Kas ir vainīgs — cilvēks pats vai viņa gēni?

MŪSDIENĀS tiek veikts daudz pētījumu, lai atrastu ģenētisku cēloni alkoholismam, homoseksuālismam, izlaidīgai dzimumdzīvei, vardarbīgai rīcībai un cita veida uzvedībai, kas sabiedrībā netiek uzskatīta par normu. Zinātnieki cer atklāt pat gēnu, kas liedz cilvēkam būt nemirstīgam. Iedomājieties, kāds tas būtu atvieglojums uzzināt, ka mēs neesam atbildīgi par savu rīcību, bet esam tikai bioloģisku likumsakarību upuri! Patiesībā savās kļūdās vainot kādu citu vai kaut ko citu jau izsenis ir bijis cilvēka dabā.

Ja vainīgi izrādītos gēni, nevēlamās iezīmes, pēc zinātnieku domām, varētu novērst ar gēnu inženierijas palīdzību. Turklāt nesenie panākumi cilvēka genoma atšifrēšanā ir devuši jaunu stimulu turpmākiem pētījumiem.

Tomēr uzvedības koriģēšana būtu iespējama tikai gadījumā, ja mūsu grēkos un kļūdās tiešām būtu vainojams ģenētiskais mantojums. Bet vai zinātnieki ir atraduši pietiekami daudz pierādījumu pret gēniem? Atbilde uz šo jautājumu, bez šaubām, stipri ietekmēs mūsu attieksmi pret savām kļūdām un mūsu domas par nākotni. Tomēr pirms pierādījumu pārbaudes mums būs noderīgi ielūkoties cilvēces agrīnajā vēsturē.

Kā radās grēks

Lielākā daļa cilvēku labi zina vai vismaz ir dzirdējuši par Ādama un Ievas grēkā krišanu Ēdenes dārzā. Bet vai pirmā cilvēku pāra gēnos no paša sākuma bija kāds būtisks defekts, kāda radīšanas kļūme, kas lika viņiem nepaklausīt Dievam un grēkot?

Visi cilvēku Radītāja, Dieva Jehovas, darbi ir pilnīgi, un par savu pēdējo veikumu uz zemes viņš paziņoja, ka tas ir ”ļoti labs”. (1. Mozus 1:31; 5. Mozus 32:4.) Jehova svētīja pirmo cilvēku pāri un lika tam piepildīt zemi ar pēcnācējiem un rūpēties par pārējām radībām uz zemes — to viņš nekādā gadījumā nebūtu darījis, ja nebūtu bijis apmierināts ar radītajām būtnēm. (1. Mozus 1:28.)

Par cilvēku radīšanu Bībelē teikts: ”Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1. Mozus 1:27.) Tas nenozīmē, ka cilvēki bija veidoti līdzīgi Dievam fiziskā ziņā, jo ”Dievs ir Gars”. (Jāņa 4:24.) Drīzāk šie  vārdi liecina par to, ka cilvēkiem bija dota iespēja attīstīt Dievam patīkamas īpašības un sirdsapziņu jeb morāles izjūtu. (Romiešiem 2:14, 15.) Tāpat viņi bija apveltīti ar gribas brīvību, viņi varēja izvērtēt situāciju un izvēlēties, kā rīkoties.

Taču mūsu pirmvecāki nebija atstāti bez vadības — viņi bija brīdināti par nepaklausības sekām. (1. Mozus 2:17.) Saskāries ar nepieciešamību pieņemt lēmumu morālas dabas jautājumā, Ādams apzināti izvēlējās darīt to, kas viņam attiecīgajā brīdī likās izdevīgi. Pirmais cilvēks pievienojās sievas nepareizajai rīcībai, nevis domāja par savām attiecībām ar Radītāju vai to, kā šī rīcība ietekmēs nākotnes notikumus. Vēlāk Ādams mēģināja novelt vainu uz Jehovu, sacīdams, ka viņu ir maldinājusi sieva, ko devis Radītājs. (1. Mozus 3:6, 12; 1. Timotejam 2:14.)

Dieva rīcība pēc Ādama un Ievas grēkā krišanas ļauj mums labāk izprast, kas bija vainīgs paveiktajā ļaundarībā. Dievs necentās labot kādu radīšanas kļūmi cilvēku gēnos. Gluži pretēji, Radītājs īstenoja visu, ko bija solījis darīt cilvēku nepaklausības gadījumā, jo ar savu rīcību Ādams un Ieva bija pelnījuši nāvi. (1. Mozus 3:17—19.) Šie senie notikumi vairo mūsu sapratni par to, no kā ir atkarīga cilvēku uzvedība. *

Kāpēc mēs nevaram vainot tikai bioloģiskas likumsakarības?

