu dzīvi ciematā, tagad viņi teica, ka esmu viņus pievīlis.

Kā manu dzīvi ietekmēja reliģijas maiņa

Ģimenes locekļi un ciema vecākie atsūtīja pie manis savus pārstāvjus, lai viņi pārliecinātu mani atteikties no ticības. Atsūtītie pārstāvji lika lietā arī draudus: ”Ja tu neatstāsi šo reliģiju, tava nākotne ir nolemta: tu nedabūsi darbu, neuzcelsi māju, tu nevarēsi apprecēties un audzināt bērnus.”

Pretēji drūmajiem pareģojumiem, desmit mēnešus pēc skolas beigšanas es sāku strādāt par skolotāju, un 1972. gada oktobrī es apprecējos ar Veroniku. Vēlāk valdības programmas ietvaros es ieguvu lauksaimniecības konsultanta specialitāti. Es nopirku savu pirmo mašīnu un sāku celt māju. 1973. gada 5. novembrī pasaulē nāca mūsu pirmā meita Viktorija, un nākamajos gados cits pēc cita mūsu ģimeni kuplināja Lidija, Vilfreds un Džoena. 1986. gadā piedzima jaunākais dēls Miha. Viņi visi ir izrādījušies dārga Jehovas dāvana. (Psalms 127:3.)

Cieminieku ļauna vēlējumi nepiepildījās, tieši pretēji: es saņēmu daudzas svētības. Tāpēc pirmo meitu es nosaucu par Viktoriju (”uzvara”). Nesen es saņēmu vēstuli no dzimtās puses, kurā bija teikts: ”Tā kā Dievs tevi tagad svētī, lūdzu, atgriezies mājās un palīdzi uzlabot dzīvi mūsu ciemā.”

Audzinām bērnus Dievam tīkamā veidā

Mēs ar sievu sapratām, ka izpildīt Dieva uzticēto pienākumu audzināt bērnus un tai pašā laikā tiekties pēc bagātības nav iespējams. Tāpēc mēs mācījāmies būt pieticīgi. Mēs labāk dzīvojām vienkārši nekā sastapāmies ar problēmām, ko varētu radīt citāds dzīvesveids.

Mūsu pusē ir parasts, ka vairākas ģimenes dzīvo vienā mājā un lieto kopīgu vannasistabu, virtuvi un citas telpas. Mēs esam priecīgi, ka ikvienā pilsētā, uz kurieni mani nosūtīja strādāt, mums izdevās noīrēt atsevišķu mājokli. Lai gan tas maksāja dārgāk, mūsu bērni bija lielākā mērā pasargāti no sliktas ietekmes. Es pateicos Jehovam, ka gadu gaitā mēs esam varējuši audzināt bērnus garīgi labvēlīgā vidē.

Turklāt, lai rūpētos par bērniem, mana sieva vienmēr ir palikusi mājās un nav strādājusi algotu darbu. Kad es pārnāku no darba, mēs visi cenšamies būt kopā. Lai ko mēs darītu, mēs darbojamies kā viens vesels. Mēs kopīgi studējam Bībeli, gatavojamies draudzes sapulcēm un apmeklējam tās, piedalāmies kristīgajā kalpošanā, kā arī atpūšamies.

Mēs ar sievu esam centušies ievērot padomu no 5. Mozus 6:6, 7, kur vecāki tiek mudināti izmantot katru izdevību, lai mācītu  bērnus. Saņēmuši šādu audzināšanu, bērni tiecas pēc draudzīgām attiecībām ar ticības biedriem, nevis cilvēkiem ārpus draudzes. Bērni ir no mums iemācījušies ar apdomu izvēlēties draugus, jo mēs ar Veroniku nepavadām daudz laika kopā ar cilvēkiem, kas nepiekrīt mūsu uzskatiem. (Salamana Pamācības 13:20; 1. Korintiešiem 15:33.)

