Dziļāks ieskats dažos mītos par nāvi

VISOS laikos cilvēki nāves priekšā ir jutuši satraukumu un neziņu. Nepareizi reliģiski priekšstati, izplatīti paradumi un iesakņojušies personiskie uzskati ir tikai veicinājuši bailes no nāves. Problēma ir tā, ka šādas bailes cilvēkam var laupīt spēju priecāties par dzīvi un radīt šaubas, vai dzīvei ir kāda jēga.

Sevišķi smaga vaina gulstas uz tradicionālajām reliģijām, kas ir izplatījušas vairākus no populārajiem mītiem par nāvi. Pārbaudiet dažus no šie mītiem Bībeles patiesības gaismā, un varbūt jūsu uzskati par nāvi kļūs skaidrāki.

1. mīts. Nāve ir dabisks dzīves noslēgums.

”Nāve.. ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa,” teikts grāmatā Death—The Final Stage of Growth. Tādi izteikumi kā šis atspoguļo uzskatu, ka nāve ir normāls un dabisks visu dzīvo organismu gals. Tas savukārt daudzos ir veicinājis nihilistisku attieksmi pret dzīvi un tendenci izmantot ikvienu izdevību savā labā, neņemot vērā morāles principus.

Bet vai nāve tiešām ir dabisks dzīves noslēgums? Ir cilvēki, kas tā nedomā. Piemēram, kā izteicās kādā intervijā biologs Kelvins Hārlijs, kas pētī cilvēka novecošanu, viņš neuzskata, ka cilvēki ”ir ieprogrammēti nāvei”. Imunologs Viljams Klārks atzīmēja: ”Dzīvībai nav jābūt nesaraujami saistītai ar nāvi.” Un Seimors Benzers no Kalifornijas Tehnoloģiskā institūta sacīja, ka ”novecošana drīzāk ir salīdzināma nevis ar pulksteni, bet ar scenāriju, kuru mēs varam cerēt izmainīt”.

Pētījot cilvēka organisma uzbūvi, zinātnieki jūtas apjukuši. Viņi konstatē, ka mēs esam apveltīti ar tādu potenciālu, kas krietni pārsniedz to, cik ir nepieciešams 70 vai 80 mūža gadiem. Piemēram, zinātnieki ir atklājuši, ka cilvēka smadzenes var uzglabāt atmiņā milzīgu informācijas daudzumu. Pēc kāda zinātnieka aprēķiniem, mūsu smadzenes spēj uzglabāt informāciju, kas ”aizņemtu apmēram divdesmit miljonus sējumu — tik daudz, cik ir pasaules lielākajās bibliotēkās”. Daži neirologi lēš, ka vidēja ilguma mūžā cilvēks izmanto tikai simtdaļu procenta (0,0001) smadzeņu potenciāla. Rodas jautājums: kāpēc mums ir smadzenes ar tādu potenciālu, ja savas dzīves laikā mēs izmantojam tikai niecīgu daļiņu no to iespējām?

Jāņem vērā arī cilvēku nespēja reaģēt uz nāvi kā uz kaut ko dabisku. Sievas, vīra vai bērna nāve cilvēkiem lielākoties ir sāpīgākais pārdzīvojums dzīvē. Bieži paiet ilgs laiks, līdz cilvēks atgūst emocionālo līdzsvaru, ko viņam ir laupījusi mīļa cilvēka aiziešana. Pat tiem, kas apgalvo, ka cilvēkiem mirt ir dabiski, ir grūti samierināties ar domu, ka līdz ar nāvi viņu dzīve beigsies uz mūžīgiem  laikiem. Kā bija minēts žurnālā British Medical Journal, ”speciālisti parasti uzskata, ka ikviens vēlas dzīvot pēc iespējas ilgāk”.

Ja ņem vērā cilvēku reakciju uz nāvi, apbrīnojamās spējas atcerēties un mācīties un spēcīgo vēlēšanos dzīvot mūžīgi, vai nav acīm redzams, ka cilvēks ir radīts, lai dzīvotu? Dievs radīja cilvēkus, nevis lai nāve būtu to dzīves dabiskais noslēgums, bet lai tie dzīvotu mūžīgi. Lūk, kādas nākotnes perspektīvas Dievs piedāvāja pirmajiem cilvēkiem: ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūŗā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.” (1. Mozus 1:28.) Viņiem bija paredzēta brīnišķīga un ilgstoša nākotne.

2. mīts. Cilvēki mirst, jo Dievs viņus ņem pie sevis.

Kad kāda 27 gadus veca sieviete, kurai bija trīs bērni, bija tuvu nāvei, viņa katoļu mūķenei teica: ”Nenāciet un nesakiet man, ka tāda ir Dieva griba.. Es nevaru izturēt, ka man to saka.” Taču tieši to daudzas reliģijas par nāvi māca — ka Dievs paņem cilvēkus, lai tie būtu kopā ar viņu.