Zinātnieki ir veltījuši daudz pūļu, lai atrastu ģenētisku cēloni cilvēku patoloģijām un netipiskai uzvedībai, kā arī paņēmienus, ar kuriem stāvokli uzlabot. Pēc sešu zinātnieku grupu desmit gadus ilga darba ir izolēts gēns, ar ko ir saistīta Hantingtona slimība, tomēr zinātnieki vēl īsti neizprot, kā gēns izraisa šo slimību. Žurnālā Scientific American publicētajā ziņojumā par šo pētījumu bija citēti Hārvarda universitātes biologa Īvena Balabana vārdi, ka būtu ”vēl daudz sarežģītāk atklāt gēnus, kas nelabvēlīgi ietekmē cilvēku uzvedību”.

Patiesībā pētījumi, kas veikti, lai konstatētu saistību starp cilvēka uzvedību un konkrētiem gēniem, ir izrādījušies nesekmīgi. Piemēram, žurnālā Psychology Today, rakstā par centieniem atrast ģenētisku depresijas cēloni, bija teikts: ”Dati par biežāk sastopamo garīgo slimību izplatību nepārprotami liecina, ka tās nevar izraisīt ģenētiski faktori vien.” Rakstā bija minēts piemērs: ”Viens procents pirms 1905. gada dzimušo amerikāņu  75 gadu vecumā cieta no depresijas. Bet 6 procenti pusgadsimtu vēlāk dzimušo amerikāņu slimoja ar depresiju jau 24 gadu vecumā!” Žurnālā bija secināts, ka tikai ārējie jeb sociālie faktori varēja īsā laikā tik ļoti mainīt situāciju.

Ko mēs varam secināt, uzzinot par šādu pētījumu rezultātiem? Gēni var kaut kādā mērā veidot mūsu personību, tomēr mūs ietekmē arī daudz kas cits. Nozīmīgākais faktors ir vide, kādā mēs dzīvojam, — pēdējos laikos tā ir ļoti krasi izmainījusies. Par to, kā mūsdienās bērnus un jauniešus iespaido populāra izklaide, grāmatā Boys Will Be Boys (Zēni paliek zēni) ir izteikts viedoklis, ka diezin vai bērni turēsies pie augstām morāles normām, ja viņi ”desmitiem tūkstošu stundu pavadīs, skatoties televīzijas pārraides un filmas, kurās cilvēki tiek nosisti, nošauti, nodurti, uzšķērsti, sacirsti vai arī tiem tiek novilkta āda vai nocirsti locekļi, un ja bērni uzaugs, klausoties mūziku, kurā tiek slavināta izvarošana, pašnāvība, narkotikas, alkohols un fanātisms”.

Sātans, ”šīs pasaules valdnieks”, ir izveidojis tādu vidi, kas atbilst cilvēku zemiskākajām vēlmēm. Un neviens nevar noliegt, ka tā mūs visus ļoti spēcīgi ietekmē. (Jāņa 12:31; Efeziešiem 6:12; Atklāsmes 12:9, 12.)

Cilvēces nelaimju pamatcēlonis

Mēs jau uzzinājām, ka cilvēces nelaimes sākās, kad pirmais cilvēku pāris izdarīja grēku. Kas notika pēc tam? Kaut gan Ādama pēcnācēji nebija atbildīgi par sava pirmtēva grēku, viņi visi mantojumā saņēma grēku, nepilnību un nāvi. Bībelē paskaidrots: ”Tātad: kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.)

Tā kā cilvēki ir grēcīgi, viņi nespēj pilnībā atbilst Dieva prasībām, taču tas viņus neatbrīvo no pienākuma ievērot morāles normas. Bībelē atklāts, ka Jehova izturas labvēlīgi pret tiem cilvēkiem, kas apliecina ticību viņa nodrošinātajai iespējai dzīvot mūžīgi un ievēro viņa principus. Būdams žēlsirdīgs, Jehova ir devis savu pilnīgo Dēlu, Jēzu Kristu, par izpirkuma upuri, lai atdotu cilvēcei to, ko zaudēja Ādams. Jēzus Kristus teica: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16; 1. Korintiešiem 15:21, 22.)

Apustulis Pāvils pauda dziļu pateicību par sagādāto izpirkumu. Viņš izsaucās: ”Es nožēlojamais cilvēks! kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū!” (Romiešiem 7:24, 25.) Pāvils zināja, ka par grēkiem, kas izdarīti cilvēciskās vājības dēļ, viņš var lūgt Dievam piedošanu, pamatojoties uz Jēzus Kristus izpirkuma upuri. *

Tāpat kā pirmajā gadsimtā, arī mūsu laikos daudzi, kas bija dzīvojuši amorāli vai kas šķita nonākuši bezcerīgā situācijā, ir ieguvuši precīzas zināšanas par Bībeles patiesību, izmainījuši savu dzīvesveidu un ieguvuši Dieva labvēlību. Mainīties viņiem nebija viegli, un daudziem vēl arvien ir jāpretojas ļaunām nosliecēm, bet ar Dieva palīdzību šie cilvēki paliek uzticīgi un ar prieku kalpo savam Radītājam. (Filipiešiem 4:13.) Uzzināsim par kādu vīrieti, kas vēlējās patikt Dievam un tāpēc pašos pamatos mainīja savu dzīvi.