Protams, ne mēs vieni esam labvēlīgi ietekmējuši bērnus. Mūsu mājas durvis bija un joprojām ir atvērtas dedzīgiem kristiešiem, no kuriem daudzi ir Jehovas liecinieku ceļojošie kalpotāji. Vienmēr, kad šie pieredzējušie kristieši ir viesojušies mūsu ģimenē, bērni ir varējuši viņus vērot un mācīties no viņu pašaizliedzīgās dzīves. Viņu piemērs nostiprināja to, ko mēs bijām mācījuši, un bērni iemīlēja Bībeles patiesību.

Kādas svētības ir nesusi dievbijība

Pašlaik mēs ar sievu un četriem bērniem sludinām pilnu slodzi. Es kalpoju par pionieri kopš 1973. gada, bet ekonomisku grūtību dēļ laiku pa laikam man ir bijis jāpārtrauc šis kalpošanas veids. Vairākkārt man ir bijusi privilēģija mācīt Valstības kalpošanas skolā, kas domāta Jehovas liecinieku kristīgajiem pārraugiem. Es arī kalpoju komitejā saziņai ar slimnīcām un esmu pilsētas pārraugs Uhonmorā.

Abas vecākās meitas Viktorija un Lidija ir laimīgi apprecējušās ar kristiešu draudzes vecākajiem un kopā ar vīriem strādā Jehovas liecinieku Nigērijas filiāles birojā Igiedumā. Vecākais dēls Vilfreds ir kalpošanas palīgs, bet jaunākais dēls Miha laiku pa laikam ir palīgpionieris. 1997. gadā Džoena pabeidza vidusskolu un kļuva par pionieri.

Lielu prieku man dod iespēja citiem palīdzēt kļūt par Dieva Jehovas kalpotājiem. Šādu palīdzību ir pieņēmuši vairāki mani attāli radinieki. Arī tēvs vēlējās kalpot Jehovam, bet viņa garīgo izaugsmi kavēja daudzsievība. Kopš agras jaunības es pret cilvēkiem izjūtu dziļu pieķeršanos. Ja es redzu citus ciešam, paša problēmas it kā uzreiz sarūk. Acīmredzot cilvēki ievēro, ka es no sirds vēlos viņiem palīdzēt, un ir gatavi ar mani runāt.

Viens no cilvēkiem, kam es palīdzēju uzzināt par Dieva nodomiem, ir kāds pie gultas piesaistīts vīrietis. Strādādams elektroapgādes uzņēmumā, viņš bija saņēmis spēcīgu strāvas triecienu, kas paralizēja viņu no krūšukurvja uz leju. Viņš piekrita studēt Bībeli un pamazām pieņēma uzzināto. 1995. gada 14. oktobrī viņš tika kristīts upītē, kas tek gar mūsu māju, un tā bija pirmā reize pēc 15 gadiem, kad viņš atstāja savu gultu. Viņš atzinās, ka šī diena bija laimīgākā viņa mūžā. Tagad viņš ir kalpošanas palīgs savā draudzē.

Es ne mazākajā mērā nenožēloju, ka pirms 30 gadiem esmu nolēmis kalpot Jehovam un piebiedroties viņa vienotajai tautai. Es esmu redzējis, kā šīs tautas locekļi apliecina īstu mīlestību. Pat ja Jehova nebūtu apsolījis dāvāt mūžīgu dzīvi saviem uzticīgajiem kalpiem, es joprojām vēlētos dzīvot dievbijīgi. (1. Timotejam 6:6; Ebrejiem 11:6.) Dievbijība ir veidojusi manu dzīvi un piešķīrusi tai stabilitāti, tā ir nesusi prieku un gandarījumu gan man, gan maniem tuviniekiem.

[Attēls 25. lpp.]

Kopā ar sievu un bērniem 1990. gadā

[Attēls 26. lpp.]

Kopā ar sievu, bērniem un abiem znotiem