Vai tiešām Radītājs būtu tik cietsirdīgs, ka bezjūtīgi liktu cilvēkiem mirt, labi zinādams, cik dziļas sāpes tas rada? Nē, Bībeles Dievs tāds nav. Saskaņā ar 1. Jāņa 4:8, ”Dievs ir mīlestība”. Pievērsiet uzmanību: nav teikts, ka Dievam piemīt mīlestība vai ka viņš ir mīlošs, šeit ir teikts, ka Dievs ir mīlestība. Dieva mīlestība ir tik spēcīga, tīra un absolūta un tik pilnīgi izpaužas visos viņa personības un rīcības aspektos, ka Dievu pamatoti var saukt par mīlestības personificējumu. Cilvēki nemirst tāpēc, ka Dievs viņus ņemtu pie sevis.

Viltus reliģijas ir radījušas daudz neskaidrību par to, kādā stāvoklī ir mirušie un kur tie atrodas. Debesis, elle, šķīstītava, limbs un citas vietas, par kurām tiek mācīts, ka tur nonāk mirušie, cilvēkos bieži rada neizpratni vai pat šausmas. Turpretī Bībelē ir teikts, ka mirušie neko neapzinās; viņu stāvoklis visprecīzāk ir salīdzināms ar miegu. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Jāņa 11:11—14.) Tāpēc par to, kas ar mums notiek pēc nāves, nebūtu jāraizējas vairāk kā par to, kas ar cilvēku notiek, kad tas saldi guļ. Jēzus runāja par laiku, kad ”visi, kas ir kapos, ..nāks ārā”, lai dzīvotu paradīzē uz zemes. (Jāņa 5:28, 29; Lūkas 23:43.)

3. mīts. Dievs ņem pie sevis mazus bērnus, lai tie kļūtu par eņģeļiem.

Psihiatre Elizabete Kiblere-Rosa, kas nodarbojas ar nedziedināmi slimiem cilvēkiem, min vēl kādu mācību, kas ir guvusi plašu izplatību reliģiozu cilvēku vidū. Atsaukdamās uz kādu reālu notikumu, viņa norāda, ka ”nav saprātīgi stāstīt mazai meitenei, kas ir zaudējusi savu brāli, ka Dievs ļoti mīl mazus zēnus, tāpēc paņēma mazo Džoniju pie sevis debesīs”. Šādi izteikumi attēlo Dievu nepareizā gaismā un rada aplamu priekšstatu par viņa personību un rīcību. Dr. Elizabete Kiblere-Rosa turpinājumā saka: ”Šī mazā meitene izauga, bet no dusmām uz Dievu viņa tā arī nebija atbrīvojusies, tāpēc, kad trīsdesmit gadus pēc brāļa nāves viņai nomira dēls, viņa saslima ar depresiju.”

Kāpēc lai Dievs ņemtu pie sevis bērnu un padarītu to par vēl vienu eņģeli, it kā Dievam bērns būtu vairāk vajadzīgs nekā viņa vecākiem? Ja Dievs šādi rīkotos, vai tas neliecinātu, ka viņam trūkst mīlestības un viņš ir savtīgs Radītājs? Pretstatā šādam viedoklim Bībelē ir teikts: ”Mīlestība ir no Dieva.” (1. Jāņa 4:7.) Vai Dievs, kura raksturīgākā īpašība ir mīlestība, varētu izdarīt kaut ko tādu, kas pat cilvēkiem, kuru morāle ir salīdzinoši daudz zemāka, šķiet pilnīgi nepieņemams?

 Bet kāpēc tad bērni mirst? Viens no iemesliem Bībelē ir paskaidrots Salamana Mācītāja grāmatā, 9. nodaļas 11. pantā: ”Viss.. ir atkarīgs no laika un apstākļiem.” Savukārt Psalmā 51:7 teikts, ka visi cilvēki jau kopš ieņemšanas brīža ir nepilnīgi un grēcīgi un ka visiem pastāv iespēja nomirt visdažādāko iemeslu dēļ. Dažkārt nāve piemeklē bērnu vēl pirms dzimšanas, un viņš piedzimst nedzīvs. Tāpat gadās, ka bērni mirst briesmīgu apstākļu vai kāda nelaimes gadījuma dēļ. Dievs bērnu nāvē nav vainojams.

4. mīts. Daļa cilvēku pēc nāves tiek mocīti.

Daudzas reliģijas māca, ka ļaundari mūžīgi tiks mocīti elles ugunīs. Vai šī mācība ir loģiska, un vai tai ir pamatojums Rakstos? Cilvēki vidēji dzīvo tikai 70 vai 80 gadu. Pat ja kāds visu savu mūžu rīkotos ļoti ļauni, vai būtu taisnīgi viņu sodīt ar mūžīgām mocībām? Nē, nebūtu. Mocīt kādu mūžīgi par to, ko viņš ir darījis savos īsajos mūža gados, būtu visnotaļ netaisnīgi.