 Cik lielas pārmaiņas ir iespējamas

”Kad mācījos internātskolā, es iesaistījos homoseksuālās dzimumattiecībās, tomēr tajā laikā es neuzskatīju sevi par homoseksuālistu. Lielu ietekmi uz mani bija atstājusi vecāku šķiršanās, un man ļoti pietrūka viņu mīlestības. Pēc skolas beigšanas es dienēju armijā. Blakus kazarmā dzīvoja vairāki homoseksuālisti, man iepatikās viņu dzīvesveids, un es viņiem pievienojos. Gadu pavadījis šādā sabiedrībā, es sāku uzskatīt sevi par homoseksuālistu. ”Tāds nu es esmu,” es spriedu, ”un tur neko nevar mainīt.”

Es apguvu homoseksuālistu žargonu un gāju uz viņu klubiem, kuros bija brīvi pieejams alkohols un narkotikas. Kaut arī tas viss izskatījās aizraujoši un valdzinoši, patiesībā tas bija pretīgi. Dziļi sevī es sapratu, ka šādas attiecības nav dabiskas un tās nevar turpināties ilgi.

Reiz, staigādams pa kādu nelielu pilsētiņu, es iegāju Jehovas liecinieku Valstības zālē, kad tur notika sapulce. Es apsēdos un noklausījos runu par nākotni paradīzes apstākļos. Vēlāk Jehovas liecinieki uzaicināja mani uz kongresu. Kongresā es redzēju laimīgas ģimenes kopā pielūdzam Dievu — man tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Es piekritu Jehovas liecinieku piedāvājumam mācīties Bībeli.

Kaut arī tas bija ļoti grūti, es sāku izmantot dzīvē to, ko mācījos no Bībeles. Es spēju atbrīvoties no visiem saviem pretīgajiem paradumiem. Studējis 14 mēnešus, es veltīju savu dzīvi Jehovam un tiku kristīts. Pirmo reizi mūžā man bija īsti draugi. Es esmu palīdzējis arī citiem uzzināt Bībeles patiesību, un tagad es kalpoju par kalpošanas palīgu kristiešu draudzē. Es esmu saņēmis ļoti bagātīgas svētības no Jehovas.”

Atbildība ir jāuzņemas mums pašiem

Nav iespējams uzvelt visu vainu par nepareizu rīcību gēniem. Tas mums nepalīdz risināt un pārvarēt problēmas, bet gan ”rada bezpalīdzības sajūtu, kas ir daudzu grūtību pamatā. Tas vēl vairāk saasina problēmas, nevis palīdz tās novērst,” teikts žurnālā Psychology Today.

Tiesa, mums ir jācīnās pret tādu ļaunu ietekmi kā mūsu grēcīgās tieksmes un Sātana centieni atturēt mūs no kalpošanas Dievam. (1. Pētera 5:8.) Mēs nevaram noliegt, ka arī gēni kaut kādā mērā mūs iespaido. Tomēr mēs nekādā gadījumā neesam atstāti bez atbalsta. Patiesie kristieši var paļauties uz spēcīgiem palīgiem — Jehovu, Jēzu Kristu, Dieva svēto garu, Bībeli un kristiešu draudzi. (1. Timotejam 6:11, 12; 1. Jāņa 2:1.)

Pirms izraēlieši iegāja Apsolītajā zemē, Mozus atgādināja par viņu atbildību Dieva priekšā: ”Es esmu jūsu priekšā nolicis dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tāpēc izvēlies dzīvību, lai dzīvotu ir tu, ir tavi pēcnācēji. Un mīli to Kungu, savu Dievu, ka tu klausi Viņa balsij un cieši Viņam pieķeries.” (5. Mozus 30:19, 20.) Līdzīgi arī mūsdienās katram pašam ir jāpieņem personiski lēmumi, kad runa ir par kalpošanu Dievam un atbilstību viņa prasībām. Tātad izvēle ir jāizdara mums pašiem. (Galatiešiem 6:7, 8.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 9. lpp.]

Vai Ādams un Ieva grēkoja tāpēc, ka viņu gēnos bija kāds defekts?

[Attēli 10. lpp.]

Vai katram pašam ir jāuzņemas atbildība par saviem lēmumiem?

[Norāde par autortiesībām]

Narkomāne: Godo-Foto

[Attēls 11. lpp.]

Centieni atrast ģenētisku cēloni cilvēka rīcībai ir izrādījušies nesekmīgi

[Attēls 12. lpp.]

Bībeles principu ievērošana palīdz godprātīgiem cilvēkiem mainīties