Vienīgi Dievs var pateikt, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves, un to viņš ir atklājis savos Rakstos — Bībelē. Lūk, kas tur ir teikts: ”Kā [cilvēki], tā [dzīvnieki] mirst, visiem ir viena dvaša.. Visi noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atpakaļ pīšļos.” (Salamans Mācītājs 3:19, 20.) Šeit nekas nav teikts par elles ugunīm. Kad cilvēki mirst, viņi atgriežas pīšļos jeb neesamības stāvoklī.

Lai cilvēki varētu tikt mocīti, viņiem ir jābūt pie apziņas. Vai mirušam cilvēkam saglabājas apziņa? Bībele atbild arī uz šo jautājumu: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt; pat viņu piemiņa aizmirstas.” (Salamans Mācītājs 9:5.) Tātad mirušajiem, kas ”vispār nezina vairāk nekā”, nav iespējams izjust mokas.

5. mīts. Ar nāvi cilvēka eksistence beidzas uz visiem laikiem.

Nomirstot cilvēks pārstāj eksistēt, taču tas nenozīmē, ka ar to obligāti viss beidzas. Dievam uzticīgais vīrs Ījabs zināja, ka viņš nomirs un nonāks kapā jeb Šeolā, bet ieklausieties, ko viņš lūdza Dievam: ”Kaut Tu mani  mirušo valstī — Šeolā apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu! Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? [..] Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu.” (Ījaba 14:13—15.)

Ījabs ticēja, ka tad, ja viņš paliks uzticīgs Dievam līdz nāvei, Dievs savā laikā viņu atcerēsies un cels augšā. Šāda ticība senatnē bija visiem Dieva kalpotājiem. Jēzus apliecināja, ka cerība uz augšāmcelšanu joprojām ir spēkā un ka Dievs šī nodoma īstenošanai izmantos viņu, kā to var redzēt no viņa vārdiem: ”Nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs [Jēzus] balsi, un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.” (Jāņa 5:28, 29.)

Pavisam drīz Dievs iznīcinās visu ļaunumu un izveidos jaunu pasauli, pār kuru valdīs debesu valdība. (Psalms 37:10, 11; Daniēla 2:44; Atklāsmes 16:14, 16.) Visa zeme tiks pārvērsta par paradīzi, kurā dzīvos cilvēki, kas kalpo Dievam. Bībelē mēs lasām: ”Es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: ”Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, viņš mājos viņu vidū, un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.”” (Atklāsmes 21:3, 4.)

Brīvība no bailēm

Uzzinot par cerību uz augšāmcelšanos un iegūstot zināšanas par Dievu, kas šo cerību spēj īstenot, cilvēks var iegūt mierinājumu. Jēzus apsolīja: ”Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32.) Tas nozīmē arī brīvību no bailēm, kādas cilvēkiem saistās ar nāvi. Vienīgi Jehova var apturēt novecošanas procesu, izskaust nāvi un dāvāt mums mūžīgu dzīvi. Vai Dieva solījumiem var ticēt? Jā, var, jo Dieva teiktais vienmēr piepildās. (Jesajas 55:11.) Uzziniet vairāk par Dieva nodomiem attiecībā uz cilvēci. Jehovas liecinieki ar prieku jums palīdzēs.

[Izceltais teksts 6. lpp.]

Bailes no nāves cilvēkam var laupīt spēju priecāties par dzīvi

[Tabula 7. lpp.]

DAŽI POPULĀRI MĪTI PAR NĀVI KAS IR TEIKTS RAKSTOS?

● Nāve ir dabisks dzīves noslēgums 1. Mozus 1:28; 2:17; Romiešiem 5:12

● Cilvēki mirst, jo Dievs viņus Ījaba 34:15; Psalms 37:11, 29; 115:16

ņem pie sevis

● Dievs ņem pie sevis mazus bērnus, Psalms 51:7; 104:1, 4, JDP; Ebrejiem 1:7, 14

lai tie kļūtu par eņģeļiem

● Daļa cilvēku pēc nāves tiek Psalms 146:4; Salamans Mācītājs 9:5, 10;

mocīti Romiešiem 6:23

● Ar nāvi cilvēka eksistence beidzas Ījaba 14:14, 15; Jāņa 3:16; 17:3;

uz visiem laikiem Apustuļu darbi 24:15

[Attēls 8. lpp.]

Uzzinot patiesību par nāvi, mēs atbrīvojamies no bailēm

[Norāde par attēla autortiesībām 5. lpp.]

Barrators—Giampolo/The Doré Illustrations For Dante’s Divine Comedy/Dover Publications Inc.